TREŠĀ DAĻA
Elektriskais ielu dzelzceļš gāja līdz Haivardai, bet Saksona lika priekšā izkāpt Sanleandrā.
«Vienalga, kur sākam savu ceļojumu,» viņa teica, «jo kaut kur mums tas jāsāk. Un, tā kā dodamies meklēt zemi un ievākt ziņas par zemi, tad jo ātrāk to sākam, jo labāk. Bez tam mēs gribam uzzināt dažādu zemes gabalu labumu —■ kā lielu pilsētu tuvumā, tā dziļi kalnos.»
«Nu, šeit laikam ir portugāļu galvenā nometne,» Bilijs atkārtoti teica, ejot pa Sanleandru.
«Jā, tā izskatās, ka mūsu tautieši būtu no šejienes izspiesti,» Saksona teica.
«Te nu gan ir biezs,» Bilijs rūca. «Šķiet, ka brīvajam amerikānim nebūtu vietas pašam savā zemē.»
«Ja tā, tad tā ir tava paša vaina,» Saksona pa daļai bargi teica, bet šī bardzība nebija vērsta ne pret vienu konkrētu personu; viņa vispār bija sašutusi par dzīves apstākļiem, ko tikko sāka noskārst.
«Nu, to nu es nezinu. Es domāju, ka amerikānis spēj to pašu, ko portugālis — ja tikai viņš vēlas to darīt. Bet viņš to negrib — paldies Dievam. Viņš negrib dzīvot no atkritumiem kā cūka.»
«Varbūt laukos tā nav,» Saksona atbildēja, «bet pilsētā esmu redzējusi daudzus amerikāņus, kas dzīvoja kā cūkas.»
Bilijs gan rūca, bet viņam nācās tai piekrist.
«Man liekas, ka viņi pametuši laukus un devušies uz pilsētu, lai rastu vieglākus darba apstākļus, bet viņiem sadots pa kaklu.»
«Paskaties, cik daudz bērnu!» Saksona iesaucās. «Pašreiz skolās beigušās stundas. Un gandrīz visi portugāļi.»
«Savā vecajā tēvijā viņi tik labas drēbes nav valkājuši,» Bilijs ņirgājās. «Viņi ieradušies šeit, lai varētu labi apģērbties un krietni paēst. Viņi ir tik apaļi kā sviesta lodītes.»
Saksona piekrizdama pamāja, un likās, ka viņā pēkšņi uzaustu izpratnes gaisma.
«Tā ir, Bilij! Viņi to dara, viņi to dara — un iegūst to visu, apstrādājot zemi. Viņus nenomāc streiks.»
«Tu taču negribi teikt, ka viņi, rušinoties pa dārziem, nodarbojas ar zemkopību,» viņš teica un norādīja uz nelielu zemes gabalu, kam tikko gāja garām.
«Ak, tu vienmēr iedomājies visu lielos apmēros!» viņa smējās. «Tu esi tāds pats kā tēvocis Vils, kam bija tūkstošiem akru zemes, bet kas gribēja miljonu akru un beidzot kļuva par naktssargu. Tā ir ar mums, amerikāņiem, visiem. Visam jābūt lielos apmēros. Viss, kas nav simts sešdesmit akru liels, mums par mazu.»
«Nu vienalga,» Bilijs turējās un negribēja padoties, «lieli lauki ir daudz patīkamāki nekā šie mazie zemes gabaliņi.»
Saksona pamāja.
«Es nezinu, kas nu ir aplamāk,» viņa beidzot teica, «būt nedaudzu akru un zirga īpašniekam vai braukt cita zirgus un kalpot tam par vedēju.»
Bilijs saviebās.
«Turpini vien, Robinson Krūzo,» viņš labsirdīgi rūca. «Netaupi pulveri! Un ļaunākais ir tas, ka tev taisnība. Es esmu bijis traks un nebrīvs amerikānis; braucis citu zirgus, streikojis, piekāvis streiklaužus — un tomēr neesmu varējis iegūt tik daudz, lai samaksātu par paņemtajām istablietām. Bet viena gan man ļoti žēl! Bija ārkārtīgi grūti redzēt, kā aizved lielo šūpuļkrēslu — tev tas tik ļoti patika. Tur taču mēs pavadījām dažu labu sava medusmēneša stundu.»
Pametuši aiz muguras Sanleandru, viņi virzījās caur veselu leģionu nelielu lauku sētu — «sētiņu», kā Bilijs tās apzīmēja; Saksona noņēma no pleciem savu instrumentu, lai uzjautrinātu viņu ar kādu dziesmu. Pirmā dziesma, ko tā dziedāja, bija «Ak, manu meitu saudzējiet», un tad viņa pārgāja uz senu baznīcas dziesmu, ko nēģeri mēdz dziedāt savās reliģiskās sanāksmēs:
Līdz Pastardienai iešu es,
Iešu, jā, iešu — Līdz cēli taurēs trompetes Iešu, jā, iešu!
Liels tūristu auto, garām braukdams, sacēla lielu putekļu mākoni, un Saksonai bija dziedāšana jāpārtrauc. Viņa izlietoja pārtraukumu, lai pastāstītu Bilijam domu, kas viņai nupat bija ienākusi prātā.
«Iegaumē labi, Bilij, mēs nevaram ņemt pirmo zemes gabalu, kas mums gadīsies ceļā. Mums jātur acis vaļā…»
«Jā, un tās mums vēl nav redzīgas,» viņš piekrita.
«Bet mums jākļūst redzīgiem. Kas meklē, tas atrod, to tu labi zini. Mums ir laika diezgan visu redzēt, visu mācīties. Ja tas arī vilktos mēnešiem, par to mums nav ko bēdāt. Labāk sākt vienu reizi pareizi, nekā daudzas reizes aplami. Mēs izprašņāsim cilvēkus, ko satiksim. Tā ir vienīgā iespēja kaut ko uzzināt.»
«Es nu gan neesmu sevišķi veikls prašņātājs,» Bilijs vilcinādamies teica.
«Nu es jautāšu. Gan tiksim galā, bet vispirms mums jāiegūst ziņas. Skaties uz visiem šiem portugāļiem! Kur ir amerikāņi? Amerikāņi bija šīs zemes īpašnieki tūlīt pēc meksikāņiem. Kādēļ viņi to pameta? Kā portugāļi var dzīvot? Mums ir miljons jautājumu, uz kuriem nav atbildes.»
Viņa maigi pieskārās ar pirkstiem stīgām un tad sāka dziedāt savā skaistajā, dzidrajā balsī:
Es esmu atkal Diksijā, Es esmu atkal Diksijā, Es esmu, kur oranžziedi plaukst. Es dzirdu šalcam vēju Un as'ras rit pār seju. Tīk manai sirdij Diksijā Un turp man vajag traukt!
Viņa pēkšņi apklusa un iesaucās: «O! Cik jauka vieta! Skaties — viss vienos vīnogulājos!»
Atkal un atkal viņas uzmanību saistīja nelielās saimniecības ceļa malā. Tā vien skanēja: «Skaties, kādas skaistas puķes!» vai arī: «Ak, kas par saknēm!» «Redzi! Šeit ir arī govis!»
Vīri — amerikāņi — braucot savos ratos abiem ceļa gājējiem garām, ziņkāri noraudzījās viņos. Saksona to panesa mierīgi, bet ne Bilijs, kam izlauzās no kakla nikna ņurdoņa.
Ceļmalā viņi redzēja ieturam brokastis kādu telefona līnijas strādnieku.
«Apstājies un parunājies ar viņu,» Saksona čukstēja.
«Kādēļ? Kas tur par labumu? Tas taču ir telefona līnijas strādnieks. Ko viņš jēdz par lauksaimniecību?»
«To nevar zināt. Tas ir mūsu kārtas cilvēks. Nu, sāc, Bilij! Viņš taču pašreiz nestrādā un varbūt tādēļ labprāt ar mums papļāpās. Paskaties uz to koku viņpus žoga pie vārtiem. Cik dīvaini tam saauguši zari. Tas ir tik neparasti. Jautā viņam par to. Tas ir iemesls sākt sarunu.»
Piegājis sēdētājam tuvāk, Bilijs apstājās.
«Labdien,» viņš norūca.
Līnijas strādnieks, vēl gluži jauns puisis, pašreiz grasījās iesist cieti vārītu olu, bet uzrunāts pārtrauca savu darbu.
«Labdien,» viņš atņēma sveicienu.
Bilijs noņēma no muguras savu nastu un nolika zemē, ari Saksona atbrīvojās no sava nesamā.
«Klejojoši tirgotāji?» jaunais cilvēks atturīgi jautāja, negriezdamies tieši ne pie viena no viņiem.
«Nē,» Saksona dedzīgi iesaucās. «Mēs meklējam zemi. Vai esat dzirdējis kaut ko par zemi šai apkārtnē?»
Strādnieks atkal pameta savu olu un ziņkāri uzlūkoja viņus, it kā vērtējot viņu finansiālo stāvokli.
«Vai zināt, cik šai apvidū maksā zeme?» viņš jautāja.
«Nē,» Saksona atbildēja. «Un jūs?»
«Domāju gan, ka man būtu jāzina. Esmu šeit dzimis. Zeme, kādu jūs šeit visapkārt redzat, maksā divi līdz trīs simti dolāru akrā.»
«U!» Bilijs pārsteigts iesaucās. «Tādu nu gan mēs nevaram nopirkt.»
«Bet kādēļ tā tik dārga? Vai tie ir apbūves laukumi?» Saksona gribēja zināt.
«Nē. Portugāļi saskrūvējuši tādas cenas.»
«Es domāju, ka par simts dolāriem akrā te var dabūt labu labo zemi,» Bilijs teica.
«O, tie laiki sen pagājuši, kad zemi varēja dabūt par velti un arī lopus līdzi, ja cilvēks bija krietns.»
«Bet kā ar valsts zemi še tuvumā?» bija Bilija otrs jautājums.
«Seit tādas nav un nekad arī nav bijis. Sī ir vēl veco meksikāņu zeme. Mans vectēvs te savā laikā nopirka simts akru vislabākās zemes par tūkstoš piecsimt dolāriem — pieci simti skaidrā, pārējo vajadzēja nomaksāt piecos gados bez procentiem. Bet tie bija vecie labie laiki. Viņš 1848. atnāca uz rietumiem, lai atrastu zemi, kur nav ne sala, ne drudža.»
«Un to viņš arī atrada,» Bilijs teica.
«Protams, ka atrada! Un, ja viņš un mans tēvs būtu palikuši uz savas zemes, tas būtu labāk nekā atrast zelta dzīslu, un man tagad nebūtu jāstrādā, lai nopelnītu sev iztiku. Kāds jūsu arods?»
«Važonis.»
«Piedalījāties Oklendas streikā?»
«Skaidra lieta! Gandrīz visu mūžu esmu tur braucis.»
Viņi abi iegrima sarunās, pārrunājot saimnieciskus jautājumus un streika izredzes, bet arī Saksona gribēja piedalīties sarunā un novirzīja to atkal uz zemes cenām.
«Kādēļ portugāļi tur cenas tik briesmīgi augstu?» viņa jautāja.
Jaunais puisis ar redzamām pūlēm atrāvās no viņam interesantās sarunas par arodsavienībām un kādu brīdi raudzījās tukšu skatienu, līdz viņa smadzenes uztvēra Saksonas jautājumu.
«Tādēļ, ka viņi neatlaidīgi strādājuši. Vīri, sievas un bērni — visi viņi strādājuši no agra rīta līdz vēlam vakaram, stundas tie nav skaitījuši. Tādēļ, ka viņi no divdesmit akriem izspiež vairāk, nekā mēs varam iegūt no simts sešdesmit. Paskatieties uz veco portugāli Silvu — Antoniju Silvu. Pazīstu viņu kopš saviem bērnības gadiem. Viņam nebija ko ēst, kad viņš ieradās šeit un sāka rentēt no mūsu ģimenes zemi. Bet paskatieties tagad uz viņu — viņam nebūs mazāk kā ceturtdaļmiljona, un varu derēt, ka kredīts tam būs visa miljona apmērā, un Dievs vien zina, kas pieder pārējiem ģimenes locekļiem.»
«Un to visu viņš izdabūja no zemes, kas agrāk piederēja jūsu ģimenei?» Saksona jautāja.
Jaunais vīrietis palocīja galvu, bet bija redzams, ka viņš to nelabprāt atzīst.
«Bet kādēļ jūsu ģimene nedarīja tāpat?» viņa turpināja.
«Jā, jautājiet vien,» viņš teica.
«Bet nauda taču gulēja zemē?» viņa neatlaidās.
«Pie velna tā gulēja!» skanēja tikko jaušami neiecietīga atbilde. «Mēs nekad netikām to manījuši — nē, tiešām nē! Domāju, ka tā drīzāk bija šo portugāļu galvās. Tie vairāk saprata no visa tā, nekā mēs, un tas ir viss.»
Saksonas neapmierinātība ar viņa atbildi bija acīm redzama, un tas viņu ietekmēja kļūt aktīvākam. Viņš piecēlās kājās.
«Nāciet man līdzi, es jums kaut ko parādīšu,» viņš sarūgtināts teica. «Es jums rādīšu, kādēļ man jāstrādā algas dēļ, kad es varētu būt miljonārs, ja mani senči nebūtu bijuši idioti. Un tie mēs, vecie amerikāņi, esam — idiotu bars.»
Viņš ieveda Saksonu un Biliju pa vārtiem pie augļu koka, kas jau sākumā bija saistījis viņas uzmanību. No stumbra uz visām pusēm auga četri zari, bet pēdas divas augstāk šie zari bija savīti un savstarpēji saistīti ar divu zaru saitēm.
«Jums varbūt liekas, ka tie tādi izaugušil Savā ziņā jā. Bet tas tomēr bija vecais Silva, kas to izdarīja — viņš savija divas jaunas atvasītes kopā. Ļoti asprātīgi, vai ne? Par to varat būt pārliecināti. Sādu koku vējš nekad nevar nolauzt. Saites ir dzīvas, lokanas, daudz izturīgākas par jebkuru balstu. Paskatieties visas šīs rindas. Katrs koks ir tādā veidā audzēts. Vai jūs saprotat? Un tas ir tikai viens no portugāļu trikiem. Viņiem ir tūkstošiem šādu gudrību.
Padomājiet vien. Tiem nekad nevajag rūpēties par balstiem, kad ir bagāta raža. Ja mūsu dārzos augļu kokiem būtu nesams tāds svars, mums katram kokam būtu jādod pieci balsta koki. Ņemiet tagad desmit akru augļu koku plantāciju. Tur būs vairāk nekā tūkstoš balsta koku, tie maksā naudu un prasa arī darbu; katru gadu tie jānostiprina un pēc tam atkal jāizņem. Bet šādi saaudzētiem kokiem balstu nevajag. Jā, portugāļi ir daudz gudrāki nekā mēs. Nāciet, es jums parādīšu ko citu!»
Bilija pilsētnieka ieskatus par sveša īpašuma tiesībām mulsināja tas, ka viņi patvarīgi devās apskatīt nelielo saimniecību.
«O, tas nekas. Mēs varam droši iet, ja vien nekā te nesaminam,» telefona līnijas strādnieks viņu mierināja. «Un bez tam tas viss kādreiz piederēja manam vectēvam. Šie ļaudis mani pazīst. Pirms četrdesmit gadiem vecais Silva ieceļoja no Azoru salām. Vairākus gadus viņš nodzīvoja kalnos, ganīdams aitas, pēc tam pārnāca uz Sanleandru. Šie pieci akri bija pirmie, ko viņš rentēja. Bet tas bija tikai sākums. Tam sekoja simts un simts sešdesmit akru lielas lauku saimniecības. Viņa māsas, tēvoči, krustmātes, visi viņa radi sāka plūst šurp no salām. — Viņi visi, vai zināt, saradojušies savā starpā. Un drīz vien Sanleandra kļuva par īstu portugāļu nometni.
Vecais Silva vispirms nopirka no mana vectēva šos piecus akrus zemes. Nepagāja ilgs laiks — un mans tēvs bija tādās sprukās, ka nezināja, ko iesākt — un viņš atpirka no mana tēva zemi jau lielos apmēros. Un visi viņa radi darīja to pašu. Mans tēvs arvien runāja par lielām bagātībām, bet nomira parādiem apkrāvies. Bet vecais Silva nepalaida garām nekā neizmantota, lai cik tas būtu niecīgs. Un tādi ir viņi visi. Skatieties te otrpus žogam, līdz pašam ceļam te visur iedēstītas pupas. Mums neienāktu prātā darīt tik sīkas lietas, bet Silva par to domāja! Un tagad viņam Sanleandrā ir māja, un viņš brauc automobilī, kas maksājis vismaz četri tūkstoši dolāru. Un tomēr viņa dārzā mājas priekšā aug sīpoli. Par tiem vien viņš gadā ieņem trīssimt dolārus. Es zinu, viņš pagājušā gadā nopirka desmit akru zemes — viņam par tiem prasīja tūkstoš dolāru akrā. Viņš pat acis nepamirkšķināja. Viņš zināja, ka visu to dabūs atpakaļ, pat vēl vairāk. Kalnos viņam ir piecsimt astoņdesmit akru liels rančo, bet nopirkts par sviestmaizi. Un es jums saku, ja man būtu tā nauda, ko viņš tur pelna, es varētu katru dienu sev iegādāties jaunu auto. Tur viņam ir zirgu audzētava, un jūs tur atradīsit zirgus, sākot ar vissmagāko darba zirgu līdz pirmšķirīgam rikšotājam.»
«Jā, bet… kā tad viņš to visu ieguva?» Saksona jautāja.
«Gudri saimniekojot. Es jums jau teicu — visa šī nolādētā ģimene strādā. Viņi nekaunas uzlocīt piedurknes un strādāt ar lāpstu — dēli un meitas, znoti, vecais pats un visi viņa mazie bērni. Viņiem ir vecs sakāmvārds, ka četri gadi vecs zēns nav nekam vērts, ja viņš nevar izganīt govi pa lielceļa malām un kopt to. Redziet, Silvas, viss Silvu bars audzē zirņus — simts akru, astoņdesmit akru tie apdēsta ar tomātiem, trīsdesmit akru ar sparģeļiem, desmit akru ar rabarberiem, četrdesmit akru ar gurķiem — o, un viņi audzē vēl daudz ko.»
«Jā, bet kā viņi to visu panāk?» Saksona jautāja tālāk. «Mēs arī nekad neesam kautrējušies un kaunējušies strādāt. Mēs visu laiku esam grūti strādājuši. Es varu ar darbu tikt labāk galā nekā portugāliete, to es redzēju džutas fabrikā. Tur bija vesels bars jaunu portugāļu meiteņu pie aužamām stellēm, un es tās visas pārspēju. Ne tikai darbs vien te svarīgs. Bet kas gan cits?»
Telefona līnijas strādnieks raudzījās uz Saksonu, it kā nezinādams, ko īsti lai saka.
«Jā, es bieži esmu to sev jautājis. Mēs esam labāki nekā šie skrandainie ieceļotāji, es sev saku. Mēs šeit bijām pirmie, un mums pieder šī zeme. Varu iepērt kuru katru dago, ko izperinājušas Azoru salas. Ari mana izglītība ir labāka. Bet kā tas var būt, ka viņi mūs visur pārspēj, atņem mūsu zemi un atver sev bankās tekošus rēķinus? Vienīgā atbilde, ko varu rast, ir tā, ka mums nav viņu uztveres. Mēs pienācīgi nenodarbinām savas galvas. Ar mums kaut kas nav kārtībā. Lai nu kā, mēs nebijām tik gudri, kad lauki vēl piederēja mums. Mēs ar zemi tikai rotaļājāmies. Vai lai jums to pierādu? Tādēļ es jūs te ievedu — lai parādītu, kā vecais Silva ar savu baru rīkojas ar zemi. Apskatiet šo zemi. Seit dzīvo kāds viņa Azoru brālēns, kas tikko ieceļojis un sāk te savas fermera gaitas. Viņš maksā Silvām krietnu naudiņu, bet drīz pats būs tik tālu, ka atpirks kādam paputējušam amerikānim viņa zemi.
Apskatiet še to — labāk būtu, ja jūs visu to redzētu vasarā. Neviena colla zemes te nav atstāta neizmantota. Kur mums tikko ienāk viena vāja raža, viņi ievāc četras treknas ražas. Un skatieties, kā viņi to dara — jāņogu krūmi starp augļu koku rindām, abās pusēs kokiem zaļo pupu rindas, un tur, kur koki beidzas, atkal zirņi līdz rindas galam. Vecais Silva nepārdotu šo zemes gabalu pat par piecsimt dolāriem akrā skaidrā naudā, kaut gan no mana vectēva pirka par piecdesmit dolāriem akrā un izmaksas termiņi bija stipri gari. Un te nu, lūk, es esmu — telefona sabiedrības strādnieks, kas ievelk telefonu Silvas brālēnam, bet šis brālēns neprot pat amerikāniski runāt.
Pupas ceļmalā — jā, kad Silvām ienāca prātā šī ideja, viņš nopelnīja ar cūkbarību vairāk, nekā mans vectēvs saņēma no visas savas zemes. Mans vectēvs, par tām runājot, raustīja degunu. Viņš nomira līdz kaklam iestidzis parādos, un īpašums bija apgrūtināts hipotēkām. Audzēt tomātus iesaiņojamā papīrā — vai esat par to kādreiz dzirdējis? Mans tēvs ņirgājās, kad pirmoreiz redzēja portugāļus tā darām. Un viņš turpināja ņirgāties. Bet tas netraucēja viņus ievākt lielisku ražu, kamēr mana tēva nelielo tomātu plantāciju apēda melnie kukaiņi. Mums nav dota viņu uztvere, varbūt trūkst arī veiklības un prasmes, vai kaut kā cita. Apskatiet šo zemes gabalu — četras ražas gadā, un katra colla zemes prasa divkāršas pūles. Redziet, še pilsētu tuvumā viens akrs zemes ienes vairāk, nekā senās dienās mums ienesa piecdesmit akri. Portugāļi ir īstie lauksaimnieki un zemes kopēji, mēs turpretim nekā nesaprotam no visa tā un nekad arī neesam sapratuši.»
Saksona sarunājās ar telefona līnijas strādnieku, izprašņāja viņu un viņa vadībā visu apskatīja. Paskatījies pulkstenī un redzēdams, ka jau viens, viņš atsveicinājās un devās atpakaļ pie pārtrauktā darba — ievilkt telefonu pēdējam Azoru salu emigrantam.
Ejot caur pilsētu, Saksona nesa savu mugursomu rokā, bet, iznākot uz lauku ceļa, uzmeta to uz muguras un pasita instrumentu padusē.
Jūdzi nogājuši, viņi apstājās pie kāda krūmiem apauguša strauta, kas šķērsoja lielceļu. Bilijs būtu apmierinājies ar sviestmaizēm vien, ko Saksona bija sagatavojusi vēl Priežu ielas namiņā, bet viņa nepiekrita. Saksona neatlaidās, ka jākur uguns un jāuzvāra arī kafija. Ne jau tādēļ, ka pati to ļoti kārotu, bet viņa jau pašā sākumā vēlējās, lai šis ceļojums būtu Bilijam pēc iespējas ērts un tīkams. Vēlēdamās radīt viņā sajūsmu, kas līdzinātos viņas pašas priekam, Saksona negribēja iznīcināt šīs sajūsmas varbūtējo dzirkstelīti ar kaut ko tik netīkamu kā aukstām brokastīm.
«Viens, kas mums jāizmet no galvas, ir steiga. Mums nekur nav jāsteidzas, un gluži vienalga, vai darba diena vai svētdiena. Mēs tagad nodosimies izpriecām, tā būs mūsu dēka, līdzīga tām, par ko lasām grāmatās. O! Es vēlētos, kaut tagad mani redzētu tas zēns, ar ko kopā zvejoju pie Kazu salas! Oklenda esot īstā starta vieta, viņš teica. Nu — nu jā, un mēs esam startējuši, vai nav tiesa? Seit mēs apmetīsimies un vārīsim kafiju. Tev jākur uguns, Bilij, es atnesīšu ūdeni un izsaiņošu lietas.»
«Vai zini,» Bilijs teica, kamēr viņi gaidīja, līdz ūdens sāks vārīties. «Vai zini, ko man tas atgādina?»
Saksona ļoti labi zināja, bet purināja galvu. Viņa vēlējās, lai viņš to pasaka.
«To otro svētdienu pēc tam, kad biju ar tevi iepazinies un mēs ar Princi un Karali devāmies pastaigas braucienā uz Moragas ieleju. Toreiz tu arī izsaiņoji ēdamlietas.»
«Tikai tās bija daudz bagātākas brokastis,» viņa, laimīgi smaidīdama, piebilda.
«Bet brīnos, kādēļ mēs toreiz nedzērām kafiju,» Bilijs turpināja.
«Varbūt tādēļ, ka tas būtu izskatījies pēc precētu ļaužu saimniecības,» viņa smējās, «kaut kas, ko Mērija nosauktu par nepieklājīgu …»
«Vai rupju,» Bilijs tai iekrita valodā. «Viņa vienmēr lietoja šo vārdu.»
«Un paskaties, kas no viņas iznācis!»
«Tā arvien ir,» Bilijs drūmi teica. «Esmu ievērojis, ka tās, kas grib būt vissmalkākās un cimperlīgākās, ir pirmās, kas aiziet tādu ceju. Viņas ir kā daži zirgi, kas trūkstas no tādām lietām, no kurām vismazāk baidās.»
Saksona klusēja. Viņu vienmēr nomāca vārdos neizsakāmas skumjas, tiklīdz pieminēja Berta atraitni.
«Es zinu vēl kaut ko, kas tai dienā notika, bet to tu nekad nevarēsi atminēt,» Bilijs teica, iegrimis pagātnes atmiņās. «Es varētu vai derēt, ka tu to neuzminēsi!»
«Tad nu gan es gribētu zināt,» Saksona teica, bet viņas acis skaidri pauda, ka viņa jau uzminējusi.
Bilija acis atsaucās viņas skatienam, un viņš, neviļus noliecies, satvēra Saksonas roku un maigi spieda to pie sava vaiga.
«Cik tā neizsakāmi maza, ak Dievs!» viņš teica sagūstītajai rokai un tad paskatījās uz Saksonu, kas bija neizsakāmi priecīga par Bilija vārdiem. «Mēs laikam sākam atkal no gala savu mīlas spēli, vai ne, Sakson?»
Viņi abi labi paēda, un Bilijs izdzēra trīs prāvas krūzes kafijas.
«Vai zini, tīrais lauku gaiss rada lielisku ēstgribu,» viņš murmināja un paņēma piekto sviestmaizi. «Varētu apēst vai veselu zirgu un pēc tam to noslīcināt kafijā.»
Saksonas domas nodarbināja tas, ko bija stāstījis jaunais telefona līnijas strādnieks, un viņa tagad apcerēja visu dzirdēto.
«O!» viņa iesaucās. «Mēs jau daudz ko esam iemācījušies.»
«Vienu lietu katrā ziņā esam izpratuši,» Bilijs teica. «Un proti, ka šī nav īstā vieta mums, jo akrs zemes šeit maksā tūkstoš dolāru un mums kabatā ir tikai divdesmit.»
«O, bet mēs šeit arī nemaz nepaliksim,» viņa to ātri pārtrauca. «Bet tie tomēr ir portugāļi, kas devuši zemei šo augsto cenu un iegūst lielās ražas — sūta savus bērnus skolā … un viņiem ir bērni, un, kā tu teici, tik apaļi kā sviesta lodītes.»
«Noņemu viņu priekšā cepuri,» Bilijs atbildēja. «Un tomēr es sev vēlētos labāk četrdesmit akru par simts dolāriem akrā nekā četrus akrus par tūkstoš dolāriem akrā. Es vienmēr baidītos kaut kā no tiem noslīdēt, vai saproti?»
Saksona viņu it labi saprata, un savos sirds dziļumos ari viņa vēlējās to pašu. Savā ziņā viņai bija iedzimtas iepriekšējo paaudžu alkas pēc plašuma, kaut ari ne tādos milzu apmēros.
«Nu, šeit mēs nekādā ziņā nepaliksim,» viņa Bilijam apgalvoja. «Mēs sākām ceļojumu, lai iegūtu nevis četrdesmit, bet gan simts sešdesmit akru brīvās valsts zemes.»
«Jā, man arī liekas, ka valsts mums to parādā par visu, ko mūsu tēvi un mātes darījuši. Es saku, Sakson, ja kāda sieviete šķērsojusi prēriju, kā tava māte to darījusi, un ja kāds vīrietis un sieviete tādā veidā indiāņu noslepkavoti, kā mans vectēvs un vecā māte, tad valsts mums tomēr ir kaut ko parādā.»
«Jā, un mūsu pienākums šo parādu piedzīt.»
«Un to mēs arī darīsim, to mēs darīsim, par to tev nav jābaidās — to mēs panāksim kaut kur sarkankoku mežos uz dienvidiem no Monterejas.»
Tikai vēlā pēcpusdienā viņi nonāca Nailsā. Šķērsojuši Haivardu, viņi pēc tam nogriezās no galvenā ceļa un, ejot pa braucamiem ceļiem līdztekus lielceļam, apskatīja laukus, kas bija apstrādāti un izmantoti līdz pēdējai iespējai. Saksona izbrīnā vēroja brūnādainos emigrantus, kas še bija ieradušies bez graša kabatā un pratuši izdabūt no zemes divsimt, piecsimt un tūkstoš dolāru no akra.
Ikviena roka te bija nodarbināta. Sievietes un bērni tāpat strādāja uz lauka kā vīrieši. Zemi apgrieza bezgalīgi daudzas reizes. Šķita, ka viņi tai nekad neļauj atpūsties. Bet tas atmaksājās. Un tam vajadzēja atmaksāties, jo citādi viņu bērni nevarētu iet skolā, ne arī daudzi no viņiem varētu braukāt savos smieklīgi mazajos rateļos vai arī stipros vieglos ratos.
«Paskaties uz viņu sejām,» Saksona teica. «Viņi ir laimīgi un apmierināti. Viņi neizskatās tā, kā mūsu kaimiņi pēc tam, kad bija sācies streiks.»
«Jā, viņiem klājas labi,» Bilijs piekrita, «to jau var pa gabalu redzēt. Bet lai viņi nelielās — to es tev saku tikai tādēļ, ka viņi mūs piekrāpuši un izspieduši no mūsu pašu zemes.»
«Bet viņi jau nemaz nedomā lielīties, to nevar manīt,» Saksona iebilda.
«Nē, to viņi arī nedara, kad tā labi padomāju. Bet vienalga, viņi nemaz tik gudri nav. Varu derēt, ka par zirgiem spēju tiem pastāstīt diezgan daudz, ko viņi nemaz nezina.»
Saule jau taisījās rietēt, kad viņi sasniedza pilsētiņu. Bilijs, kas pēdējās desmit minūtes bija klusējis, vilcinoties tagad izteica savu priekšlikumu.
«Saki… mēs varbūt varētu noīrēt istabu viesnīcā un pārgulēt. Kā tu domā?»
Bet Saksona enerģiski papurināja galvu.
«Kā tu domā, cik ilgi mums pietiks ar divdesmit dolāriem, ja sāksim tā rīkoties jau pašā sākotnē? Vienīgais pareizais ir sākt tūlīt no paša sākuma. Mūsu nodoms nebija pārnakšņot viesnīcā.»
«Labi,» Bilijs piekrita. «Esmu visādi ar mieru. Domāju tikai par tevi.»
«Tādā gadījumā vienmēr atceries, ka es turu līdzi,» viņa izlīdzinādama teica. «Bet tagad mums jārūpējas par vakariņām.»
Viņi nopirka gaļu, kartupeļus, sīpolus, duci labu ābolu un devās no pilsētas laukā līdz kādam krūmu un koku pudurim, kur, kā viņi zināja, tecēja neliels strauts. Koku aizvēnī uz kāda smilšu laukumiņa viņi sev iekārtoja naktsmītni. Tuvumā bija pietiekoši daudz sausas malkas, un Bilijs jautri svilpoja, to lasīdams un cirzdams. Saksona, kas labi pazina katru viņa jutoņas noskaņojumu, kļuva gluži jautra, dzirdot šīs briesmīgi nepareizās skaņas. Viņa klusi smaidīja sevī, izklājot segas, vispirms no smiltīm nolasījusi visus žagarus un paklājusi apakšā bur- audeklu. Viņai bija vēl daudz jāmācās, kā vārīt un cept ugunskurā, bet drīz vien viņa guva labas sekmes. Viņa atklāja, ka svarīgāk ir lietderīgi izmantot uguni, nekā to sakurt milzīgi lielu. Uzvārījusi kafiju, viņa ielēja kannā vēl ceturtdaļtases auksta ūdens, lai nostātos biezumi, un tad novietoja kannu tuvu ugunij, kur bija gan pietiekoši silts, bet ne tik karsts, lai tā sāktu vārīties. Šķēlēs sagrieztos kartupeļus un sīpolus viņa cepa vienā laikā, bet katru savā pannas malā, un izcepusi ielika savā skārda šķīvī, apsedza ar Bilija šķīvi un uzlika uz kafijas kannas. Uz sausās karstās pannas tagad cepa gaļu, un Bilijs bija gluži sajūsmināts. Noņēmusi gaļu, Saksona uz īsu brīdi ielika pannā kartupeļus un sīpolus, lai tos vēl ātri sakarsētu.
«Ko citu vēl lai vēlos?» Bilijs apmierināts iesaucās, beigdams iztukšot pēdējo krūzi kafijas un tīdams cigareti. Viņš bija izstiepies visā garumā uz sāniem un atbalstījies uz rokas. Ugunskurs dega gaišās liesmās, un plīvojošā gaismā Saksonas sejas krāsa šķita vēl siltāka nekā parasti.
«Redzi, kad mūsu senči atradās ceļojumā, viņiem bija pastāvīgi jābaidās no indiāņiem, plēsīgiem zvēriem un citām briesmām. Bet mēs šeit guļam droši kā mātes pūra lādē. Un šīs smiltis! Vai labāku gultu maz var vēlēties? Mīkstas kā pūkas. Ak tu manu mazo indiānīt, tu izskaties tik labi! Es tev saku — vairāk par sešpadsmit gadiem tev neviens nedos.»
«Tiešām?» viņa jautri iesaucās, pagrieza galvu sāņus un lika pamirdzēt saviem baltajiem zobiem. «Ja tu tur negulētu un nesmēķētu cigareti, es tev jautātu, vai māte tev atjāvusi tik ilgi palikt laukā, manu dārgo zēn!»
«Klausies!» viņš iesāka, velti mēģinādams izlikties nopietns. «Es tev labprāt kaut ko jautātu, ja tu varētu man apsolīt nedusmoties. Es, bez šaubām, negribu aizvainot tavas jūtas, bet vēlos kaut ko zināt, un tas ir kaut kas ļoti svarīgs.»
«Jā, kas tas ir?» viņa jautāja, brīdi velti gaidījusi.
«Nu, tikai tas, Sakson. Es tevi briesmīgi mīlu, bet tuvojas nakts, un mēs esam tūkstošiem jūdžu no visiem projām, un — nu labi, tas, ko es vēlējos zināt, ir: vai mēs patiešām esam precējušies, tu un es?»
«Tiešām, mēs esam precējušies,» viņa apgalvoja. «Nu, bet kādēļ?»
«Ak, nekas. Es tikai gribēju pārliecināties, jo pretējā gadījumā pēc tiem ieskatiem, kā esmu audzināts, šī nebūtu īstā vieta …»
«Neblēņojies,» viņa stingri teica. «Se ir īstā vieta un īstais laiks, lai tu ietu un sameklētu rītam malku. Es pa to laiku nomazgāšu traukus un uzposīšu virtuvi.»
Viņš paklausīgi piecēlās, bet vispirms tam vajadzēja viņu apskaut un pievilkt sev klāt. Neviens no viņiem nerunāja ne vārda, bet, kad viņš bija aizgājis, Saksonas sirds nemierīgi sita, un no viņas lūpām raisījās klusa pateicības dziesma.
Uznāca nakts, tumša un ar nespodru zvaigžņu spul- goņu. Bet zvaigznes pašas bija noslēpušās aiz mākoņiem, tās nāca — un neviens no viņiem nebija redzējis, no kurienes. Kalifornijas skaistā vēlīnā vasara bija durvju priekšā. Gaiss bija silts, un nejuta ne mazākās vēja pūsmas, lai gan gaisā varēja manīt pirmos norādījumus uz vēso nakts dzesmu.
«Man ir tāda izjūta, it kā mēs tikai tagad sāktu dzīvot,» teica Saksona, kad Bilijs, salasījis malku, atnāca pie ugunskura un atsēdās tai blakus uz segām. «Šodien es iemācījos vairāk nekā Oklendā pa desmit gadiem.» Viņa dziļi ievilka elpu un izslējās. «Daudz grūtāk kļūt par zemkopi, nekā bijām to iedomājušies.»
Bilijs nekā nerunāja. Viņš blenza uz ugunskuru, un Saksona saprata, ka viņš par kaut ko domā.
«Nu, kas nu ir?» viņa jautāja, kad redzēja, ka viņš pieņēmis kādu lēmumu, un reizē uzlika savu roku viņa rokai.
«Es domāju par to rančo, ko gribam iegūt,» viņš atbildēja. «Šīs mazās lauku sētiņas ir skaistas un jaukas. Bet tās der ieceļotājiem. Bet mums, amerikāņiem — mums vajadzīgs plašums. Es gribu stāvēt kaut kur kalnā un apzināties, ka tā ir mūsu zeme, tāpat kā tā viņpus augstienei un arī nākošā augstiene, zināt, ka aiz nākošā kalna ir līcis, kur ēd mūsu zirgi un jauni kumeļi, kas skrej un ganās ar tiem kopā. Tu zini, ar zirgu audzēšanu var nopelnīt labu naudu; sevišķi izdevīgi audzināt darba zirgus — par tiem maksā tūkstoti astoņus simtus, pat divus tūkstošus. Viņi maksā septiņus līdz astoņus simtus par četrus gadus vecu ķēvju pāri; jā, gandrīz katru dienu viņi pilsētās tā maksā. Labas ganības, tādu klimatu kā šeit, un, nelabvēlīgam laikam iestājoties, jumtu virs galvas un nedaudz siena, ja ilgi saglabājas nelabvēlīgs laiks. Es par to līdz šim nebiju domājis, bet varu teikt, ka tagad kļūstu gluži traks pēc sava rančo.»
Saksona bija pati uzmanība. Šeit viņa ieguva jaunas ziņas par lietām, kas bija tuvas viņas sirdij, un svarīgākais pie tam bija tas, ka šo ziņu devējs ir Bilijs.
«Kārtīgā lauku saimniecībā būs vieta arī tādām lietām, tāpat kā visām citām,» viņa uzmundrinādama teica.
«Protams. Mājas tuvumā mums būs saknes, augļi, vistas un viss, kas vajadzīgs — tāpat kā portugāļiem, bet tālāk projām jābūt ganībām, kur ganīties zirgiem.»
«Bet vai zirgi nav ļoti dārgi, Bilij?»
«Nē, ne sevišķi. Ielu akmens segumi ātri saēd zirgus. Un tos es ņemšu sākumam — tos, kas nebūs vairs derīgi pilsētai; nu, to lietu es labi protu! Nederīgos zirgus pārdod izsolēs, tie mums derēs vēl daudzus, daudzus gadus, viņi neder tikai akmeņiem klātajās pilsētas ielās.»
Ilgāku laiku bija klusums. Dziestošā ugunskura gaismā abu fantāzijā tēlojās viņu nākošā saimniecība.
«Ir brīnišķi kluss, vai ne?» Bilijs beidzot teica un piecēlās. Viņš pavērās apkārt. «Un tik melns kā vesels bataljons melnu kaķu.» Viņš nopurinājās, aizpogāja mēteli un iemeta dziestošajā ugunskurā dažus zarus. «Un tomēr šeit ir visjaukākais klimats pasaulē. Zēns būdams, bieži dzirdēju, kā mans tēvs lielīja Kalifornijas klimatu. Reiz viņš aizceļoja uz austrumiem un nodzīvoja tur vienu vasaru un vienu ziemu, bet tad viņam arī bija diezgan.»
«Mana māte arvien teica, ka nekur citur pasaulē neesot zemes ar tādu klimatu, kā šeit. Cik brīnišķi vajadzēja būt, kad šeit ieradās pirmie kolonisti, kas bija šķērsojuši tuksnešus un augstienes. Viņi dēvēja šo zemi par apsolīto, kur piens un medus tek. Zeme bijusi tik bagāta un auglīga, ka vajadzējis tikai drusku parakņāt — Kadijs arvien mēdza tā teikt.
«Un visur bija medījumi,» Bilijs turpināja. «Mana tēva audžutēvs misters Robertss mēdza stāstīt, ka, dzenot lopus no Sanjoakīnas uz Kolumbijas upi, viņi bijuši četrdesmit vīri un nekad neņēmuši līdzi pārtiku; vienīgi pulveri un sāli. Viņi pārtikuši no medījumiem, ko nošāvuši.»
«Kalni bijuši pilni stirnu, un netālu no Santarozas mana māte redzējusi veselus barus aļņu. Uz turieni mēs kādreiz aiziesim, Bilij. Es tik ļoti labprāt gribētu reiz redzēt Santarozu.»
«Un, kad mans tēvs vēl bijis gluži jauns cilvēks un dzīvojis uz ziemeļiem no Sakramento, purvi bijuši pilni pelēku lāču. Viņš tos bieЈi šāvis. Un, ja gadījies kādu no tiem sastapt klajā laukā, viņš un meksikāņi tos ķēruši ar laso, vai zini. Viņš arvien teica, ka tāds zirgs, kas nebaidījies no pelēkā lāča, maksājis desmit reizes dārgāk nekā pārējie. Un panteras — citi tās mēdz saukt par pumām — cik to nav bijisl Jā, protams, mēs iesim uz Santarozu! Varbūt mums piekrastes zemes nepatiks, tad jau tā kā tā būs jākāto tālāk.»
Uguns bija jau gandrīz izdzisusi. Saksona bija sakārtojusi matus naktsguļai. Viņiem nevajadzēja sevišķi gatavoties, lai varētu doties pie miera, un pēc dažām minūtēm viņi jau atradās viens otram blakus zem segām. Saksona aizvēra acis, bet nevarēja aizmigt. Nekad vēl viņa nebija gulējusi zem klajām debesīm, un kā arī pūlējās, tomēr nevarēja atvairīt dīvaino izjūtu. Tam vēl pievienojās nogurums, ko tā sajuta locekļos, un sākumā tik mīkstās smiltis par lielu brīnumu tagad nemaz vairs nelikās mīkstas. Pagāja kāda stunda. Viņa mēģināja sev iegalvot, ka Bilijs aizmidzis, kaut gan zināja, ka viņš neguļ. Ugunskurā iesprakšķējās kāds zariņš, un viņa izbijusies sarāvās. Viņa bija pārliecināta, ka arī Bilijs sakustējies.
«Bilij,» viņa čukstēja. «Vai tu esi nomodā?»
«Jā,» viņš klusu atbildēja, «un man rādās, ka šīs smiltis ir cietas kā cementa grīda. Man tas, protams, vienalga, bet kas to būtu domājis.»
Viņi nedaudz pārmainīja stāvokļus, bet nespēja izbēgt no cietās guļvietas, kas nogurušajiem locekļiem bija īsta mocība.
Pēkšņi viņus izbiedēja metāliskas švirkstošas skaņas — tas bija sienāzis, kas sāka čirkstēt netālu no viņiem. Saksona kādu brīdi klusēja, līdz Bilijs iesaucās:
«Visu svēto vārdā, kas tas varētu būt?»
«Vai tu domā, ka tā varētu būt klaburčūska,» viņa nedabīgi mierīgi jautāja.
«Taisni par to es domāju.»
«Es reiz redzēju divas Baumaņu drogu veikala skatlogā. Un zini, Bilij, tām ir indes zobi, un ja tās kādam iekož, inde ieplūst kodumā.»
«Br-r-r-r,» Bilijs drebinājās, un viņa bailes nebija izlikšanās vien. «Droša nāve, to katrs zina, tikai Bosko paliek sveiks un vesels. Vai tu viņu atceries?»
«Viņš tās ēd dzīvasl Viņš tās ēd dzīvas! Bosko! Bosko!» Saksona atbildēja, atdarinot gadatirgu čūsku dīdītāja izsaucienus.
«Visi Bosko liek čūskām izlauzt indes zobus. Tas viņiem jādara. Jā, jā! Bet ir gan savādi, ka es nevaru aizmigt. Es vēlētos, kaut tas nolādētais bļāvējs turētu muti. Labprāt būtu zinājis, vai tā ir klaburčūska, vai nav.»
«Nē, tā nevar būt čūska,» Saksona noteikti teica. «Visas klaburčūskas jau sen izskaustas.»
«Bet kur tad Bosko ņem savas?» Bilijs jautāja, un viņa jautājumā bija nenoliedzama loģika. «Un kādēļ tu neguli?»
«Laikam tādēļ, ka te viss tik neparasts,» bija Saksonas atbilde. «Redzi, es nekad vēl neesmu gulējusi laukā.»
«Es arī ne. Un vienmēr iedomājos, ka tas ir ļoti patīkami.» Viņš pagrozījās, bet smiltis kā bija, tā palika cietas, varēja grozīties un griezties, kā vien gribēja. Viņš dziļi nopūtās. «Ar laiku droši vien pie tā pieradīsim. Ko citi var, to arī mēs varam, un ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas
guļ zem klajas debess. Tas ir ļoti veselīgi. Mēs esam brīvi kā putni gaisā, mums nav jāmaksā īres nauda, un esam paši savi kungi…»
Viņš pēkšņi apklusa. Krūmos kaut kas iečabējās. Bet, tiklīdz viņi mēģināja noteikt, no kuras puses nāk troksnis, tas neizskaidrojamā kārtā atkal apklusa, un atjaunojās, tikko tie gribēja aizvērt nogurušās acis.
«Izklausās, it kā kāds gribētu mums zagšus pielavīties,» Saksona teica un ciešāk piekļāvās Bilijam.
«Lai nu kā, bet indiāņi tie nekādā ziņā nav,» bija vienīgais, ar ko viņš to varēja mierināt. Tad viņš nožāvājās. «Ak nieki! No kā lai mēs baidāmies? Padomā, kas nebija jāizcieš mūsu senčiem.»
Pēc kāda brīža Saksona juta viņa plecus trīsam un zināja, ka viņš smejas.
«Man ienāca prātā notikums, ko bieži mēdza stāstīt mans tēvs,» viņš paskaidroja. «Tas bija par Suzannu Kleg- hornu — vienu no Oregonas apguvējām. Viņa dēvēta par aklo Suzannu, bet šaut tā pratusi kā pats nelabais. Reiz prērijā viņu ratu karavānai uzbrukuši indiāņi. Visi rati sagriezti lokā, cilvēki un vērši atradušies šā loka iekšpusē. Viņi drīz vien piespieda indiāņus bēgt un daudzus nogalināja. Karavāna bija par stipru, lai to tādā kārtā pieveiktu, un tādēļ indiāņi izdomāja citu līdzekli, lai izvilinātu atnācējus no ratu cietokšņa. Viņi atveda divas baltās meitenes, ko bija sagūstījuši citā vietā, un, nostājušies tā, ka aplenktie var viņus saredzēt, bet lodes nevar sasniegt, sāka tās mocīt. Indiāņi bija pārliecināti, ka baltie to nespēs noskatīties un tiem uzbruks, un tad indiāņi būs viņus dabūjuši tur, kur vēlējās redzēt.
Baltie vīri nekā nespēja darīt. Ja viņi izietu no sava ratu cietokšņa, lai glābtu meitenes, indiāņi tos pieveiktu un pēc tam uzbruktu karavānai. Tas nozīmētu drošu nāvi visiem. Bet ko dara vecā Suzanna? Viņa paņem vecu gar- stobrainu Kentuki tipa šauteni un trīsreiz tik daudz pulvera kā parasti un tēmē uz kādu lielu indiāni, kas sevišķi cītīgi spīdzina meitenes; tēmē un nospiež gaili. Šāvienam atskanot, viņa pati nokrita augšpēdu, un plecs tai sāpēja un bija gluži greizs līdz pat Oregonai, bet lielo indiāni viņa tomēr notrieca no kājām. Viņš vairs nepaguva ievākt ziņas, kas ar viņu notika.
Bet, taisnību sakot, to es nepavisam negribēju stāstīt. Vecajai Suzannai bija pamatīga vājība pret Džonu Mieža- graudu. Pie pirmās izdevības viņa piesūcās līdz acīm. Viņas dēli, meitas un vīrs visi rūpīgi sargāja, lai viņas tuvumā negadītos kaut kas pa tvērienam.»
«Bet kas tad?» Saksona jautāja.
«Džons Miežagrauds. — O, tu nezini, kas tas ir. Tas ir sens viskija nosaukums. Nu labi, kādu dienu viņiem visiem kaut kur jāiet; ja nemaldos, to vietu, kur viņi, no Oregonas aizgājuši, bija apmetušies, sauca par Bodegu. Vecā Suzanna žēlojās, ka viņu mokot briesmīgas reimatisma sāpes un viņa nevarot paiet. Bet viņas ģimene arī bija gudra. Mājās viņiem bija divu galonu liela muciņa ar viskiju. Viņi teica — labi, lai Suzanna paliekot mājās, bet, pirms tie aizgāja, vienam no mazdēliem vajadzēja uzkāpt kokā un piesiet muciņu sešdesmit pēdu augstu virs zemes. Bet, kad viņi vakarā atgriezās mājās, vecā Suzanna tomēr gulēja virtuvē uz grīdas galīgi piedzērusies.»
«Viņa, droši vien, uzkāpa kokā,» Saksona teica, kad Bilijs vēl arvien klusēja.
«Nē, to viņa nedarīja,» viņš triumfēdams iesmējās. «Viņa palika kubulu tieši zem viskija muciņas, paņēma savu veco bisi, sašāva muciņu, un nu viņai atlika tikai izlakt no kubula viskiju.»
Saksona pašreiz- taisījās iemigt, kad krūmos atkal iečabējās, un šoreiz troksnis jau šķita daudz tuvāk. Viņas satrauktā fantāzija lika tai iedomāties, ka tas ir kāds plēsoņa, kas grib viņiem tumsā uzbrukt.
«Bilij,» viņa čukstēja.
«Jā, es arī klausos,» skanēja viņa atbilde — viņš arī bija nomodā.
«Kā tu domā, vai tā tik nav pantera, vai varbūt… lūsis?»
«Nevar būt. Tie jau sen izskausti. Te taču ir mierīgs zemkopības rajons.»
Viegla vēja pūsma lika koku galotnēm maigi iešalkties, un Saksona notrīsēja. Mistisko sienāža dziesmu pēkšņi pārtrauca, un čabošais troksnis izvērtās dobjā smagā di- poņā, kas lika Bilijam un Saksonai piecelties sēdus. Bet nu viss apklusa, un viņi atkal atlaidās guļus, kaut gan tagad klusums tiem šķita draudīgs.
«Hm,» Bilijs atviegloti nopūtās. «Tagad es zinu, kas tas bija. Trusītis. Esmu redzējis tos ar pakaļkājām bungojam zemi.»
Velti Saksona pūlējās aizmigt. Laikam ritot, smiltis kļuva arvien cietākas un cietākas. Sāpēja viss ķermenis. Un, kaut gan prāts to atvairīja, viņas fantāzija nenogura, iztēlojoties draudīgās briesmas visspilgtākās krāsās. Lūk, atkal jauns troksnis. Tā nebija ne čaboņa, ne dipoņa, bet šķita, it kā caur krūmiem līstu kāds liels dzīvnieks. Viņi dzirdēja liecamies un lūstam zarus, vienreiz pat bija skaidri dzirdams, ka atliec zarus un pēc tam tie atkal atlec atpakaļ.
«Ja pirmoreiz dzirdējām panteru, tad tagad tam jābūt zilonim,» bija Bilija neiepriecinošais spriedums. «Tas jau ir pamatīgs svars. Ieklausies vien! Un nāk arvien tuvāk.»
Brīžiem troksnis apklusa, bet ikreiz atkārtojoties tas bija dzirdams arvien tuvāk un tuvāk. Bilijs atkal piecēlās sēdus un ar vienu roku apskāva Saksonu, kas arī bija atsē- dusies.
«Neesmu aizvēris ne aci,» viņš teica. «Lūk, jau atkal viņš trokšņo. Kaut es to varētu saredzēt.»
«Spriežot pēc trokšņa, tas varētu būt arī pelēkais lācis,» Saksona teica, zobiem klabot pa daļai no bailēm, pa daļai no vēsās nakts dzesmas.
«Sienāzis tas nav, tas ir skaidrs.»
Bilijs grasījās kāpt laukā no segām, bet Saksona satvēra viņu aiz rokas.
«Ko tu gribi darīt?»
«Es parasti nebaidos,» viņš atbildēja. «Bet, vaļsirdīgi runājot, Sakson, tas mani sāk nervozēt. Ja drīz nenoskaidrošu, kas tas ir, es kļūšu gluži traks. Es gribu iet paskatīties.»
Nakts bija tik tumša, ka tai momentā, kad Saksona nevarēja Biliju vairs ar roku aizsniegt, viņš bija tās skatienam izzudis. Troksnis bija apklusis, un zem viņa soļiem lūza sausie zari. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās un palīda zem segām.
«Man liekas, ka es to padzinu. Tam, jādomā, bija labākas ausis par mums abiem, un, dzirdot mani nākam, tas aizlavījās. Es arī pūlējos netrokšņot. Augstais Dievs, tas atkal klāt.»
Viņi atkal atsēdās. Saksona piegrūda Bilijam.
«Klausies!» viņa tikko dzirdami čukstēja. «Tas elpo. Dzirdēju nupat to sprauslojam.»
Brīkšķēdams salūza kāds sauss zars, un tik tuvu, ka viņi abi nemaz nekaunoties palēcās bailēs.
«Bet to es ilgāk vairs necietīšu,» Bilijs sadusmots iesaucās. «Tas jau drīz mums uzklups mugurā.»
«Bet ko tu domā darīt?» Saksona norūpējusies jautāja.
«Bļaušu tā, ka vai mati slienas stāvus. Gan es to nobiedēšu, lai tas būtu kas būdams.»
Viņš dziļi ievilka elpu un tad izgrūda mežonīgu kliedzienu.
Panākumi pārsniedza pat vispārdrošākās cerības, un Saksonas sirds trīsēja bailēs. Vienā mirklī tumsu pildīja visbriesmīgākais troksnis. Viņi dzirdēja, ka krūmi brīkšķēja zem smagiem ķermeņiem, kas attālinājās katrs uz savu pusi. Par laimi šie brīkšķi drīz apklusa, un troksnis arvien vairāk attālinājās.
«Nu, ko tu par to teiksi?» Bilijs pārtrauca klusumu. «Žēlīgais Dievs, boksa ļaudis teica, ka es ne no kā nebīstoties. Man prieks, ka viņi mani šovakar neredzēja!» Viņš ievaidējās. «Bet tagad esmu dabūjis visu, ko vēlējos un šīm nolādētajām smiltīm. Celšos augšā un iekuršu uguni.»
Uguni iekurt bija viegli, jo zem pelniem vēl kvēloja ogles, un iemestie zari drīz sāka degt. Aiz mākoņu plīvura zenītā iemirdzējās dažas zvaigznes. Bilijs paraudzījās uz tām, brīdi padomāja un sāka soļot uz krūmiem.
«Ko nu tu darīsi?» Saksona iesaucās.
«Ak, man ienāca kaut kas prātā,» viņš izvairīgi teica un drosmīgi izgāja no ugunskura gaismas loka.
Saksona ietinās segās līdz pat zodam un apbrīnoja viņa drosmi. Viņš nepaņēma pat cirvi un aizgāja virzienā, kur pirmīt bija izgaisuši trokšņi.
Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās, pilnā kaklā smiedamies.
«Ak, šie velna bērni mani gan piemuļķoja. Beigu beigās sākšu baidīties pats no savas ēnas. Kas tas bija? Hm! To tu nekad neuzminēsi, kaut dzīvotu vai tūkstoš gadu. Bars teļu, un tie tiešām bija nobijušies vairāk nekā mēs.»
Viņš izsmēķēja cigareti un tad palīda zem segām blakus Saksonai.
«Es būšu gan varens zemnieks,» viņš zobojās, «ja mani var tā nobiedēt bars teļu. Varu derēt, ka ne mans, ne tavs tēvs nebūtu ne aci pamirkšķinājis. Jā, mūsu cilts pavisam nogājusi no grauda.»
«Nē, tas nav tiesa,» Saksona dedzīgi iesaucās. «Cilts ir laba, mēs esam tikpat labi kā mūsu senči, bez tam veselīgāki. Mēs tikai esam auguši citos apstākļos — tas ir viss. Mēs esam visu savas dzīves laiku pavadījuši pilsētās. Mēs pazīstam pilsētu trokšņus un visu, kas iederas pilsētā, bet nezinām nekā no tā, kas īpatns lauku dzīvei, jo esam auguši tālu no dabas. Bet tagad mēs atradīsim dabiskus dzīves apstākļus un pieradīsim pie tiem. Dosim paši sev drusku laika, un drīz vien tikpat mierīgi un droši gulēsim zem klajas debess, kā tavs vai mans tēvs senās dienās.»
«Bet ne uz smiltīm,» Bilijs vaidēja.
«To nemaz vairs nemēģināsim darīt. Mēs jau to iemācījāmies. Bet tagad esi kluss un liecies gulēt.»
Bailes bija izzudušas, bet smiltis, kam viņi tagad veltīja izcilu uzmanību, kļuva arvien neciešamākas. Bilijs beidzot iekrita snaudā, un tālumā jau atskanēja pirmā gaiļa dziesma, kad Saksona nogurusi aizvēra acis, bet smiltis bija un palika cietas, un viņas miegs bija nemierīgs.
Dienai austot, Bilijs izrausās no segām un iekūra spēcīgu uguni. No aukstuma trīsot, Saksona pielīda tuvāk ugunskuram. Abi bija noguruši un neizgulējušies. Saksona sāka smieties. Bilijs pievienojās, sākumā saīdzis un dusmīgs, bet viņa seja noskaidrojās, kad skatiens krita uz kafijas kannu, un nākošā acumirklī tā jau atradās uz uguns.
No Oklendas līdz Sanžozē ir četrdesmit angļu jūdžu, Bilijs un Saksona šo attālumu veica trīs dienās. Savā ceļā viņi vairs nesatika neviena, kas tik labprāt un daudz stāstītu kā jaunais telefona līnijas strādnieks, un pavisam reti gadījās tāds, ar ko varēja parunāt. Viņi redzēja ejam klaidoņus, kas ar segām uz muguras devās pa lielceļu gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem. Iespaids, ko Saksona guva īsajās sarunās ar tiem, viņu pārliecināja, ka šie cilvēki vai nu nekā, vai arī ļoti maz var pastāstīt par lauku dzīves apstākļiem. Tie pa lielākai daļai bija veci vīri, vārgi vai arī alkohola saēsti, un viss, ko viņi zināja, bija tas, kur atrodama laba peļņa un labi darba apstākļi. Bet vietas, ko viņi minēja, bija ļoti tālu. Vienu lietu viņa tomēr no klaidoņiem dabūja zināt — apgabalu, ko viņa un Bilijs pašreiz šķērsoja, apsaimniekoja «mazie zemnieki», kas reti pieņēma algādžus un tikai lēto portugāļu darbaspēku. Zemnieki bija ļoti nelaipni. Viņi bieži vien ar tukšiem ratiem brauca garām Bilijam un Saksonai, bet nekad neuzaicināja tos sēsties iekšā. Ja Saksonai kādreiz radās izdevība viņiem kaut ko pajautāt, tie viņu aizdomīgi un ziņkāri apskatīja no galvas līdz kājām un atbildēja vai nu pa jokam, vai divdomīgi.
«Šie nolādētie nav amerikāņi,» Bilijs nikni teica. «Senās dienās visi cilvēki bija laipni viens pret otru.»
Bet Saksona atcerējās savu pēdējo sarunu ar Tomu.
«Tas ir laika gars, Bilij. Laika gars ir citāds. Un bez tam mēs vēl neesam necik tālu aizgājuši. Pagaidi, lai tiekam tālāk no lielajām pilsētām, un tu redzēsi, ka ļaudis kļūs laipnāki.»
«Tas jau ir īstais salašņu bars,» Bilijs rūca.
«Bet var būt, ka viņiem iemesls tādiem būt,» viņa smējās. «Nevar zināt, vai kāds no viņu dēliem nav streiklauzis, ko tu piekāvi.»
«Ja tikai es tam varētu ticēt,» Bilijs jocīgā dedzībā iesaucās. «Bet pat ja man piederētu desmit tūkstoš akru, es tomēr nevarētu zināt, vai tas vīrs, kas ienāk manā sētā ar savām segām uz muguras, nav tikpat labs, jā, varbūt pat labāks nekā es pats. Es mazākais pret viņiem tā izturēšos.»
Bilijs sākumā taujāja pēc darba visās zemnieku mājās, vēlāk gan tikai lielākās. Bet atbilde bija visur viena un tā pati. Dažās vietās gan teica, ka pēc lietus sākšoties aršana. Šur tur ara arī sausos laukus, bet šos darbus pa lielākai daļai veica paši zemnieki.
«Bet vai tad tu proti art?» Saksona jautāja.
«Nē, bet tas nevar būt sevišķi grūti. Ja redzēšu kādu aram, lūgšu, lai man to ierāda.»
Nākošās dienas pēcpusdienā Bilijam radās izdevība to darīt. Viņš pakāpās uz kāda žoga, kas ieskāva nelielu lauku, un redzēja vecu vīru aram.
«Ak, tas ir pavisam viegli,» Bilijs nicīgi teica. «Ja tāds vecs kraķis tiek ar to galā, tad es uzņemos tikt ar diviem tādiem galā.»
«Ej un pamēģini,» Saksona dedzīgi iesaucās.
«Bet kāda tam nozīme?»
«Vai tu baidies?» viņa to ķircināja, bet pati smaidīja. «Tev nekas cits nav jādara, kā tikai viņam jāpajautā. Vairāk viņš nevar, kā tevi noraidīt. Nu, un ja viņš to dara? Tu taču izturēji divdesmit raundus ringā pret «Čikāgas briesmām» un nepamirkšķināji pat acis.»
«Jā, bet tas ir pavisam kas cits,» viņš iebilda un, pārkāpis žogam, nolēca otrā pusē zemē. «Esmu ar mieru derēt ar divi pret vienu, ka vecais idiots mani aiztrieks pie visiem velniem.»
«Nē, to viņš nedarīs. Tev tikai viņam jāpastāsta, ka tu labprāt gribētu iemācīties art, un jālūdz atļauja izdzīt dažas vagas. Saki viņam, ka par to tam nekas nebūs jāmaksā.»
«U! Ja viņš sāks plātīties, es viņam to nolādēto arklu gluži vienkārši noņemšu.»
Stāvot pie žoga un attāluma dēļ sarunu nedzirdot, Saksona vēroja abus vīrus. Pēc dažām minūtēm arājs uzlika Bilijam uz kakla grožus un iespieda rokā arkla balstus. Tad zirgi sāka kustēties, un vecais vīrs gāja Bilijam blakus, dodot tam aizrādījumus, kā rīkoties. Kad viņi bija izdzinuši vairākas vagas, vīrietis pameta Biliju un, šķērsodams uzarto zemes gabalu, tuvojās Saksonai.
«Viņš jau agrāk kādreiz aris, vai ne?»
Saksona purināja galvu.
«Ne reizi vēl savā mūžā! Bet viņš labi pazīst zirgus.»
«Jā, to varēja redzēt, ka gluži nepraša viņš nav un visu ātri aptver.» Vecais zemnieks klusu iesmējās un nogrieza vīkšķi tabakas.
Neapartais gabals acīm redzami kļuva arvien mazāks, bet Bilijs nemaz nedomāja apstāties, un abi skatītāji pie žoga bija dziļi iegrimuši sarunā. Saksonas jautājumi bira kā krusa, un nepagāja ilgs laiks, līdz viņai bija skaidrs, ka šis vecais zemnieks līdzīgs jaunā telefona līnijas strādnieka tēvam, kādu viņš to bija tēlojis.
Bilijs izturēja līdz beigām, un, kad viss gabals bija uzarts, vecais saimnieks uzaicināja abus pārnakšņot pie viņa. Esot kāda piebūve, kas stāvot tukša, tur atrodoties arī neliela krāsns, un, kad izslaukšot govis, viņi dabūšot arī pienu. Un, ja Saksona vēloties izbaudīt lauksaimnieces priekus, viņa varot pamēģināt slaukt.
Ar slaukšanu viņai nelaimējās tā kā Bilijam ar aršanu, bet, kad viņš to diezgan bija zobojis, Saksona ieteica viņam pamēģināt savu laimi, un Bilijs tāpat cieta neveiksmi kā viņa. Saksonas vērīgās acis redzēja visu, un viņa jautāja daudz ko, līdz tai bija skaidrs, ka šeit viņa iepazinusies ar zemkopju dzīves ēnas pusi. Kā sēta, tā sētas saimnieks bija veclaiku. Še neviens nedomāja par to, kā pēc iespējas vairāk no zemes iegūt. Zemes bija par daudz, un to pienācīgi neapstrādāja. Visam bija gadījuma raksturs. Dzīvojamā māja, šķūnis un saimniecības ēkas bija diezgan paputējušas. Dārzs mājas priekšā nezāļu aizaudzis. Sakņu dārza nemaz nebija. Nelielais augļu dārzs bija vecs, nekopts un vārgulīgs. Koki greizi, tieviem stumbriem un pe- lēkti sūnu. Dēli un meitas dzīvoja tuvākajās pilsētās, kā Saksona uzzināja. Viena meita bija apprecējusies ar ārstu, viena bija skolotāja pilsētas skolā, viens dēls inženieris, viens arhitekts, trešais laikrakstu reportieris Sanfrancisko. Viņu tēvs teica, ka bērni šad tad palīdzot, ja esot nepieciešams.
«Nu, kā tu domā?» Saksona jautāja, kad Bilijs pēc vakariņām smēķēja savu cigareti.
Viņš raustīja plecus.
«Hm! Tas taču ir gluži skaidrs. Vecais ir apsūnojis tāpat kā viņa dārzs. Pēc tā, ko redzējām Sanleandrā, var spriest, ka viņam nav ne jēgas par pareizu saimniecību. Un zirgi! Tā būtu tīrā žēlsirdība, jā, un viņam pašam ietaupījums, ja abus zirgus nošautu. Varu derēt, ka portugāļus tu neredzēsi ar šādiem zirgiem braucot. Iegādāties labus zirgus nenozīmē lepoties — tie atmaksājas. Tas pieder pie lietas. Veci zirgi ēd vairāk nekā jauni, ja tos grib saglabāt labā stāvoklī, un tomēr darbā netiek līdzi jauniem zirgiem. Vari būt pārliecināta, ka tikpat daudz maksā arī viņus apkalt. Un bez tam tie ir darbā nodzīti. Katra minūte, kuru viņš šos zirgus patur, nozīmē piemaksāt no kabatas skaidru naudu. Ja tu redzētu, kā viņi pilsētās to aplēš!»
Sai naktī viņi gulēja mierīgi un pēc brokastīm gatavojās doties ceļā.
«Labprāt dotu jums uz dažām dienām darbu,» vecais saimnieks teica, «bet es nespēju to samaksāt. Mūsu saimniecība tagad, kad mani bērni projām, tikko spēj uzturēt mani un manu sievu, un arī tad ne vienmēr. Laiki tagad ļoti ļauni, bet tādi tie jau sen. Nekas vairs nav tā, kā agrāk.»
Agrā pēcpusdienā Sanžozē tuvumā Saksona nolēma atpūsties.
«Seit es ieiešu iekšā un drusku parunāšos, ja viņi nerīdīs uz mani suņus. Tā ir skaistākā vieta no visām, ko līdz šim esam redzējuši, vai ne tā?»
Bilijs, kas vienmēr domāja par kalniem un lieliem laukiem, kur viņa zirgi varētu iztrakoties, piekrizdams kaut ko nomurmināja, bet varēja redzēt, ka sajūsmināts viņš nav.
«Kādas saknes! Paskaties tikai! Un puķes, kas aug dobēs. Tas jau vēl skaistāk, nekā tomāti iesaiņojamā papīrā.»
«Nesaprotu, kam tas viss var būt derīgs,» Bilijs cēla * iebildumus. «Kāds labums no puķēm, kas tikai aizņem vietu, kur varētu augt derīgas saknes?»
«Jā, un taisni to es gribu zināt.» Viņa norādīja uz kādu sievieti, kas ar lāpstu strādāja nelielas mājiņas priekšā. «Nezinu, kāda viņa ir, bet ļaunākā gadījumā viņa var kļūt tikai rupja. Skaties! Tagad viņa raugās tieši uz mums. Noliec savu nesamo blakus manam un iesim iekšā.»
Bilijs gan noņēma no muguras saini, bet gribēja palikt ārpusē. Ejot pa šauro, puķu dobju ieskauto dārza ceļu, Saksona redzēja divus vīriešus rīkojamies ar saknēm — viens no viņiem bija vecs ķīnietis, otrs arī vecs un tumš- acains, jādomā, arī ārzemnieks. Visur varēja vērot tīrību, kārtību, lietpratīgu sadalījumu un intensīvu zemes izmantošanu — to redzēja pat viņas nevingrinātās acis. Sieviete piecēlās un novērsās no savām puķēm, Saksona redzēja, ka tā ir pusmūža gados, slaida un vienkārši, bet ar gaumi ģērbusies. Viņa valkāja brilles, pirmais iespaids, ko Saksona guva, bija tāds, ka tā ir laipna, bet nervoza sieviete.
«Šodien man nekas nav vajadzīgs,» viņa teica, pirms Saksona vēl paguva kaut ko teikt, bet šo noraidījumu pavadīja laipns smaids.
Saksona iekšēji ievaidējās, iedomājoties savu mugursomu. Sieviete droši vien bija redzējusi, ka viņa to noliek zemē.
«Mēs neesam ceļojoši tirgotāji,» viņa steidzās paskaidrot.
Tagad sievietes smaids bija vēl laipnāks, un viņa mierīgi nogaidīja, līdz Saksona izteiks, ko tā no viņas vēlas.
Tas Saksonai bija ļoti parocīgi, un viņa nekavējoties iesāka:
«Mēs meklējam zemi. Gribam nodarboties ar zemkopību, vai zināt, un, pirms pērkam, mums jātiek skaidrībā, ko īsti vēlamies. Redzot jūsu skaisto dārzu, man vajadzēja ienākt un jums ko pajautāt. Jo, redziet, mēs nekā no lauksaimniecības nesaprotam. Esam visu mūžu pavadījuši pilsētā, bet tagad nolēmuši dzīvot laukos un kļūt laimīgi un priecīgi.» Viņa apklusa. Sievietes sejā pavīdēja dīvaina izteiksme, bet viņas laipnība nemazinājās.
«Bet kā jūs zināt, ka, laukos dzīvodami, kļūsit laimīgi?» viņa jautāja.
«To es nezinu. Zinu tikai, ka nabaga cilvēki pilsētās nevar būt laimīgi, jo tur ir vienmēr streiki un tamlīdzīgas lietas. Ja ari laukos cilvēki nevar būt laimīgi, tad laimes nav nekur, un tas nav taisnīgi, kā jūs domājat?»
«Izklausās pareizi, mana dārgā. Bet neaizmirstiet, ka laukos dzīvo daudzi nabadzīgi cilvēki un arī daudzi nelaimīgi.»
«Bet jūs neizskatāties ne nabaga, ne nelaimīga,» Saksona ātri ierunājās. «Jūs tiešām esat jauka.»
Saksona redzēja, ka sievietes vaigi nosarkst priekā, un viņa izskatījās pietvīkusi, kad turpināja:
«Bet var būt, ka es esmu taisni piemērota lauku dzīvei, lai gūtu tur sekmes. Kā pati teicāt, jūs esat visu laiku dzīvojusi pilsētā. Jūs nemaz nepazīstat lauku dzīvi. Tā jums drīz vien atņems drosmi.»
Saksonas domas atgriezās pie baigā laika, ko tā bija pavadījusi mazajā namiņā Priežu ielā.
«Es mazākais zinu, ka dzīve pilsētā mani briesmīgi nomāc. Varbūt laukos būs tāpat, bet tomēr tā ir mana vienīgā iespēja, vai jūs saprotat? Tas vai nekas. Bez tam mana ģimene nāk no laukiem. Tas taču ir daudz dabiskāks dzīvesveids. Bet vēl labāks pierādījums ir tas, ka es šeit stāvu, un tas pierāda, ka iekšēji ilgojos pēc zemes un, kā jūs to dēvējāt, esmu taisni piemērota lauku dzīvei, jo citādi taču šeit nebūtu.»
Otra piekrizdama pamāja ar galvu un ar pieaugošu interesi vēroja Saksonu.
«Jaunais vīrietis …» viņa iesāka.
«Tas ir mans vīrs. Viņš bija važonis, līdz izcēlās lielais streiks. Mani sauc par Robertsu, esmu Saksona Robertsa, un mans vīrs ir Viljams Robertss.»
«Un es esmu misis Mortimera,» sieviete teica un iepazīstoties laipni palocīja galvu. «Esmu atraitne. Ja jūs palūgtu savu vīru ienākt, es mēģinātu dažus no jūsu daudzajiem jautājumiem noskaidrot. Sakiet, lai viņš savu nesamo noliek šaipus žoga. Tātad, kas tas bija, ko jūs man gribējāt jautāt?»
«Ak, daudz kas. Kā jūs panākat, ka tas atmaksājas? Kā jūs visu to iesākāt? Cik maksā zeme? Vai jūs pati likāt celt savu skaisto mājiņu? Cik jūs maksājat saviem gājējiem? Kur jūs visu to iemācījāties — kas aug vislabāk un kas ir ienesīgāks? Kā vislabāk pārdot? Un kā jūs to iekārtojat?» Saksona apklusa un sāka smieties. «Ak, es vēl tikko sāku. Kādēļ jums dobēs viscaur puķes? Es redzēju pie Sanleandras portugāļu saimniecības, bet tur nekur nebija saknes un puķes juku jukām.»
Misis Mortimera pacēla roku. «Atbildēšu jums uz jūsu pēdējo jautājumu. Tā savā ziņā būs visu jautājumu atbilde.»
Bet tagad pienāca Bilijs, un paskaidrojumu vajadzēja atlikt, līdz viņš bija iepazīstināts.
«Jūsu skatienu saistīja puķes, vai ne?» misis Mortimera turpināja. «Un puķes bija tās, kas jums lika iegriezties pie manis. Jā, lūk, tādēļ jau arī puķes stādītas ar saknēm kopā, lai saistītu garāmgājēju uzmanību. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik daudzus cilvēkus tās jau ievilinājušas manā dārzā. Šis ir dzīvs satiksmes ceļš, ko lieto daudzi pilsētas ceļinieki. Nē, ar automobiļiem man neveicas. Putekļi traucē redzēt. Bet es iesāku vēl toreiz, kad visi cilvēki brauca ar zirgiem. Še garām pastāvīgi brauca pilsētnieki. Viņu uzmanību saistīja vispirms manas puķes un pēc tam arī mana māja. Viņi lika važonim pieturēt. Un, nu jā, es arvien iekārtojos tā, ka strādāju mājas priekšā, lai viņi vienmēr varētu iesākt ar mani sarunāties. Pa lielākai daļai vienmēr beidzās ar to, ka es viņus ielūdzu nākt un apskatīt manas puķes un, pats par sevi saprotams, arī saknes. Viss bija vienmēr svaigs, tīrs un patīkams. Tas viss ietekmēja. Un,» misis Mortimera paraustīja plecus, «ir pazīstama lieta, ka vēders redz ar acīm. Tas, ka saknes aug starp puķēm, ļaudīm patīk. Viņi labprāt pirka manas saknes. Viņiem katrā ziņā tās vajadzēja dabūt. Un viņi tās arī dabūja, maksāja divreiz tik kā tirgū un maksāja labprāt.
Redziet, es, tā sakot, biju modē. Neviens pie šā darījuma nezaudēja. Saknes tiešām bija lieliskas, arī svaigākas nekā tirgū. Un bez tam mani klienti ar vienu sitienu nosita divas mušas: viņi varēja domāt, ka, pie manis iepērkoties, dara labu darbu. Viņi ne tikai saņēma svaigas saknes, bet pašapmierināti apzinājās, ka, tās pērkot, palīdz nabaga vientuļai atraitnei. Ja kāda mājasmāte var teikt, ka viņa savas saknes pērk pie misis Mortimeras, tas viņas mājai dod zināmu smalkumu. Bet pārējo stāstīt prasītu pārāk daudz laika. Vārdu sakot — mana mazā māja kļuva par kaut ko līdzīgu apskates objektam — izbraukumu vieta, kur kliedēt garlaicību. Un tad sāka runāt par to, kas es esmu, kas bijis mans vīrs un kas es pati. Dažas no pilsētas dāmām es personīgi pazinu senās dienās, un arī tās strādāja manā labā. Visam tam vēl pievienojās tējas dzeršana. Arī tagad vēl pasniedzu tēju, kad viņas atbrauc ar savām draudzenēm, lai mani tām parādītu. Un jūs jau paši redzejāt, ka tas bija puķes, kas darīja savu darbu, nodrošinot manus panākumus.» .
Saksonas vaigi tvīka sajūsmā, bet, kad misis Mortimera paskatījās uz Biliju, viņa redzēja, ka tas neizskatās sevišķi apmierināts un ka viņa zilās acis sadrūmušas.
«Nu, šaujiet vaļā,» viņa mudināja. «Ko jūs domājat?»
Saksonai par lielu brīnumu, viņš atbildēja tūlīt, un, viņai par vēl lielāku brīnumu, Bilija kritika skāra lietu, kas viņai pašai bija pagājusi secen.
«Tas jau ir tikai triks,» Bilijs paskaidroja. «Tā es to saprotu…»
«Bet triks, kas atmaksājas!» misis Mortimera viņu pārtrauca, un viņas acis aiz briļļu stikliem dzīvi iemirdzējās.
«Jā un nē!» Bilijs stūrgalvīgi runāja savā parastajā gausajā veidā. «Ja katrs zemnieks jauktu saknes un puķes, tad par to nemaksātu otrtik, cik tirgū, un viss būtu tāpat kā agrāk.»
«Jūs nostādāt teoriju pret faktu,» misis Mortimera paskaidroja. «Fakts ir tas, ka ne visi zemnieki to dara. Fakts ir arī tas, ka es saņemu otrtik, nekā tās pašas saknes maksā tirgū. To jūs nevarat apšaubīt.»
Bilijs nebija pārliecināts, kaut arī nezināja, ko atbildēt.
«Jā,» viņš murmināja un domīgi purināja galvu. «Es tomēr to nesaprotu. Kaut kas te nesaskan, kad es to lietu apskatu no mūsu viedokļa, no sava un savas sievas viedokļa. Varbūt pēc kāda laika to varēšu pateikt.»
«Un pa to laiku apskatīsim manu saimniecību,» misis Mortimera uzaicināja. «Es jums labprāt visu parādīšu un paskaidrošu, kā es to daru. Vēlāk atsēdīsimies un visu pārrunāsim, un tad es jums pastāstīšu par to laiku, kad visu to iesāku. Redziet,» viņa pievērsās Saksonai, «jums jāzina, ka uz laukiem var gūt panākumus, ja vien to lietu sāk pareizi. Es arī nekā nesapratu, kad sāku te strādāt, un bez tam man blakus nestāvēja jauns skaists vīrs, kas man varētu palīdzēt. Es biju gluži viena. Bet par to es jums pastāstīšu vēlāk.»
Nākošo stundu viņi pavadīja starp saknēm, augļiem, ogu krūmiem un kokiem, un Saksona pieblīvēja savas smadzenes ar bezgalīgi daudzām jaunām ziņām, ko vaļas brīžos apcerēt. Arī Bilijs interesējās par visu to, bet atļāva
Saksonai runāt, kas runājams, pats tikai šad tad kaut ko pajautādams. Aiz mājas, kur viss bija tikpat tīrs un glīts kā dārzā mājas priekšpusē, bija vistu kūts. Šeit vairākos nodalījumos bija kāds simts mazu baltu vistiņu.
«Tās ir baltās itālietes,» misis Mortimera teica. «Jūs nemaz nevarat iedomāties, ko tās man ienesušas. Es nepaturu nevienu dienu ilgāk vistu, kad tās labākais laiks pāri…»
«Gluži tas pats, Sakson, ko es teicu par zirgiem,» Bilijs viņu pārtrauca.
«Un tādēļ, ka vienkārši rūpējos par to, lai tās īstā laikā izperētu — un par to nedomā starp tūkstoš zemniekiem neviens — es panāku to, ka tās dēj ziemā, kad parasti vistas nedēj un olas ļoti dārgas. Bez tam vēl viens: man ir speciāli klienti. Viņi man maksā desmit centu ducī vairāk par augstāko tirgus cenu tādēļ, ka mana specialitāte ir olas, kas tikai vienu dienu vecas.» Viņa, tā runājot, nejauši paskatījās uz Biliju un redzēja, ka viņš vēl arvien domā par to pašu problēmu.
«Vēl arvien tas pats iebildums?» viņa jautāja.
Viņš pamāja. «Tas pats iebildums. Ja visi zemnieki nodotu tirgū olas, kas būtu tikai vienu dienu vecas, tad neviens nemaksātu desmit centus virs augstākās tirgus cenas. Un jūs atrastos turpat, kur bijāt sākumā.»
«Jā, bet olas būtu tikai vienu dienu vecas, visas olas būtu tikai vienu dienu vecas; to jūs nedrīkstat aizmirst,» misis Mortimera teica.
«Bet tas nedod man un manai sievai iespēju iegūt maizei sviestu,» Bilijs cēla iebildumu. «Tas ir tas, ko es sev gribēju noskaidrot, un nu esmu to izdarījis. Jūs runājat par teoriju un faktiem. Desmit centu virs augstākās tirgus cenas, tā man un Saksonai ir teorija. Lieta tā, ka mums nav ne olu, ne cāļu, ne arī zemes, kur vistām skriet un dēt olas.
Un ir vēl kaut kas, ko es nespēju saprast,» viņš turpināja. «Es neprotu to izteikt, ko domāju, bet tas ir.»
Viņiem izrādīja kaķus, cūkas, pienotavu un suņus. Nekas nebija lielos daudzumos, bet viņa tiem, veikli runādama, apgalvoja, ka viss esot ienesīgs un labi atmaksājoties. Abiem klausītājiem aizcirtās elpa, dzirdot cenas, ko prasīja un maksāja par tīras persiešu sugas kaķiem, uzlabotās Ohaio sugas Cesteru cūkām, skotu suņiem un Džersijas govīm. Viņas Džersijas govju pienam arī bija atsevišķi noņēmēji, kas deva piecus centus par litru vairāk nekā maksāja labākais pienotavu piens. Bilijs drīz vien ievēroja lielo atšķirību starp šo augļu dārzu un to, ko viņi bija redzējuši vakar pēcpusdienā. Misis Mortimera viņiem parādīja vēl neskaitāmas citas atšķirības, kas viņiem bija jāatceras.
Viņa tiem pastāstīja vēl par vienu citu rūpniecības nozari, par saviem augļu ievārījumiem un želejām, ko vienmēr jau iepriekš pārdeva par neiedomājami augstām cenām. Viņi sēdēja uz mājas verandas ērtos pītos atzveltņos un klausījās misis Mortimeras stāstu, kā viņa nākusi uz domām pagatavot savus speciālos ievārījumus un želejas un kā viņa tirgojoties ar Sanžozē vienīgo pirmās šķiras restorānu un ekskluzīvo klubu. Viņa bija aizgājusi pie viesnīcas īpašnieka un kluba ekonoma, pēc ilgām pārrunām uzveikusi viņu vienaldzību un pierunājusi tos pataisīt viņas ievārījumus un želejas par «specialitāti», ieteikt tos saviem klientiem un galvenais — ņemt par tiem sevišķi augstu maksu.
Bilijs klausījās, bet acīs tam vīdēja neapmierinātība. Misis Mortimera redzēja to un nogaidīja.
«Un tagad jums jāstāsta no paša sākuma,» Saksona lūdza.
Bet misis Mortimera liedzās to darīt, ja viņi nepalikšot vismaz uz vakariņām. Bilijam nebija lielas patikas to darīt, bet Saksona pieņēma ielūgumu abu vārdā.
«Nu labi,» misis Mortimera turpināja stāstīt, «sākumā es tikpat maz zināju, kā visi, kas dzimuši un auguši pilsētā. Viss, ko es zināju par laukiem, bija tas, ka cilvēki mēdz braukt turp un pavadīt savas brīvdienas. Es vienmēr pavasaros braucu kalnos vai arī jūras peldvietās pavadīt savu atvaļinājumu. Gandrīz vienmēr biju dzīvojusi starp grāmatām. Ilgus gadus biju bibliotekāre Donkastras bibliotēkā. Apprecējos ar profesoru Mortimeru. Viņš arī bija grāmatnieks un profesors Sanmigelas universitātē. Viņš ilgi slimoja, un, kad nomira, paliku gluži bez līdzekļiem. Pat summu, ko izmaksāja par viņa dzīvības apdrošināšanas polisi, izdevu, maksājot parādus. Kas attiecas uz mani, es biju tuvu nervu sabrukumam un nekādam darbam nederīga. Bet man vēl bija pieci tūkstoši dolāru un, nemaz neapdomājot visus sīkumus, nolēmu nodarboties ar lauksaimniecību. Atradu šo zemes gabalu. Klimats te ir lielisks, un Sanžozē arī nav tālu — līdz ielu dzelzceļa gala stacijai ir tikai desmit minūtes ko iet — un es šo zemes gabalu nopirku. Samaksāju divus tūkstošus dolāru skaidrā
naudā un izņēmu hipotēku par diviem tūkstošiem. Jo še zeme maksāja divus simtus dolāru akrā.»
«Tātad divdesmit akru!» Saksona iesaucās.
«Vai tas nebija drusku par maz?» Bilijs iebilda.
«Daudz par daudz. Tādēļ desmit akrus tūlīt izrentēju, un tie vēl šodien ir izrentēti. Pat tie desmit, ko paturēju, ilgu laiku man bija par daudz. Tikai tagad paliek drusku par šauru.»
«Un ar desmit akriem jūs varat uzturēt sevi un divus strādniekus?» Bilijs izbrīnījies jautāja.
Misis Mortimera jautri sasita rokas.
«Klausieties! Esmu bijusi bibliotekāre. Zināju, ka no grāmatām var ļoti daudz mācīties. Sākumā lasīju visu, kas par šo jautājumu rakstīts, un arī abonēju divus lauksaimniecības žurnālus. Un jūs jautājat man, vai desmit akri spēj uzturēt mani un manus divus strādniekus! Es jums kaut ko pastāstīšu. Pie manis strādā četri strādnieki. Sie desmit akri uztur mūs visus un bez tam vēl Hannu, kāda zviedra atraitni, kas rūpējas par manu māju un ir īsts tirāns ievārījumu un želeju sezonā; tāpat tiem jāuztur arī Hannas meita, kas apmeklē skolu un, ja vajadzīgs, ari pieliek savu roku, bez tam vēl mans māsas dēls, ko pieņēmu audzināt un sūtu skolā. Jā, daudz netrūkst, ka šie desmit akri man ienes gandrīz visu divdesmit akru vērtību, tāpat kā par šo māju ar visām blakus ēkām un dzīvniekiem.»
Saksona atcerējās, ko viņai bija stāstījis jaunais telefona līnijas strādnieks par portugāļiem.
«Tie nav šie desmit akri, bet gan jūsu galva, kas to veic, un to jūs pati arī zināt,» viņa iesaucās.
«Un tas ir galvenais, mana dārgā! Tas pierāda, ka lauksaimniecībā var gan gūt panākumus, bet tikai jābūt īstai, piemērotai personībai. Neaizmirstiet, ka zeme ir devīga. Bet arī zemes kopējam jābūt devīgam, un to, lūk, vecā stila amerikānis negrib saprast, nespēj to iedabūt savā galvā. Svarīgākais ir galvas darbs. Pat ja viņa noplicinātie lauki tam beidzot atver acis, viņš neizšķir, ka ir starpība starp nelāgu un labu mēslojumu.»
«Par to es arī gribētu kaut ko dzirdēt,» Saksona iesaucās.
«Pastāstīšu jums visu, ko zinu, bet jūs droši vien esat nogurusi. Es ievēroju, ka jūs klibojāt. Nāciet iekšā — par saviem saiņiem nerūpējieties, tos ienesīs Cangs.»
Saksonai, kam bija iedzimusi tieksme uz skaistumu un šarmu tīri personīgās lietās, mājas iekšiene bija tīrā atklāsme. Viņa nekad vēl nebija spērusi kāju pilsoniski iekārtotas mājas iekšienē, un tas, ko viņa redzēja, pārspēja viņas vispārdrošākās iedomas. Misis Mortimera ievēroja viņas mirdzošās acis, kas redzēja un uzņēma visu, un turpināja izrādīt Saksonai savu māju, bet darīja to, it kā jautri lepodamās ar savu darbu, un, priecājoties, ka var viņiem to rādīt, pastāstīja, cik maksājis atsevišķu lietu materiāls, paskaidroja, ka lielu daļu darba veikusi pati savām rokām, krāsojusi grīdas, kodinājusi grāmatu skapjus un salikusi arī lielo atzveltni. Bilijs uzmanīgi staigāja viņām nopakaļ, un, kaut arī viņam nenāca prātā atdarināt smalku cilvēku uzvešanos, viņam tomēr laimējās nedurties acīs ar neveiklību un tūļīgumu pat pie galda, vakariņas ēdot, kur viņš pirmoreiz mūžā piedzīvoja to, ka viņu un Saksonu privātā mājā apkalpoja.
«Zēl gan, ka jūsu apmeklējums neiekrīt gadu vēlāk,» misis Mortimera sūrojās, «tad man būtu viesistaba, par ko jau sen domāju.»
«Nebēdājiet par to,» Bilijs ierunājās, «pateicamies par jūsu laipnību. Mēs ar tramvaju aizbrauksim līdz Sanžozē un mēģināsim atrast tur istabu, kur pārnakšņot.»
Bet misis Mortimera vēl arvien nevarēja nomierināties, ka nevar viņus lūgt pārnakšņot savā mājā, un Saksona ievirzīja sarunas citā gultnē, lūdzot viņu pastāstīt vēl kaut ko vairāk par savu darbu.
«Atceraties, es teicu, ka par zemes gabalu iemaksāju skaidrā naudā tikai divus tūkstošus dolāru,» misis Mortimera turpināja. «Tādā kārtā atlicināju trīs tūkstošus eksperimentiem. Saprotams, visi mani paziņas un radi pareģoja bankrotu, un, protams, es bieži kļūdījos, briesmīgi bieži, bet man daudz kļūdu aiztaupījās tādēļ, ka daudz lasīju, izstudēju to visos sīkumos un turpinu to vēl tagad darīt.» Viņa norādīja uz grāmatu plauktiem, kas bija pilni ar zemkopības žurnāliem un laikrakstiem. «Biju stingri apņēmusies strādāt pēc jaunākām metodēm un arvien izrakstīju izmēģinājumu staciju biļetenus. Turējos pa lielākai daļai pie tā ieskata, ka viss, ko dara vecā tipa zemkopis, ir nepareizi, un vai zināt — tā darot, reti kad kļūdījos. Taisni neticami, cik vecās skolas zemkopji ir lieli neprašas. O, es esmu ar viņiem daudz runājusi, apspriedusies, strīdējusies par dažādiem jautājumiem, uzbrukusi viņu metodēm, prasījusi, lai viņi pierāda savu apgalvo
jumu un aizspriedumu pareizību, un panācu to, ka viņi visi mani uzskata par nelgu, kam beigās draud neveiksmes.»
«Bet tas nenotika! Tas nenotika.»
Misis Mortimera smaidīja, tas bija pateicības smaids.
«Dažreiz pati brīnos, kā guvu panākumus. Bet es piederu izturīgai ciltij, kas tik sen aizgājusi no zemes, ka paguvusi iegūt par visām lietām plašākus un brīvākus ieskatus. Ja biju pārliecināta par kāda jauninājuma lietderību, es to tūlīt ieviesu, kaut arī tas varētu likties izšķērdīgi. Piemēram, vecais augļu dārzs. Nevērtīgs! Vēl ļaunāk nekā nevērtīgs! Veco saimnieku gandrīz ķēra trieka, kad viņš redzēja, kā es to izpostu. Bet skatieties tagad, kāds nu tas ir! Tur, kur tagad atrodas mana māja, bija veca sakritusi būda. Ar to es samierinājos, bet stalli, cūku un vistu kūti liku tūlīt noplēst — notīrīt visu līdz pašiem pamatiem. Visi kratīja galvas, redzēdami, kā atraitne, kam pašai jāpelna sev maize, šķiež naudu. Viņi bija kā paralizēti, kad dabūja zināt, cik esmu samaksājusi par trim Cestera sugas sivēniem — nopirku tos par sešdesmit dolāriem, lai gan tie bija tikai dažas nedējas veci. Steidzīgi vien izpārdevu dažādo sugu vistas, atvietojot tās ar baltajām Leghornas vistām. Arī abas vecās govis pārdevu miesniekam par trīsdesmit dolāriem gabalā, un pati nopirku divas Džersijas govis par divsimt piecdesmit dolāriem … un ar to tikai pelnīju; bet mani kaimiņi paturēja savus vecos lopus, kas tiem dod tik maz piena, ka tikko var samaksāt par stalli un uzturu.»
Bilijs piekrizdams pamāja ar galvu.
«Atceries, Sakson, ko es tev teicu par zirgiem,» viņš iesaucās.
Misis Mortimeras ierosināts, viņš saprātīgi izklāstīja savus uzskatus par zirgkopību un veidu, kā gūt vislielākos panākumus šai nozarē.
Kad Bilijs piecēlās un izgāja laukā izsmēķēt cigareti, misis Mortimera lūdza Saksonu pastāstīt kaut ko par sevi un Biliju, un viņa nebūt nebija sašutusi, kad dzirdēja par viņa boksera arodu un tieksmēm piekaut streiklaužus.
«Viņš ir lielisks jauns vīrietis — un labs!» viņa teica Saksonai. «To var redzēt no viņa sejas. Un labākais ir tas, ka viņš jūs mīl, lepojas ar jums. Jūs nemaz nevarat iedomāties, kādu prieku man sagādā vērot viņu, kad viņš uz jums skatās, sevišķi tad, kad jūs runājat. Viņš cienī jūsu domas un spriedumus. Un tam tā jābūt, jo citādi viņš ne
kad nebūtu jums sekojis šai ceļojumā, kas ir vienīgi jūsu ideja.» Misis Mortimera nopūtās. «Jūs esat ļoti laimīga, mana dārgā, ļoti laimīga! Un pie tam jūs nemaz nezināt, cik vērta ir vīra galva. Pagaidiet, lai viņš sajūsminās par jūsu plānu. Jūs būsit pārsteigta, cik ātri viņš visu piesavināsies. Jums maksās daudz pūļu iet ar viņu soli solī. Līdz tam laikam jums viņš jāvada. Neaizmirstiet, ka viņš audzis pilsētā. Tā būs grūta cīņa atradināt viņu no vienīgā dzīves veida, ko viņš līdz šim pazinis.»
«Bet viņš arī cieta no dzīves pilsētā, tā viņu nomāca,» Saksona viņu pārtrauca.
«Bet ne tā, kā jūs. Vīrietim mīla nav tāda, kā tas ir sievietei. Dzīve pilsētā jūs nomāca vairāk nekā viņu. Jūs bijāt tā, kas zaudēja jauko bērniņu. Viņa interesei, viņa sakaram ar bērnu bija tikai gadījuma raksturs, salīdzinot ar to, ko jūs pārdzīvojāt.»
Misis Mortimera atkal pievērsās Bilijam, kas šai acumirklī ienāca istabā.
«Nu, vai atradāt iemeslu tam, kas jūs traucēja?» viņa jautāja.
«Pa daļai,» viņš atbildēja un, mājasmātes uzaicināts, atsēdās lielajā atzveltnī. «Tas ir tā …»
«Pagaidiet vienu acumirkli,» misis Mortimera teica. «Tas ir liels, skaists, ērts krēsls, un jūs arī esat — mazākais, liels un stiprs — un jūsu mazā sieviņa ir ļoti nogurusi — nē, nē, necelieties. Viņai nepieciešams jūsu spēks. Jā, es tā domāju. Izpletiet rokas.»
Viņa pieveda Saksonu tam klāt un atsēdināja Bilijam uz ceļiem. «Un tagad — bet jūs abi izskatāties briesmīgi jauki — tagad sāciet stāstīt, kas jums ir ko iebilst pret to veidu, kā es pelnu savu maizi.»
«Tas nav veids, kā jūs to darāt,» Bilijs steidzīgi iekrita viņai valodā. «Veids, kā jūs to darāt, ir ļoti labs. Es tikai gribu teikt, ka jūsu paņēmieni un veids mums neder. Mēs tādā veidā panākumus negūtu. Redziet, jums ir sakari, bagāti paziņas, cilvēki, kas zināja, ka esat bijusi bibliotekāre un ka jūsu vīrs bijis universitātes profesors. Un jums bija…» Šeit viņš vilcinoties apstājās, it kā gribētu savas domas ietvert ciešā formā. «Nu jā, jums ir kaut kas, kā mums nebūs. Jūs bijāt izglītota, un es labi nezinu, bet domāju, ka jūs daudz zināt par sabiedrību un veikalnieciskiem darījumiem, ko mēs nekad nesapratīsim.»
«Bet, manu dārgo zēn, jūs visu nepieciešamo varat viegli iemācīties,» viņa iebilda.
«Nē, jūs mani nesaprotat. Varbūt es jums to varēšu skaidrāk pateikt ar piemēru. Pieņemsim, ka es būtu tas, kam jānoslēdz darījums ar restorāna īpašnieku par ievārījumiem un želejām, un es aizietu uz šo pirmšķirīgo restorānu runāt ar veco, kā jūs to darījāt. Labi, bet, tiklīdz es atrastos viņa birojā, es būtu kā zivs bez ūdens. Vēl ļaunāk — es pats to izjustu. Tas mani ieērcinātu un ietekmētu sacelt traci, un tas taču nevar būt labākais ceļš slēgt tirdznieciskus darījumus. Un pie tam mani visu laiku mocītu domas, ka viņš mani uzskata par bandītu, kas tam uzmācas ar saviem ievārījumiem. Un tālāk? Es sāktu palaist muti — tas ir skaidrs kā diena. Man liktos, viņš domā par mani, ka esmu ēzelis. Vai jūs saprotat? Esmu tā audzināts. Es teiktu, ka man vienalga, vai viņš ņem, vai neņem, un tā ievārījumu nevar pārdot.»
«Viss, ko jūs teicāt, ir pareizi,» misis Mortimera jautri teica. «Bet jums taču ir sieva. Paskatieties uz viņu! Viņa ietekmēs katru veikalnieku. Veikalnieki viņu labprāt uzklausīs.»
Bilijs saslējās, un viņa acis kļuva niknas un drūmas.
«Ko tad nu atkal jau izdarīju,» mājasmāte smējās.
«Neesmu vēl tik tālu nonācis, lai sāktu dzīt veikalus ar savas sievas skaistās sejas palīdzību,» viņš dusmīgi teica.
«Nē, tas ir ļoti pareizi. Bet nelaime tā, ka jūs abi dzīvojat piecdesmit gadus par vēlu. Jūs esat vecās skolas amerikāņi. Kā šais laikos un apstākļos var eksistēt tādi cilvēki kā jūs abi, tas ir tīrais brīnums. Kas šai deģenerācijas laikmetā varētu iedomāties jaunu vīrieti un sievieti ar segu saini uz muguras dodoties meklēt zemi? Tas ir tā laika gars, kas kādreiz iedvesmoja pirmatklājējus. Jūs esat taisni tādi paši kā tie, kas kādreiz iejūdza savus vēršus un devās uz zemi viņpus saules rieta. Varu derēt, ka jūsu tēvi un mātes vai arī vectēvi un vecmātes pieder šai ciltij.»
Saksonas acis staroja, un no Bilija acīm izgaisa niknā izteiksme.
«Arī es pati piederu šīm ciltīm,» misis Mortimera lepni turpināja. «Mana vecmāmiņa bija viena no nedaudzajiem, kas izglābās, kādai karavānai ejot bojā. Mans vectēvs, Džesons Vitnejs, bija viens no tiem, kas uzvilka karogu Sonomā. Viņš bija Monterejā, kad Džons Maršals uzgāja zeltu Suteras dzirnavu strautā. Viena no Sanfrancisko ielām nosaukta viņa vārdā.»
«To es zinu,» Bilijs iekrita viņai valodā. «Vitneja iela. Tā ir Krievu kalna tuvumā. Saksonas māte arī šķērsoja prēriju.»
«Un Bilija vectēvs un vecmāmiņa arī, un viņus noslepkavojuši indiāņi,» Saksona teica. «Viņa tēvs kā mazs zēns dzīvojis pie indiāņiem, līdz viņu tur atraduši baltie. Viņš pat nav zinājis, kā viņu sauc, un to adoptējis kāds Robertss.»
«Ak, jūs abi mani mījie, dārgie bērni, mēs jau esam taisni kā radi,» misis Mortimera, priekā starodama, teica. «Tā ir kā seno dienu vēsma, ko nelaimīgā kārtā šīsdienas burzmā galīgi aizmirst. Es ļoti interesējos par tādām lietām, jo esmu lasījusi par visu, kas toreiz noticis. Jūs,» un viņa griezās pie Bilija, «jūs esat vēsturiska personība vai, pareizāk sakot, jūsu tēvs tāds bijis. Atceros labi šo notikumu. Tas aprakstīts Bankrofta vēsturē. Tie bijuši Ma- doka indiāņi. Karavānā ietilpuši astoņpadsmit rati. Un jūsu tēvs bijis vienīgais, kas palicis dzīvs, bet viņš bijis mazs bērns un nekā no visa tā nezinājis. Viņu vēlāk adoptējis balto vadonis.»
«Taisnība,» Bilijs teica. «Tie bija Madoka indiāņi. Jādomā, ka karavānas ceļa mērķis bija Oregona. Bet es labprāt gribētu zināt, vai esat kaut ko dzirdējusi par Saksonas māti. Viņa toreiz rakstījusi dzejas.»
«Vai kāds viņas darbs iespiests?»
«Jā,» Saksona atbildēja, «dažas dzejas vecos Sanžozē laikrakstos.»
«Vai jūs kādu no tām atceraties?»
«Jā, tur ir kāda, kas sākas tā:
Par Eolkokli saldāka Šķiet tavas mūzas dziesma man, Un plašā Kalifornija No maigām atbalsīm jau san.»
«Tā man liekas dzirdēta,» misis Mortimera domīgi teica.
«Kāda cita dzeja, ko atceros, sākas tā:
Reiz no ļaudīm man birzē bija aizzagties prieks, Kur redz statujas kailas un kur lapu jums liegs…
Tur vēl ir daudz dzeju tādā garā. Es visas tās nesaprotu. Tās veltītas manam tēvam.»
«Mīlas dzejolis!» misis Mortimera viņu pārtrauca. «Jā,
tagad es atceros,» viņa iesaucās, «pagaidiet. Jā, ja — tagad es zinu:
Vij rožainu gaismu ap najādi stalto, Ko putainā fontānā peldamies redz, Un brīžiem gan krūtis, gan roku sniegbalto Kā ametistgraudi tai lāstekas sedz.
Šo dzejoli es nekad neesmu aizmirsusi, kaut arī nevaru atcerēties jūsu mātes vārdu.»
«Viņas vārds ir Dēzija …» Saksona iesāka.
«Nē, Daiela,» misis Mortimera paskaidroja, jo tagad atcerējās.
«Bet neviens viņu tā nesauca.»
«Nē, bet ar šo vārdu viņa lika iespiest savas dzejas. Kā tālāk?»
«Dēzija Vileja Brauna.»
Misis Mortimera piegāja pie grāmatu plauktiem un atnāca atpaka] ar lielu ādas vākos iesietu grāmatu.
«Tas ir dzeju sakopojums,» viņa paskaidroja. «Starp citu te ir visas tā laika labākās dzejas, kas bija iespiestas laikrakstos.» Viņas acis ātri slīdēja pār satura rādītāju un tad pēkšņi apstājās. «Jā, tā ir. Daiela Vileja Brauna. Te tas ir. Un bez tam, te ir pavisam desmit viņas dzejoļu: «Vikingi», «Zelta dienas», «Uzticība», «Kabalero», «Mazā Tērce».»
«Tur mēs sakāvām indiāņus,» Saksona dedzīgi iekrita viņai valodā. «Un mana māte, kas toreiz bija pavisam maza meitene, gāja un atnesa ievainotajiem ūdeni. Indiāņi uz viņu nešāva. Visi cilvēki teica, ka tas esot bijis brīnums.» Viņa atraisījās no Bilija rokām, lūdzoši izstiepa rokas pēc grāmatas un teica: «Ak, atļaujiet man paskatītiesl Atļaujiet, lūdzu, paskatītiesl Tas man ir gluži kas jauns. Es šīs dzejas nemaz nepazīstu. Vai drīkstu tās norakstīt? Es tās iemācīšos. Padomājiet — mana māte!»
Misis Mortimerai pēkšņi radās vajadzība noslaucīt bril- . Ies, un kādu pusstundu viņa un Bilijs sēdēja klusējot, ka
mēr Saksona dedzīgi lasīja savas mātes dzejas. Beidzot viņa stāvēja un skatījās uz aizvērto grāmatu, izbrīnā un godbijībā spējot tikai pateikt:
«Un to es nemaz nezināju! To es nemaz nezināju!»
Bet misis Mortimeras smadzenes pa šo pusstundu nebija stāvējušas dīkā, viņa paskaidroja savu plānu. Viņa ticēja intensīvai piensaimniecībai tāpat kā intensīvai zemkopībai, un viņas nodoms bija tūlīt pēc tam, kad būs no-
tecējis rentes līgums, ierīkot uz otriem desmit akriem piensaimniecību. Kā visu citu, ko viņa uzsāka, arī to viņa gribēja iekārtot pēc visām jaunlaiku prasībām, un tas nozīmēja, ka būs vajadzīgas vairākas darba rokas. Bilijs un Saksona bija šādam darbam kā radīti. Vēl pirms nākošās vasaras būs nobeigta nelielā dzīvojamā mājiņa, ko viņa nodomājusi celt, un tad Bilijs ar Saksonu varēs tur dzīvot. Līdz tam laikam viņai jāatrod Bilijam kāds darbs ziemai. Viņa gandrīz jau varēja garantēt viņam darbu, bez tam viņa zināja tramvaja gala stacijas tuvumā mazu mājiņu, kur viņi varētu pagaidām apmesties. Viņas vadībā Bilijs varētu jau no paša sākuma uzraudzīt mājas celtniecību. Tādā veidā viņi varētu nopelnīt naudu un sagatavoties patstāvīgai saimniecībai, tai pašā laikā atrast piemērotas zemes.
Bet viņas māksla pierunāt cieta neveiksmi. Saksona īsi un skaidri pateica, ko viņa par to domā.
«Mēs nevaram apmesties pirmajā vietā, kur nonākam, kaut arī jūsu māja un šī ieleja ir ļoti skaista. Mēs jau vēl paši nezinām, ko gribam. Mums jādodas tālāk un jāapskata citas vietas un darba metodes, lai izprastu, kā tas viss saskan. Mēs nesteidzamies, mums laika diezgan. Mēs gribam iegūt drošu pārliecību par visu — jā, gluži drošu! Un bez tam —» viņa brīdi padomāja, «bez tam par līdzenumu mēs neinteresējamies. Bilijs labprāt gribētu kalnus. Un es ari.»
Kad viņi atvadījās, misis Mortimera gribēja Saksonai dāvināt dzeju krājumu, bet Saksona purināja galvu un lūdza1 Biliju iedot viņai divus dolārus.
«Te rakstīts, ka eksemplārs maksā divus dolārus,» viņa teica. «Vai jūs man to nopirksit un uzglabāsit, kamēr būsim atraduši vietu, kur dzīvot? Tad es jums atrakstīšu un lūgšu atsūtīt man to.»
«Ak, jūs amerikāņi,» misis Mortimera rājās un saņēma naudu. «Bet jums jāapsola šad tad atrakstīt, pirms izšķiraties, ko darīt.»
Viņa tos pavadīja līdz lielceļam.
«Jūs esat divi drosmīgi ļautiņi!» viņa atvadoties teica. «Es vēlētos, kaut varētu ar somu uz muguras klejot kopā ar jums pa plašo pasauli. Jūs abi esat taisni lieliski. Ja vien varu darīt kaut ko jūsu labā, paziņojiet man to. Jums droši vien laimēsies, un es gribētu priecāties par jūsu panākumiem. Paziņojiet man, kā kārtojamas tās lietas ar valdības zemi, kaut gan es tam īsti negribu ticēt. Parasti tā atrodas pārāk tālu no tirgiem.»
Viņa paspieda Bilija roku, bet Saksonu apskāva un noskūpstīja.
«Nezaudējiet tikai drosmi,» viņa klusu teica, un balss tai bija dziļi nopietna. «Gan jūs uzvarēsit. Jūs esat sākuši pareizi. Un jums bija taisnība, kad nepiekritāt manam priekšlikumam. Bet neaizmirstiet, ka šis piedāvājums — var būt, ka vēl kaut kas labāks — vienmēr paliek spēkā. Jūs abi esat vēl tik jauni, tikai nepārsteidzieties. Ja apmetaties kaut kur uz ilgāku laiku, paziņojiet man, un es jums aizsūtīšu veselu kaudzi grāmatu un žurnālu par lauksaimniecību un tamlīdzīgām lietām. Uz redzil Laimīgu ceļu! Laimīgu ceļu!»
Tai vakarā Bilijs kādu laiku nekustīgi sēdēja uz gultas malas viņu mazajā istabiņā Sanžozē viesnīcā, un viņa acis bija domu pilnas.
«Jā,» viņš beidzot teica un dziļi atvilka elpu. «Varu teikt tikai to, ka pasaulē vēl tiešām ir krietni ļaudis. Piemēram, misis Mortimera. Tiešām labs cilvēks — īsta seno dienu amerikāniete!»
«Smalka, izglītota dāma,» Saksona teica, «un nemaz nekaunas strādāt lauku darbus. Un pie tam vēl sekmīgi.»
«Jā, ar divdesmit — nē, ar desmit akriem, un zeme, tāpat arī visi jaunievedumi samaksāti, uztur sevi, četrus kalpus, zviedrieti un viņas meitu, un savu māsas dēlu. Nē, to es nesaprotu! Mans tēvs vienmēr runāja tikai par simts sešdesmit akriem. Pat tavs brālis Toms runā tikai par lielām saimniecībām — un viņa pie tam ir tikai sieviete. Labi, ka mēs viņu satikām.»
«Jā, vai tas nebija piedzīvojums!» Saksona iesaucās. «Redzi, to var gūt tikai ceļojumos. Nekad nevar zināt, kas notiks. Tas mums bija taisni kā dāvināts tai brīdī, kad sākām jau pagurt un domājām par to, vai vēl tālu ko iet līdz Sanžozē. Un viņa mūs nesaņēma kā klaidoņus. Māja — cik tā bija tīra un skaista! Nekad pat sapņos nevarētu iedomāties, ka pasaulē ir kaut kas tik skaists un smalks kā šīs mājas iekšiene.»
«Jā, un tur tik labi smaržoja,» Bilijs piebilda.
«Jā, tiešām. Tas ir tas, ko sieviešu žurnālos dēvē par atmosfēru. Es līdz šim nezināju, ko tas nozīmē. Sai mājā bija skaista, jauka atmosfēra …»
«Tāpat kā tavai skaistajai veļai,» Bilijs teica.
«Jā, tas ir nāšošais solis pēc tam, kad cilvēks tur savu ķermeni tīru, skaidru un skaistu: mājai jābūt tīrai, skaidrai un skaistai.»
«īrētā namā to nevar panākt. Tam jābūt pašu namam. Tādas mājas namsaimnieki vispār neceļ. Un tomēr — to jau katrs bērns varēja redzēt — māja nebija dārga. Svarīgākais nav tas, cik tā maksā, bet gan veids, kā tā celta. Koks bija parastais, kādu var dabūt katrā koku tirgotavā. — Māja Priežu ielā bija celta no tā paša koka! Bet veids, kā tā taisīta, ir gluži citāds. Es neprotu to izskaidrot, bet tu jau mani droši vien saproti.»
Saksona, domās nogrimusi, mēģināja atdzīvināt atmiņā nesen atstāto skaisto māju un izklaidīgi atkārtoja:
«Tā ir tā lieta — veids, kā tā celta!»
Otrā rītā agri viņi bija kājās un caur Sanžozē priekšpilsētām meklēja ceļu uz Sanžuanu un Montereju. Saksona kliboja vēl stiprāk nekā iepriekšējā dienā. Tas bija sācies ar niecīgu tulznu, bet tagad bija noberzts viss papēdis. Bilijs atcerējās, ko tēvs tam stāstījis par kāju kopšanu, un iegāja kādā gaļas tirgotavā nopirkt par pieciem centiem aitu taukus.
«Tās ir vislabākās zāles,» viņš teica Saksonai. «Tiklīdz būsim no pilsētas laukā, tūlīt uzliksim uz noberztās vietas taukus. Dažas dienas iesim labi lēni. Ja es dabūtu darbu, tu varētu kādas dienas atpūsties un nemaz neiet, tas būtu tas labākais. Man taču jābūt par tevi nomodā.»
Kad viņi iznāca ārpus pilsētas, Bilijs atstāja Saksonu uz lielceļa un devās pa kādu lauku ceļu, kas aizvijās līdz lielām zemnieku mājām. Pēc laiciņa viņš atgriezās priekā starodams.
«Viss kārtībā!» viņš, tuvāk pienācis, sauca. «Un tagad iesim tur uz to koku puduri pie strauta un uzcelsim sev kārtīgu nometni. Rīt sākšu strādāt — divi dolāri dienā, pašam sava pārtika. Ja ēstu viņa maizi, tad saņemtu tikai pusotra dolāra. Teicu, ka labāk vēlos tā, esmu paņēmis līdzi savas lietas. Laiks ir labs, un mēs varam dažas dienas še palikt, līdz pilnīgi sadzīs tava kāja. Nāc! Sakārtosim savu nometni!»
«Kā tu dabūji darbu?» jautāja Saksona, kad viņi abi meklēja vietu, kur vislabāk iekārtot nometni.
«Pagaidi, kamēr viss būs kārtībā, tad es tev pastāstīšu. Tas jau bija kā sapnī, tik gludi viss norisa.»
Kad segas bija izklātas, ugunskurs gaiši dega un uz uguns vārījās pods ar pupām, Bilijs vel atnesa klēpi malkas un tad iesāka:
«Vispirms Bensons nav nekāds vecmodīgs nelga. No pirmā acu uzmetiena nemaz nevarētu domāt, ka viņš zemkopis. Viņa domu gaita ir asa kā bārdas naža asmens, un viņš runā un rīkojas kā īsts veikalnieks. To es nopratu, tiklīdz redzēju viņa sētu, bet viņu pašu vēl nemaz nebiju i saticis. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad jau biju
pieņemts darbā.
«Vai protat art?» viņš saka.
«Saprotama lieta,» atbildu.
«Ar zirgiem mākat apieties?» piņš jautā.
«Gandrīz visu savu dzīvi esmu pavadījis zirgu stallī,» es saku.
Un taisni šai acumirklī — vai atceries četrjūgu ar mašīnu vezumu, kas man brauca no muguras, kad gāju turp — taisni šai acumirklī tas mums tuvojas.
«Ko jūs teiktu par četriem zirgiem?» viņš it kā garāmejot iejautājās.
«Jūtos ar tiem kā mājās. Varat tos jūgt arklā, šujmašīnā vai pat karuselī.»
«Leciet augšā un ņemiet grožus,» viņš man saka ātri un noteikti, jo, kā redzams, nemēdz zaudēt ne sekundes laika. «Vai redzat tur to šķūni? Brauciet pa labi šķūnim apkārt un atkal atpakaļ, lai varētu izkraut.»
Un es tev saku, tas bija smalks darbs, ko viņš no manis prasīja. Pēc iebrauktām sliedēm bija redzams, ka visi rati nogriezušies šķūnim pa kreisi. Tas, ko viņš no manis prasīja, nebija gluži jauki — divkāršs pagrieziens līdzīgi S starp mājas stūri un šķūnim apkārt līdz pēdējam pagriezienam. Un taisni šķūņa priekšā stāv izmesta un vēl nenovesta mēslu kaudze, kas padara vēl mazāku to drus- t ciņu vietas, kas tur ir. Bet es neliku nekā manīt. Vedējs
iedeva man grožus, un es redzēju viņu ņirgājamies, jo viņš bija pārliecināts, ka iekritīšu. Būtu gandrīz ar mieru derēt, ka viņš pats to nespētu veikt. Bet es vēl arvien neliku nekā manīt, un mēs aizdimdinājām, un pie tam zirgi man sveši — jā, tev vajadzētu redzēt, kā es abus priekšējos vadīju taisni uz mēslu kaudzi, un viens no tiem gandrīz jau skāra šķūņa sienu, otrs bija tikai sešas collas no mājas stūra. Bet tā arī bija vienīgā iespēja izbraukt —
tie bija lieliski zirgi un darīja taisni to, ko no viņiem prasīju.
«Labi!» Bensons saka. «Tas bija skaists brauciens.»
«Ko niekus,» es saku tik vienaldzīgi kā pats velns. «Dodiet man ko tiešām grūtu.»
Viņš smaida, jo tūlīt saprot, ko domāju.
«To jūs veicāt labi,» viņš saka. «Un man nav vienalga, kas rīkojas ar maniem zirgiem. Lielceļš nav jūsu īstā vieta. Jūs droši vien esat kārtīgs cilvēks, kam izgājis plāni. Bet vienalga — jūs varat art ar maniem zirgiem un rīt iesākt.»
Tas liecina, ka viņš nemaz tik gudrs nebija, jo es taču nebiju pierādījis, ka protu art.»
Kad Saksona bija uzlikusi pupas un Bilijs kafiju, viņa vienu acumirkli palika stāvot un raudzījās uz vakariņām, kas bija izliktas uz izklātajām segām — cukurtrauks, kondensētā piena kārbiņa, konservētās vēršgaļas šķēles, salāti un ripiņās sagriezti tomāti, svaigā baltmaize, kūpošās pupas un karstā kafija.
«Kāda starpība ar vakarvakaru!» viņa iesaucās un sasita plaukstas. «Tā ir kā pasaciņa pasaku grāmatā. Ak, man jādomā par zēnu, kas brauca zvejot. Padomā par skaisto galdu un skaisto māju vakar un paskaties tagad uz to te. Oklendā mēs būtu varējuši nodzīvot tūkstoš gadu un nebūtu satikuši tādu dāmu kā misis Mortimera, tāpat ne sapņos nevarētu iedomāties, ka pasaulē eksistē tādas mājas kā viņas māja. Un iedomājies, Bilij, mēs tikko vēl sākam!»
Bilijs nostrādāja trīs dienas un, kaut arī apgalvoja, ka tiekot labi galā, tomēr nevarēja noliegt, ka art ir grūtāk, nekā bija iedomājies. Saksona klusībā priecājās, kad dzirdēja, ka šis darbs viņam esot tīkams.
«Nekad nebūtu domājis, ka man kādreiz varētu iepatikties aršana — nē, tiešām,» viņš teica. «Bet tas ir lieliski. Arī kāju muskuļiem tas nāk par labu. Braucot tos nevar vingrināt. Ja vispār vēl kādreiz trenēšos boksam, varu zvērēt, ka tad kādu laiku aršu. Un zeme tik brīnišķi smaržo, kad to, vagas dzenot, apgriež, vienmēr no jauna atkal apgriež. Taisni vai ēst to varētu — tik kārdinoši tā smaržo. Un, ja to visu dienu tā griež — tā ir tik svaiga, trekna un laba. Arī zirgi — tas gan ir lielisks pāris! Tie tikpat skaidri zina, ko es no viņiem gribu, kā cilvēks. Bet tas gan jāsaka — Bensonam saimniecībā nav neviena nederīga kraķa.»
Kad Bilijs strādāja pēdējo dienu pie Bensona, debesis sāka mākties, gaiss kļuva mitrs, un sacēlās stiprs dienvidrietumu vējš. Visas zīmes rādīja, ka sāksies lietus periods. Vakarā Bilijs ieradās ar saini maisu audekla, ko bija aizņēmies, lai pagatavotu virs viņu nometnes jumtu, kas tos f pasargātu no lietus. Vairākas reizes viņš sūdzējās par
kreisās rokas mazo pirkstu. Tas viņu traucējis jau visu dienu, viņš Saksonai stāstīja, jā, patiesību sakot, jau vairākas dienas, un esot jūtīgs kā brūce — iespējams, ka tur ierauta kāda skabarga, bet viņš to nevarot atrast. t Bilijs gatavojās gaidāmajai vētrai. No veca pussagru
vušā šķūņa viņpus strauta viņš atnesa dēļus, ko palika zem guļvietām. Virs dēļiem uzbēra klēpi sausu lapu, tā izveidojot kaut ko līdzīgu matracim. Beidzot vēl ar auklām un saitēm piestiprināja maisu audeklu.
Kad pirmie lietus pilieni atsitās uz audekla jumta, Saksona bija taisni sajūsmināta. Bilijs par visu to interesējās mazāk. Viņam ļoti sāpot pirksts, viņš teica. Ne Saksona, ne viņš nesaprata, kas pirkstam vainas.
«Atceros, ka Kadija sievai reiz bija līdzīga nelaime — un arī mazais pirkstiņš. Man liekas, viņa sutināja to ar karstiem putraimiem. Biju toreiz vēl ļoti maza, bet atceros, ka viņa lietoja kādu ziedi. Bija pavisam ļauni, un beidzot nogāja nags. Bet pēc tam drīz vien palika labāk, un uzauga jauns nags. Varbūt lai pagādāju siltus apsējus?»
Bet par to Bilijs negribēja ne dzirdēt, viņš domāja, ka otrā dienā pirksts būšot vesels. Saksona bija norūpējusies, un, kad beidzot taisījās iemigt, viņa juta, ka Bilijs nemierīgi mētājas un cieš lielas .sāpes. Dažas minūtes vēlāk viņu pamodināja spēcīga vēja brāzma, kas sita lietu pret izstiepto audeklu, un viņa dzirdēja Biliju klusu vaidot. Viņa atspiedās uz elkoņiem un ar brīvo roku kā parasti viegli glāstīja viņa pieri un acis; viņš nomierinājās un aizmiga.
Arī Saksona atkal aizmiga. Un atkal viņu pamodināja, šoreiz gan ne vēja brāzma, bet Bilijs. Viņa to nevarēja redzēt, bet sataustījusi manīja, ka viņš guļ pavisam dīvainā stāvoklī. Bilijs bija izkāpis no segām laukā, atspiedis galvu pret dēļiem, un pleci tam raustījās lielās sāpēs.
«Tur iekšā tā klauvējas kā traks,» viņš atbildēja uz viņas jautājumu. «Bet tas nekas, kad tikai vējš neaiznes mūsu audekla jumtu. Padomā, ko mūsu senči visu pieredzēja un izcieta,» viņš murmināja caur sakostiem zobiem. «Redzi, mans tēvs reiz bija kalnos, un vīram, kas bija kopā ar viņu, uzbruka pelēkais lācis — norāva gaļu līdz
pat kaulam. Viņiem nebija pārtikas, un tie bija spiesti ceļot tālāk. Divas reizes no trim, kad tēvs to cēla zirgā, viņš saļima tā rokās un zaudēja samaņu, un tēvam nācās to piesiet pie segliem. Pagāja piecas nedēļas, un viņš izveseļojās. Un notikums ar Džeku Kvigleju. Šautenei eksplodējot, tam norāva visu labo roku, un sunītis, kas to pavadīja, apēda trīs pirkstus. Un viņš bija gluži viens purvā un …»
Bet Saksona nekā vairs nedabūja dzirdēt par Džeka Kvigleja brīnišķiem piedzīvojumiem. Briesmīgs vēja brāziens atrāva audeklu un sagāza dēļus, tā ka viņi vienu brīdi atradās zem tiem. Nākošā acumirklī visu aiznesa vēja virpulis, lietus samērcēja Biliju un Saksonu līdz ādai.
«Tagad darāma tikai viena lieta,» viņš auroja Saksonai ausī. «Jāsavāc lietas un jāmēģina tikt vecajā šķūnī.»
To viņi darīja melnā tumsā un lietū izmirkuši, bet tiem nācās divreiz pārbrist akmeņaino strautu, un viņi samērcēja kājas līdz pat ceļiem. Vecā šķūņa jumts bija caurs kā siets, bet viņiem laimējās uziet sausu vietiņu, kur izklāt mitrās segas. Saksona bija gluži izmisusi par Bilija lielajām sāpēm. Pagāja vesela stunda pastāvīgi glāstot viņa pieri, kamēr viņa to tiktāl nomierināja, ka viņš iemiga un nemodās. Saksonai sala, un viņa visa trīcēja, tomēr viņa pavadītu kaut bezmiega nakti, ja varētu atņemt Bilijam sāpes.
Varēja būt pusnakts, kad radās jauns traucēklis. Durvīs kā no niecīga starmeša parādījās elektriskā gaisma un šaudījās pa visu šķūni, līdz beidzot apstājās pie viņas un Bilija,un kāda nikna balss teica:
«A! AI Nu jūs man esat rokā! Nāciet laukā!»
Bilijs, gaismas apžilbināts, piecēlās sēdus. Balss viņpus gaismas kūļa tuvojās un atkārtoti uzaicināja vākties viņus laukā.
«Kas tur ir?» Bilijs jautāja.
«Es,» bija atbilde, «un es jūs uzmanu, to es jums saku!»
Balss tagad jau bija blakus viņiem, tikai kādu soli atstatu, un viņi nekā nevarēja redzēt, jo gaisma nebija vienmērīga, tā bieži dzisa, kad tas, kas to turēja, bija noguris spiest īkšķi uz slēdža.
«Nu, uz priekšu, sāciet kustēties!» balss atkal teica. «Saritiniet segas un nāciet līdzi! Es jūs gaidu.»
«Kas jūs tāds esat, velns un elle!» Bilijs jautāja.
«Esmu policists, nāciet!»
«Tā, un ko jūs gribat?»
«Jūs, protams, abus divus.»
«Kādēļ tad?»
«Tādēļ, ka jūs esat klaidoņi. Posieties ātrāk! Nenāk ne prātā kvernēt te ar jums visu nakti!»
«O, tad lasieties tik projām,» Bilijs deva padomu. «Es neesmu klaidonis. Esmu strādnieks.»
«Varbūt esat — bet varbūt ari neesat,» policists teica. «Bet to jūs rit no rīta varēsiet pastāstīt tiesnesim Ņūsbau- meram.»
«Ko… tu riebīgais, smirdošais kucēn, iedomājies, ka vari mani apcietināt?» Bilijs iesāka. «Pagriez galvu. Gribu redzēt, kāds izskatās tas riebīgais ģīmis. Mani apcietināt, ko? Apcietināt? Nedodu ne divus centus, ka neceļos kājās un neiztaisu no tevis recekli, tu …»
«Nē, nē, Bilij,» Saksona lūdza. «Netaisi traci, tevi ieliks cietumā.»
«Tas ir pareizi,» policists piekrita. «Klausieties, ko jūsu meiča saka.»
«Tā ir mana sieva, par viņu runājot, izsakies pieklājī- gāk,» Bilijs draudīgi teica. «Bet tagad taisies labāk, ka pazūdi, ja gribi glābt savu ādu.»
«Tādus vīrus esmu jau redzējis,» policists atbildēja. «Un man ir līdzi mans draugs. Vai vari redzēt?»
Gaismas kūlis sakustējās, un viņi redzēja roku ar revolveri, kas, spoži apgaismota, baigi rēgojās no tumsas. Sī roka bija it kā atsevišķa būtne, kas eksistēja pati ar savu spēku un nepiederēja nevienam noteiktam ķermenim, tā iznira no tumsas un atkal izgaisa, kad īkšķis atlaida spuldzes pogu. īsu brīdi viņi blenza uz roku un revolveri, nākošā brīdī viss ienira necaurredzamā tumsā, un tad atkal parādījās roka ar revolveri.
«Nu, es domāju, ka šoreiz jūs nāksit ar labu,» policists triumfēdams teica.
«Tad tu ļoti maldies,» Bilijs iesāka.
Nākošā acumirklī gaisma nodzisa. Viņi dzirdēja policistu strauji sakustamies un spuldzi nokrītam uz grīdas. Abi, Bilijs un policists, taustījās pa grīdu, meklējot spuldzi, bet tas bija Bilijs, kas to atrada un pagrieza pret policistu. Viņi ieraudzīja sirmbārdainu vīru slapjā eļļotā mētelī. Tas bija vecs vīrs un Saksonai atgādināja vienu no tiem, kas 30. maijā iet veterānu parādē.
«Dod šurp spuldzi,» viņš pavēlēja.
Bilijs nicīgi smējās.
«Tad es tevī ieurbšu caurumu, tik tiešām kā te stāvu!»
Viņš pagrieza revolvera stobru pret Biliju, kas visu laiku ne uz vienu mirkli nenoņēma īkšķi no spuldzes pogas, un viņi redzēja gaismas staros paceļamies roku ar revolveri.
«Ak tu vecais, bārdainais kraķi, tev jau nav pat tik daudz drosmes, lai iešautu skābā ābolā,» Bilijs atbildēja. «Pazīstu tādus lielībniekus — jūs esat drošsirdīgi kā lauvas, ja jūsu priekšā atrodas gļēvuļi un klaidoņi, bet tikpat nedroši kā šakāļi, ja sastopat īstu vīru. Uz mani šaut! Ak tu nolādētais mēslu gabals, tu jau iemiegsi asti, tiklīdz teikšu — bū!»
Un Bilija vārdiem sekoja darbi — viņš pēkšņi izgrūda «Bū!» un Saksonai neviļus bija skaļi jāiesmejas, redzot policistu saraujamies.
«Tagad es jums saku pēdējo reizi,» viņš caur zobiem šņāca. «Dod man spuldzi un nāciet mierīgi līdzi, ja ne, nolaidīšu no kājām.»
Saksona baidījās Bilija dēļ, bet tikai pa daļai. Viņa bija pārliecināta, ka policists tomēr neiedrošināsies šaut, un, kā jau daudzas reizes agrāk, viņu atkal caurstrāvoja lepnums par Bilija drosmi. Viņa seju tā nevarēja redzēt, bet skaidri zināja, ka tā ir mierīga un bezkaislīga, bet salti draudīga, kādu viņa to bija redzējusi piekaujot trīs īrus.
«Tā nebūs pirmā reize, kad nošaušu cilvēku,» policists biedēja. «Esmu vecs kareivis un varu mierīgi raudzīties uz asinīm …»
«Jums vajadzētu kaunēties,» Saksona viņu pārtrauca, «nākt šurp un piesieties mierīgiem cilvēkiem, kas jums nav darījuši nekā ļauna.»
«Seit jūs nedrīkstat pārnakšņot,» policists aizstāvējās. «Tas nav jūsu īpašums. Tas ir nelikumīgi. Un cilvēkus, kas noziedzas pret likumu, liek cietumā. Un jūs abus arī ieliks. Es jau daudziem klaidoņiem esmu sagādājis veselu mēnesi cietuma, tikai tāpēc vien, ka viņi pārnakšņojuši šai šķūnī. Jā, šis šķūnis ir īstās lamatas! Es redzēju jūsu sejas un zinu, ka esat bīstami indivīdi.» Viņš pagriezās pret Biliju. «Tā, tagad diezgan blēņoties. Vai gribat padoties un mierīgi nākt līdzi?»
«Bet tagad es tev, vecais pērtiķi, kaut ko teikšu,» Bilijs atbildēja. «Vispirms tu mūs nedabūsi rokā. Otrs — mēs šonakt gulēsim šai šķūnī.»
«Dod šurp spuldzi!» policists pavēlēja.
«Paliec nu mierā, bārdaini! Un tagad lasies projām — ņem to vērā! Paņem sev biļeti. Savu spuldzi vari meklēt ārpusē dubļos.»
Bilijs vadīja gaismu, līdz tā krita uz atvērtajām durvīm, un tad izmeta spuldzi laukā. Iestājās dziļa tumsa, un viņi dzirdēja savu nelūgto viesi tumsā griežam zobus.
«Nu, tagad vari sākt šaut — un tad skaties, kas notiks,» Bilijs draudēja.
Saksona tumsā sataustīja Bilija roku un spieda to lepnā apziņā. Policists klusu lādējās.
«Kas tas?» Bilijs asi uzsauca. «Tu vēl neesi aizgājis? Klausies, ko tev teikšu, bārdaini! Nu man ir diezgan. Tagad taisies, ka pazūdi, vai arī es tevi izsviedīšu. Un, ja atkal nāksi mūs traucēt, tu kaut ko dabūsi. Bet tagad — ārā!»
Vētras auri bija tik spēcīgi, ka viņi nekā cita vairs nedzirdēja. Bilijs satina sev cigareti. To aizdedzinot, viņš redzēja, ka šķūnis tukšs. Bilijs smējās.
«Vai zini, es biju tik nikns, ka pavisam aizmirsu savu sāpošo pirkstu. Bet tagad tas atkal liek sevi just.»
Saksona viņu pierunāja atgulties un atkal glāstīja viņa pieri, lai to nomierinātu.
«Nav ko domāt iet pirms rīta gaismas no šejienes projām,» viņa teica. «Bet, tiklīdz ausīs gaisma, mēs ar ielu dzelzceļu aizbrauksim uz Sanžozē, noņemsim istabiņu, kaut ko siltu ieēdīsim, un tad iesim uz aptieku un nopirksim visu, kas vajadzīgs, lai ārstētu pirkstu.»
«Bet Bensons?» Bilijs vilcinājās.
«Viņam vari no pilsētas piezvanīt — tas maksās tikai piecus centus. Es redzēju, ka viņam ir tālrunis. Sādā lietū tu tik un tā nevari art, ja arī tev nebūtu pirksts slims. Tā mēs abi divi atpūtīsimies. Mans papēdis būs jau sadzijis, kamēr laiks skaidrosies, un tad varēsim ceļot tālāk.»
Trīs dienas vēlāk agri no rīta Saksona un Bilijs aizbrauca ar tramvaju līdz gala stacijai un sāka otrreiz savu ceļojumu uz Sanžuanu. Ceļi bija peļķu pilni, bet atkal jau spīdēja saule, debesis bija zilas, un viscaur vīdēja tikko jaušams zaļums. Pie Bensona sētas Saksona palika ārā gaidīt, bet Bilijs iegāja iekšā saņemt savus sešus dolārus par trim nostrādātajām dienām.
«Viņš bija nikns kā vērsis par to, ka eju projām,» Bilijs teica, atnācis atpakaļ. «Sākumā viņš par to negribēja ne dzirdēt — teica, ka pēc dažām dienām viņam atkal būšot darbs. Neesot tik daudz cilvēku, kas protot apieties ar zirgiem, lai viņus tik viegli atlaistu.»
«Un ko tu teici?»
«O, es tikai teicu, ka man jāiet tālāk. Tad viņš mani mēģināja pierunāt, un es atbildēju, ka man līdzi arī sieva un tai nolādēti steidzīgi jāiet tālāk.»
«Bet tev tāpat, Bilij.»
«Protams, bet tomēr ne tik steidzīgi kā tev! Ak tu velns, man gluži labi patika art. No tā darba es vairs nebaidos. To es tagad protu, un vari būt pārliecināta, ka varu art tikpat labi kā visi citi.»
Kādu stundu vēlāk viņi izdzirda aiz sevis auto un nogāja ceļmalā, lai palaistu to garām. Bet tas nebrauca garām. Braucējs bija Bensons un, pie tiem piebraucis, viņš pieturēja.
«Kurp dodaties?» viņš jautāja Bilijam un reizē uzmeta ātru vērīgu skatienu Saksonai.
«Uz Montereju — ja jūs tiktāl braucat,» Bilijs smējās.
«Varu aizvest jūs līdz Vastonvilai. Tas ir attālums, ko ar saviem divjūgiem un tādu kravu veiksit labi ja vairākās dienās. Kāpiet iekšā!» Un tad viņš pievērsās tieši Saksonai. «Vai gribat sēdēt priekšā?»
Saksona paskatījās uz Biliju.
«Ej vien!» viņš tai pamāja. «Priekšā ir jauka sēdēšana. Jā, tā ir mana sieva, mister Benson.»
«O, o, tad jūs esat tā, kas man nolaupīja šo vīru?» Bensons labsirdīgi rūca un ievīstīja viņu segā.
Saksona to nenoliedza un dziļi ieinteresēta vēroja, kā viņš iedarbina motoru.
«Es būtu bēdīgs lauksaimnieks, ja man nebūtu vairāk zemes, kā jūs vispār savā mūžā esat aris, pirms atnācāt pie manis,» Bensons teica pār plecu Bilijam, viltīgi mirkšķinādams acis.
«Izņemot vienu vienīgu reizi, nekad vēl nebiju pielicis roku arklam,» Bilijs atzinās, «bet cilvēkam taču jāmācās.»
«Par diviem dolāriem dienā?»
«Kādēļ gan ne, ja gadās kāds, kas dod,» Bilijs atteica.
Bensons jautri smējās.
«Jūs ātri mācāties!» viņš atzinīgi teica. «Es jau gan redzēju, ka jūs un arkls neesat tuvāk pazīstami. Bet jūs to lietu sākāt pareizi. No desmit vīriem nebūs viena, kas salīgtu uz lielceļa un kas trešā dienā spētu to, ko jūs veicāt. Bet tomēr jūsu stiprā puse ir prasme apieties ar zirgiem. Kad es jūs tai rītā uzaicināju kāpt augšā un ņemt grožus, tas notika pa daļai jokojot. Jūs esat labs zirgu pazinējs, un šī māka jums jau iedzimta.»
«Viņš pret zirgiem izturas ļoti labi,» Saksona teica.
«Bet ir vēl kaut kas vairāk par to,» Bensons atkal pievērsās Saksonai. «Jūsu vīram ir arī īstais tvēriens. To grūti izskaidrot. Bet tas, lūk, ir tas — tvēriens. Tas ir gandrīz tas pats, kas instinkts. Laipnība ir laba lieta, bet tvēriens ir kaut kas vairāk. Padomājiet, piemēram, par izmēģinājuma braucienu, ko es viņam liku izdarīt. Tas bija pārāk sarežģīts un grūts. Ar laipnību vien viņš te nekā nepanāktu. Te bija vajadzīgs īstais tvēriens. To es redzēju pirmajā brīdī, tikko viņš sāka braukt. Viņš nevienu mirkli nešaubījās. Un arī zirgiem nebija šaubu. Tie Viņu tūlīt sajuta. Viņi zināja, kas darāms, un zināja arī, ka tas tiem jādara. Viņi nebaidījās, bet tomēr zināja, ka vīrs uz bukas spējīgs pār tiem valdīt. Satverot grožus, viņš reizē saņēma savā varā arī zirgus. Viņam bija īstais tvēriens, vai saprotat? Viņš tos pakļāva savai gribai un veda tos tur, kur gribēja vest — pa labi, pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ, lika tiem vilkt un atlaida iemauktus vaļīgāk, un tie zināja, ka lieta ies. O, zirgi varbūt nav sevišķi gudri, bet muļķi arī ne. Viņi zina, kad īsts lietpratējs tur grožus» bet, kā viņi to tik ātri izprot, tā, lūk, man ir mīkla.»
Bensons apklusa, pa daļai saīdzis par savu runīgumu» un pētoši paskatījās uz Saksonu, vai tā viņu sapratusi. Viņas sejas izteiksme to apmierināja, un viņš, īsi iesmiedamies, piebilda: «Jā, zirgi ir mana vājība. Jūs varbūt tam neticēsit, redzot mani braucam ar šo smirdošo kasti? Es gan labprātāk brauktu krietnā divjūgā, bet tas prasa pārāk daudz laika, un bez tam tie man visu ceļu sagādātu rūpes. Bet šādai kastei nav ne nervu, ne locekļu, arī vārīgu dzīslu ne; tai jāļauj tikai ripot.»
Aizritēja jūdze pēc jūdzes, un Saksona bija dziļi iegrimusi sarunās ar saimnieku. Viņai bija skaidrs, ka tas ir tipisks moderns lauksaimnieks. Zināšanas, ko tā jau bija ieguvusi, deva tai iespēju samērā viegli un skaidri izteikties, un, kad Bensons runāja, Saksona bija pārsteigta, cik daudz no visa teiktā viņa spēj saprast. Atbildot viņa tiešajam jautājumam un neielaižoties sīkumos, Saksona tam pastāstīja par saviem un Bilija nodomiem. Viņa raksturoja Oklendas dzīvi, sīki pakavējoties pie saviem nākotnes plāniem.
Šķita kā sapnis, kad pie Morgana kalna koka skolas viņa dabūja zināt, ka nobrauktas jau divdesmit jūdzes. Tas bija
daudz lielāks ceļa gabals nekā viņi šodien būtu nogājuši. Mašīna vēl arvien ripoja tālāk, un, tikko kāds punkts saistīja viņas skatienu, tas jau bija garām un palika aizmugurē.
«Es brīnījos, kādēļ tik kārtīgs cilvēks kā jūsu vīrs klaiņo pa lielceļiem,» Bensons viņai teica.
«Jā,» viņa smaidīja, «viņš man stāstīja, ka jūs esot teicis, ka viņš esot kārtīgs cilvēks, kam droši vien izgājis plāni.»
«Jā, nu redziet, toreiz es nekā par jums vēl nezināju. Tagad es visu saprotu, kaut gan man jāsaka, ka tas šais laikos ir kaut kas gluži neparasts — redzēt jaunu pāri, līdzīgu jums un jūsu vīram, kas ar saini mugurā dodas meklēt zemi. Un te nu man ienāca kas prātā, ko gribu jums pastāstīt.» Viņš pagrieza galvu pret Biliju. «Es jau jūsu sievai stāstīju, ka manā sētā jūs vienmēr dabūsit darbu. Un tur ir ari glīts trīsistabu namiņš, kur jūs ar sievu varat dzīvot. Neaizmirstiet to!»
Starp citu Saksona dabūja zināt arī to, ka Bensons apmeklējis Kalifornijas universitātes lauksaimniecības kursus. Viņai nebija ne jausmas, ka tādi vispār eksistē. Bet par valsts zemi, ko vini meklēja, tas viņai nekā nevarēja pateikt.
«Valsts zemi, kas vēl dabūjama,» viņš tai paskaidroja, «viena vai otra iemesla dēļ neatmaksājas apstrādāt. Ja tur, kurp jūs dodaties, zeme vēl dabūjama, tad tā būs pārāk tālu no tirgus. Es neticu, ka tur ir dzelzceļa satiksme.»
«Pagaidiet, kad nonāksim Pajaro ielejā,» viņš teica, pabraucot garām Gilrojai un tuvojoties Serdžentai. «Es jums parādīšu, ko var izdarīt ar zemi — un to dara nevis mācīti agronomi, bet nemācīti ārzemnieki, cilvēki, par ko iedomīgais amerikānis vienmēr zobojas. Tagad es jums to parādīšu. Tas ir brīnišķīgākais, kas te štatos redzams.»
Serdžentā viņš tos brīdi atstāja vienus, lai nokārtotu savas darīšanas.
«O! Tas nu gan ir labāk nekā soļot kājām,» Bilijs teica. «Ir vēl agrs, un, kad viņš mūs izliks, mēs nebūsim noguruši un varēsim vēl dažas jūdzes noiet. Bet vienalga, es tomēr domāju palikt pie zirgiem, kad apmetīsimies kaut kur uz dzīvi. Tie man vienmēr patiks labāk.»
«Šāda mašīna ir laba tad, ja kādreiz ātri kaut kur jātiek,» Saksona piekrita. «Saprotams, ja mēs kādreiz būsim bagāti, ļoti bagāti…»
«Vai zini, Sakson,» Bilijs viņu pārtrauca. «Vienu es tomēr esmu iemācījies. Es vairs nebīstos, ka nespēšu veikt lauku darbus. Sākumā es baidījos, kaut arī tev par to nekā neteicu. Izkāpjot pie Sanleandras, man bija nāvīgas bailes. Un tagad man jau ir divi piedāvājumi — no misis Mortimeras un Bensona — tiešām labam un pastāvīgam darbam. Jā, uz laukiem var darbu atrast.»
«Nu,» Saksona ierunājās, un viņas sejā atplaiksnīja viegls, lepns smaids, «tā nu gluži nav. Tikai krietni cilvēki atrod šeit darbu. Lielie saimnieki aiz žēlsirdības nevienu darbā nelīgs.»
«Protams, ka ne. Viņi jau nenodarbojas ar lauksaimniecību tikai sava prieka dēļ,» Bilijs smējās.
«Un viņi visi kā uzburti uz tevi. Tas tādēļ, ka tu esi krietns cilvēks. To jau viņi redz no pirmā acu uzmetiena — iedomājies vien visus tos klaiņotājus, ko satiekam uz lielceļa un kas meklē darbu! Neviens no viņiem nevarēja tev turēt līdzi. Es viņus visus novēroju. Viņi visi ir vārgi — vārgi miesās un garā — visādā ziņā nespēcīgi.»
«Jā, tā gan ir vārguļu sabiedrība,» Bilijs vienkārši piebilda.
«Nav īstais gadalaiks, lai apskatītu Pajaro ieleju,» teica Bensons, kad Serdženta viņiem jau bija aiz muguras. «Bet tomēr to ir vērts apskatīt kurā katrā gadalaikā. Iedomājieties tikai — divpadsmit tūkstoš akru ābeļdārzu. Vai zināt, kā Pajaro ieleju mēdz apzīmēt? Par jauno Dalmā- ciju. Mūs izspiež. Mēs, jeņķi, iedomājamies, ka esam stiprākā vara. Bet tad atnāca dalmacieši un pierādīja, ka tie ir pārāki. Tie bija visnožēlojamākie emigranti, nabagi kā baznīcas žurkas. Sākumā viņi strādāja par algādžiem ābolu ražas laikā. Tad viņi sāka nelielos apmēros pirkt ābolus, kad tie vēl bija kokos. Jo vairāk viņi pelnīja, jo lielākus darījumus slēdza. Drīz vien viņi rentēja dārzus jau ilgākam laikam. Un tad sāka paši pirkt zemi. Nepagāja ilgs laiks, kad viņiem piederēja visa ieleja, un pēdējais amerikānis no šejienes būs pazudis.
O, jā, protams, mēs, jeņķi, esam panaivi! Kad šie no- skrandušie slāvi pirmās reizēs noslēdza ar mums darījumus, viņi nepelnīja vairāk kā divus līdz trīs procentus. Tagad viņi apmierinās ar simts procentiem. Un tā ir tīrā nelaime, ja viņu ienākumi noslīd līdz divdesmit pieciem vai piecdesmit procentiem.»
«Gluži tas pats, kas Sanleandrā,» Saksona teica. «Sākotnējie zemes īpašnieki gandrīz visi pazuduši. To dara intensīvā saimniecība.» Viņai pašai šķita, ka tā ļoti labi pateikusi. «Galvenais nav iegūt pēc iespējas vairāk akru, bet gan pēc iespējas vairāk no tiem izdabūt.»
«Jā, tas ir galvenais,» Bensons apstiprinādams pamāja. «Vesels bars viņu, līdzīgi Lūkam Skuričam, rīkojas ļoti plaši. Vairākiem no viņiem ir jau pa ceturtdaļmiljonam. Zinu vairākus desmitus šo vīru, kam caurmērā nav mazāk par simts piecdesmit tūkstošiem. Viņiem ir īstais tvēriens ābolu audzēšanā. Tā ir savā ziņā dabas dāvana. Viņi apmēram tikpat labi pazīst kokus, kā jūsu vīrs zirgus. Viņiem katrs koks ir tikpat individuāls kā man zirgs. Viņi pazīst katru koku, visu šā koka vēsturi, mazāko nieku, kas tam kādreiz gadījies, vismazākās tā īpatnības. Viņu pirksti sajūt koka pulsu. Viņi spēj noteikt, vai tas šodien tikpat labi jūtas kā vakar. Un, ja tā nav, tad viņi zina, kādēļ ne, un spēj tūlīt to apkarot. Kokam ziedot, viņi zina, cik kastes ābolu varēs noņemt — un ne tikai to — ari kāda labuma tie būs. Jā, viņi pazīst katru ābolu, noplūc to rūpīgi un dziļā mīlestībā, lai to neiebojātu; viņi tos iesaiņo kastēs un sūta projām, un dara visu to tikpat rūpīgi, ar tādu pašu mīlestību. Kad šie āboli nonāk tirgū, tie nav ne iedauzīti, ne iepuvuši, un par tiem maksā lielu naudu.
Jā, tas ir vairāk nekā intensīva saimniecība vien. Šie Dalmācijas slāvi no Adrijas jūras piekrastes prot savu lietu. Viņi ne tikai prot ābolus ražot, bet arī pārdot. Nav pieprasījuma? Nu, tad tāds jārada. Tā viņi dara, bet mūsu cilvēki ļauj augļiem sapūt zem kokiem. Piemēram, Pīters Mengols! Viņš katru gadu brauc uz Angliju un ņem līdzi simts vagonu dzelteno Ņūtonas pepiņu. Jā, pašreiz šie dalmacieši apgādā Dienvidāfrikas tirgu ar Pajaro ielejas āboliem un grābj naudu abām rokām.»
«Bet ko viņi dara ar tik daudz naudas?» Saksona jautāja.
«Turpina tāpat kā līdz šim izspiest amerikāņus no Pajaro ielejas.»
«Un tālāk?»
Bensons uzmeta viņai ātru skatienu.
«Tad viņi sāks izspiest amerikāņus no kādas citas ielejas. Amerikāņiem vajadzīga nauda, viņi to izdos, un jau nākošā viņu paaudze pūs pilsētā, tāpat kā jūs un jūsu vīrs, ja laikā neaizietu.»
Saksona nespēja atvairīt vieglus drebuļus. Tāpat kā Mērija bija sapuvusi, kā Bērts un visi citi, kā Toms un citi turpināja pūt.
«Jā, tā ir liela zeme,» Bensons turpināja. «Bet mēs neesam liela tauta. Kiplingam taisnība — citi mūs izspieduši no mūsu pašu mājām, un tagad mēs sēžam uz savas mājas sliekšņa. Un ļaunākais ir tas, ka mums nav pamata būt tādiem nelgām. To māca visās mūsu lauksaimniecības skolās un izmēģinājumu stacijās. Bet cilvēki to negrib piesavināties, un emigranti, kas auguši grūtā dzīves skolā, atņem viņu burām vēju. Kad biju nobeidzis savu lauksaimnieka izglītību — tas bija vēl pirms mana tēva nāves, un viņš bija vecās skolas cilvēks un smējās par to, ko dēvēja par manām teorijām — es vairākus gadus ceļoju. Gribēju zināt, kā vecā pasaulē cilvēki saimnieko. O, un es to redzēju!»
«Tagad mēs drīz būsim ielejā. — Jā, varat būt pārliecināta, ka es to redzēju. Pirmais, ko redzēju — tas bija Japānā — terasēs sadalītus kalnus un kalnu nogāzes. Iedomājieties tik stāvu nogāzi, ka ar zirgiem tur nav iespējams uzbraukt! Tas viņus netraucēja. Viņi cēla savas terases — mūra sienu, labs mūrnieka darbs, sešas pēdas augstu — sešas pēdas platu lēzenu terasi, un tā arvien augstāk un augstāk mūra sienas un terases — līdz pašai augšai. Mūri pēc mūra, terasi pēc terases, līdz bija vajadzīgs desmit pēdu augsts mūris, lai iekārtotu tikai trīs pēdas platu terasi, ir arī divdesmit pēdu augstas mūra sienas, kas balsta četras līdz piecas pēdas platas terases, kur viņi sēj labību un saknes. Un auglīgo zemi viņi nesa grozos uz muguras pa stāvo nogāzi augšup.
Un visur, kur vien es nonācu, bija tas pats — Grieķijā, Īrijā, Dalmācijā — esmu bijis daudzās zemēs. Viņi vāca visas zemes drusciņas, ko varēja atrast; jā, zaga to pat lāpstām un saujām un nesa to uz savām terasēm un ierīkoja tur savus laukus, ierīkoja tos uz kailām klintīm. Francijā redzēju kalnu zemniekus rokam no upes gultnes zemi, kā mūsu tēvi Kalifornijas upēs raka zeltu. Starpība tikai tā, ka zelts izgaisis, bet zemnieku zeme vēl arvien ir, to gadu no gada apstrādā, un tā arvien dod ražu. Bet nu jau esmu jums pietiekoši daudz stāstījis.»
«Mans Dievs,» Bilijs murmināja un izskatījās gluži apmulsis. «Mūsu cilvēki kaut ko tādu nekad nav darījuši. Tādēļ nav arī jābrīnās, ka viņus izspiež.»
«Tur, lūk, ir ieleja!» Bensons teica. «Vai redzat kokus? Apskatiet visas šīs kalnu nogāzes! Tā ir jaunā Dalmācija.
Skatieties! Ābolu paradīze! Ievērojiet labi, kā zeme apstrādāta! Redziet, ko viņi no tās iztaisījuši.»
Tā nebija sevišķi liela ieleja, kas pavērās Saksonas acīm. Bet visur, kā līdzenumā, tā kalnu nogāzēs, bija redzams dalmaciešu čaklums. Visu to vērojot, Saksona klausījās, ko stāsta Bensons.
«Vai zināt, ko vecie zemkopji darīja ar savu skaisto, auglīgo zemi? Viņi apsēja līdzenumus ar labību, bet kalnu nogāzes izmantoja lopu ganībām. Un tagad divpadsmit tūkstoš akru izlieto ābolu dārziem. Ņemsim, piemēram, Matīsu Letuniču — viņš ir viens no pirmajiem ābolu ražotājiem. Viņš šeit ieradās no Kastlgardenas un kļuva par trauku mazgātāju. Tiklīdz viņš ieraudzīja šo ieleju, tas saprata, ka tā ir viņa Klondaika. Tagad viņš rentē septiņi simti akru, viņam pašam pieder simts trīsdesmit akru — viņam ir labākās ābolu šķirnes visā ielejā — un viņš eksportē četrdesmit līdz piecdesmit tūkstoš kastes gadā. Katru ābolu viņš liek dalmacietēm noplūkt. Reiz jokodams jautāju viņam, par cik viņš pārdotu savus simts trīsdesmit akrus. Atbilde bija dziļi nopietna. Viņš man stāstīja, ko šie simts trīsdesmit akri viņam gadu no gada ienesot, un aplēsa kaut ko līdzīgu caurmēra summai, pieskaitot tai sešus procentus. Iznāca pāri par trīs tūkstoš dolāru par akru.»
«Bet ko tad daudzie ķīnieši šai ielejā dara?» Bilijs jautāja. «Vai tie arī ražo ābolus?»
«Tā arī ir nozare, kur mēs, amerikāņi, esam cietuši. Šeit ielejā nekā nemet projām. Ne ābolu serdes, ne mizas; bet tie nav amerikāņi, kas piekopj šo taupības sistēmu. Šeit ir piecdesmit septiņas ābolu kaltētavas, nemaz nerunājot par visām tām iestādēm, kur ābolus konservē, arī par ābolvīnu un etiķu fabrikām. Un tas ir mūsu draugs ķīnietis, kas piekopj šo blakus veikalu. Katru gadu viņi nodod piecpadsmit tūkstoš tonnu ābolvīna un etiķa kravas.»
«Tie bija mūsu tēvi, kas šo zemi ieguva,» Bilijs domīgi teica. «Cīnījās par to, iekaroja, darīja visu…»
«Bet neattīstīja tās iespējas,» Bensons viņu pārtrauca. «Mēs darījām, ko varējām, lai to sabojātu, tāpat kā sabojājām Jaunanglijas zemi.» Viņš pamāja ar roku, apzīmējot kādu vietu viņpus kalniem. «Tur pāri ir Saliņa. Ja iziesit tai cauri, varēsit iedomāties, ka atrodaties Japānā. Un japāņu rokās ir vairāk nekā tikai viena neliela Kalifornijas augļu plantācijas ieleja vien. Viņu metode ir citāda nekā dalmaciešu. Vispirms viņi, augļus novācot, strādā kā algādži. Viņi ir labāki par amerikāņu augļu plūcējiem, un jeņķi ir laimīgi, ja var tos nolīgt. Tad, kļuvuši stiprāki, viņi nodibina arodsavienības un izspiež amerikāņu strādniekus. Bet āboldārzu īpašnieki vēl arvien ir priecīgi. Nākošais viņu solis ir atteikties augļus plūkt. Amerikāņu strādnieki ir izklīduši. Augļu plantatori nonāk bezizejas stāvoklī. Augļi sapūst kokos. Tad ierodas japāņu strādnieku barvedis. Viņi jau ir noteicēji un nopērk visu ražu vēl kokos. Plantatori ir pilnīgi viņu rokās, saprotat? Un drīz vien tie ir japāņi, kas sāk valdīt ielejā. Augļu dārzu īpašnieki nav spiesti šeit ilgāk dzīvot, un viņi pāriet uz pilsētām, kur tiem darba pilnas rokas, mācoties pilsētnieku smalko dzīvesveidu un ceļojot pa Eiropu. Atliek vairs tikai beidzamais solis. Japāņi atpērk no viņiem zemi. Tie spiesti to pārdot, jo japāņi pārvalda darbaroku tirgu un var viņus kuru katru acumirkli izputināt.»
«Bet ja tā turpināsies, kas notiks ar mums?» Saksona jautāja.
«Tas pats, kas jau tagad. Tie no mums, kam nekā nav, sapūst pilsētā. Tie no mums, kam vēl ir zeme, to pārdod un dodas uz pilsētām. Daži kļūst par lielkapitālistiem, citi pāriet amatnieku nozarē, pārējie izšķiež savu naudu un sāk pūt, un ja viņi līdz savai nāvei vēl nav sapuvuši, tad saplūst viņu bērni.»
Garais brauciens bija beidzies, un šķiroties Bensons atgādināja Bilijam pastāvīgo darbu, kas vienmēr tam pie viņa dabūjams.
«Domāju, ka vispirms pameklēsim un apskatīsim valsts zemi,» Bilijs atbildēja. «Nezinu, ko tālāk iesāksim, bet vienu lietu mēs nekādā ziņā nedarīsim.»
«Ko tad?»
«Nestādīsim āboldārzus par tūkstoš dolāriem akrā.»
Bilijs un Saksona ar nesamiem uz muguras kādu brīdi soļoja klusēdami. Tas bija Bilijs, kas pārtrauca klusumu.
«Un vēl vienu lietu es tev teikšu, Sakson! Mēs nekad neiesim un nevāksim zemes druskas un nenesīsim grozos uz muguras kalnos. Savienotās Valstis ir vēl diezgan lielas. Man vienalga, ko Bensons un visi saka — Savienotās Valstis vēl nav teikušas savu pēdējo vārdu. Miljoniem akru neskartas zemes gaida mūs, mums tikai vajag to atrast.»
«Un es tev arī ko teikšu,» Saksona sacīja. «Mēs daudz ko mācāmies. Toms ir rančo audzis, bet viņš par lauksaimniecību nezina tik daudz, kā mēs jau tagad; un vēl kaut kas man tev sakāms. Jo ilgāk domāju, jo vairāk man liekas, ka valsts zeme mūs netīkami pārsteigs.»
«Nevajag jau ticēt visam, ko cilvēki stāsta,» Bilijs iebilda.
«O, tas nav tas. Es vados pati no saviem spriedumiem un gribētu zināt, vai tev neliekas, ka man taisnība. Ja zeme šeit maksā trīs tūkstoš dolāru, kā tas var būt, ka netālu no šejienes dabūjama valsts zeme un ka tā tikai gaida, lai kāds to ņemtu?»
Bilijs klusēdams gāja kādu ceturtdaļjūdzi, bet nekā nevarēja izdomāt. Beidzot viņš nokrekšķinājās un teica:
«Mēs varam pagaidīt, līdz to redzēsim, vai ne?»
«Labi,» Saksona piekrita. «Gaidīsim, līdz to redzēsim.»
Viņi bija izvēlējušies lauku ceļu šķērsām pāri Montere- jas kalniem, nevis Septiņpadsmit jūdžu braucamo ceļu gar piekrasti, un tādēļ pilnīgi negaidot atradās pie Karmel- līča, nemaz nenojaušot, kāds skaistums šeit pavērsies viņu acīm. Ceļš veda pa sveķaini smaržojošu skuju koku mežu, garām mežu ieskautām fantastiski un vienkārši iekārtotām vasarnīcām, kuru īpašnieki bija rakstnieki un mākslinieki. Viņi gāja pa vēja apšalktām līgojošām kāpām, ko noturēja uz vietas cietās lupīnas un kur vējā šūpojās Kalifornijas bālās magones. Pēkšņi pārsteigta Saksona skaļi iesaucās izbrīnā un priekā, un gandrīz bez elpas apbrīnoja brīnišķi zilpelēko, saules mirdzas caurausto bangotni, kas, krācot un dārdot, vēla savus balti putojošos viļņus uz pusmēness veidā izliekto krastu, kur smiltis nebija mazāk baltas.
Cik ilgi viņi te stāvēja un vēroja vareno viļņu lepno plūdumu, kas cēlās no balti putojošās jūras dzīlēm, lai beidzot dārdot sašķīstu krastā pie viņu kājām, to Saksona nemaz nezināja. Viņa atjēdzās tikai tad, kad Bilijs smiedamies mēģināja tai noņemt no muguras nesamo.
«Tu izskaties tā, kā kad vēlētos še kādu laiku palikt,» viņš teica, «un tad jau varam noņemt somas.»
«To es nekad nebūtu varējusi iedomāties! To es nekad nebūtu varējusi iedomāties!» viņa teica un cieši saspieda savas rokas. «Es … es domāju, ka bangotnē pie Klifhau- zas jau ir lieliska, bet tā pat neliek noskārst, kāda bangotnē vispār var būt. — Skaties! Skaties! Vai tu vispār esi tik brīnišķi skaistu krāsu redzējis? Un kā saule mirdz caur to! O! O! O!»
Pagāja ilgāks laiks, līdz viņa spēja atraut skatienu no bangotnes un lika tam slīdēt pāri jūrai, kas, vareni viļņojot un milzīgām ūdens masām zaigojot tumšā pāvu zilā krāsā, izpletās viņpus krasta izliekuma uz dienvidiem no šķautņainās klinšradzes, un viļņotajai zilajai kalnu līnijai, kas pacēlās nedaudz tālāk aiz mīkstām, zemām Kar- mellīča kāpām.
«Mēs jau tikpat labi varam atsēsties un iekārtoties ērtāk,» Bilijs teica. «Te ir pārāk skaisti, lai tūlīt atkal skrietu no šejienes projām.»
Saksona piekrita un sāka atraisīt kurpes.
«Vai tu tiešām gribi to darīt?» Bilijs, priecīgi pārsteigts, jautri iesaucās un sāka raisīt arī savējās.
Bet, pirms viņi bija sagatavojušies skriet pa šauro, putu apšļākto smilšu mēli, kur sastapās zeme ar okeānu, notika kaut kas jauns un brīnišķs, kas pilnīgi saistīja viņu uzmanību. No tumšā skuju koku meža šķērsām pāri kāpām skriešus tuvojās kāds vīrietis, ģērbies tikai īsās peldbik- sītēs. Viņa āda bija sārta un balta, seja kā eņģelim, zeltainu matu cirtu ieskauta, bet ķermenis spēcīgs un muskuļains kā Hēraklam.
«O! — tam jābūt spēkavīram!» Bilijs klusu teica Saksonai. Bet viņai ienāca prātā kokgriezuma attēli mātes albumā un vikingi viļņu apšļāktajā smilšainajā Anglijas krastā.
Vīrietis neapstājoties paskrēja tiem garām tikai dažus metrus no viņiem, bet viļņi tam sniedzās jau līdz ceļiem, un viņa priekšā izauga mazākais desmit pēdu augsts ūdens mūris. Spēcīgs un vareņs bija licies viņa ķermenis skre- jot, bet tai mirklī, kad to grasījās ņemt savās skaujās jūra, tas šķita niecīgs un nevarīgs. Saksonai bailēs aizcirtās elpa, un, slepšus paveroties uz Biliju, viņa redzēja, ka tas sasprindzinātā uzmanībā seko tam, kas notiek.
Bet svešais sagaidīja viļņu uzbrukumu ar lēcienu, un tai brīdī, kad šķita, ka to satrieks, viņš ienira bangotnē un pazuda. Varenās ūdens masas dārdēdamas sašķīda pret krastu, bet aiz tām parādījās gaišmataina galva, virs ūdens pacēlās viena roka, tad arī plecs. Viņš paspēja izdarīt tikai nedaudzus vilcienus, kad nāca jauns milzu vilnis un vajadzēja atkal to sagaidīt. Tādēļ, lūk, viņš cīnījās — lai caur vareno bangotni, kas vēlās uz krastu, sasniegtu jūru. Katru reizi, kad viņš ienira un pazuda Saksonas skatienam, viņa sažņaudza rokas. Dažreiz, kad vilnis bija sašķīdis, viņi to nevarēja nekur ieraudzīt, un, kad beidzot to redzēja, viņš bija tālu aizsviests, un varenā bangotnē to mētāja kā skaidiņu. Bieži likās, ka viņam būs jāatsakās no sava nodoma un viņu izmetīs atpakaļ krastā, bet pagāja kāda pusstunda, un viņš jau bija viņpus ban- gotnes ārējās malas un peldēja slaidiem spēcīgiem vēzieniem, vairs neienira un pastāvīgi turējās viļņu virspusē. Drīz viņš jau bija tik tālu projām, ka līdzinājās vairs tikai tumšam punktam. Bet arī šis punkts drīz pazuda, Bilijs un Saksona, izbrīnā par šādu drosmi, raudzījās viens otrā, pie kam Bilija acis taisni staroja.
«Tas tik ir peldētājs, šis puisis, tas tik ir peldētājs,» viņš to slavēja. «Tas nepazīst baiļu — nē! Es protu peldēt tikai baseinā un nelielos līča viļņos, bet tagad gribu mācīties peldēt okeānā. Ja spētu to iemācīties, es būtu tik lepns, ka tu nedrīkstētu man nākt tuvāk par četrdesmit pēdām. Un, Sakson, to es tev saku — es to darītu labprātāk nekā iegūtu tūkstoš akru. O, es protu peldēt, bet vēl nekad neesmu redzējis kādu tā peldam kā šo puisi. Es ātrāk neiešu no krastmalas projām, līdz nebūšu redzējis viņu atkal iznākam no jūras. — Gluži viens šādos viļņos tur laukā, padomā tikai! Tam tik ir nervi, es saku!»
Saksona un Bilijs basām kājām skraidīja pa liedagu, dzenājot viens otru garām bangotnes izmestām jūras zāļu vijām, un kādu stundu rotaļājās kā divi laimīgi bērni. Un, jau kājas aujot, viņi redzēja zeltaino galvu tuvojamies krastam. Bilijs nostājās cieši pie ūdens, lai viņu sagaidītu, un, kad svešais nāca, viņš nebija vis vairs sārti balts, kā pirmīt dodoties jūrā, bet sarkans kā varš no daudzajiem belzieniem, ko tam bija situšas jūras rokas.
«Tas ir taisni brīnums, ko jūs veicāt, un es citādi nevarēju — man vajadzēja jūs apsveikt,» Bilijs vaļsirdīgā apbrīnā teica.
«Jā, šodien bangotnē bija gan varena,» jaunais vīrietis piekrizdams teica.
«Vai jūs būtu bokseris, ko es nepazīstu?» Bilijs jautāja, jo labprāt gribēja zināt, kas šis dabas brīnums tāds ir.
Svešais smējās un purināja galvu, un Bilijs nenojauta, ka saticis slavenu universitātes komandas kapteini, tagad laimīgu ģimenes tēvu un daudzu grāmatu autoru. Peldētājs uzmeta Bilijam ātru vērīgu skatienu, kā varbūt bija paradis vērot jaunu studentu, kas piesakās komandā.
«Jūs arī pats esat spēka vīrs,» viņš atzinīgi teica. «Jūs varētu sacensties ar vislabākajiem. Vai es maldos, domādams, ka jūs kaut ko jēdzat boksā?»
Bilijs pamāja. «Mani sauc Robertss.»
Peldētājs sarauca pieri, it kā gribētu šo vārdu atcerēties.
«Bils — Bils Robertss!» Bilijs vēl piebilda.
«O, ho! — Taču ne lielais Bils Robertss? Redzēju jūs cīnāmies pirms zemestrīces. Jūs cīnāties abām rokām, un jums ir vareni belzieni, bet jūs esat ļoti gauss. Jā, es atceros — jūs tai vakarā bijāt ļoti gauss, bet pieveicāt savu pretinieku.» Viņš izstiepa savu roku. «Mans vārds ir Hazards — Džims Hazards.»
«Ja jūs esat slavenais futbolists, par ko pirms dažiem gadiem tik daudz runāja, tad esmu par jums lasījis laikrakstos. Vai man taisnība?»
Viņi sirsnīgi sarokojās, un tad iepazīstināja arī Saksonu. Viņa jutās neizsakāmi niecīga starp šiem abiem jaunajiem milžiem, bet lepna, ka pieder rasei, kuras sievietes dzemdējušas tādus gigantus. Viņa varēja tikai klausīties abu sarunās.
«Man nekas nebūtu pretim katru dienu kādu pusstundu ar jums boksēties,» Hazards teica. «Es no jums daudz varētu mācīties. Vai jūs ilgi šeit paliksit?»
«Nē, mēs ejam gar krastu uz priekšu — mēs meklējam valsts zemi. Bet tomēr varu jums šo to parādīt, un jūs man arī kaut ko, proti — peldēt bangotnē.»
«Esmu ar mieru kurā katrā laikā apmainīties ar jums stundām,» Hazards teica un tad pievērsās Saksonai. «Kādēļ jūs negribat palikt kādu laiku Karmelā? Te nav tik peļami.»
«Seit ir brīnišķīgi,» viņa, pateicīgi pasmaidījusi, teica. «Bet —» viņa pagriezās un norādīja uz saiņiem, «mēs esam ceļinieki un meklējam valsts zemi.»
«Ja tādēļ dosities uz Suru, tad jums nav ko steigties. Tā nekur neaizskries,» viņš smējās. «Bet tagad man jāskrien apģērbties. Ja nākat pa šo ceļu atpakaļ, apmeklējiet mani. Katrs jums pateiks, kur dzīvoju. Sveiki!»
Un viņš pazuda tāpat kā bija parādījies — skriešus pāri kāpām.
Bilijs pavadīja viņu apbrīnas pilniem skatieniem.
«Varens puisis, varens puisis,» viņš murmināja. «Vai zini, Sakson, viņš ir slavenība. Esmu redzējis mazākais tūkstoš reizes viņa attēlu laikrakstos, un pie tam viņš nebūt nav iedomīgs. Viņš runāja ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu. Vai zini — gandrīz jāsāk atkal ticēt mūsu vecajai rasei.»
Viņi devās no līča projām un niecīgajā galvenās ielas veikaliņā nopirka gaļu, saknes un duci olu. No kāda skatloga, kur bija izliktas okeāna pērles, kas laistījās visās varavīksnes krāsās, Bilijam bija Saksona gandrīz ar varu jāvelk projām.
«Gar visu piekrasti tu vari dabūt pērles,» Bilijs teica. «Tās var atrast, bēgumam iestājoties.»
«Manam tēvam bija zeltā ietvertas aproču pogas no gliemežvākiem. Ilgus gadus vairs neesmu par to domājusi, diez, kas tās tagad nēsā?»
Viņi pagriezās un devās uz dienvidiem. Viscaur mežā starp kokiem bija redzamas skaistas īpatnēji celtas mājas, kas piederēja māksliniekiem, un, ceļam pēkšņi nogriežoties uz Karmelupi, viņu acīm negaidot parādījās gluži citāda veida celtne.
«Es zinu, kas tā ir,» Saksona gandrīz čukstus teica. «Tā ir sena spāņu misijas celtne. Tā, protams, ir Karmelmi- sija. Jā, tā, lūk, tas bija, kad spāņi šeit ieradās no Meksikas — viņi viscaur cēla misiju mājas un piegrieza indiāņus …»
«Kamēr mēs viņus visus padzinām — spāņus, indiāņus un visus pārējos,» Bilijs mierīgi teica.
«Lai nu kā, bet tā tomēr ir brīnišķa,» Saksona domīgi turpināja un neatlaidīgi raudzījās uz lielo pussagruvušo ēku, kas bija celta no nededzinātiem, bet saulē kaltētiem ķieģeļiem. «Sanfrancisko ir Doloresmisija, bet tā ir daudz mazāka un nav tik veca.»
No jūras vējiem ar zemiem klinšu izciļņiem aizsargāta, cilvēku pamesta, šī no māliem, salmiem un plienakmens celtā ēka stāvēja klusa un bez dzīvības starp citām tādām pašām drupām, kas kādreiz bija devušas patvērumu un uzņēmušas tūkstošiem ticīgo. Sīs vietas klusums un miers izraisīja Saksonā un Bilijā dziļu bijību; viņi gāja klusu, sarunājās čukstot un gandrīz baidījās ieiet pa atvērtajām durvīm. Seit nebija ne priestera, ne dievlūdzēju, bet viņi tomēr atrada pazīmes, kas norādīja, ka šo ēku lieto kāda draudze. Vēlāk viņi uzkāpa zvana tornī, kas bija ieplaisājis zemestrīces laikā, un apbrīnoja ar roku tēstos baļķus. Galerijā viņus pārsteidza viņu pašu balsu dzidrā skaņa, un Saksona, pati par savu pārdrošību izbijusies, klusā balsī sāka dziedāt kādas garīgas dziesmas pirmo pantu. Sajūsmināta par rezultātu, viņa pārliecās pāri reliņam un dziedāja tagad skaļā balsī:
Jēzus, manas dvēs'les sargs, Sev pie krūtīm dusēt ļauj, Kamēr apkārt negaiss bargs, Kamēr posts vēl mani skauj!
Mani glāb, ak Pestītāj, Kamēr vētra pāri skrej, Kamēr droša osta māj, Kamēr miers nāk dvēselei!
Atspiedies pret veco mūri, Bilijs viņu vēroja mīlas pilnām acīm un, kad viņa bija beigusi, gandrīz čukstēdams murmināja:
«.Tas bija skaisti — taisni brīnišķīgi! Un tev vajadzētu redzēt pašai savu seju, kad tu dziedāji. Dziesma bija tikpat skaista kā tava seja. Vai nav dīvaini — es nekad nespēju domāt par reliģiju, tai pašā laikā nedomājot arī par tevi.»
Apmetušies vītolu paēnā, viņi pagatavoja pusdienas un pavadīja pēcpusdienu uz klints izciļņa ziemeļos no upes ietekas. Viņi nebija domājuši šeit nodzīvot visu pēcpusdienu, bet viņus bija apbūrusi bangotnē, kas sitās pret klintīm, un daudzkrāsainie dažādie jūras dzīvnieki — jūras zvaigznes, krabji, gliemenes, anemones, un kādā peļķē viņi atrada nelielu velnazivi; abiem pār muguru skrēja saltas trīsas, redzot, ka tā ar visu ķermeni kā tīklu ķēra mazos krabjus, ko viņi tai meta. Bēgumam iestājoties un Bilijam velti meklējot pērles, Saksona plunkšķināja ar roku klinšu dobumā pa nelielu peļķi, kas bija dzidra kā kristāls, un veselām saujām smēla no turienes zaigojošus dārgumus — gliemežvāku drumslas un mirdzoši rožainus, zilus, zaļus un violetus akmeņus. Bilijs atnāca atpakaļ un nogulās viņai blakus, laiski ļaujoties siltajiem saules stariem un svaigajai jūras dvesmai. Abi vēroja saulrietu, redzēja to ieslīdam jūrā, kur tā bija viszilākā.
Viņa pastiepa Bilijam roku, dziļi laimīga un apmierināta nopūtās. Saksonai šķita, it kā viņa būtu piedzīvojusi visbrīnišķīgāko dienu savā mūžā. Likās, it kā būtu piepildījušies visi sapņi. Viņa nekad nebija varējusi iedomāties, ka pasaule var būt tik skaista, pat vispārdrošākos sapņos nebija redzējusi to tik skaistu. Bilijs maigi spieda viņas roku.
«Par ko tu domā?» viņš jautāja, kad abi beidzot piecēlās, lai dotos tālāk.
«O, es nezinu, Bilij. Var būt, ka viena šāda diena atsver desmit tūkstoš gadu Oklendā.»
Pametot aiz sevis Karmelupi un ieleju, viņi, saulei lecot, devās uz dienvidiem, šķērsojot pakalnus starp augsto kalnu grēdu un jūru. Ceļš bija stipri pārpludināts un tagad pilns peļķu; neizskatījās, ka to daudz lietotu satiksmei.
«Tālāk lejā tas izzūd pavisam,» Bilijs teica. «Tur būs tikai zirgu iemīta taka. Neliekas, ka tur būtu daudz mežu, un zeme arī nav sevišķi laba. Tā der tikai ganībām — par aramzemi te nav ko runāt.»
Pakalni bija bez kokiem, noauguši tikai ar zāli. Vienīgi kanjonos bija redzami bieži. Reiz viņi pamanīja koijotu ieslīdam krūmos, un, ieraugot lielu meža kaķi, kas tos ļauni uzlūkoja un bēga tikai tad, kad tam meta ar zemes piku, Bilijs nožēloja, ka nav šautenes.
Pēc dažām jūdzēm Saksona sūdzējās par slāpēm, un tai vietā, kur ceļš bija gandrīz vienā augstumā ar jūras līmeni un šķērsoja nelielu gravu, Bilijs raudzījās pēc ūdens. Klinšu gravas gultne bija mitra, jo no pakalniem lāsoja ūdens, un, atstājis Saksonu sēžot, viņš devās meklēt avotu.
«Klausies,» viņš pēc kāda brīža sauca. «Nāc lejā! Tev tas jāredz. Tev no brīnumiem aizrausies elpa.»
Saksona devās pa šauro taciņu, kas caur biezokni vijās stāvus lejup. Apmēram pusceļā, kur pie gravas izejas to šķērsoja smagiem klinšu bluķiem nostiprināts dzeloņstiepļu žogs, viņa pēkšņi pamanīja nelielu līci. So līci varēja nojaust tikai no jūras puses, tik pilnīgi to no zemes puses acīm sedza biezoknis. Līcis dziļi iespiedās zemē. Pie izejas jūrā daudzās izkaisītās klintis aizturēja vareno bangotni, kas dārdēdama vēla pret tām savus viļņus, augstu uzlidojot gaisā putu un ūdens šļakatām. Se klinšu pakājes, kas pacēlās starp viļņiem, bija kā nosētas gliemežiem. Klinšu virsotnēs saulē gozējās un rēca milzīgi jūras lauvas, un pāri visam tam, spiegdami un ķērkdami, lidinājās barā jūras putni.
Pēdējo ceļa gabalu — apmēram dažus metrus — līdz dzeloņstiepļu žogam Saksona nošļūca uz sausās mīkstās smilts sēdus.
«O, es tev varu teikt, ka tas ir brīnišķi,» Bilijs priecājās. «Lūk, jauka apmetnes vieta. Tur biezoknī ir avots, tik dzidrs un skaidrs, kādu tu pat iedomāties nevari. Un skaties, kas te malkas ugunskuram, un …» viņa skatiens slī
dēja pāri līcim, un acis redzēja to, ko lūpas nespēja izteikt, «… un, un viss cits. Mēs varam šeit palikt. Skaties, kas tur gliemju. Varu derēt, ka šeit varam arī zvejot. Ko tu teiktu par to, ja mēs šeit padzīvotu dažas dienas? Mums taču tagad ir brīvdienas — un es varētu aiziet atpakaļ uz Karmelu un nopirkt makšķerauklu un āķus.»
Vērojot viņa sajūsmas pilno seju, Saksona saprata, ka tagad viņš tiešām sāk aizmirst pilsētas dzīvi.
«Un šeit pavisam nav vēja,» viņš turpināja. «Pat ne mazākās vēja pūsmas. Un cik vientuļi šeit, it kā mēs atrastos tūkstošiem jūdžu no cilvēkiem.»
Vējš, kas pakalnos bija salts un griezīgs, šeit līcī nespēja iespiesties, un gaiss te bija silts un biezokņa krūmu smaržu piesātināts. Sur tur starp krūmiem bija jauni ozoli un vēl citi jauni kociņi, ko Saksona nepazina. Viņas sajūsma tagad nebija mazāka par Bilija sajūsmu, un viņi roku rokā devās izpētīt apkārtni.
«Seit mēs varam tēlot Robinsonu Krūzo,» iesaucās Bilijs, ejot pa liedagu līdz ūdens malai. «Nāc šurp, Robin- son, paliksim kādu laiku šeit. Es, protams, būšu tavs kalps Piektdienis, un viss notiks pēc tava prāta.»
«Bet ko mēs iesāksim ar misteru Sestdieni?» viņa šķietamās izbailēs rādīja uz svaigām pēdām mitrajās smiltīs. «Kas zina, varbūt tas ir cilvēkēdājs.»
«Nē. Tas nav kailas kājas, bet teniskurpes nospiedums.»
«Bet mežonis tās varēja novilkt jūrniekam, ko varbūt apēdis,» viņa neatlaidās.
«Jūrnieki nevalkā teniskurpes,» Bilijs ātri atbildēja.
«Tu esi par gudru, lai varētu būt Piektdienis,» viņa rājās, «bet tas jau mūs netraucē še apmesties; atnes tikai mūsu somas. Un galu galā tam jau nevajadzēja būt jūrniekam, ko mežonis apēda. Tas varēja būt arī pasažieris.»
Nepagāja ne stunda, un viņi bija sev pagatavojuši siltu, omulīgu apmetni. Segas bija izklātas. Sanesa un saskaldīja sausu malku, un pāri ugunskuram uzkāra kafijas kannu, kas drīz vien sāka sīkt. Saksona sauca Biliju, kas pašreiz pūlējās pārvērst improvizētā galdā kādu izskalotu planku. Uz kāda klints izciļņa lielā attālumā stāvēja kails, tikai peldbiksēs ģērbies vīrietis. Viņš raudzījās uz Saksonu un Biliju, un viņi varēja saredzēt, ka vējš purina vīrieša garos melnos matus. Kad viņš sāka rausties pa klintīm uz zemes iekšieni, Bilijs pievērsa Saksonas uzmanību tam apstāklim, ka svešajam kājās teniskurpes. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija no klintīm lejā un nāca uz ceļotāju pusi.
«Ū!» Bilijs čukstot teica Saksonai. «Viņš ir kalsns diezgan, bet paskaties viņa muskuļus! Seit visi cilvēki, šķiet, nodarbojas ar sportu.»
Svešajam tuvojoties, Saksona redzēja viņa seju, un tā viņai atsvaidzināja atmiņā pirmieceļotāju sejas, un tai bija jādomā arī par sejām, kādas bijušas seno dienu kareivjiem. Kaut gan šis cilvēks bija jauns — viņa lēsa, ka tam nav vairāk kā trīsdesmit gadu — viņam bija tāda pati gara un šaura seja ar spēcīgiem vaigu kauliem, augstu slaidu pieri un liektu degunu, gandrīz kā ērgļa knābi. Lūpas bija plānas un jutīgas, bet acis nelīdzinājās tām, kādas Saksona bija redzējusi veterāniem un vispār kādam cilvēkam. Tās bija tik tumši pelēkas, ka līdzinājās brūnām, un to skatiens meklēja tāles un bija modrs kā gaiša liesma, kas pūlas ieurbties bezgalīgās dzīlēs un izpētīt to noslēpumus. Saksonai bija neskaidra nojauta, ka viņa šo cilvēku jau kādreiz agrāk redzējusi.
«Hallo!» viņš sauca. «Liekas, ka jūs šeit esat ērti iekārtojušies.» Atnācējs nosvieda līdz pusei pilnu maišeli, ko bija nesis. «Gliemeži. Tas ir viss, ko šoreiz varēja sadabūt. Ūdens nav pietiekoši zems.»
Saksona dzirdēja Biliju viegli iesaucamies un redzēja, ka viņa sejā izpaužas vislielākā izbrīna.
«Tiešām, Dieva vārds, esmu laimīgs, ka varu jūs sastapt!» viņš neviļus iesaucās. «Vai drīkstu spiest jūsu roku? Es vienmēr esmu sev teicis: ja man kādreiz izdosies jūs sastapt, gribu spiest jums roku!»
Bilijs tomēr nespēja savaldīties un sāka jautri, nevaldāmi smieties, vēl arvien kratīdams svešā roku. Svešais pārsteigts skatījās uz viņu un nesaprazdams pavērās uz Saksonu.
«Atvainojiet mani,» Bilijs sprauslāja. «Bet man tiešām jāsmejas. Dieva vārds, man dažreiz naktīs pamostoties un atceroties bija vienmēr jāsmejas, kamēr atkal aizmigu. Vai tu, Sakson, viņu vairs neatceries? Tas ir tas pats — sakiet, draugs, jūs taču esat krietns simtmetru skrējējs, vai ne tā?»
Un tai pašā acumirklī Saksona zināja, kur viņa to redzējusi. Viņš bija tas, kas kopā ar Roju Blanšaru stāvēja pie automobiļa tai dienā, kad tā, nekā neapzinoties, bija aizmaldījusies nepazīstamajā pilsētas kvartālā. Bet arī tai dienā viņa to neredzēja pirmoreiz.
«Vai atceraties mūrnieku svētkus Viselparkā?» Bilijs jautāja. «Un skriešanās sacīkstes? Es jūsu degunu pazīstu starp miljoniem citu. Jūs bijāt tas, kas iegrūda Timotejam Makmanusam spieķi kāju starpā un kura dēļ izcēlās vislielākais kautiņš un tracis, kāds jebkad Viselparkā vai citā parkā piedzīvots.»
Tagad arī atnācējs smējās. Smejoties viņš stāvēja gan uz vienas, gan otras kājas un beidzot atsēdās uz izskalota baļķa.
«Un jūs arī tur bijāt,» viņš beidzot atkal spēja runāt un jautāja Bilijam. «Nu, vai redzējāt? Redzējāt?» Tad pagriezās pret Saksonu. «Un jūs?»
Saksona pamāja.
«Sakiet,» Bilijs atkal iesāka, kad smiekli bija drusku norimuši, «es labprāt vēlētos zināt, kādēļ jūs to darījāt. Sakiet, kādēļ jūs to darījāt? Esmu to kopš tā laika sev daudzas reizes jautājis.»
«Es sev arī,» bija atbilde.
«Jūs taču Timoteju Makmanusu nepazināt?»
«Nē, nekad nebiju viņu redzējis un pēc tam arī vairs neesmu to redzējis.»
«Bet kādēļ jūs to darījāt?» Bilijs nerimās. Jaunais cilvēks atkal smējās, bet tad savaldījās.
«Ja tas man maksātu dzīvību, es nevarētu to pateikt. Man ir labs draugs, ļoti inteliģents cilvēks, raksta nopietnas zinātniskas grāmatas, un viņš saka, ka tam arvien niezot pirksti iemest olu elektriskajā ventilatorā, lai redzētu, kas tur iznāks. Varbūt ar mani bija tas pats — man vienkārši vajadzēja tā darīt. Redzot tuvojamies šīs lidojošās kājas, es vienkārši iegrūdu tur savu spieķi. Es nemaz neapzinājos, ka gribu to darīt. Es vienkārši to izdarīju. Timotejs Makmanuss nevarēja būt vairāk pārsteigts kā es pats.»
«Vai jūs noķēra?»
«Vai es izskatos pēc tāda, ko var noķert? Nekad vēl savā mūžā tā nebiju nobijies. Tai dienā mani nenoķertu pat Timotejs Makmanuss. Bet kas pēc tam notika? Dzirdēju, ka izcēlies briesmīgs tracis, bet nevarēju palikt un skatīties.»
Tikai pēc kādas ceturtdaļstundas, kad Bilijs bija notēlojis kautiņu, svešais stādījās priekšā. Viņu sauca Marks Hols, un viņš dzīvoja nelielā vasarnīcā viņpus Karmelas priedēm.
«Bet kā jūs uzgājāt Bīrsa līci?» viņš ziņkāri ievaicājās. «Pa ceļu ejot, neviens pat nesapņo, ka te ir līcis.»
«Ak tā šo līci sauc?» Saksona teica.
«Jā, tā mēs to dēvējam. Viens no mūsu bara šeit dzīvoja pagājušo vasaru, un mēs devām līcim viņa vārdu. Es labprāt dzertu tasi kafijas — ja jums nekas nav pretim.» To viņš teica, pagriezies pret Saksonu. «Un tad es izrādīšu jūsu vīram apkārtni. Mēs ļoti lepojamies ar šo līci. Šeit bez mums neviens cits nenāk.»
«Bet savus musku]us jūs taču neieguvāt tikai skrējienā pa Viselparku, bēgot no Makmanusa?» jautāja Bilijs, dzerdams kafiju.
«Masāža sprieguma stāvoklī,» skanēja gluži nesaprotama atbilde.
«Jā,» Bilijs neizpratnē teica. «Vai to ēd karotēm?»
Hols smējās.
«Es jums to parādīšu. Ņemiet vienalga kādu muskuli un sasprindziniet to. Tad apstrādājiet to pirkstiem — tā un tā.»
«Un tas ir viss?» Bilijs neticīgi jautāja.
«Viss!» otrs lepni atbildēja. «Katram redzamam muskulim piekļaujas pieci acīm neredzami, bet paklausīgi muskuļi. Uzlieciet vienalga kurā vietā pirkstus manam ķermenim — un jūs redzēsit.»
Bilijs darīja, kā teikts, un aizskāra viņa labo krūti.
«Jūs laikam daudz jēdzat anatomijā, ja izvēlaties vietu, kur muskuļu nav,» Hols rājās.
Bilijs smējās uzvaras priekā, bet tad par lielu izbrīnu sajuta zem pirkstiem muskuli. Viņš aizskāra to pirkstiem un juta, ka tas ir ciets un stingrs.
«Masāža sprieguma stāvoklī!» Hols gavilēdams iesaucās. «Turpiniet — meklējiet, kur vien patīk!»
Un viscaur, kur vien Bilijs taustīja, cēlās lieli un mazi muskuļi, tie pacēlās zem viņa pirkstiem, ietrīsējās un atkal atslāba, līdz viss ķermenis šķita dzīva, viļņojoša, gribai pakļauta miesa.
«Kaut ko tādu vēl nekad nebiju redzējis,» Bilijs pārsteigts beidzot murmināja. «Un es savā mūžā esmu redzējis daudzus krietnus vīrus bez drēbēm. Jūs jau esat kā dzīvs zīds.»
«To panāk ar masāžu sprieguma stāvoklī, mans draugsl Ārsti bija zaudējuši jau cerības. Draugi mani saukāja par slimo žurku, kašķaino dzejnieku un tā tālāk. Pametu pilsētu, ierados Karmelā un sāku dzīvot īstu dabas dzīvi brīvā dabā — un masāža sprieguma stāvoklī.»
«Bet Džims Hazards nav ieguvis savus muskuļus tādā ceļā,» Bilijs izaicinoši teica.
«Nē, protams, ka ne. Viņš ar tādiem piedzimis, manējie gūti treniņa ceļā. Tā ir tā starpība. Es esmu savā ziņā mākslas produkts. Viņš ir — alu lācis. Nāciet līdzi. Es jums izrādīšu apkārtni. Labāk novelciet savas drēbes. Paturiet vienīgi apavus un apakšbikses, ja jums nav peld- y bikšu.»
«Mana māte bija dzejniece,» Saksona teica, kamēr Bilijs krūmos ģērbās. Viņa bija ievērojusi, ka Hols sarunā pieminējis savus darbus. Tas, kā rādās, viņu sevišķi neinteresēja, un viņa turpināja:
«Daži viņas darbi arī iespiesti.»
«Kā viņu sauca?»
«Daiela Vileja Brauna. Viņai ir dzejas: «Vikingi», «Zelta dienas», «Uzticība», «Kabalero», «Mazā Tērce» un vēl daudz citu. Desmit no tām sakopotas dzeju krājumā.»
«Man tās ir mājās,» viņš piezīmēja, un bija redzams, ka viņā tagad tiešām pamodusies interese. «Viņa bija viena no pirmieceļotājām — sen pirms mana laika. Es izlasīšu viņas dzejas, kad pāriešu mājās. Arī mana ģimene cēlusies no šādiem cilvēkiem. Piecdesmitos gados tā pārnāca pāri Panamai no Longailendas. Mans tēvs bija ārsts, bet Sanfrancisko palika par tirgotāju un tādā mērā aplaupīja savas pilsētas cilvēkus, ka es un visi pārējie lielās ģimenes locekļi varam no tā vēl tagad dzīvot. Sakiet, kurp jūs ar savu vīru gribat doties?»
Kad Saksona bija pastāstījusi, kā viņi izšķīrušies atstāt Oklendu un doties meklēt zemi, viņš atzinīgi atsaucās par viņu programmas pirmo daļu, bet pret otro izturējās noraidoši. 4
«Tur lejā aiz Sura ir skaisti,» viņš tai teica. «Esmu bijis šais kanjonos, tur ir daudz meža zvēru. Jā, tur ir gan valsts zeme, ko var dabūt. Bet būtu neprāts, ja jūs tur apmestos. Tas ir pārāk tālu projām. Tur nav labas aramzemes, atskaitot dažas vietas kanjonos. Pazīstu tur kādu meksikāni, kas savus piecsimt akrus zemes labprāt pārdotu par tūkstoš piecsimt dolāriem. Trīs dolārus par akru! Un ko tas nozīmē? To, ka tā nav vairāk vērta. Pat ne tik daudz, jo nav pircēju. Zeme ir tikai tik daudz vērta, cik par to dod un par cik to var pirkt un pārdot.»
Šai acumirklī no krūmiem iznāca Bilijs, ģērbies tikai līdz ceļiem atlocītās apakšbiksēs un kurpēm kājās, un izbeidza viņu sarunu. Saksona vēroja abus vīrus, kas fiziskā ziņā bija tik dažādi, raušamies pa klintīm augšup un ejam gar līča dienvidkrastu. Sākumā viņa laiski tos pavadīja
acīm, bet drīz vien viņas interese bija atmodināta un satraukta. Lai sasniegtu klinšu virsotni, Hols veda Biliju gandrīz pa stāvu klinšsienu uz augšu. Bilijs gāja lēni un ārkārtīgi uzmanīgi, bet viņa redzēja to divreiz klūpam, kad akmeņi zem viņa rokām slīdēja un ripoja lejā līcī. Hols bija sasniedzis klinšu nokares virsotni — simts pēdu virs jūras līmeņa — viņa redzēja to izslejamies un stāvam, viegli šūpojoties uz šaurās, naža asmenim līdzīgās klinšu muguras, kas, kā viņa zināja, otrā pusē tikpat stāvus slīga lejup. Sasniedzis klints virsotni, Bilijs turējās tajā ieķēries ar rokām un kājām, bet tikmēr viņa vadonis, gluži taisni izslējies, gāja mierīgi tālāk, it kā tā būtu parastā istabas grīda. Bilijs beidzot palēnām sāka celties, bet vēl arvien cieši turējās, un tam nācās bieži vien lietot rokas.
Asā klinšu virsotne bija šķautņaina, ar dziļiem dobumiem, un abi vīrieši pazuda vienā no šīm plaisām. Saksona nespēja pārvarēt savas bailes un kāpa augšā pa līča ziemeļkrastu, kas bija mazāk stāvs un daudz vieglāk pieejams. Bet arī šeit viņu satrauca neparastais augstums, grīļojošās kāpas un straujās vēja brāzmas. Drīz vien viņa atradās iepretim abiem vīriešiem, kas, pārlēkuši šaurai aizai, rausās pašreiz uz nākošo klinšu smaili. Bilijs jau bija kļuvis drusku veiklāks, taču viņa ceļvedis bieži vien apstājās, lai viņu pagaidītu. Ceļš kļuva arvien grūtāk ejams, un dažas plaisas, kas šķērsoja viņu ceļu, stiepās līdz pat jūrai un bija pilnas putu, ko viļņi krākdami tur iešļāca. Dažreiz viņi izslējušies metās uz priekšu pāri dziļām šaurām plaisām, līdz viņu delnas skāra pretējo malu, un tad, ar pirkstiem ieķērušies plaisas malā, pārvilkās pāri un cēlās kājās.
Gandrīz jau gājiena beigās Hols un Bilijs atkal pazuda Saksonas skatienam kalnu virsotnes dienvidpusē; un, kad tā viņus beidzot atkal ieraudzīja, tie bija sasnieguši galējo klinšradzi un pa jūrai pievērsto pusi nāca atpakaļ. Seit likās, ka ceļš tiem būtu galīgi nogriezts. Plata plaisa gluži stāvām sienām bija pavērusi pret debesīm savas dzīles, kur krāca satrakoti viļņi, uzšļākdami augstu gaisā baltās putas, lai tūlīt pēc tam tikpat pēkšņi atkal kristu atpakaļ vēju šausto klinšu un ūdenszāļu melnajā bezdibenī.
Abi vīri, jūras sāļo putu apšļākti, uzmanīgi gāja pa plaisas malu. Tad tie apstājās. Saksona varēja redzēt Holu, kas rādīja pāri plaisai, un viņa domāja, ka tas rāda
Bilijam kaut ko ievērojamu. Viņa nebija sagatavota tam, kas tagad notika. Virpuļojošā ūdens masa saplaka, un Hols lēca tai pāri lejā uz kādu klints izcilni, ko tikko bija apskalojuši trakojošie viļņi. Neapstājoties viņš pazuda aiz asā klinšu stūra un, ar rokām un kājām strādājot, rausās augšā, bēgot no viļņiem, kas atkal cēlās augšup. Bilijs tagad bija palicis viens. Viņš vairs nemaz nevarēja saredzēt Holu, vēl mazāk tam bija izdevība prasīt padomu, un Saksona vēroja notiekošo tik sasprindzinātā uzmanībā, ka sāpes pirkstu galos, ko tā spieda pret klintssienu, lika viņai atjēgties. Bilijs gaidīja, līdz gadīsies jauna izdevība, divreiz jau sagatavojās, bet tomēr nelēca, bet tad saņēmās, lēca un sasniedza klints izcilni, kas vienu īsu mirkli parādījās viņa acīm, metās garām asajam stūrim un, līdz viducim izmircis, tomēr uzrāpās augšā pie Hola, pirms trakojošie viļņi to spēja satvert.
Saksona nomierinājās tikai tad, kad abi atkal sēdēja pie ugunskura. Viens vienīgs acu uzmetiens tai teica, ka Bilijs ir ļoti pārsteigts pats par sevi.
«Kā iesācējs jūs to veicāt labi,» Hols iesaucās un labvēlīgi uzsita Bilijam uz kailā pleca. «Sis gājiens ir mans jājamais zirdziņš. Dažs labs drosmīgs vīrs, kas nāca man līdzi, atteicās iet tālāk, pirms vēl nebija noieta puse. Esmu redzējis dučiem vīru, kas neiedrošinājās lēkt pāri aizai. To spēj tikai atlēti.»
«Nemaz nekautrējos atzīties, ka baidījos lēkt,» Bilijs rūca. «Jūs jau kāpjat kā īsta kalnu kaza. Bet tagad esmu gluži kā negudrs. Tas tikai ir treniņš un esmu nolēmis palikt šeit un trenēties, līdz varēšu jūs izaicināt uz sacīkšu skrējienu turp un atpakaļ uz līci.»
«Lai iet!» Hols teica un piekrizdams izstiepa roku. «Un, ja mēs kādreiz tiksimies Sanfrancisko, es jūs savedīšu kopā ar Bīrsu — tas ir tas, kura vārdā nosaukts līcis. Viņa jājamais zirdziņš — ja viņš neatrodas ceļā un nevāc klaburčūskas savai kolekcijai — ir orkānu laikā pastaigāties pa debesskrāpju malu vēja pusē, ziniet, tā, ka gadījumā, ja to nopūstu, viņu neuztvertu nekas cits kā iela. Arī mani viņš reiz uzaicināja piedalīties.»
«Vai jūs to darījāt?»
«Nekad to nedarītu, ja priekšlaikus nebūtu kādu nedēļu vingrinājies. Un es ieguvu divdesmit dolāru šais derībās.»
Bēgums tagad bija zems diezgan, un nu viņi varēja iet un salasīt gliemežus, un Saksona sekoja abiem vīriešiem uz klinšsienu līča ziemeļkrastā. Hols paskaidroja, ka pēcpusdienā atbraukšot un paņemšot gliemežus līdzi uz Kar- melu. Kad maišeļi bija pilni, viņi pa klinšu spraugām gāja vēl tālāk un atrada trīs pērļu gliemežus; atverot vienus vākus, Saksona atrada tur tik ļoti kāroto pērli. Hols viņus iepazīstināja ar rituālu, kas nepieciešams, lai sagatavotu gliemežus vārīšanai.
Tagad Saksonai likās, ka viņa pazītu Holu jau ilgu laiku. Viņai bija jādomā par pagājušajām dienām, kad pie viņiem bija sēdējis Bērts un dziedājis savas dziesmas vai arī triecis par pēdējiem mohikāņiem.
«Tagad klausieties; es jums kaut ko gribu iemācīt,» Hols pavēloši teica, pacēlis gaisā prāvu apaļu akmeni, ko vicināja pār gliemežu gaļu. «Jūs nedrīkstat dauzīt gaļu, nedrīkstat nekad to dauzīt, nedziedot šo dziesmu. Nedrīkstat arī šo dziesmu dziedāt kādā citā reizē — tie būtu svētuma zaimi. Gliemeži ir dievu ēdiens. To sagatavošana ir reliģiska ceremonija. Klausieties un labi uzmaniet, un nekad neaizmirstiet, ka tā ir svinīga ceremonija.»
Akmens pliukšķēdams nokrita uz gliemežu baltās gaļas, cēlās atkal un atkal krita, līdzīgi kā tamtama ritmā pavadot dzejnieka dziedājumu:
Dažs kaviāru cildina Un apēd to ar joni, Bet man vislabāk patīkas Mīkstmieši abaloni.
Vai domājat, ka pārtikt var Ar sausu maizes donu? Nē — vecie draugi Karmelā Ed mīksto abalonu.
No laika gala klejo tie Pa pasauli kā roņi Un smej un rēc no visas sirds — Sie treknie abaloņil
No tiem dažs priekā izsvaida Daudz dolāru un kronu, Es labāk mītu Karmelā Un ēdu abalonu.
Viņš pēkšņi apklusa ar vaļēju muti un akmeni paceltajā rokā. Bija dzirdama ratu rīboņa, un tai vietā, kur viņi bija aiznesuši maišeļus ar gliemežiem, to no klints sauca kāda balss. Hols ar lielu blīkšķi ļāva nokrist akmenim uz gliemežiem un piecēlās kājās.
«Līdzīgu pantu ir vēl tūkstošiem,» viņš teica. «Man /cl. ka nav vairs laika jums visus tos iemācīt.» Viņš pastiepa roku. «Un tagad, bērni, Dievs lai jūs svētī! Jūs esat Abalonu Ēdāju klana locekļi, un es jūs nopietni lūdzu nekad un nekādos apstākļos nesagatavot gliemežu gaļu, nedziedot šo svēto dziesmu, ko tikko jums atklāju.»
«Bet kā lai mēs atceramies vārdus, ja tikai vienu reizi tos esam dzirdējuši,» Saksona cēla iebildumus.
«To nokārtosim. Nākošo svētdienu Abalonu Ēdāju cilts ieradīsies šeit pie jums Bīrsa līcī, un jums būs izdevība redzēt visu rituālu, sacerētājus un sacerētājas, pat Dzelzs- vīru ar baziliska acīm, parasti viņu dēvē par Priestervā- veru karali.»
«Vai Džims Hazards arī ieradīsies?» Bilijs jautāja, Ho- lam jau ieslīdot biezoknī.
«Droši vien. Viņš taču ir Alu Lāču Kāvēju virspriesteris, briesmīgākais un pēc manis dižākais Abalonu Ēdāju klana loceklis.»
Bilijs un Saksona skatījās viens uz otru, līdz ratu rīboņa pavisam apklusa.
«Ak tu velns,» Bilijs beidzot izsaucās. «Tas tik ir puisis! Un nemaz nav iedomīgs. Tāds pats kā Džims Hazards. — Atnāk un jūtas kā mājās, tu esi taisni tikpat labs kā viņš, un viņš tikpat labs kā tu — mēs visi esam labi draugi, un tūlīt bez nekādiem niķiem.»
«Arī viņš pieder mūsu ciltij,» Saksona teica. «To viņš man pastāstīja, kamēr tu pirmīt ģērbies. Viņa ģimene ieceļojusi no Panamas, pirms vēl nebija celts dzelzceļš, un, spriežot pēc tā, ko viņš teica, domāju, ka viņam ir krietns žūksnis naudas.»
«Viņu redzot, tam gandrīz nevarētu ticēt.»
«Un vai viņš nav komisks?» Saksona iesaucās.
«īsts jokdaris. Un viņš esot dzejnieks!»
«O Bilij, es labi nezinu, Bilij. Esmu dzirdējusi, ka dzejnieki esot citādi nekā pārējie cilvēki.»
«Jā, tas taisnība gan, ja padomā." Tagad atceros Zaķu Milleru — viņš dzīvo kalnos tūlīt aiz Augļu ielejas. Tas tik ir dīvains cilvēks. Tas ir tuvu tai vietai, kur es tevi bildināju. Bet man tomēr likās, ka dzejnieki visi nēsā degunkniebjus un audzē vaigubārdu. Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka kāds no viņiem varētu ierasties mūrnieku svētdienas izbraukumā, ne arī, ka tas varētu skraidīt tik kails, cik likums to pieļauj, un lasītu gliemenes un kāpa- ļātu kā kalnu kaza.»
Šai naktī Saksona gulēja nomodā zem savas segas un raudzījās augšup zvaigžņotajās debesīs, priecājās par smaržīgo silto nakts gaisu un klausījās neskaidri sadzirdamajā bangotnes rūkoņā un klusajā viļņu čalā, kas nedaudz pēdu no viņiem klusu skalojās pret aizsargātā līča krastu.
«r ai esi priecīgs, ka pameti Oklendu, Bilij?»
«U-u!» bija atbilde. «Vai gliemezis ir laimīgs?»
Pirms katra paisuma Bilijs skrēja bīstamo ceļu pa klints dienvidsienu, ko viņi bija gājuši ar Holu, un katru reizi viņš to veica arvien īsākā laikā.
«Pagaidi līdz svētdienai,» viņš teica Saksonai, «gan es šim dzejniekam likšu skriet par viņa paša naudu. Nav vairs nevienas vietas, kas man radītu grūtības. Jūtos pilnīgi drošs. Tur, kur agrāk rāpos uz visām četrām, tagad jau varu skriet. Es domāju tā: pieņemsim, ka katrā pusē nav dziļāks par vienu pēdu un viss izklāts ar mīkstu sienu, tad taču tu nemaz nedomātu, ka jākrīt, un būtu kā zibens pāri. Nu, un lai ir kaut jūdzi dziļas aizas katrā pusē, tas taču vienalga. Uz tevi tas neattiecas. Tev jāpaliek augšā un zibens ātrumā jātrauc uz priekšu. Un vai zini, Sakson, tikai tad, kad tā sāku uz to skatīties, tas mani vairs netraucēja. Pagaidi tikai, lai viņš ierodas svētdien ar visu savu baru. Esmu gatavs viņu saņemt.»
«Es labprāt gribētu zināt, kādi ir tie citi?» Saksona domīgi teica.
«Skaidrs, ka tādi paši kā viņš. Tāds ar tādu satiekas. Neviens droši vien nebūs iedomīgs — gan tu redzēsi.»
Ar kādu meksikāņu kovboju Hols tiem atsūtīja makšķer- āķus, auklas un peldbikses, un no šā vīra, kas devās uz savu rančo dienvidos, viņi uzzināja daudz ko par valsts zemi un kā to dabūt. Nedēļa aizskrēja kā vēja spārniem; katru dienu, saulei nozūdot aiz apvāršņa, Saksona tai uzsauca laimīgas ardievas, un katru rītu viņa, priecīgi smejoties, to apsveica, jo sākās atkal jauna laimīga diena. Viņi nekā negudroja, nesprieda par nākotni un neplānoja, bet zvejoja, lasīja gliemežus, meklēja pērles un, sekojot acumirkļa iedomai, kāpaļāja starp klintīm. Viņi cītīgi dauzīja gliemežu gaļu, skaitot pie tam improvizētu pantu, ko Saksona bija sacerējusi. Bilijs jutās lieliski. Nekad Sak- sona viņu nebija redzējusi tik veselu un spēcīgu. Viņas pašai nemaz nevajadzēja lūkoties spogulī, lai zinātu, ka kopš meitenes dienām viņai vēl nekad nebija bijuši tik svaigi un sārti vaigi kā tagad, un nekad viņa nebija jutusies tik brīva un dzīvotpriecīga kā pašreiz.
«Pirmoreiz mūžā man ir laiks nodoties rotaļām,» Bilijs teica. «Pa visu to laiku, kamēr esam precējušies, vēl nekad neesam rotaļājušies. Nevienam miljonāram nevar klāties labāk kā mums.»
«Un no rītiem mūs vairs netraucē fabriku svilpe,» Saksona priecājās. «Man nekas nebūtu pretim palikt no rīta ilgāk gultā, lai pierādītu, ka tas tiešām tā, bet viss ir pārāk jauks, lai neceltos augšā. Bet tagad, mister Piekt- dieni, parotaļājies ar cirvi, sacērt malku un izvelc kādu krietnu samu vai ko citu pusdienām.»
Bilijs ar cirvi rokā piecēlās kājās, jo bija gulējis visā garumā izlaidies smiltīs.
«Bet tas vairs nebūs ilgi,» viņš ar nožēlu dziļi nopūtās. «Kuru katru dienu var sākt līt. Taisni brīnums, ka lietus vēl tik ilgi kavējas.»
Sestdienas rītā, atgriezies no sava skrējiena pa klints dienvidsienu, Bilijs nevarēja atrast Saksonu. Kādu laiku velti izsaucies, viņš sāka soļot pa ceļu augšup. Gabaliņu pagājis, Bilijs viņu ieraudzīja jāteniski neapseglotam zirgam mugurā. Viņai pat nebija iemauktu rokā, un zirgs negribot soļoja pa pļavu.
«Tava laime, ka tā ir veca ķēve un ieradusi nest jātnieku. Vai vari saredzēt seglu nospiedumu?» viņš rūca, kad Saksona beidzot pieturēja viņam blakus un ļāva, lai viņš tai palīdz nokāpt.
«O Bilij,» viņa, acīm starojot, teica. «Pirmoreiz biju zirga mugurā. Tas bija lieliski! Jūtos tik nevarīga un reizē tik drosmīga.»
«Nu vienalga, bet es tomēr lepojos ar tevi,» viņš teica un vēl arvien rūca. «Ne visas precētas sievietes riskētu jāt ar svešu zirgu, vēl jo vairāk, ja tās nekad nav sēdējušas zirga mugurā. Es neesmu aizmirsis, tu dabūsi savu jājamo zirgu, kādu dienu tev tas būs — un pie tam īsts skaistulis.»
Abalonu Ēdāji pilna bruņojuma ieradas Bīrsa ieleja divos ratos un daudzi jāšus. Bija kāds ducis vīriešu un tikpat daudz sieviešu. Visi viņi bija jauni, vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem, un, kā redzams, visi labi draugi un paziņas. Tie pa lielākai daļai bija precējušies. Viņi visi kūsāja dzīvotpriekā un uzņēma Biliju un Saksonu savā vidū tik siltā draudzībā kā pati saule. Saksona sapulcēja meitenes — viņai likās neticami, ka tās būtu precētas sievas; un tās savukārt bija sajūsminātas par Saksonu, slavēja viņu nometni, ceļa piederumus un gribēja dzirdēt viņas dzīvesstāstu. Viņas pašas bija radušas dzīvot brīvā dabā, to Saksona vēroja, redzot viņu vārāmos podus un pannas, kā arī lielos spaiņus, ko tās bija paņēmušas līdzi gliemežiem.
Pa to laiku Bilijs un pārējie vīri bija izģērbušies un tagad izklīda uz visām pusēm meklēt gliemežus. Jaunās sievietes uzgāja Saksonas instrumentu un nelikās mierā, kamēr viņa sāka dziedāt un spēlēt. Dažas no viņām bija bijušas Honolulu un teica, ka Mersedesa pareizi apzīmējusi šo instrumentu, nosaucot to par «lecošo blusu». Viņas zināja arī havajiešu dziesmas, ko Saksona bija iemācījusies no Mersedesas, un drīz viņas visas dziedāja, Saksonai pavadot: «Aloha Oe», «Honolulu Tombay» un «Sweet Lei Lehua».
Kad vīrieši atgriezās ar pilniem maisiem čaulaiņu, Marks Hols, kā jau Augstais priesteris, sapulcināja visus svinīgai ceremonijai. Kad viņš pamāja, daudzās rokas ar paceltiem akmeņiem vienā rakstā nolaidās uz gliemežu baltās gaļas, un visu balsis savienojās, dziedot himnu par godu abaloniem. Vecos pantus visi dziedāja līdzi, bet viens otrs sāka dziedāt arī kādu jaunu, ko pēc tam visi korī atkārtoja. Bilijs pierunāja Saksonu dziedāt savu sacerēto pantu, un viņas dzidrā skaistā balss nedroši iesāka:
Ar kausiem rokā sēdam mēs Ap galdu kā ap troni. Mēs dziedam un mums jābauda Sie karstie abaloni.
«Lieliski!» dzejnieks iesaucās. «Viņa runā bara valodu! Nu, bērni, sāksim!»
Un viņi visi dziedāja Saksonas pantu. Tad Džims Hazards sāka jaunu pantu, nākošo kāda no jaunajām meitenēm un pēc tam Dzelzsvīrs ar baziliska acīm, ko Saksona tūlīt pazina pēc Hola apraksta. Viņai tā šķita īsta priestera seja.
Vai domājat, ka pārtikt var Ar sausu maizes donu? Nē — vecie draugi Karmelā Ed mīksto abalonu.
No laika gala klejo tie Pa pasauli kā roņi Un smej un rēc no visas sirds — Sie treknie abaloņil
No tiem dažs priekā izsvaida Daudz dolāru un kronu. Es labāk mītu Karmelā Un ēdu abalonu.
Kāds vīrietis melniem matiem, melnām acīm un satīra seju, kas, kā Saksona zināja, bija mākslinieks un dārgi pārdeva savas gleznas, dziedāja:
Dažs kaviāru cildina Un apēd to ar joni, Bet man vislabāk patīkas Mīkstmieši abaloni.
Un tā tas turpinājās, jauni panti un veci panti, bezgalīgi panti, kas visi slavēja Karmellīča čaulaiņu balto gaļu. Saksona bija laimīga, gandrīz ekstāzē aiz lielas sajūsmas, un viņa gandrīz nespēja ticēt, ka tā ir tiešamība. Tā bija kā pasaciņa jeb kā grāmatā lasīts stāsts, kas k)uvis par īstenību. Tad viņai šķita, ka tas viss notiek teātrī, un viņa un Bilijs neizprotamā kārtā iemaldījušies uz skatuves. Daudz asprātību un joku viņa nemaz nesaprata. Un daudz ko viņa nesaprata. Viņa apzinājās, ka šeit sprēgā prāta dzirkstis un ka agrāk to nekad nav piedzīvojusi. Puritānisms viņā lika tai daudz ko atvairīt, bet viņa nevēlējās citus tiesāt. Viņi šķita labi, šie jaunie jautrie ļaudis, un droši vien viņi nebija tik rupji un parasti kā daudzi no tiem, ko viņa bija sastapusi agrāk savos svētdienas izbraukumos. Neviens no vīriešiem nedzēra pārāk daudz, kaut gan viņiem bija līdzi kokteiļi un arī sarkanvīns lielā, klūgām appītā pudelē.
Saksonu visvairāk ietekmēja viņu jautrība, viņu bērnišķais prieks un bērnišķie darbi, ko tie darīja. To vēl vairāk pastiprināja tas, ka šo cilvēku starpā atradās pazīstami romānu rakstnieki un gleznotāji, dzejnieki un kritiķi, tēlnieki un mūziķi. Kāds no vīriešiem ar asi cirstiem, smalkiem sejas vaibstiem — kāda liela Sanfrancisko laikraksta teātra kritiķis, kā pārējie Saksonai stāstīja — prata triku, ko visi mēģināja atdarināt, bet smieklīgā kārtā cieta neveiksmi. Vienādos atstatumos krastā kā šķēršļus salika plankas. Teātra kritiķis uz visām četrām auļoja pa liedaga smiltīm un kā rikšotājs zirgs līdz pašam galam lēca pār šķēršļiem.
Kādu laiku visi dedzīgi meta disku. Tad viņi sāka lēkt, un vienas rotaļas vietā nāca otra. Bilijs visur piedalījās, bet viņam neveicās tik labi, kā viņš bija cerējis. Šķēpu metot, kāds angļu rakstnieks pārspēja viņu par vairāk nekā desmit pēdām, un Marks Hols uzveica viņu lēkšanas sacīkstēs ieskrejoties un no vietas. Bet atmuguriskā augst- lēkšanā Bilijs guva uzvaru ar savu lieliski attīstīto muguras un vēdera muskulatūru. Bet tūlīt pēc tam viņš cieta kauna pilnu neveiksmi sacīkstēs ar Marka Hola māsu — jaunu sievieti jājamām biksēm kājās — kas viņu trīs reizes nosvieda indiāņu cīņā.
«Jūs esat viegls,» Dzelzsvīrs smējās; viņa vārds bija Pete Bido. «Es arī jūs varu nosviest; tā — viens, divi, trīs.»
Bilijs pieņēma izaicinājumu un drīz vien manīja, ka viņa pretinieks savu palamu velti nevalkā. Bilijs bija cīnījies ar tādiem vīriem kā Džimu Džefriju un Džeku Džonsonu un spēja tiem pretoties, bet nekad viņš vēl nebija sastapis tādu stiprinieku, kāds bija Dzelzsvīrs. Bilijs darīja, ko varēja, un tomēr viņu divas reizes piespieda ar pleciem pie zemes.
«Gan jums būs izdevība dabūt revanšu,» Hazards čukstēja Bilijam. «Paņēmu līdzi boksa cimdus. Protams, viņa svarā jūs to nevarat uzveikt. Londonas mūzikholā viņš cīnījies ar Hakenšmitu. Bet esiet gluži mierīgs — gan mēs iekārtosim, ka tas iznāks it kā nejauši. Viņš par jums nekā nezina.»
Drīz vien anglis, tas, kas bija metis šķēpu, uzsāka tuvcīņu ar teātra kritiķi. Pēc tam Hazards ar Marku Holu sāka fantastisku burlesku boksā un tad, cimdiem rokā, sāka raudzīties pēc jauna pāra, kam tos piedāvāt. Protams, izvēlējās Biliju un Bido.
«Tā, bet ne pārāk dedzīgil»; «Nesāciet tikai kauties» Bido»; «Tikai vieglus sitienus, saprati?». Tādi bija brīdinājumi, ko no visām pusēm sauca Dzelzsvīram.
«Pagaidiet vienu acumirkli,» viņš teica Bilijam un ļāva rokām noslīdēt. «Ja es saņemu belzienus, kļūstu varen dedzīgs. Bet nebēdājiet par to. Es tur nekā nevaru darīt. Tas tikai vienu brīdi, un es pats tā nemaz nedomāju.»
Saksona ļoti nervozēja, un tai neviļus bija jādomā par Bilija asiņainajām cīņām un par streiklaužiem, ko tas bija iepēris. Viņa to nekad nebija redzējusi boksā un pēc dažām minūtēm kļuva gluži mierīga. Dzelzsvīram nebija ne mazāko izredžu, Bilijs bija noteikti pārāks, viņš atvairīja katru sitienu un deva pats vienu belzienu pēc otra, nepārtraukti skardams sava pretinieka seju un ķermeni. Bilija sitienos nebija svara, tie bija viegli un kodīgi, bet tas apstāklis, ka tie pastāvīgi atkārtojās, ieērcināja Dzelzsvīru. Velti skatītāji viņam sauca palikt mierīgam. Viņa seja bija pietvīkusi dusmās tumši sarkana, un sitieni kļuva arvien niknāki. Bet Bilijs turpināja — pliukš, plaukš, pliukš, plaukš — mierīgi, neuztraucoties. Dzelzsvīrs zaudēja pašsavaldīšanos, un viņa sitieni kļuva arvien nesaudzīgāki, bet Bilijs noliekdamies veikli no tiem izvairījās. Sastopoties klinčā, kas bija neizbēgami, viņš piespieda Dzelzsvīra rokas pie sāniem, un tas nevarēja nekā cita, kā tikai smieties un atvainoties, bet mirklī, kad viņa rokas kļuva brīvas un viņš saņēma pirmo sitienu, tas tapa vēl niknāks.
Un, kad cīņa bija beigusies un atklāja, kas ir Bilijs, Dzelzsvīrs sirsnīgi smējās par joku, kas ar to izspēlēts. Tā bija spīdoša Bilija parāde. Veids, kā viņš cīnījās, viņa pašsavaldība labvēlīgi ietekmēja skatītājus, un Saksona, ļoti lepna uz savu zēnu, skaidri redzēja pārējo apbrīnu.
Arī Saksona guva labas sekmes šai sabiedrībā. Kad nogurušie un nosvīdušie cīnītāji atlaidās atpūsties sausajās liedaga smiltīs, viņa ļāvās pierunāties pavadīt dziedātājus uz instrumenta. Nepagāja ilgs laiks, un arī viņu aizrāva vispārējā jautrība, un tā sāka dziedāt seno dienu dziesmiņas, ko bērnībā bija dzirdējusi dziedam Kadiju — viesnīcnieku, pirmieceļotāju, kas tai laikā, kad vēl nebija dzelzceļa, vadīja vēršu pajūgus ceļā uz Sālsezeru zemi. Viena no dziesmām tūlīt guva nedalītu atzinību:
Tavs pavediens ar dzīvi vēl nav iris,
Vēl tavai gaitai nava gals.
Kož acīs putekji, vairs neskan tava balss,
Un mērķi sasniedzi tu saliekts vai ar' miris.
It kā garāmejot Marks Hols ieminējās, ka Bilijs solījies ar viņu skrieties pa klinšsienas dienvidpusi, bet runāja par šo mēģinājumu kā par kaut ko tādu, kas vēl tālā nākotnē. Bilijs viņu pārsteidza, paziņodams, ka esot gatavs kuru katru brīdi to iesākt. Visa sabiedrība sauca juku jukām, ka gribot tūlīt to redzēt. Hols gribēja pats par sevi derēt, bet nebija neviena, kas liktu pretim. Viņš piedāvāja Džimam Hazardam trīs pret vienu, tikai tāpat pa jokam. Bilijs to dzirdēja un sakoda zobus.
«Es lieku piecus dolārus pret jums,» viņš Holam teica. «Bet līdzīgi pret līdzīgu.»
«Es negribu jūsu naudu, bet gan Hazarda,» Hols cēla iebildumus. «Bet es turu trīs pret vienu pret jums abiem.»
«Līdzīgi vai nemaz,» Bilijs stūrgalvīgi teica.
Beidzot Hols noslēdza abas derības — līdzīgi ar Biliju, un trīs pret vienu ar Hazardu.
Taka uz asās klints sienas bija tik šaura, ka garām paskriet viens otram nevarēja, un tādēļ nolēma likt viņiem skrieties pēc laika. Hols pa priekšu, un Bilijs pusminūti vēlāk.
Hols startēja sacīkšu skrējēja ātrumā, un Saksonas sirds nemierīgi notrīsēja. Viņa zināja, ka Bilijs nekad nav tik ātri skrējis pāri smiltīm. Trīsdesmit sekundes vēlāk sāka Bilijs un sasniedza klints pakāji, kad Hols jau bija pusē. Kad abi jau bija uz takas klints virsotnē un aiz viņiem palika ierobums pēc ierobuma, Dzelzsvīrs paziņoja, ka pa sienu augšā viņi uzrausušies vienādā laikā, pat vienādās sekundēs.
«Es vēl par savu naudu nebēdāju,» Hazards teica. «Es tikai nevēlētos, lai kāds no viņiem lauztu kaklu. Es tur neskrietu, kaut man solītu tik daudz zelta, ar ko aizbērt šo līci.»
«Bet tu taču riskē vēl vairāk, peldot vētras laikā Kar- mellīcī,» viņa sieva pārmezdama teica.
«O, es nezinu,» viņš atbildēja. «Peldot nevar mazākais tik dziļi krist.»
Bilijs un Hols tagad bija nozuduši un skrēja aiz klinš- sienas tuvu ceļa beigām. Skatītāji liedagā bija pārliecināti, ka dzejnieks ar savu straujo skrējienu pa klintssienas aso muguru ticis Bilijam tālu priekšā. Arī Hazards tā domāja.
Hols atkal parādījās, jo bija veicis savu lielo lēcienu un skrēja krasta virzienā. Bet Bilijs turējās viņam uz papēžiem, un tā tas palika visu laiku pāri klinšsienai un liedagam līdz gala mērķim. Bilijs bija pusminūti Holam priekšā.
«Tikai pēc pulksteņa,» viņš vaidēja. «Pagriezienā Hols bija vairāk nekā par minūti man priekšā. Es neesmu lēnāks kā domāju, bet viņš ir ātrāks. Tas ir traks skrējējs. Viņš būtu mani uzvarējis desmit reizes, ja tam nebūtu
gadījusies kļūme. Kad viņš gribēja lēkt, viņu aizkavēja milzīgs vilnis. Un tur, lūk, es viņu panācu. Es lēcu tūlīt aiz viņa, un nu man nekas cits vairs nebija jādara, kā tikai jāseko viņam.»
«Viss kārtībā,» Hols teica. «Jūs izdarījāt vairāk, nekā tikai mani uzveicāt. Kopš cilvēki salasās Bīrsa līcī, tā ir pirmā reize, kad divi vīri lec pēc viena viļņa saplakuma, un jūs bijāt tas, kam draudēja briesmas, jo jūs nācāt pēdējais.»
«Tā bija tikai laime,» Bilijs apgalvoja.
Saksona izbeidza šo cēlo strīdu un uzjautrināja visu sabiedrību, instrumenta pavadībā sākot dziedāt kādu nēģeru baznīcas dziesmu.
Viņš savas kļūdas izlabo Ar ļauniem līdzekļiem.
Pēcpusdienā Džims Hazards un Hols ienira viļņos un aizpeldēja līdz pat līča klinšradzēm, no kurām aizdzina rēcošos jūras lauvas un paši iekārtojās viņu drošajās, viļņu apskalotajās mājvietās. Bilijs sekoja skatieniem abiem peldētājiem, un viņa sejā izpaudās vieglas skumjas. To ievērojusi, misis Hazarda viņam teica:
«Kādēļ negribat palikt pa ziemu Karmelā? Džims iemācīs jums visu, ko pats zina par bangotni. Un viņš jau taisni kā negudrs grib ar jums boksēties. Viņš pavada ilgas stundas pie sava rakstāmgalda, un pēc tam viņam nepieciešamas kustības.»
Saule taisījās rietēt, jautrā sabiedrība sāka vākt savus vārāmos podus, pannas un gliemežus, sakārtojās ceļam un pazuda. Saksona un Bilijs redzēja viņus zirgos izgais- tam aiz pirmajiem uzkalniem, un tad roku rokā viņi devās caur biezokni atpakaļ uz savu nometni. Bilijs nogūlās un izstiepās smiltīs.
«Nevaru atcerēties, kad esmu bijis tik noguris,» viņš- žāvājās. «Un viena lieta ir skaidra — tādu dienu vēl nekad nebiju piedzīvojis. Tāda ir vērta divdesmit gadu no manas dzīves, un vēl drusku vairāk.»
Viņš izstiepa savu roku pēc Saksonas, kas gulēja tam blakus.
«O, un es biju tik lepna uz tevi, Bilij,» viņa teica. «Nebiju tevi nekad redzējusi boksējoties. Nezināju, kā tas ir. Visu laiku Dzelzsvīrs bija tev rokā, un tu gādāji par to, lai nav ne pārāk rupji, ne sāpīgi. Visi to redzēja un priecājās par to.»
«U! Un es varu teikt, ka arī tu biji lieliska. Viņi visi briesmīgi sajūsmināti par tevi. Dieva vārds, Sakson, dziedāšanā tu visus pārspēji, tu ar savu instrumentu. Un visām sievietēm tu labi patiki — un tas, lūk, ir svarīgi.»
Tas bija viņas pirmais sabiedriskais triumfs un likās tik salds.
«Misters Hols teica, ka viņš paskatījies dzeju krājumā,» Saksona stāstīja. «Un izteicās, ka mana māte bijusi īsta dzejniece. Viņš saka, ka esot taisni jābrīnās, kas tie bijuši par cilvēkiem, kas toreiz devās pāri prērijai. Viņš man daudz ko pastāstīja par tiem laikiem un ļaudīm, ko es nezināju. Un viņš lasījis visu, kas rakstīts par kauju pie Mazās Tērces. Viņam tā grāmata esot mājās, un, kad mēs atkal būšot Karmelā, viņš man to parādīšot.»
«Jā, viņš vēlas, lai mēs nākam atkal atpakaļ. Vai zini, ko viņš man teica, Sakson? Viņš man iedeva vēstuli kādam cilvēkam — dzejniekam, kam esot gabals valsts zemes — tā ka mēs varam pie viņa dzīvot. Un tas būtu mums parocīgi, ja mēs iekļūtu lietus periodā. Jā, viņš sacīja, ka tam esot neliels šķūnis, kur viņš pats dzīvojis, kamēr celta dzīvojamā māja. Pašreiz tur uzturoties Dzelzsvīrs, bet viņš došoties uz katoļu semināru, lai kļūtu par priesteri, un Hols saka, ka mēs tur varot dzīvot, cik ilgi vien vēloties. Bez tam viņš vēl teica, ka es varot darīt to pašu, ko Dzelzsvīrs, lai nopelnītu pārtiku. Hols jutās diezgan neveikli, piedāvājot man darbu. Viņš gan teica, ka tas esot tikai gadījuma darbs, bet mēs tomēr varot ar to sev nopelnīt iztiku. Es varot viņam palīdzēt stādīt kartupeļus, viņš teica un kļuva gluži nikns, sacīdams, ka es nedrīkstot skaldīt malku. Tas esot viņa darbs, viņš saka, un varēja redzēt — viņam bail, ka kāds varētu viņam to noņemt.»
«Un misis Hola man teica apmēram to pašu, Bilij. Karmelā varot gluži labi dzīvot, kamēr pārejot lietus laiks. Un tu varēšot kopā ar misteru Hazardu peldēt.»
«Liekas, ka mēs varam apmesties, kur vien vēlamies,» Bilijs viņai piekrita. «Karmelā ir trešā vieta, ko mums piedāvā. Nu, mums nu gan vairs nav jābaidās, ka nevarēsim uz laukiem izdzīvot. Te cilvēks var droši dzīvot.»
«Krietns cilvēks,» Saksona viņu pārlaboja.
«Liekas, ka tev taisnība,» Bilijs kādu brīdi pārdomāja. «Bet arī muļķis te gluži labi tiks galā, labāk nekā pilsētā.»
«Kas to būtu domājis, ka pasaulē ir tik jauki ļaudis?» Saksona domīgi teica. «Taisni brīnišķi, kad par to sak
domāt.»
«Tas ir taisni tas, ko var sagaidīt no tāda bagāta dzejnieka, kas īru mūrnieku svētkos iegrūž skrējējam spieķi starp kājām,» Bilijs paskaidroja. «Tiem cilvēkiem, kas ar šādu puisi satiekas, jābūt tādiem pašiem, vai arī, viņa ietekmēti, tie tādi kļūs. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš būtu savācis visu to baru vienkopus. Un viņa māsa, tā tiešām ir lieliska, to tu vari mierīgi teikt, ja kāds ierastos jāšus uz jūras lauvas un tev to jautātu. Viņa prot īstos indiāņu cīņas paņēmienus, un viņa ir tā noaugusi, lai to spētu. Un saki, vai Hola sieva nav īsta skaistule?»
Kādu brīdi viņi vēl gulēja siltajās smiltīs. Bilijs bija tas, kas pārtrauca klusumu, un tas, ko viņš teica, šķita ilgu pārdomu rezultāts:
«Vai zini, Sakson, man ir gluži vienaldzīgi, vai es kādreiz vēl redzēšu kino, vai ne.»
Saksona un Bilijs jau vairākas nedēļas bija ceļā uz dienvidiem un tad atkal atgriezās Karmelā. Viņi bija dzīvojuši pie dzejnieka Haflera viņa marmora mājā, ko tas bija uzcēlis pats savām rokām. Visa dīvainā celtne, gandrīz vai vienīgi balta marmora, sastāvēja no vienas vienīgas istabas. Haflers gatavoja sev ēdienu kā nometnē — uz ugunskura milzīgajā marmora kamīnā, kas tam kalpoja kā virtuve. Bija daudz plauktu ar grāmatām, un ma- sīvās istablietas, tāpat kā griestu sijas bija pagatavotas no sarkankoka. Vienā kaktā izstiepta sega nodalīja Saksonai atsevišķu telpu. Dzejnieks gatavojās doties uz Sanfrancisko un Ņujorku, bet palika vēl dažas dienas, lai izvadātu viņus pa apkārtni un ar Biliju apstaigātu valstij piederošo zemi. Saksona būtu labprāt gājusi līdzi, bet Haflers nožēlodams paziņoja, ka viņas kājas esot par īsām. Vakarā, kad vīrieši pārnāca, Bilijs bija galīgi noguris, un viņš atklāti paskaidroja, ka Haflers viņu gandrīz nomocījis līdz nāvei un ka jau pēc pirmās jūdzes mēle viņam kārusies no mutes laukā. Haflers lēsa, ka viņi nogājuši piecdesmit jūdžu.
«Bet kādu jūdžu! Kalnā, lejā, kalnā, lejā un gandrīz visu laiku pa netaisītu ceļu,» Bilijs teica. «Un kādā āt
rumā! Viņam tiešām bija taisnība, kad viņš teica, ka tev kājas par īsām, Sakson. To tu nebūtu varējusi izturēt — pat ne pirmo jūdzi. Kaut ko tādu mēs vēl neesam redzējuši.»
Haflers atstāja viņus nākošajā dienā, lai paspētu uz Monterejas vilcienu. Viņš tiem atļāva dzīvot savā marmora mājā un teica, ka viņi tur varot palikt visu ziemu, ja gribot. Sai dienā Bilijs atpūtās. Visi locekļi tam bija stīvi un sāpēja. Bez tam viņu ārkārtīgi pārsteidza dzejnieka soļotāja spējas.
«Liekas, ka šeit visi ir rekordisti,» viņš apbrīnodams teica. «Piemēram, Haflers! Viņš ir lielāks un smagāks par mani. Viņa svars soļotājam neder. Bet uz viņu tas neattiecas. Viņš reiz nogājis septiņdesmit jūdžu divdesmit četrās stundās, un citu reizi simts septiņdesmit jūdžu trijās dienās. Viņš mani pataisīja gluži smieklīgu, un biju nokaunējies kā mazs bērns.»
«Neaizmirsti, Bilij,» Saksona viņu mierināja, «katram sava specialitāte. Un savā specialitātē tu esi tas, kas šeit rekordists. Neviens no viņiem neprot tā rīkoties ar boksa cimdiem kā tu.»
«Liekas, ka tā būs gan,» Bilijs piekrita. «Bet vienalga, nav patīkami, ka manas kājas uzveic dzejnieks — dzejnieks, vai saproti?»
Daudzas dienas viņi pavadīja pētot zemi un beidzot, kaut arī negribot, atmeta nodomu to rentēt. Kanjoni ar saviem milzu kokiem un lielās Santalučias kalnu klintis bija apbūrušas Saksonu. Bet viņa atcerējās, ko Haflers bija stāstījis par vasaras miglu, kas dažreiz nedēļām ilgi aizklājot sauli, dažreiz tas velkoties pat mēnešiem. Un tuvumā nebija arī tirgus. Bija jūdzēm tālu līdz tam miestam, kur sākās ceļš, un no turienes garām Sūrai līdz Kar- melai ceļš bija šaurs un neērts. Bilijs, kas zināja laba ceļa vērtību, piekrita, ka tas neder smagiem ratiem ar kravu. Uz Haflera zemes bija marmorlauztuve. Viņš bija teicis, ka tai būtu milzu vērtība, ja tuvumā atrastos dzelzceļš, bet šai apstākļos viņš to varot tiem atdot par velti, ja viņi vēloties to iegūt.
Bilijs gara acīm redzēja uz zālainiem pauguriem ganāmies savus zirgus, un viņam diezgan grūti nācās atteiktie? no sava plāna, bet viņš ņēma vērā Saksonas iebildumus, ka tā esot īsta zemnieku sēta, kas viņiem vajadzīga, tāda, kā viņi to bija redzējuši filmā. Jā, viņš piekrita, ka tas, kas viņiem vajadzīgs, ir parastā īstā zemnieku sēta, un viņi to dabūs, kaut tiem nāktos vai četrdesmit gadu skraidīt un meklēt.
«Bet tur vajag būt arī milzu priedēm,» Saksona pasteidzās ātri piebilst. «Es šos kokus esmu taisni iemīļojusi. Un mēs varam gluži labi iztikt arī bez miglas. Un tuvumā jābūt labam ceļam, un dzelzceļš nedrīkst būt tālāk kā tūkstoš jūdzes.»
Ilgstošs rudens lietus viņus divas nedēļas noturēja marmora mājā. Saksona klaiņoja pa Haflera grāmatām, kaut arī daudzas tai neizdevās saprast, un Bilijs, apbruņojies ar Haflera bisi, gāja medībās. Bet viņš bija vājš šāvējs un vēl nelādzīgāks mednieks. Vienīgais, ko viņam šad tad laimējās nogalināt, bija trusīši, kad tie mierīgi tupēja. Ar bisi viņš nekā neprata iesākt, kaut gan neskaitāmas reizes šāva uz dažādiem zvēriem un reiz pat uz lielu gar- astainu kaķu sugas radījumu, kas pēc viņa domām bija kalnu lauva. Kaut gan viņš pastāvīgi pukojās un rūca par sevi, Saksona tomēr redzēja, kādu prieku viņam sagādā šāds dzīvesveids. Sī vēlā mednieka instinkta atmoda pārvērta viņu gandrīz gluži citā cilvēkā. Agri un vēlu viņš bija laukā, devās tālos kājceļojumos un kāpa kalnos; reiz viņš bija aizgājis pat līdz zelta raktuvēm, par kurām Toms viņiem bija stāstījis, un pārradās tikai pēc divām dienām.
«Vai var salīdzināt pilsētas dzīvi, darbu un izpriecas — kino izrādes un svētdienas izbraukumus tuvējos parkos — ar šo dzīvi,» viņš dažreiz iesaucās. «Nevaru saprast, kā esmu varējis samierināties ar to suņa dzīvi. Lūk, šeit ir tā vieta, kur man vienmēr vajadzētu dzīvot.»
Jaunais dzīvesveids viņu pilnīgi apmierināja, un bieži viņš atcerējās vecos mednieku stāstus, ko tam bija stāstījis tēvs, un viņš tos atstāstīja Saksonai.
«Vai zini, tagad man locekļi nepaliek vairs stīvi, ja esmu visu dienu rikšojis,» viņš gavilēdams iesaucās. «Tagad esmu pieradis. Un kādu dienu, kad satikšu Hafleru, uzaicināšu viņu pastaigas gājienā, līdz viņam aizrausies elpa.»
«Ak tu, muļķa zēn, vienmēr tu gribi visus pārspēt,» Saksona labsirdīgi smējās.
«Jā, un liekas, ka tev taisnība,» viņš rūca. «Haflers vienmēr būs labāks gājējs nekā es. Viņš jau taisni traks tai ziņā. Bet kādu dienu, kad atkal tiksimies, uzaicināšu viņu apvilkt cimdus … Kaut arī nedomāju būt tik nekrietns un apstrādāt viņu tā, kā viņš mani.»
Atpakaļceļā uz Karmelu viņi redzēja, ka darījuši gudri, atsakoties no nodoma šeit apmesties. Viņi pagāja garām apgāztiem zemnieka ratiem un kādiem citiem, kam bija salūzusi ass, un garām pasta ratiem, kas simts pēdu tālāk bija noslīdējuši pa nogāzi ar zirgiem, pasažieriem un visu citu.
«Man gan rādās, ka ziemā viņi šo ceļu nemaz nemēģina braukt,» Bilijs teica. «Tā jau ir īstā mocība cilvēkiem un zirgiem, un es labprāt gribētu zināt, kā viņi šeit pārvadās marmoru.»
Iekārtoties Karmelā viņiem bija ļoti viegli. Dzelzsvīrs jau bija aizbraucis uz katoļu semināru, un «šķūnis», tuvāk apskatoties, izrādījās nelielai ģimenei ērti ierīkota maza mājiņa ar trim istabām. Hols nodarbināja Biliju savā kartupeļu laukā — tas bija trīs akrus liels lauks, ko dzejnieks par lieliem smiekliem visam savam baram apstrādāja, kad tam ienāca prātā. Bija izplatījies uzskats, ka to, kas nesapūst, sadala līdzīgās daļās starp lauku pelēm un govīm, kas te kādreiz iemaldās. Viņi aizņēmās no kaimiņiem arklu, noīrēja pāris zirgus, un Bilijs sāka strādāt. Viņš iežogoja lauku, un vēlāk tam bija jākrāso arī vasarnīcas jumts. Hols uzrāpās pie Bilija uz jumta, lai tam vēl piekodinātu neaiztikt viņa malkas grēdu. Kādu rītu atnācis, viņš noskatījās, kā Bilijs cērt Saksonai malku. Dzejnieks viņu vēroja, līdz nevarēja vairs ilgāk izturēt.
«Tas taču ir skaidrs, ka jūs neprotat ar cirvi apieties,» viņš zobojās. «Dodiet man, es jums parādīšu, kā jāskalda.»
Viņš strādāja kādu stundu un skaldīdams gari un plaši runāja par malkas skaldītāja mākslu.
«Sakiet,» Bilijs cēla iebildumus, «vai tagad es drīkstu saskaldīt kādu klēpi no jūsu grēdas — lai nepaliktu jūsu parādnieks?»
Hols viņam negribot atdeva cirvi.
«Ieteicu jums turēties no manas malkas pēc iespējas tālāk,» viņš draudēja. «Mana malkas grēda ir mana pils, to es jums saku.»
Finansiālā ziņā Saksonas un Bilija stāvoklis bija ļoti teicams, un viņi iekrāja daudz naudas. Dzīvokļa īre viņiem nebija jāmaksā, vienkāršais dzīvesveids daudz nemaksāja, un Bilijam bija tik daudz darba, cik vien viņš gribēja. Daudzie kolonijas locekļi šķita sazvērējušies likt viņam pastāvīgi kustēties. Visi tie bija gadījuma darbi, bet tas Bilijam bija |oti pa prātam, jo tā viņš savu laiku varēja iekārtot pēc Džima Hazarda dienas kārtības. Katru dienu viņi boksējās un peldēja bangotnē. Kad Hazards bija beidzis savu rīta cēliena darbu, viņš izgrūda kliedzienu, kas tālu atbalsojās priedēs, un Bilijs svieda pie malas darbu, ko pašreiz darīja. Izpeldējušies viņi pagāja Hazarda mājā zem dušas, viens otru noberzēja, kā to dara treneri, un pēc tam ieturēja pusdienas. Pēcpusdienā Hazards atkal sēdās pie sava rakstāmgalda, un Bilijs devās pie sava darba ārpus mājas, bet bieži vien viņi satikās vēlreiz, lai dotos nelielā skrējienā pāri pakalniem. Abiem treniņš bija kļuvis par paradumu. Atmetot pirms septiņiem gadiem futbolu un zinot, kāda bēdīga nāve gaida atlētu, kas pēkšņi pārtrauc trenēties, Hazards bija spiests turpināt sportot. Tā nebija tikai nepieciešamība vien, tā viņam sagādāja baudu, tāpat kā Bilijam, kas ļoti rūpējās un lepojās ar savu spēcīgo, veselīgo ķermeni.
Bieži vien no rītiem viņš Marka Hola pavadībā devās ar bisi mežā. Hols viņu mācīja šaut un medīt. Hols, kas prata rīkoties ar šauteni jau no bērnu dienām, ar savu aso novērotāja spēju un plašajām zināšanām par meža zvēriem un to paražām, bija Bilijam kā atklāsme. Šī zemes daļa bija pārāk apdzīvota, lai te varētu uzturēties lielie plēsoņas, bet Bilijs Saksonu bagātīgi apgādāja ar vāve- rītēm, trusīšiem, meža pīlēm un slokām. Iemācījies veikli apieties ar bisi un šauteni, viņš sāka ilgoties sastapties ar briedi un kalnu lauvu, ko toreiz pie Sūras nebija nošāvis; un visām citām prasībām, ko viņi uzstādīja savai meklējamai fermai, Bilijs tagad pievienoja vēl jaunu — tuvumā jābūt daudz meža zvēriem.
Bet Karmelā nebija tikai rotaļas vien. Tā kolonijas daļa, ar ko Saksonai un Bilijam iznāca satikties, tā sauktais «bars», daudz strādāja. Daži strādāja regulāri, agri rītos un vēlu vakaros. Citi periodiem, kā, piemēram, trakais īru dramaturgs, kas varēja ieslēgties un strādāt nedēļu no vietas, tad parādījās bāls un noguris, lai tikpat intensīvi mestos rotaļās līdz nākošam darba periodam. Bālais un jauneklīgais ģimenes tēvs Šellija izskatā, kas rakstīja vo- deviļas tādēļ, ka no tām pārtika, un traģēdijas un sone- tus, lai šausminātu savus izdevējus un teātra direktorus, mēdza ieslēgties betona kamerā, kas bija iekārtota tā, ka, nospiežot rokturi, viņš varēja nelūgto viesi apšļākt ar ūdens saitēm. Bet visā visumā viņi respektēja viens otra darba laiku. Viņi apmeklēja viens otru, kad izjuta tieksmi redzēties, bet, ja atrada kādu nogrimušu darbā, viņi to netraucēja. Tas visvairāk attiecās uz Marku Holu, kam nebija jāstrādā maizes dēļ un kam bija jākāpj kokos, lai izbēgtu no lielā draugu pulka un varētu mierīgi strādāt.
Mazā sabiedrība bija pilnīgi īpatnēja attieksmē pret demokrātisko solidaritātes garu, kas vienoja atsevišķos sabiedrības locekļus, un tie maz saskārās ar pārējo konvencionālo Karmelas iedzīvotāju daļu. Šai kliķē ietilpa mākslinieku un rakstnieku aristokrātija, bet pārējie par viņiem smējās un sauca tos par snobiem. Bet šie snobi savukārt uzlūkoja greizām acīm Marku Holu un viņa draugus viņu bohēmiešu dzīves veida dēļ. Viņu tabu attiecās arī uz Saksonu un Biliju. Bilijs turējās kopā ar klanu un nemeklēja darbu pretējā nometnē, un to viņam tur arī nepiedāvāja.
Holam bija ļoti viesmīlīga māja. Lielā dzīvojamā istaba ar milzīgo kamīnu, dīvānu, grāmatu un laikrakstu pilnie plaukti un galdi bija kolonijas dzīves viduspunkts. Saksona un Bilijs tur bija tikpat labi ieredzēti kā visi pārējie un jutās tur tikpat labi un mājīgi kā citi kolonijas locekļi. Ja dedzīgi nepārrunāja visdažādākās lietas zem saules, viņi spēlēja visādas spēles, un Bilijs visur dzīvi piedalījās. Saksona — jauno sieviešu mīlule — kopā ar viņām šuva un mācīja viņām pagatavot skaistus veļas gabalus, rokdarbus un savukārt mācījās no tām daudz ko citu.
Viņi nebija nodzīvojuši Karmelā vēl ne nedēļu, kad Bilijs kādu dienu gluži vai nokaunējies teica Saksonai:
«Tu nemaz nevari iedomāties, cik man ļoti trūkst visu tavu skaisto lietiņu. Vai tu nevarētu rakstīt Tomam, lai viņš tev tās atsūta? Kad mēs dosimies tālāk, varam tās atkal sūtīt atpakaļ.»
Saksona aizrakstīja vēstuli, un visu dienu tai sirds gavilēja. Viņas vīrs vēl arvien to dievināja. Viņa acīs atkal liesmoja ugunis, ko tur bija izdzēsis baigais streika laiks.
«Šeit viņām ir ļoti skaista veļa, bet tu viņas pārspēj — cik no tā saprotu,» viņš tai teica. Un kādu citu reizi atkal: «Es tevi mīlēšu līdz nāvei, vienalga kā mums klāsies. Bet, ja tās lietas drīz neatsūtīs, tuvākā nākotnē vajadzēs kādu apbedīt.»
Holam un viņa sievai katram bija savs zirgs, nodots kopšanai kādam staļļa īpašniekam, kas izīrēja zirgus un ratus. Un šis stallis bezgala saistīja Biliju. Staļļa īpašniekam piederēja ari diližanss, kas pārvadāja pastu no Kar- melas uz Montereju, viņš izīrēja arī ratus un lielas ores deviņām personām izbraukumiem kalnos. Katriem ratiem bija vajadzīgs vedējs, un, tā kā parasti vajadzēja četrus vedējus, tad bieži sūtīja pakaļ Bilijam, lai tas ierastos stallī. Tādās reizēs viņam maksāja trīs dolārus dienā, un viņš veda daudzus izbraucējus Septiņpadsmit jūdžu ceļā pa Karmelieleju un krastu uz dažādām ievērojamām vietām.
«Bet tie visi ir iedomīgi un uzpūtīgi ļaudis,» viņš stāstīja Saksonai par cilvēkiem, ko veda. «Vienmēr es tikai dzirdu: mister Roberts to, mister Roberts šo — un to es nedrīkstu aizmirst, ka viņi sevi uzskata labākus par mani. Neesmu gluži viņu kalps, tomēr ne pietiekoši labs viņiem. Esmu vedējs — kaut kas starp kalpu un šoferi. U! Kad viņi brokasto, manu tiesu nodala atsevišķi vai arī dod vēlāk. Nekas tur nav tā, kā pie Hola un viņa sabiedrībā. Un tie, ko vedu šodien, man vispār nemaz nedeva ēst. Nākotnē tev man vienmēr jādod pašam savas brokastis līdzi. Negribu justies šo sasodīto nelgu parādnieks. Tu nomirtu no smiekliem, ja būtu redzējusi, kā viens no viņiem man gribēja pasniegt dzeramnaudu. Es nekā neteicu. Es tikai skatījos uz viņu, it kā tādu vēl nekad nebūtu redzējis, un tad kā neviļus uz brīdi novērsos un pametu viņu ellišķīgi samulsušu.»
Braukšana Bilijam sagādāja prieku, sevišķi ja nebija jāvada četri smagie darba zirgi, bet varēja ātri braukt ar straujiem rikšotājiem asos pagriezienos gar stāvām klinšu kraujām, ratos sēdētājām bailēs kliedzot. Un, ja bija vajadzīgs cilvēks, kas prot apieties ar zirgiem, zina padomu zirgam saslimstot vai citā klizmā, tad staļļa īpašnieks pat atbrīvoja Bilijam vietu.
«Es kuru katru dienu varētu dabūt pastāvīgu darbu,» viņš mierīgi dižojās. «Es tev saku, ka zeme čum un mudž no darba, ja tikai pats darītājs ir daudzmaz krietns cilvēks. Būtu gandrīz ar mieru derēt: ja es vecajam teiktu, ka vēlos strādāt pastāvīgu darbu ar algu sešdesmit dolāru mēnesī, viņš mani saņemtu atplestām rokām. Viņš man to piedāvāja. Saki — vai tu arī zini, ka tavs padevīgais kalps iemācījies ko jaunu? Jā, to viņš izdarījis. Viņš prot vadīt pasta diližansu — ar sešiem zirgiem tur augšā pie ezeriem. Ja mēs tur kādreiz nonāksim, es sadraudzēšos ar kādu važoni tikai tādēļ vien, lai dabūtu grožus savās rokās un vadītu sešjūgu. Tev būs jāsēd man blakus uz vedēja sēdekļa. O, tā tik būs braukšana, tā tik būs braukšana!»
Par sarunām, kas risinājās Hola dzīvojamā istabā, Bilijs interesējās maz. Tās viņam šķita velts dārgā laika zaudējums, ko varētu izlietot lietderīgāk, spēlējot kārtis, peldoties vai liedagā cīnoties. Saksona turpretim sajūsminājās par šīm diskusijām, kaut arī daudz no visa tā nesaprata un sekoja sarunām vairāk ar izjūtu.
Bet, ko viņa nekad nespēja saprast, tas bija pesimisms, kas tik bieži še bija mājas viesis. Trakais īru dramaturgs ik pa laikam bija pavisam nomāktā jutoņā. Šellijs, kas rakstīja vodeviļas savā cementa kamerā, bija hronisks pesimists. St. Džons, jauns rakstnieks, bija anarhists un dedzīgs Nīčes piekritējs. Gleznotājs Masons turējās pie uzskata, ka viss mūžīgi atkārtojas, un tas spēja cilvēku taisni nomākt. Un parasti tik jautrais IIols dažreiz pārspēja viņus visus pesimismā, kad sāka runāt par reliģijas kosmisko patosu un buldurēja par antropomorfismu, kas vēl vēl arvien negribēja izzust. Šādās reizēs Saksona kļuva gluži grūtsirdīga, redzot šos skumjos mākslas pasaules bērnus. Bija taisni neizprotami, ka taisni viņi ir tie, kas tik bezcerīgi domā par dzīvi.
Kādu vakaru Hols pēkšņi pievērsās Bilijam, kas tikai neskaidri nojauta, ko viņi runā, un nebija nekā cita sapratis, kā vienīgi to, ka visa dzīve tiem šķiet nejēdzīga un aplama.
«Klausieties, jūs pagāns, jūs, jūs līdzsvarotais un smagais vērsi, jūs spēka un pārplūstošas veselības un prieka pilnais monstrs, ko jūs par to domājat?» Hols viņam jautāja.
«O, man arī bijušas savas rūpes,» Bilijs atbildēja, runādams savā iemīļotajā gausajā veidā. «Esmu pārcietis grūtus laikus, streikojis bez panākumiem, ieķīlājis pulksteni un tomēr nepietika ko nomaksāt dzīvokļa īri un nopirkt ēdamo; es piekāvu streiklaužus un arī pats esmu piekauts un sēdējis cietumā tādēļ, ka uzvedos kā īsts nelga. Ja es jūs pareizi saprotu, ir labāk būt treknai cūkai, ko baro tirgum un kam nav ne par ko jābēdā, nekā puisim, kam sāp vēders, tādēļ ka tas neizprot pasaules iekārtu, un kam pastāvīgi jādomā par to, kāds no visa tā labums.»
«Tas ir labi — prēmiju cūka!» dzejnieks smējās. «Vismazākās pūles, vismazākās pretišķības — tas ir ideālākais stāvoklis: medūza, kas peld mierīgā, remdenā un krēslainā jūrā.»
«Bet jūs visas labās lietas nemaz nedabūjat,» Bilijs iebilda.
«Nosauciet tās,» otrs izaicinādams teica.
Bilijs bridi klusēja. Viņam dzīve šķita devīga un kaut kas liels. Viņam bija tāda izjūta, it kā tam sāpētu rokas tādēļ, ka nespēj visu satvert, un viņš sāka runāt — vilcinoties, ilgiem starpbrīžiem, pūloties ietērpt savas domas vārdos.
«Ja esat kādreiz stāvējis ringā un cīnījies ar vīru, kas tikpat spēcīgs kā jūs pats, un turējies divdesmit raundus, tad sapratīsit, ko es gribu teikt. Džims Hazards un es, mēs to zinām, kad peldam caur bangotni un smiedamies sagaidām lielos viļņus, kad, beiguši peldēt, paejam zem dušas, noberžamies un mūsu muskuļi un āda ir kā zīds, mūsu ķermeņi, smadzenes — viss kā čaukstošs zīds…»
Viņš apklusa, jo nespēja vārdos izteikt domas, kas labākā gadījumā bija neskaidras, bet īstenībā tikai atmiņā atsaukti iespaidi.
«Ķermeņa zīds, vai jūs to varat saprast?» viņš klusu nobeidza, jo juta, ka nav pateicis to, ko gribēja teikt, un viņu mulsināja lielais klausītāju bars.
«To mēs visu zinām,» Hols atbildēja. «Miesas meli. Pēc tam nāk reimatisms un cukurslimības. Dzīves vīns ir jauks, bet ļoti ātri pārvēršas …»
«Urīnskābē,» īrs, drāmu rakstītājs, viņu pārtrauca.
«Ir vēl daudz citu jauku lietu pasaulē,» Bilijs tam pēkšņi dedzīgi un veikli iekrita valodā. «Ļoti daudz labu lietu, sākot ar sulīgu bifšteku un tik garšīgu kafiju, kādu gatavo misis Hola, līdz …» viņš vilcinājās, bet tad saņēmās un turpināja: «līdz sievietei, ko mīl un kas mīl. Skatieties uz Saksonu, kas te sēž ar instrumentu klēpī. Te man beidzas medūza trauku mazgājamā ūdenī un prēmiju cūka.»
Jaunās sievietes ar skaļiem aplausiem un saucieniem izteica savu atzinību, bet Bilijs izskatījās samulsis.
«Bet pieņemsim, ka zīds no jūsu ķermeņa izzudīs un jūs čīkstēsit kā sarūsējis svārpsts?» Hols turpināja. «Pieņemsim, es saku tikai pieņemsim, ka Saksona aiziet no jums ar kādu citu? Ko tad?»
Bilijs brīdi domāja.
«Jā, nu tad es droši vien būtu gatavs trauku mazgājamam ūdenim un medūzai.» Viņš izslējās krēslā, neapzināti atlieca plecus, ar roku pārbraucot bicepsiem, kas pie- brieda zem viņa delnas. Tad viņš atkal paraudzījās uz Saksonu. «Bet, paldies Dievam, man vēl rokās ir pietiekoši daudz spēka krietnai pļaukai un diezgan spēka apskaut mīļoto sievieti.»
Atkal jaunās sievietes skaļi izteica savu atzinību, un misis Hola sauca:
«Skatieties uz Saksonul Kā viņa sarkst! — Ko jūs tur varat piebilst?»
«Ka neviena sieviete nevarētu būt laimīgāka,» viņa mulsi murmināja, «un neviena karaliene lepnāka. Un ka …»
Viņa nobeidza šo domu, tverot instrumenta stīgas un dziedot:
Viņš savas kjūdas izlabo Ar Jauniem līdzekļiem.
«Es padodos,» Hols smiedamies teica Bilijam.
«Ak, es nezinu,» Bilijs kautri teica. «Jūs tik daudz esat lasījis un, bez šaubām, zināt daudz vairāk par mani.»
«O! O!», «Nodevējs!», «Vai ņemsit to atpakaļ!» — jaunās sievietes kliedza juku jukām.
Bilijs saņēma drosmi un lēni ar nomierinošu smaidu lūpās teica:
«Bet es tomēr labāk palikšu tas pats vecais un nebojāšu sevi ar grāmatu gudrībām. Un, kas attiecas uz Saksonu, viens viņas skūpsts man ir mīļāks un vairāk vērts nekā visas pasaules bibliotēkas.»
«Tur jābūt kalniem un ielejām, bagātai zemei un strautiem ar skaidru ūdeni, labiem satiksmes ceļiem un ne sevišķi tālu no dzelzceļa; daudz saules, bet tomēr pietiekoši vēss, lai naktīs vajadzētu segu; un ne tikai daudz priežu, bet arī visādu citu koku, daudz klaju ganību, kur ganīsies Bilija zirgi un lopi, daudz sarkankoku … un nu jā, bez miglas,» Saksona nobeidza raksturot lauku sētu, ko viņa un Bilijs meklēja.
Marks Hols jautri smējās.
«Un lakstīgalas visos kokos,» viņš iesaucās, «un puķes, kas nevīst un nekalst, bites bez dzeloņiem, katru rītu medus rasa, manna, kas šad tad krīt no debesīm, mūžīgās jaunības avoti un veselas lauztuves ar gudrības akmeņiem — jā, es tādu vietu zinu. Es jums to parādīšu.»
Viņa gaidīja, kamēr viņš pētīja Savienoto Valstu dažādo štatu dzelzceļu kartes. Neatrodot tur meklēto, viņš izvilka vispasaules atlantu, bet tāpat bez panākumiem.
«Nu, vienalga,» viņš teica. «Atnāciet šovakar, tad es jums to varbūt varēšu parādīt.»
Vakarā viņš to izveda laukā uz verandas pie teleskopa, un viņa skatījās uz pilno mēnesi.
«Tur augšā kādā no tām ielejām jūs varbūt atradīsit to sētu, ko meklējat,» viņš ķircināja Saksonu.
Viņiem atgriežoties, misis Hola ziņkāri viņus uzlūkoja.
«Es viņai parādīju ieleju uz mēness, kur viņa domā nodarboties ar lauksaimniecību,» viņš smējās.
«Kad sākām savu ceļojumu, mēs sagatavojāmies ilgam laikam,» Saksona teica, «un, kaut mums būtu jāiet līdz pašam mēnesim, mēs to tomēr atradīsim.»
«Bet, dārgais bērns, jūs taču nedomājat, ka atradīsit šādu paradīzi zemes virsū,» Hols turpināja. «Piemēram, jūs neatradīsit sarkankokus bez miglas. Tie vienmēr ir kopā. Tie aug tikai miglas joslā.»
Saksona kādu brīdi domāja.
«Nu jā, drusku miglas jau varētu būt,» viņa piekrita, «mēs varētu ar daudz ko samierināties, ja tikai varētu iegūt sarkankokus. Es nezinu, kas tās gudrības akmeņu lauztuves ir, bet, ja tās ir līdzīgas Haflera marmora lauztuvēm un ja tur tuvumā būtu dzelzceļš, tad tā lieta varētu iet. Un nevajag jau ceļot uz mēnesi, lai atrastu medu. Nevadā to ievāc no krūmu lapām. To es skaidri zinu, jo mans tēvs to stāstījis manai mātei, un mana māte to pastāstīja man.»
Vēlāk vakarā, pēc tam, kad visu laiku bija runāts galvenokārt par lauksaimniecību, Hols sīki iztirzāja savus uzskatus par «spēlētāju paradīzi», kā viņš dēvēja Savienotās Valstis.
«Ja tikai padomā par lieliskām izredzēm,» viņš teica. «Jauna, okeānu apskalota zeme, pareizos platuma grādos, ar bagātu aramzemi un milzīgām zemes dabiskām bagātībām, emigrantu apdzīvota, kas pametuši Veco pasauli un pieķērušies demokrātijas principiem. Bija tikai viena lieta, kas tos kavēja ieviest demokrātisko iekārtu, ko tie bija sākuši, un šī viena lieta ir — viņu rijīgums.
Viņi kā cūku bars sāka aprīt visu, ko tikai pamanīja, un, tiem rijot, demokrātija sabruka. Viņu rijīgums izvērtās spēles kaislībā. Tā ir vesela profesionālo spēlētāju nācija. Katru reizi, tiklīdz kāds visu zaudēja, viņam vajadzēja paiet dažas jūdzes tālāk uz rietumiem un nospraust jaunu robežu. Viņi kā siseņu bars virzījās pa zemes virsu un izpostīja visu — indiāņus, zemi, mežus, tāpat kā tie iznīcināja bifeļus un baložus. Viņu morāle politikā un veikalu lietās bija spēlmaņu morāle. Viņu likumi bija spēlmaņu likumi — no svara tikai spēlēt pareizi. Visi cilvēki spēlēja. Tādēļ — lai dzīvo spēlei Neviens necēla iebildumus, jo visi varēja piedalīties spēlē un, kā jau teikts, zaudētājam vajadzēja tikai pabīdīt savas robežas dažas jūdzes uz rietumiem. Šīs dienas laimētājs rīt varēja visu zaudēt, un parīt varbūt viņam jau atkal būs visas kārtis rokā.
Rīdami un spēlēdami viņi noplicināja zemi no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam, līdz bija aprijuši veselu lielu kontinentu. Kad viņi bija galā ar zemi, mežiem un raktuvēm, tie griezās atpakaļ un sāka no jauna, ņemot tagad priekšā to, ko pirmoreiz bija atstājuši neievērotu. Tie spēlēja uz monopoliem un balsstiesībām un izlietoja politiku, lai segtu savus tumšos darījumus veikalu un visās citās lietās. Un demokrātija galīgi sabruka.
Un tad nāca visdīvainākais laiks. Zaudējušie nevarēja vairs dabūt naudu jaunai spēlei, un laimētāji turpināja spēlēt savā starpā. Zaudējušie stāvēja, rokas kabatās sabāzuši, un skatījās. Kad viņiem sāka gribēties ēst, viņi paņēma rokā cepuri un lūdza un diedelēja no laimīgajiem spēlētājiem darbu, un no tā laika viņi strādā. Jūs, Bilij Koberts, nekad neesat spēlējis līdzi, jo jūsu ģimene pieder pie tiem, kam klājies ļauni.»
«Un jūs pats?» Bilijs jautāja. «Es vēl nekad neesmu redzējis, ka jums būtu labas kārtis rokā.»
«Nav arī vajadzīgs. Es neskaitos. Es esmu parazīts.»
«Kas tas tāds?»
«Blusa, uts, viss, kas kaut ko saņem, nekā nedodot pretim. Es barojos uz strādnieku sviedrainām mugurām. Man nav jāspēlē. Mans tēvs pietiekoši daudz laimējis, lai man nebūtu jāspēlē. O, nelielieties, manu zēn. Jūsu ģimene bija tikpat neprātīga kā manējā. Bet jūsu ģimene zaudēja, un nu jūs arat manu kartupeļu lauku.»
«Es to nesaprotu,» Bilijs tiepās. «Vīrs ar skaidru galvu var arī tagad gūt sekmes …»
«Uz valsts zemes?» Hols ātri iejautājās.
Bilijs norija rūgto pilienu.
«Bet tādēļ viņš tomēr var pasaulē kaut ko panākt,» viņš atkārtoja.
«Protams — viņš var panākt darbu no citiem. Jauns stiprs puisis ar gaišu prātu var dabūt visur darbu. Bet padomājiet, cik grūti klājas tiem, kas zaudē. Cik no tiem klaidoņiem, ko satikāt ceļā, spēj vadīt Karmelas staļļa īpašnieka četrjūgu? Un daži no viņiem savās jaunās dienās bija tikpat stipri kā jūs. Visā visumā jums nav nekā, ar ko varētu lielīties. Ja kādreiz mesti kauliņi par kontinentu, tad tā vairs nav augsta spēle, ja jāspēlē uz darbu.»
«Bet tomēr …» Bilijs atkal iesāka.
«O, tas jums asinīs,» Hols viņu pārtrauca, «un kādēļ gan ne? Visi šai zemē spēlējuši, daudzas paaudzes no vietas. Tas vēl bija jūtams gaisā, jums dzimstot. Jūs esat to ieelpojuši visu savu dzīves laiku. Jūs pats nekad neesat laimējis, bet brēcat pēc tā un noņemat tā priekšā cepuri.»
«Bet ko mēs, visi zaudējušie, lai darām?» Saksona jautāja.
«Jāsauc policija un jāslēdz spēļu elle,» Hols ieteica. «Tā nav godīga spēle.»
Saksona sarauca pieri.
«Dariet, ko jūsu senči neizdarīja,» viņš turpināja. «Ieviesiet pilnīgu demokrātiju.»
Saksonai ienāca prātā kāda no Mersedesas piezīmēm.
«Kāda mana paziņa reiz teica, ka demokrātija esot burvība.»
«Jā, tāda tā arī ir — slepenajās spēļu ellēs. Miljoniem zēnu skolās taisni rij stāstu par malkas cirtēju, kas vēlāk kļuva Amerikas prezidents, un miljoniem cienīgu pilsoņu vakaros iet mierīgi gulēt tai apziņā, ka arī viņiem savs vārds sakāms valsts lietās.»
«Jūs runājat tāpat kā mans brālis Toms,» Saksona teica, viņu gluži labi nesaprotot. «Ja mēs visi nodarbotos ar politiku un grūti strādātu, lai sasniegtu kaut ko labāku, varbūt tad tūkstoš gados to sasniegtu. Bet es gribu tagad,» viņa dedzīgi saspieda plaukstas, «es nevaru gaidīt, es gribu to tagad.»
«Bet tas jau ir taisni tas, ko jums stāstu, mana dārgā. Tā ir visu zaudējušo nelaime. Viņi nespēj gaidīt. Viņi grib tūlīt — lielu daudzumu žetonu, lai varētu spēlēt līdzi. Un tas pats ir arī ar jums, kas dzenas pēc savas mēness ielejas. Tā ir arī ar Biliju, kas taisni deg nepacietībā laimēt no manis desmit centu un klusībā lādas, ka es te pļāpāju blēņas.»
«O — jūs būtu labs aģitators,» Bilijs piezīmēja.
«Nu, un es par tādu arī būtu kļuvis, ja man nebūtu pārāk daudz darba, šķiežot tēva netaisnā ceļā sapelnītos miljonus. Tā nav mana darīšana. Lai viņi sapūst. Viņi nebūtu labāki, ja atrastos virsotnē. Viss viens un tas pats — akli sikspārņi, izsalkušas cūkas un muļķīgi nelgas…»
Bet te iejaucās misis Hola:
«Un nu pietiek, Mark, citādi tev vēlāk būs nelāgs garastāvoklis.»
Viņš purināja savus kuplos matus un piespiesti smējās.
«Nē, tā nebūs,» viņš teica. «Gan es no Bilija laimēšu desmit centu. Viņam nav ne mazāko izredžu.»
Karmelas jautrajā un cilvēcīgajā vidē Saksona un Bilijs lieliski atpūtās. Tā bija tīksma izjūta apzināties savu vērtību. Saksona juta, ka viņa ir kaut kas vairāk, nekā tikai gludinātavas strādniece un važoņa — arodbiedrības locekļa — sieva. Viņu vairs nenomāca Priežu ielas strādnieku ģimeņu šaurie aizspriedumi un uzskati. Viņas dzīve bija kļuvusi bagātāka. Garīgi, fiziski un materiāli viņiem tagad klājās labāk, un tas viss atspoguļojās viņu sejās, ķermeņu kustībās un gaitā. Viņa zināja, ka Bilijs nekad agrāk nav bijis skaistāks un veselīgāks. Viņš zvērēja, ka tam esot harēms un Saksona viņa otrā sieva — divreiz tik skaista kā pirmā, ar ko viņš bijis precējies. Un viņa kautri nolaistām acīm stāstīja tam, ka misis Hola un dažas citas jaunās sievietes apbrīnojušas viņas augumu tai dienā, kad visas peldējušās Karmelupē. Tās sapulcējušās ap viņu un nosaukušas to par Veneru, likušas tai liekties un nostāties dažādās pozās.
Bilijs ļoti labi saprata norādījumu par Veneru, jo Hola dzīvojamā istabā bija marmora Veneras tēls ar nolauztām rokām, un dzejnieks bija viņam paskaidrojis, ka visa pasaule to apbrīnojot kā ideālāko sievietes formu atveidu.
«Es jau vienmēr tev teicu, ka tu esi pārāka par Aneti Kelermani,» Bilijs teica un izskatījās tik lepns un drošs, ka Saksona nosarka un trīcēdama paslēpa savu seju pie viņa krūtīm.
Mazās sabiedrības vīrieši atklāti un nekautrēdamies izrādīja savu apbrīnu Saksonai. Bet viņa nekļūdījās. Viņa nezaudēja galvu. Te neslēpās nekādas briesmas, jo viņas mīla uz Biliju bija tik stipra, kā nekad agrāk. Viņas mīla nebija akla. Saksona zināja, kas viņš ir, un mīlēja to redzīgām acīm. Viņš nekā nezināja par grāmatām un mākslu, kā citi šejienes vīrieši. Viņa izruna bija nepareiza, to viņa labi zināja, un zināja arī, ka nespēs to labot. Un tomēr viņa to nemainītu ne pret vienu, pat ne pret Marku Holu — cilvēku ar brīnumjauko sirdi — ko viņa mīlēja gandrīz tāpat kā viņa sievu.
Bilijā viņa atrada apbrīnojamu veselību un taisnīgumu, skaidrību un godīgumu, ko tā vērtēja augstāk par grāmatu gudrību un bagātību. Šīs īpašības bija tās, kādēļ viņš uzvarēja Holu tai vakarā, kad pesimismā nogrimušais dzejnieks plosījās. Bilijs bija uzveicis viņu nevis ar mācīta cilvēka gudrību, bet ar to, ka bija tas, kas viņš ir, ar to, ka atklāti un godīgi pateica to patiesību, kas viņā mita. Un kas tas labākais — viņš pat nezināja, ka savu pretinieku uzveicis, un pārējo atzinību uzskatīja par ķir- cināšanos. Bet Saksona zināja, kaut arī nevarēja pateikt, kādā ceļā, un nespēja aizmirst, ka šellija sieva ar starojošām acīm tai vēlāk bija čukstējusi ausī:
«O, Sakson, jums gan jābūt ļoti laimīgai!»
Ja Saksona mēģinātu ietvert vārdos, kas Bilijs viņai ir, tā pateiktu to vienā vārdā «vīrs». Vienmēr tas viņai bijis. Apzīmējums «vīrs» bija ieskauts starojošā gaismas vainagā, tiklīdz viņa domāja par Biliju. Dažreiz, vienai esot, viņa tikko spēja apslāpēt prieka asaras, atceroties to, kā viņš mēdza brīdināt kādu puisi nenākt tam pārāk tuvu: «Tu kāp man uz kājām! Taisies, ka pazūdi!» Tas bija Bilijs! Tas bija viņas brīnišķais Bilijs! Un tas bija tas Bilijs, kas viņu mīlēja. To viņa zināja. Taisnība, viņš to mīlēja mazāk mežonīgi; bet, no otras puses, viņa mīla bija kļuvusi dziļāka un vairāk nobriedusi. Tā bija mīla, kam paredzams ilgs mūžs — ja vien viņi neatgriezīsies atpakaļ pilsētā, kur nevar plaukt un iet bojā dvēseles dzīve un mežonīgais nezvērs ņirdz zobus.
Pavasara sākumā Marks Hols ar sievu aizbrauca uz Ņujorku. Abus japāņu kalpotājus atlaida, un Saksona ar Biliju pārvācās uz Hola māju, lai to pieskatītu. Arī Džims Hazards, tāpat kā katru gadu, bija aizbraucis uz Parīzi, un kaut gan Bilijs ļoti juta viņa prombūtni, taču turpināja peldēt bangotnē. Hols bija atstājis savus jājamos zirgus Bilija ziņā, un Saksona pašuva sev skaistu zeltbrūnu jājamo tērpu, kas bija labf pieskaņots viņas matu krāsai. Bilijs vairs nestrādāja gadījuma darbus. Aizstādams trūkstošo važoni, viņš pie staļļa īpašnieka nopelnīja vairāk nekā viņi izdeva, un vairāk nekā naudu pelnīt Bilijam gribējās mācīt Saksonu jāt. Viņi katru dienu izjāja. Viņu iemīļotais maršruts bija jāt gar krastu līdz Monterejai, kur viņš mācīja to Delmontes baseinā peldēt, un vakaros pār uzkalniem viņi atgriezās mājās. Saksona sāka viņu pavadīt arī agri rītos, kad Bilijs devās medībās, un dzīve tiem šķita kā nepārtrauktas brīvdienas.
«Es tev ko teikšu,» viņš kādu dienu ieminējās, apturot zirgus un lūkojoties lejup uz Karmelieleju. «Es nekad vairs nevēlos regulāri strādāt par algu kādam citam cilvēkam — nē, es to vairs nedarīšu, kamēr vien dzīvošu.»
«Jā, darbs vēl dzīvē nav viss,» viņa piekrita.
«Jā, tā man liekas. Redzi, Sakson, kāda gan būtu jēga, ja es strādātu Oklendā par važoni un pelnītu katru dienu miljonu dolāru, strādātu miljonu gadu un atkal dzīvotu tā, kā mēs toreiz dzīvojām? Būtu atkal tikai darbs, katru jaunu dienu tikai darbs, trīs kārtīgas ēdienreizes un vakarā kino, kur izklaidēties. Kino! Tagad mēs paši piedzīvojam to, ko rāda filmā. Labāk dzīvot gadu tā, kā mums šeit Karmelā klājas, un tad mirt, nekā tūkstoš miljonu gadu Priežu ielā.»
Saksona bija aizrakstījusi Holam un viņa sievai, ka, vasarai iestājoties, viņa un Bilijs grib turpināt ceļojumu un meklēt savu mēness ieleju. Laimīgi gadījās, ka tas dzejniekam nesagādāja nekādu rūpju, jo Bido, Dzelzsvīrs ar baziliska acīm, bija apracis savu sapni kļūt par priesteri un nolēmis sākt aktiera karjeru. Viņš pameta katoļu semināru un laikā ieradās Karmelā, lai uzņemtos vasarnīcas uzraudzību.
Saksona bija gluži apmierināta, redzot mazās kolonijas skumjas, viņiem aizbraucot. Staļļa īpašnieks piedāvāja Bilijam labu vietu ar deviņdesmit dolāru mēnešalgu, un līdzīgu piedāvājumu viņš saņēma arī no otra liela staļļa īpašnieka netālu no Karmelas.
«Kurp jūs dodaties?» sauca trakais īru dramaturgs, saticis viņus Monterejā uz piestātnes perona. Viņš tikko atgriezās no Ņujorkas brauciena.
«Uz mēness ieleju,» Saksona jautri atbildēja.
Irs raudzījās uz labi un parocīgi sakārtotiem saiņiem.
«Lai notiek!» viņš iesaucās. «Es to darīšu! Lai notiek! Es braucu līdzi!» Bet tad viņa seja apmācās. «Bet es taču parakstīju kontraktu,» viņš vaidēja. «Trīs cēlieni! Klausieties, jūs tiešām esat laimīgs pāris, un pie tam vēl šai gadalaikā!»
«Pagājušo ziemu mēs iesoļojām Monterejā kājām, bet tagad to atstājam braukšus,» atlaizdamies pret atzveltni, teica Bilijs, kad vilciens atstāja piestātni.
Viņi bija nolēmuši neiet vairs otrreiz to ceļa gabalu, ko šurp nākot bija izstaigājuši, un brauca tagad uz Sanfrancisko ar vilcienu. Marks viņus bija brīdinājis no pārāk nogurdinošā dienvidštatu klimata, un nu viņi devās vairāk uz ziemeļiem, uz vēsāku joslu. Viņu nodoms bija šķērsot līci, doties uz Sausalito un turpināt ceļojumu gar jūras krastu. Tur, kā Hols bija stāstījis, esot īstā sarkankoku dzimtene. Bet Bilijs, iegājis smēķētāju vagonā izpīpēt cigareti, nejauši atsēdās blakus kādam vīrietim, kas bija par iemeslu tam, ka viņi mainīja savu nodomāto maršrutu. Tas bija tumšām acīm un asiem sejas vaibstiem, acīmredzot žīds, un Bilijs, atceroties Saksonas piekodinājumu vienmēr izjautāt cilvēkus, izlietoja šo izdevību un sāka ar svešo sarunāties. Nepagāja ilgs laiks, un viņš uzzināja, ka svešo ceļabiedru sauc par Gunstonu un ka viņš ir ceļojošs tirdzniecības aģents. Bilijs, klausoties aģenta runā, driz vien pārliecinājās, ka tas ir pārāk vērtīgs atklājums, un uzaicināja to blakus vagonā iepazīties ar Saksonu. Pirms Karmelas laika Bilijs kaut ko tādu nebūtu spējis izdarīt, bet tagad bija piesavinājies vismaz tik daudz sabiedriskās veiklības.
«Viņš man tikko stāstīja par kartupeļu karaļiem, un es labprāt gribētu, lai arī tu to dzirdi,» viņš paskaidroja Saksonai, kad bija abus iepazīstinājis. «Stāstiet vien, mister Gunston, par to, kā debesu dēli pagājušā gadā par sparģeļiem un selerijām ieņēmuši deviņpadsmit tūkstoš dolāru.»
«Es jūsu vīram tikko stāstīju, kā ķīnieši Sandžokvinā to dara. Jums būtu vērts tur aizbraukt un paskatīties. Tagad ir pats labākais laiks. Moskītiem vēl par agru. Izkāpiet Blekdaimondā vai arī Antiohā un ar mazo tvaiko- nīti pabraukājiet starp lielajām lauksaimniecības salām. Brauciens nemaksā dārgi, un tādas motorlaivas kā Hercogiene un Princese jau gandrīz līdzinās tvaikoņiem.»
«Pastāstiet viņai par Cou Lamu,» Bilijs skubināja. Tirdzniecības aģents atlaidās pret sēdekļa atzveltni un smējās.
«Pirms dažiem gadiem Cou Lams bija galīgi no ceļa nogājis spēlētājs. Viņam nebija ne sarkana graša pie dvē
seles, un arī veselība nebija spīdoša. Viņš bija strādājis zelta raktuvēs, līdz mugura palikusi gluži stīva, un skalojis tās smiltis, ko agrākie racēji pirmajos gados pametuši. Un visu, ko viņš ieguva, tas spēlējot zaudēja. Visām sešām sabiedrībām — ziniet, tie visi ir ķīniešu uzņēmumi — viņš bija parādā trīssimt dolāru. Neaizmirstiet — tas bija tikai pirms septiņiem gadiem — viņa veselība bija ļoti cietusi, un viņš bija parādā trīssimt dolāru un arī bez darba. Nu, beidzās ar to, ka Cou Lams nokļuva Stoktonā un dabūja darbu kūdras purvos. Tas bija kāds ķīniešu uzņēmums, kas audzēja selerijas un sparģeļus. Te viņš sāka šo lietu pārdomāt un izmantoja izdevīgu gadījumu. Ceturtdaļgadsimts pavadīts Savienotajās Valstīs, muguru mazāk izturīga nekā agrāk, un neviens penijs nebija nolikts atpakaļceļam uz Ķīnu. Viņš redzēja, kā bija darījuši tie ķīnieši, kas strādāja sabiedrībā — viņi bija krājuši savu algu un pirkuši akcijas.
Arī viņš krāja, krāja divus gadus savu algu un nopirka vienu akciju kādā sabiedrībā, kur pavisam bija trīsdesmit akciju. Tas bija pirms pieciem gadiem. Viņi izrentēja trīssimt akru kūdras zemes no kāda baltā, kam labāk patika ceļot pa Eiropu. To, ko viņam ienesa akcija pirmajā gadā, viņš izlietoja, lai nopirktu vēl divas kādā citā sabiedrībā. Un vēl pēc gada viņš ar tiem ienākumiem, ko deva šīs akcijas, pats nodibināja jaunu sabiedrību. Uznāca atkal nelāgi laiki, un viņš bija nonācis tādā pašā stāvoklī, kā bijis. Tas bija pirms trim gadiem. Nākošā gadā, uznākot auglīgam laikam un ievācot milzīgu ražu, viņš saņēma četrus tūkstošus tīras peļņas. Pēc tam nākošā gadā piectūkstoš dolāru. Un pēdējo reizi viņš ieņēma deviņpadsmit tūkstoš dolāru tīras peļņas. Lieliski, vai ne, tādam vīram kā Cou Lamam.»
«O!» bija viss, ko Saksona spēja izteikt. Viņas dzīvā interese pamudināja aģentu stāstīt vēl.
«Tā, piemēram, Sings Ke — kartupeļu karalis Stoktonā. Es viņu labi pazīstu. Esmu slēdzis ar viņu vairākus lielus darījumus un nopelnījis no viņa mazāk nekā no citiem, ko pazīstu. Viņš bija tikai melnstrādnieks un pirms divdesmit gadiem ielavījās Savienotajās Valstīs. Viņš sāka kā dienas algādzis, pēc tam iznēsāja pāris grozos saknes un drīz vien atvēra Sanfrancisko ķīniešu kvartālā tirgotavu. Viņam galviņa strādāja labi. Viņš ar savu tirgotavu nepelnīja tik daudz, kā gribēja, un pārvācās uz Sandžokvinu. Dažas dienas viņš nedarīja nekā cita, kā tikai turēja acis vaļā. Tad viņš metās iekšā un norentēja tūkstoš divsimt akru par septiņiem dolāriem akrā …»
«Mans Dievs!» Bilijs pārsteigts teica. «Astoņi tūkstoši četri simti dolāru tikai rentes nauda vien pirmajā gadā. Es zinu piecsimt akru zemes, ko varētu nopirkt par trīssimt dolāriem.»
«Vai tur varētu audzēt kartupeļus?» Gunstons jautāja.
Bilijs purināja galvu. «Un liekas, ka arī nekā cita.»
Viņi visi trīs sirsnīgi smējās, un aģents atkal turpināja:
«Septiņi dolāri bija tikai rentes nauda. Vai jūs zināt, cik maksā, lai uzartu tūkstoš divsimt akru?»
Bilijs svinīgi pamāja.
«Pirmajā gadā viņš no katra akra ievāca simt sešdesmit maisu,» Gunstons turpināja. «Kartupeļus pārdeva par piecdesmit centiem. Mans tēvs toreiz slēdza darījumus, un es to sīki zinu. Sings Ke būtu varējis pārdot par piecdesmit centiem un nopelnīt daudz naudas. Bet vai jūs domājat, ka viņš to darīja? Ķīnieši pazīst tirgu. Viņi ir daudz gudrāki par aģentiem. Sings Ke atturējās. Kad gandrīz visi bija pārdevuši, cenas pēkšņi sāka kāpt. Viņš izsmēja mūsu uzpircējus, kad tie viņam solīja sešdesmit, septiņdesmit centus, dolāru. Vai zināt, par cik viņš beidzot pārdeva? Par dolāru un sešdesmit pieciem centiem maisā. Pieņemsim, ka viņam pašam tie maksāja četrdesmit centu! Jā, nu redziet — divsimt četrdesmit tūkstoši dolāru tīras peļņas pirmajā gadā!»
«Un ķīnietis!» Bilijs sūrojās. Tad viņš pagriezās pret Saksonu. «Mums, baltajiem, vajadzētu atrast jaunu zemi. Ak Dievs! Mēs tiešām sēžam paši uz savas mājas kāpnēm.»
«Nu, protams, tas bija izņēmuma gadījums,» Gunstons pasteidzās piebilst. «Citos apvidos kartupeļi nebija padevušies, un kaut kādā mistiskā ceļā Sings Ke to nojauta. Nekad vairs viņš tā nav pelnījis. Bet tomēr iztiek ļoti labi. Pagājušajā gadā viņš apdēstīja četrus tūkstošus akru ar kartupeļiem, tūkstoš ar sparģeļiem, piecsimt ar selerijām un piecsimt ar pupām. Bez tam sešsimt akru viņš izlieto, lai audzētu sēklas. Bet tādā gadījumā, ja vienu ražu iznīcina, viņš tomēr ievāc ražu no citiem laukiem.»
«Esmu redzējusi divpadsmit tūkstoš akru ar ābelēm,» Saksona teica, «un labprāt vēlētos redzēt četrus tūkstošus akru lielus kartupeļu laukus.»
«Un to mēs arī darīsim,» Bilijs noteikti sacīja. «Mēs dosimies uz Sandžokvinu. Mēs paši nezinām, kas mūsu zemē atrodas. Tādēļ jau ari nav jābrīnās, ka sēžam uz kāpnēm.»
«Jā, tur jūs atradīsit daudzus karaļus,» Gunstons stāstīja. «Hon Leu, viņi to dēvē par Lielo Džimu — un A Poku un A Vangu un Simu, japāņu kartupeļu karali. Viņš ir multimiljonārs. Dzīvo kā princis.»
«Bet kādēļ amerikāņiem nav tādas laimes?» Saksona jautāja.
«Droši vien, tādēļ, ka viņi paši to nevēlas. Nekas viņus nekavē gūt sekmes — izņemot viņus pašus. Vienu es jums gribu teikt — es labprāt slēdzu darījumus ar ķīniešiem. Viņa vārds ir tikpat vērts kā viņa paraksts kontraktā. Ja viņš saka, ka kaut ko darīs, tad varat ticēt, ka tiešām tā būs. Un bez tam, baltais cilvēks no lauksaimniecības daudz nekā nejēdz. Pat modernais baltās rases lauksaimnieks apmierinās ar vienu ražu vienā un tai pašā laikā un maiņ- saimniecību. Bet misters Džons Ķīnietis ir tam tālu priekšā — viņam uz viena lauka reizē ienākas divas ražas. Pats redzēju savām acīm — redīsi un dzeltenie burkāni, ko reizē sēja.»
«Bet tas taču nevar būt,» Bilijs iebilda. «Tad jau no katra viņš gūtu tikai pusražu.»
«Nekā nebija, mans draugs,» Gunstons smējās. «Burkānus velk laukā, kad tie diezgan lieli. Un redīsus arī. Bet burkāni aug lēni, redīsi ātri. Lēnāk augošus burkānus izlieto, lai radītu vietu redīsiem. Kad redīsus izvelk un tie ir gatavi pārdošanai, paliek diezgan vietas burkāniem, kas nāk gatavi vēlāk. Nē, ķīnieti grūti pārspēt.»
«Es nevaru saprast, kādēļ baltais nevar darīt to pašu, ko ķīnietis?» Bilijs protestēja.
«Tas ir pareizi,» Gunstons atbildēja. «Fakts tikai tas, ka viņš to nedara. Ķīnietis vienmēr ir darbīgs un liek arī zemei būt darbīgai. Viņš prot ienest darbā zināmu sistēmu. Vai esat kādreiz dzirdējis par baltās rases zemnieku, kas visu pierakstītu? Ķīnietis to dara. Viņam nevajag minēt. Viņš skaidri zina visu līdz pēdējam grasim un katrā laikā par katru lauku. Un bez tam viņš pazīst tirgu. Viņš vienmēr sāk no pareizā gala. Kā viņš to dara, to es nesaprotu, bet viņš pārzina tirgus stāvokli labāk nekā aģenti.
Un pie tam viņš ir vienmēr pacietīgs, nekad nav stūrgalvīgs. Pieņemsim, ka viņš kļūdās, iesēj kaut ko un pēc tam atklāj, ka tirgus to nepieprasa. Baltās rases zemkopis tādā gadījumā kļūst stūrgalvīgs un kā buldogs iekožas savā precē. Bet ķīnietis tā nerīkojas. Viņš ierobežo zaudējumu. Zeme ir dota, lai strādātu un pelnītu naudu. Acis nepamirkšķinot, ne brīdi nevilcinoties, viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem uzar lauku un iesēj kaut ko jaunu. Tam ir galviņa. Viņš, paskatoties uz asnu, kas tikko izlīdis no zemes, jau zina, kas tur iznāks — vai tur kas iznāks un kas iznāks, vai tas būs labs, vārgs vai viduvējs. Tā ir viena puse. Otra — viņš pārzina un labi pārvalda ražu. Viņš vai nu to pasteidzas pārdot, vai arī atturas, skatoties pēc tirgus. Un, ja pieprasījums ir tāds, kādam tam jābūt, arī viņš ierodas ar savu preci īstā brīdī.»
Viņi sarunājās ar Gunstonu vairākas stundas, un jo vairāk viņš stāstīja par ķīniešiem un viņu saimnieciskām metodēm, jo neapmierinātāka kļuva Saksona. Par šiem faktiem viņa nešaubījās. Nelaime tik bija tā, ka tie nevilināja. Šķita, ka tiem nav vietas viņas mēness ielejā. Tikai tad, kad runīgais žīds bija izkāpis, Bilijs viņai izteica vārdos to, kas to bija visu laiku neskaidri nomācis.
«UI Mēs taču neesam ķīnieši. Mēs esam baltie. Vai kāds ķīnietis izjūt prieku sēdēt zirgam mugurā, un, velns parauj, vai viņš vispār prot priecāties? Vai tu esi redzējusi kādu ķīnieti peldamies Karmelas bangotnē? — Vai arī boksējoties, cīnoties, skrejot un lecot tādēļ, ka tas viņam sagādā prieku? Vai esi redzējusi ķīnieti paņemam šauteni, nosoļojam sešas jūdzes un, laimīgi smaidot, atkal atgriežamies ar nošautu noplukušu trusīti? Ko dara ķīnietis? Viņš raujas melnās miesās. Tas ir vienīgais, kam viņš der. Es esmu darījis savu tiesu darba un varu sacensties ar labākiem. Bet kāds tur labums? Vienu, Sakson, esmu izpratis, kopš mēs uzsākām klaiņot, proti, ka darbs dzīvē nozīmē vismazāk. Ak Dievsl Ja tas būtu viss, ko dzīve spēj dot, es tikpat labi tūlīt varētu sev pārgriezt rīkli. Es gribu šautenes un bises, un vēlos sēdēt zirgam mugurā. Es nevēlos vienmēr būt tik noguris, ka nevaru mīlēt savu sievu. Paskaties uz Rokfelleru! Tas dzīvo tikai no piena. Es vēlos sulīgu gaļu un tādu vēderu, kas spēj sagremot pat jēlu ādu. Un es vēlos tevi un ļoti daudz laika, ko ziedot tev, un kopā ar tevi jautri pavadīt laiku. Kāds labums no dzīves, ja tā nemaz nedod prieka?»
«O BilijI» Saksona iesaucās. «Tas ir taisni tas, ko savās domās visu laiku pūlējos noskaidrot. Tas mani visu laiku mocīja. Es baidījos, ka ar mani nav viss tā, kā vajadzīgs, un ka es varbūt nederu lauku dzīvei. Es nekad neesmu apskaudusi Sanleandras portugāļus. Nekad neesmu ilgojusies būt tāda kā viņi vai arī dalmacieši Pajaro ielejā, nē, pat ne tāda kā misis Mortimera. Un tu ari ne. Tas, kas mums vajadzīgs, tā ir mēness ieleja, kur nav pārāk daudz darba, bet gan visi tie prieki, ko mēs kārojam. Un mēs meklēsim, turpināsim meklēt, līdz to atradīsim. Un, ja mēs to nevarēsim atrast, iesim tālāk un jutīsimies tikpat labi kā kopš tā brīža, kad aizgājām no Oklendas. Un Bilij — mēs nekad nestrādāsim, līdz būsim tik piekusuši, ka zaudējam galvas, vai ne?»
«Nē, par to tu vari būt pārliecināta,» Bilijs rūca.
Ar nesamiem uz muguras viņi iesoļoja Blekdaimondā. Tas bija ciems ar mazām noplukušām, tālu vienu no otras izkaisītām mājelēm, kur galvenā iela pēc pēdējā pavasara lietus bija neizbrienama melnu dubļu jūra. Ietves aizlocījās augšup un lejup nelīdzenos kāpienos un nodalījumos. Viss šķita neamerikāniski. Vārdi uz dīvainajām nabadzīgajām tirgotavām bija neizrunājami ārzemnieciski. Vienīgo, tīrības ziņā apšaubāmo viesnīcu vadīja grieķis. Visi te bija grieķi. Tumšādainie vīri garos jūrnieku zābakos un cepurēs, spilgti ģērbtās sievietes kailām galvām, lielie bari veselīgo bērnu, kas visi runāja svešā valodā un sasaucās un klaigāja spalgās, skaļās balsīs, kā to mēdz bērni Vidusjūras krastos.
«U! Te jau nemaz nav Savienotās Valstis,» Bilijs murmināja.
Ostas malā bija ierīkota neliela zivju konservu fabrika un sparģeļu vārītava. Bija pats sezonas vidus, un velti viņi meklēja saskatīt strādnieku starpā kādu viegli atšķiramo, raksturīgo amerikāņa seju. Bilijs paskaidroja, ka grāmatveži un priekšstrādnieki esot amerikāņi, bet visi pārējie grieķi, itālieši un ķīnieši.
Ostā piestāja spilgti izkrāsotās grieķu laivas ar lašu kravu, izcēla to malā un atkal aizbrauca. Ņujorkas kanāls, kā viņi dēvēja šo dubļu peļķi, meta šeit līkumu uz rietumiem un ziemeļiem, saplūstot lielā ūdens plašumā, kas cēlās, Sakramento un Sandžokvinai šeit savienojoties.
Iepretim tvaikoņa piestātnei otrā pusē bija zvejas laivu piestātnes kāpnes, un tur kaltēja tīklus. Un šeit, tālu no svešās pilsētas trokšņa un dārdiem, Saksona un Bilijs nolika savus nesamos un atpūtās. Slaidās sausās niedras auga cieši blakus pussagruvušai piestātnei, kur viņi bija apmetušies. Pilsētai iepretim bija redzama garena sala, kuras nevienādās papeļu rindas zīmējās pret apvārsni.
«Izskatās taisni kā Marka Hola holandiešu vējeņu gleznā,» Saksona teica.
Bilijs ar roku norādīja pāri dumbrainās iztekas plašajam ūdens līmenim uz veselu spietu niecīgu mazu namiņu, aiz kuriem kā mirdzoša fatamorgāna pacēlās zemie, viļņotie Montesuma kalni.
«Tās mājas tur ir Kolinsvila,» viņš paskaidroja. «Tur tek Sakramento, un pa to braucot var tikt līdz Riovistai, Ail- tonai un visām citām vietām, par kurām mums stāstīja misters Gunstons. Tās visas ir salas un purvi, līdz pat Sandžokvinai atpakaļceļā.»
«Vai saule nav laba,» Saksona teica un nožāvājās. «Un cik šeit kluss — tik tuvu šiem dīvainajiem ārzemniekieml Un ja padomā, ka pilsētās pašreiz vīri sitas un kaujas darba dēļ.»
Laiku pa laikam tālumā nodārdēja kāds tālās satiksmes vilciens, un dimdoņa atbalsojās lēzenajos pakalnos, bet Diablo varens un spēcīgs slēja debesīs savas zaļās virsotnes. Atbalsij apklustot, pār visu atkal nolaidās miegains klusums, ko brīžiem pārtrauca kāds svešā valodā izgrūsts tāls sauciens vai arī zvejas motorlaivas, kas, sprauslādamas un paukšķinādamas, iegriezās purvainajā upes atzarojumā.
Nepilnus simts soļus no viņiem bija noenkurota skaista balta jahta. Kaut arī neliela tilpuma, tā šķita ērta un mājīga. No skursteņa stīdza dūmi. Jahtas stūres galā zelta burtiem bija rakstīts «Klejotājs». Uz klāja saulē gozējās vīrietis un sieviete, pēdējai uz galvas bija uzmests rožains viegla auduma lakats. Vīrietis viņai lasīja priekšā kādu grāmatu, un viņa šuva. Blakus tiem gulēja foksterjers.
«Nu, viņi var būt laimīgi ari pilsētās,» Bilijs teica.
Kajītes kāpnēs parādījās kāds japānis un, uznācis uz klāja, atsēdies jahtas priekšgalā, sāka plūkt vistu. Spalvas garā rindā peldēja pa straumi uz purvaino upes ieteku.
«0! Skaties!» Saksona dedzīgi iesaucās un rādīja uz jahtu. «Tas zvejo. Un makšķeres aukla piesieta viņam pie kājas.»
Vīrietis nolika atvērto grāmatu uz kajītes kāpnēm un izstiepa roku pēc auklas, sieviete pārstāja šūt, un foksterjers rēja. Vīrietis abām rokām ievilka makšķerauklu, tās galā bija liela zivs. Āķim uzlika jaunu ēsmu, un auklu atkal iesvieda ūdenī. Vīrietis to piestiprināja pie kājas lielā īkšķa un lasīja tālāk.
Piestātnē blakus Saksonai un Bilijam pienāca kāds japānis un sasaucās ar jahtā sēdētājiem. Viņam bija dažādi nesamie ar saknēm un gaļu, bet kabatas pilnas vēstulēm un rīta laikrakstiem. Vistas plūcējs piecēlās kājās, turēdams vistu rokā. Vīrietis viņam kaut ko teica, nolika grāmatu un, iekāpis nelielā laiviņā, kas bija piesieta jahtas stūres galā, sāka irties uz piestātni. Piebraucis viņš ievilka airus un abām rokām turējās pie piestātnes malas, laipni padodot labrītu.
«Bet es taču jūs pazīstu,» Saksona, Bilijam par lielu pārsteigumu, impulsīvi iesaucās. «Jūs esat…»
Viņa samulsusi aprāvās.
«Turpiniet vien,» vīrietis smaidīja.
«Jūs esat Džeks Hastingss, to es skaidri zinu. Es bieži redzēju jūsu ģīmetni laikrakstos, kad jūs bijāt krievu un japāņu kara korespondents. Jūs esat sarakstījis daudz grāmatu, bet es neesmu nevienu no tām lasījusi.»
«Jums taisnība,» viņš apstiprināja. «Un kā jūs sauc?»
Saksona pateica savu un Bilija vārdu un, redzot rakstnieka skatienu pievērstu viņu mugursomām, īsumā aprakstīja savas gaitas. Jādomā, ka saimniecība mēness ielejā bija ietekmējusi rakstnieka fantāziju, un, kaut japānis ar savu nesamo jau sen bija iekāpis laivā, Hastingss vēl nebrauca projām. Saksonai runājot par Karmelu, šķita, ka viņš pazītu visu Hola sabiedrību, un, izdzirdis, ka viņi abi grib doties uz Riovistu, viņš tos ielūdza pie sevis uz jahtas.
«O, arī mēs dodamies turp, apmēram pēc kādas stundas; tiklīdz straume kļūs mazāka, mēs dosimies ceļā,» viņš iesaucās. «Nāciet līdzi uz klāja. Ap pulksten četriem pēc pusdienas mēs jau varam būt tur, ja vispār būs daudzmaz ceļa vējš. Bet nu nāciet, mana sieva ir uz jahtas, un misis Hola ir viena no viņas labākajām draudzenēm. Mēs tikai nesen atgriezāmies no Dienvidamerikas, citādi būtu bijuši Karmelā, Hols mums jau par jums rakstīja.»
Otrreiz dzīvē Saksona atradās laivā, bet Klejotājs bija pirmā jahta, kur tā ieradās. Rakstnieka sieva, ko viņš sauca par Klāru, viņus sirsnīgi apsveica, un Saksona jau pirmajā brīdī viņu iemīļoja, saņemot pretim tādas pašas simpātijas. Viņas tik ļoti līdzinājās viena otrai, ka jau pēc dažām minūtēm Hastingss vērsa pārējo uzmanību uz šo apstākli. Viņš lika tām nostāties blakus, vēroja viņu acis, mutes, ausis, salīdzināja kājas, rokas, matus, un zvērēja, ka viņa dārgākais sapnis esot iznīcināts, proti, ka forma, pēc kuras lieta viņa Klāra, pēc tam sasista.
Klārai iebilstot, ka tā varējusi būt apmēram tā pat! forma, viņas sāka salīdzināt savus dzīves stāstus.
Viņas abas bija cēlušās no pirmiecejotājiem. Ari Klāras māte bija šķērsojusi prēriju vēršu pajūgā un, tāpat kā Saksonas māte, pārziemojusi Sālsezeru pilsētā — patiesību sakot, viņa kopā ar savām māsām tur dibinājusi pirmo nemormoņu skolu šai stiprajā mormoņu cietoksnī. Un, ja Saksonas tēvs bija palīdzējis nemierniekiem Sonomā uzvilkt Lāča karogu, arī Klāras tēvs bija pievienojies Sonomā nemierniekiem un ar savu trupu jājis uz Sālsezeru pilsētu, kur bijis pilsētas galva tai laikā, kad izcēlušies mormoņu nemieri. Un, visu to papildinot, Klāra iegāja kajītē un iznesa koa koka instrumentu — Saksonas instrumenta dvīņu māsu — un abas viņas dziedāja Honolulu Tombay.
Hastingss nolēma, ka pirms izbraukšanas vēl jāietur pusdiena — viņš šo ēdienreizi dienas vidū vēl sauca vecajā vārdā; kad viņi nogāja lejā kajītē, Saksona bija pārsteigta un sajūsmināta par to, cik šādā niecīgā kajītē var būt mājīguma un ērtības. Bija taisni tik daudz vietas, lai Bilijs varētu stāvēt taisni. Ar koku apšūtais smaguma ķīlis gareniski dalīja kajīti divās daļās, un pie tā bija piestiprināts sabīdāms galds, kur viņi ieturēja maltīti. Mīksti, zemi, gaiši zaļu drēbi apsisti soli bija visgarām abām kajītes sienām un reizē kalpoja kā guļvieta un dīvāns. Priekškars, ar āķiem piekabināts pie griestiem un grīdas, naktīs nodalīja vienu no šīm kojām misis Hastingsai, pārvēršot to atsevišķā guļvietā. Iepretim, otrā pusē, bija abu japāņu kojas, bet jahtas priekšgalā zem klāja atradās kambīze, tik maza, ka virējs tur varēja strādāt tikai salīcis. Otrs japānis, kas bija atvedis pārtiku un pastu, apkalpoja pie galda.
«Jūs meklējat rančo mēness ielejā,» Hastingss beidzot teica, kad bija pastāstījis savai sievai par abu ceļinieku gaitām.
«O!… vai tad tu nezini…» viņa iesaucās, bet rakstnieks lūdza tai klusēt.
«Cstl» viņš pavēlēja un tad pagriezās pret saviem viesiem. «Klausieties. Idejā par mēness ieleju ir kaut kas, bet es jums neteikšu, kas. Tas ir noslēpums. Redziet, mums Sonomas ielejā ir rančo, kādas astoņas jūdzes no Sonomas pilsētas, tur, kur karoja jūsu tēvi, meitenes. Un, ja kādreiz mūs apmeklēsit, es jums atklāšu noslēpumu. Bet varat man
ticēt, ka tam ir sakars ar jūsu mēness ieleju. — Vai ne tā, draudzene?»
Sai vārdā viņš sauca savu sievu.
Viņa smaidīja, smējās un palocīja galvu.
«Iespējams, ka mūsu ielejā jūs atradīsit to, ko meklējat,» viņa teica.
Bet Hastingss purināja galvu, liegdams viņai tālāk runāt. Viņa pagriezās pret foksterjeru un lika tam lūgt gabalu gaļas.
«Tā ir Pegija,» viņa stāstīja Saksonai. «Mums dienvid- jūrā bija divi īru terjeri, brālis un māsa, bet tie nobeidzās. Mēs tos dēvējām par Pegiju un Posumu, un šī te nosaukta i
pirmās Pegijas vārdā.»
Biliju sajūsmināja vieglums, ar kādu Klejotājs manevrēja. Viņiem vēl pie galda sēžot, abi japāņi pēc Hastingsa mājiena bija uzgājuši uz klāja. Bilijs dzirdēja viņus atsie- nam falles, nometām buru gredzenus un ar niecīgu velteni paceļam enkuru. Pēc dažām minūtēm viens no viņiem sauca lejup kajītē, ka viss esot sakārtots, un pusdienotāji izgāja uz klāja. Uzvilkt buras bija dažu minūšu darbs. Tad virējs un junga ievilka enkuru, un, vienam to velkot, otrs izklāja klīverburu. Hastingss, pie stūres stāvēdams, rīkojās ar šoti. Klejotājs sakustējās, buras piepūtās, un laiva, viegli nosveroties uz sāniem, slīdēja pa gludo ūdens virsmu ārā no Ņujorkas kanāla purvainajiem ūdeņiem. Japāņi saritināja faili un tad nogāja lejā pusdienot.
«Drīz sāksies paisums,» teica Hastingss, rādīdams uz kādu svītrotu boju, kas šūpojās straumē kanāla malā.
Kolinsvilas niecīgās mājeles, kam viņi tagad tuvojās, nozuda aiz kādas zemas strēles, bet Montesuma kalni, kas ar savām slaidajām viļņotajām līnijām mierīgi zīmējās pie apvāršņa, šķita tikpat tālu kā bijuši.
Paskrējis garām Montesuma dumbrainei un iegriezies Sakramento, Klejotājs atradās cieši pie Kolinsvilas. Saksona sasita plaukstas.
«Tās jau izskatās kā no papes izgrieztas rotaļu mājiņas,» viņa teica, «un kalnainie lauki aiz tām kā uzgleznoti.»
Viņi burāja gar daudzām zvejnieku laivām, kas bija tā iekārtotas, ka tur dzīvoja arī zvejnieku ģimenes. Sievietes t
un bērni, tāpat kā vīrieši laivās, bija tumšādaini, melnām acīm — svešinieki. Braucot tālāk pa upi uz augšu, viņi vēroja bagarus, kas rakās upes smilšainajā gultnē, pilnām mutēm izceļot no tās smiltis un dūņas un kraujot no tām
varenus dambjus. Dambja malas bija noklātās ar simtiem jardu gariem kārklu pinumiem, ko saturēja tērauda tauvas un cementa bluķi. Kārkli drīz vien iesakņosies, Hastingss stāstīja, un, kad pinums būs sapuvis, saknes tomēr turēs smiltis.
«Bet tam vajag būt ellišķi dārgam pasākumam,» Bilijs lēsa.
«Bet zeme ir to vērta,» Hastingss paskaidroja. «Tā ir visauglīgākā zeme pasaulē, šī Kalifornijas daja ir kā Holande. Tam gandrīz nevarētu ticēt, bet ūdens līmenis, kur tagad braucam, ir augstāks nekā šī sala. Sala ir gandrīz kā caura šķirbaina laiva, kas pastāvīgi jādrīvē un jāizpumpē, nepārtraukti dienu un nakti. Un tomēr tas atmaksājas, tas atmaksājas.».
Atskaitot bagarus, tikko izsmeltās smiltis, kārklu pinumus un dienvidos Diablo, nekas cits nebija redzams. Šad tad viņiem pabrauca garām kāds upes tvaikonis, un pa kokiem laidelējās zivju gārņi.
«Seit, jādomā, ir ļoti vientulīgi,» Saksona teica.
Hastingss smējās un pastāstīja viņai, ka vēlāk viņa domāšot citādi. Viņš tai daudz stāstīja par zemi visgarām upei un pēc kāda laika sāka runāt par nomas saimniecībām, uz ko viņu bija pamudinājusi Saksona, ieminoties par anglosakšu zemes kāri.
«Zemes cūkas,» viņš dusmīgi teica. «Tā mēs viņus šeit dēvējam. Kā kāds vecs ūpis reiz teica lauksaimniecības izmēģināšanas stacijas profesoram: «Velti jūs gribat mani mācīt, kā saimniekot. Es zinu visu, kas man par to jāzina. Vai es neesmu jau trīs sētas izsaimniekojis?» Lūk, šādi cilvēki izsaimniekoja Jaunangliju. Tur tālāk ir veselas joslas, kas pārvēršas gluži vai mežonīgos džungļos. Vienā štatā savairojies tik daudz meža zvēru, ka tie kļūst tīri par postu. Pamestu lauksaimniecību ir desmitiem tūkstošu. Redzēju to sarakstu — saimniecības Ņujorkas štatā, Ņū- džersijā, Masačūsetsā, Konektikutā. Tās lēti pārdod. Cenas, ko par tām prasa, nesegtu pat labošanas darbus, un zemi, pats par sevi saprotams, dod līdzi par velti.
Un tā tas ir viscaur visā zemē: vai nu vienā, vai otrā veidā posta zemi — Teksasā, Misūri, Kanzasā un šeit, Kalifornijā. Ņemsim, piemēram, nomas lauksaimniecību! Manā apvidū ir rančo, kura zeme bija vērta savus simts divdesmit piecus dolārus akrā. Un tā arī ienesa tik daudz, kā aplēsts. Kad vecais saimnieks nomira, dēls izrentēja rančo kādam portugālim. Piecu gadu laikā portugālis bija nosmēlis visu krējumu un izsūcis visu labumu. Pēc tam rančo iznomāja citam portugālim, šoreiz uz trim gadiem, un tas izspieda šeit vairs tikai ceturto daļu no tā, ko bija saņēmis pirmais. Neradās vairs neviens trešais portugālis, kas gribētu nomāt šo noplicināto rančo. Nekas vairs nebija palicis pāri. Kad vecais saimnieks nomira, rančo bija piecdesmit tūkstošu vērts. Beigās dēls par to saņēma vienpadsmit tūkstošus. Jā, es esmu redzējis zemi, kas deva divpadsmit procentus, un pēc tam, kad krējums bija nosmelts, vairs tikai ceturtdaļprocenta.»
«Mūsu ielejā ir tas pats,» misis Hastingsa teica. «Visas vecās saimniecības sabrūk. Atceries Elbelsetu, draugs.» Viņas vīrs apstiprinādams pamāja ar galvu. «Kad mēs to pirmoreiz redzējām, tā bija īsta paradīze. Tur bija dambji un ezeri, skaistas pļavas, trekni zāļu lauki, vīnogulājiem noauguši pakalni, simtiem akru labu ganību, brīnišķi priežu un ozolu meži, mūra siltumnīca, mūra šķūņi un saimniecības ēkas, dārzi — o, vajadzīgas daudzas stundas, lai visu to notēlotu. Kad misis Bela nomira, ģimene izklīda, un saimniecību sāka iznomāt. Un tagad tā ir īsta postaža. Mežus pārdeva malkā. Vīnkalni nekopti, atskaitot mazu gabaliņu, kas nepieciešams rentniekam, itālietim, paša vajadzībām; pārējā saimniecībā viņi nodarbojas ar pienkopību. Pagājušā gadā es tur reiz jāju cauri, un man bija gandrīz vai jāraud. Skaistais augļu dārzs ir taisni šausmīgs. Iestrādātie lauki aizauguši. Lielie šķūņi sabrukuši, tāpat daļa siltumnīcas — otru daļu viņi izlieto par kūti. Un dzīvojamā māja! To nemaz nevar izstāstīt!»
«Tas jau kļūst par arodu,» Hastingss turpināja. «Tie ir profesionāli «staiguļi». Viņi iznomā kādu saimniecību, dažos gados izsūc tur visu labumu un tad dodas tālāk. Viņi nedara tā kā ārzemnieki — japāņi, ķīnieši un visi citi. Parasti tā ir kūtra klaiņotāju, trūcīgo balto šķira, kas nekā cita nezina, kā izsūkt zemi vienā vietā un tad doties tālāk. Ņemsim, piemēram, itāliešus un portugāļus mūsu zemē. Tie rīkojas citādi. Viņi ierodas šeit bez graša kabatā, strādā pie saviem tautiešiem, līdz iemācās daudzmaz runāt šīs zemes valodu un drusku iepazīstas ar šejienes paražām. Tad viņi paliek uz vietas. Ko viņi kāro, tā ir zeme, pašu zeme, ko tie var mīlēt, kopt un sargāt. Bet kur viņi to ņem? Krāt no algas un tad iepirkt zemi, tas velkas gausi. To var izdarīt ātrāk. Viņi rentē to. Trīs gadu laikā no rentētas, citam vīram piederošas zemes var izspiest pietiekoši daudz visam mūžam. Tā ir zemes aplaupīšana, izvarošana; bet tā to dara. Savienotās Valstīs tā mēdz darīt.»
Viņš pēkšņi pagriezās pret Biliju.
«Klausieties, Roberts. Jūs un jūsu sieva meklējot zemi, gribot iegūt paši savu zemi. Jūs to Joti vēlaties. Sekojiet manam padomam. Tas ir salts, nežēlīgs padoms. Iznomājiet kādu lauku sētu, kur saimnieks miris un dēli un meitas ir par smalkiem, lai dzīvotu laukos. Un tad izsūciet to. Izspiediet tur no zemes pēdējo dolāru, un triju gadu laikā jūs iegūsit pietiekoši daudz, lai nopirktu paši savu saimniecību. Un tad sāciet no jauna, kopiet un barojiet savu zemi. Katrs dolārs, ko tur ieliksit, jums divkārši atmaksāsies. Rūpējieties par to, lai jūsu saimniecībā nav vecu krāmu, vai tas būtu zirgs, govs, cūka, vista vai arī vīna stāds, gādājiet, lai viss būtu jauns un tīras sugas.»
«Bet tas taču ir noziegums,» Saksona iesaucās. «Tas ir ļauns un nejauks padoms.»
«Mēs dzīvojam ļaunā un nejaukā laikmetā,» Hastingss atbildēja, pie tam īgni smaidīdams. «Sāda zemes izsūkšana plašos apmēros pašreiz Savienotajās Valstīs ir nacionāls noziegums. Es jūsu vīram nedotu šādu padomu, ja nebūtu pārliecināts, ka zemi, ko viņš izmantos, tik un tā izsūktu kāds itālietis vai portugālis. Ja jūs kaut kur apme- taties uz dzīvi, sūtiet ziņu savām māsām, māsīcām un krustmātēm, lai tās ierodas. Ja jūs būtu izslāpusi un redzētu, kā deg kāda tirgotava, kur iet bojā brīnišķs rein- vīns, vai jūs neizstieptu roku pēc tā un nedzertu? Nu, lūk, nacionālā tirgotava daudzās vietās stāv liesmās, un daudzas labas lietas iet bojā. Ņemiet, kas jums vajadzīgs. Ja jūs to nedarīsit, paņems ieceļotāji.»
«Ak, jūs viņu nepazīstat,» misis Hastingsa steidzās paskaidrot. «Viņš visu laiku to vien dara, kā sargā savu zemi. Mežu vien mums ir apaļi tūkstoš akri. Bez viņa atļaujas tur nedrīkst nocirst neviena koka, kaut gan viņš pats tur rīkojas kā ķirurgs. Viņš ir iestādījis simts tūkstoš koku, drenē pļavas, rok grāvjus, eksperimentē ar ganībām un dara daudz citu lietu. Un arvien no jauna iepērk kādu izsūktu saimniecību, kas saiet ar mūsējās robežām, un sāk atveseļot zemi.»
«Un tomēr es zinu, ko runāju,» Hastingss viņu pārtrauca. «Un savu padomu atpakaļ neņemu. Es mīlu zemi. Un tomēr, ja es būtu nabaga vīrs, es vēl šodien pat nomātu piecsimt akru, lai varētu pēc tam nopirkt pats savus divdesmit piecus akrus zemes. Kad jūs ieradīsities pie mums Sonomas ielejā, es jums visu izskaidrošu, parādīšu šīs spēles abas puses. Parādīšu, ko var celt un ko iznīcināt. Un, ja jūs tad atrodat kādu lauku sētu, ko īpašnieki dod izsūkšanai, tad grābiet tikai ciet, jā, un dariet to paši.»
«Jā, un pats viņš apdrošina savu īpašumu līdz pat skurstenim, lai aizkavētu, ka kādi pieci simti akru nenonāk kāda ogļudeģa rokās,» misis Hastingsa smējās.
Viņiem priekšā, Sakramento kreisajā krastā, kur Montesuma kalni pārgāja līdzenumā, parādījās Riovista. Klejotājs pa mierīgo ūdeni paslīdēja garām tvaikoņu pieturas vietai, piestātnēm un preču namiem. Abi japāņi bija jahtas priekšgalā. Atskanot Hastingsa pavēlei, nolaida klīverburu, un viņš samazinātā ātrumā iegrieza Klejotāju vējā un pēc kāda laika iesaucās: «Izmetiet enkuru!» Enkurs ieslīdēja ūdenī, un jahta piegula tik tuvu krastam, ka vītola zari klāja mazo jahtai piesieto laivu.
«Tālāk pa upi uz augšu mēs mēdzam piestāt pie paša krasta,» misis Hastingsa teica, «un, kad no rītiem pamostamies, mūsu kajītē raugās zari.»
«O!» Saksona murmināja, rādīdama uz tūkumu pie rokas locītavas. «Redziet, moskīts!»
«Vēl tiem daudz par agru,» Hastingss teica. «Bet vēlāk tie ir šausmīgi.»
«Mēness ielejā gan to nav,» viņa teica.
«Nē, nekad,» misis Hastingsa apstiprināja, un viņas vīrs ļoti nožēloja, ka tiem nav lielākas kajītes, kur abiem ceļotājiem pārgulēt.
Kāds auto brauca pa uzbērumu, un jaunie vīrieši un sievietes, kas tur sēdēja iekšā, jautri uzsauca: «Ak jūs, bērni!» Saksonai, Bilijam un Hastingsam, kas irās mazajā laiviņā uz krastu. Hastingss tāpat viņiem atbildēja. Saksona tīksmi vēroja viņa saulē iedegušo seju, un tai bija jādomā par Marka Hola zēna jautrību un visu viņa Karmelas baru.
Pārbraukuši augšpus Riovistai ar veclaicīgu plostu pāri Sakramento, Saksona un Bilijs atradās upju zemē. Tas, ko Saksona redzēja no dambja augstuma, viņai bija kā atklāsme. Zem viņas, zemāk par upes līmeni, cik tālu vien acis sniedza, pletās zems plašs līdzenums. Uz visām pu
sēm veda ceji, un viņa redzēja daudzu zemnieku mājas, par kurām, atrodoties viņpus vītoldambja upes pusē, nemaz nebija nojautusi.
Viņi nodzīvoja bagātajā saimniecību salā trīs nedējas, un šai laikā pastāvīgi uzmeta jaunus dambjus un izpumpēja ūdeni, nepārtraucot šo darbu ne dienu, ne nakti. Tā bija vienmuļa zeme, viscaur tā pati bagātā, devīgā zeme ar vienu vienīgu raksturīgu pazīmi — Diablo kalnu, kas vienmēr bija redzams: pusdienas tveicē tas snauda, vakara debesīs liels un varens zīmēja savas robainās kontūras, lai kā sapnis iznirtu no sidrabaini mirdzošās rītausmas krēslas.
Dažreiz kājām, bet visbiežāk ar nelielu upes tvaikoni viņi nonāca līdz Vidusupes kūdras purviem un pa San- džokvinu lejā līdz Antiohai, kā arī pa Džordžina Slovu līdz Valnatgrovai pie Sakramento. Bet tā bija sveša zeme. Te mudžēja tūkstošiem laukstrādnieku, un tomēr Saksona un Bilijs bija gājuši dienām ilgi un nebija sastapuši neviena, kas runātu angliski. Dažreiz viņi uzgāja veselus ciemus, kur dzīvoja ķīnieši, japāņi, itālieši, portugāļi, šveicieši, indieši, korejieši, norvēģi, dāņi, franči, armēņi, slāvi — gandrīz visu nāciju piederīgie, tikai ne amerikāņi. Džordžinas lejas galā viņi satika kādu amerikāni, kas neatļautā kārtā piekopa zveju ar murdiem, un otru, brīnišķu biškopi, kas neizsakāmi nīda visu, kam bija kāds sakars ar politiku. Valnatgrovā, kur kūsāja dzīvība, bija vairāki amerikāņi — tirgotājs, viesnīcnieks, miesnieks, noliktavu uzraugs un pārceltuves īpašnieks. Lielākā daļa zemes piederēja amerikāņiem, kas dzīvoja citur un pastāvīgi to pārdeva ārzemniekiem.
Japāņu pilsētā notika vai nu kaušanās, vai arī izpriecas sarīkojums, viņi nevarēja pateikt, kas īsti, kad Saksona un Bilijs atstāja to aizmugurē, dodoties laukā no ostas uz Sakramento pusi.
«Jā, mēs sēdam gan uz savas mājas kāpnēm,» Bilijs rūca. «Un drīz viņi mūs arī no turienes nogrūdīs.»
«Mēness ielejā tā nebūs,» Saksona, viņu drošinādama, teica. Bet viņš nespēja samierināties un rūgti sacīja:
«Un neviens no šiem sasodītajiem ārzemniekiem tā neprot apieties ar zirgiem kā es.»
«Bet laukus apsaimniekot prot, tas ir skaidrs,» viņš vēl piebilda.
Skatoties viņa saīgušajā sejā, Saksonai pēkšņi ienāca prātā kāda litogrāfija, ko tā bija redzējusi savā bērnībā.
Tur bija kāds prēriju indiānis, izkrāsojies un spalvām izpušķojies tas sēdēja zirgam mugurā un izbrīnā blenza uz dzelzceļa vilcienu, kas joņoja pa nesen ieliktām sliedēm. Indiāņu laiks bija pagājis, viņus bija aizskalojis jaunais vilnis, kas vēlās pāri zemei līdz ar jauno dzelzceļu. Un viņai bija jādomā par to, vai Bilijs un viņam līdzīgie arī nolemti aizskalošanai, vai arī viņus aizskalos šī jaunā, apbrīnojami čaklā dzīves straume, kas še ieplūda no Eiropas un Āzijas.
Sakramento viņi palika divas nedēļas, un Bilijs strādāja pie kāda staļļu īpašnieka, lai sapelnītu naudu tālākam ceļojumam. Viņi bija raduši dzīvot sālsūdens krasta klimatā, kā Oklendā un Karmelā, un tālāk zemes iekšienē nemaz negāja. Par siltu! Viņi sprieda par Sakramento un devās ar vilcienu pāri purvainam apgabalam uz Davis- vilu. Seit viņi mainīja maršrutu un devās uz skaisto Vud- lendu, kur Bilijs saņēma darbu pie kāda važoņa, un Saksonai izdevās no viņa dabūt atļauju dažas dienas strādāt pie augļu novākšanas. Kad Bilijs jautāja, ko tā ar nopelnīto naudu darīšot, viņa noslēpumaini klusēja, līdz viņš, Saksonu ķircinot, visu šo lietu aizmirsa. Viņa tam nestāstīja nekā ne par vēstuli, ko bija aizrakstījusi Budam Stro- dersam, ne arī zilo naudas zīmi, kas bija pielikta vēstulei.
Viņi abi cieta no nepierastās tveices. Bilijs paskaidroja, ka viņi pametuši aiz sevis klimatu, kur naktīs vajadzīgas segas.
«Seit nav arī sarkankoku,» Saksona teica. «Mums jāiet uz rietumiem, krasta virzienā. Tur mēs atradīsim mēness ieleju.»
No Vudlendas viņi devās pa lauku ceļiem uz augļu paradīzi Vakavilu dienvidrietumos. Seit Bilijs vispirms strādāja pie augļu novākšanas un pēc tam par važoni, un šeit Saksona saņēma no Buda Strodersa vēstuli un mazu pasta sainīti. Kad Bilijs pēc nobeigtā dienas darba ieradās pie viņas, tā viņam lika klusēt un aizvērt acis. īsu brīdi viņa kaut ko darīja pie Bilija kokvilnas darba krekla. Viņš pašreiz sajuta vieglu dūrienu, it kā adatas pieskārienu, un sāka rūkt, bet viņa smējās un lika turēt acis cieti.
«Tagad atver acis un noskūpsti mani,» viņa dziedāja. «Tad es tev parādīšu, kas tas ir.»
Viņš to noskūpstīja un apskatījies redzēja, ka tam piestiprināta pie krekla zelta medaļa, ko viņš bija ieķīlājis tai
dienā, kad viņi bija kinematogrāfā un redzēja filmā lauku sētu, kas tos veda uz domām par dzīvi laukos.
«Ak tu neprātīgais bērns!» viņš iesaucās, kad bija viņu satvēris un pievilcis sev klāt. «Ak, tad tā tu gribēji izlietot savu augļu naudu? Un es par to pat sapņot nesapņoju! Bet tagad es tevi pārmācīšu!»
Un viņa ļāvās Bilija skavām, tīksmi izjūtot valdonību, kas plūda no šā spēcīgā vīra, un viņš, to piekļāvis sev cieši klāt, dejoja un lēkāja, līdz kafijas kanna sāka kūsāt pāri malām un Saksona metās glābt, kas vēl glābjams.
«Es vienmēr ar to lepojos,» viņš atzinās, kad pēc vakariņām tina savu cigareti. «Tā man atgādina bērnu dienas, kad biju vēl amatieris un pamatīgi izdalīju belzienus. Toreiz biju krietns puisis, vari man ticēt. Bet vai zini, esmu jau paspējis to visu aizmirst. Man liekas, ka no Oklendas mūs šķir tūkstoš gadu un desmit tūkstoš jūdžu.»
«Nu, tad šī vēstule tev to atkal atgādinās,» Saksona teica un sāka lasīt viņam Buda vēstuli.
Buds, kā redzams, bija pārliecināts, ka streika iznākums Bilijam zināms, un tādēļ aprobežojās tikai ar atsevišķu notikumu aprakstu, kā, piemēram, to, kas atkal pieņemti darbā, kas izslēgti. Pašam par lielu izbrīnu arī viņš bija uzņemts atpakaļ darbā un brauca tagad ar Bilija pajūgu. Vēl pārsteidzošāks tomēr bija tas, ko viņš ziņoja tālāk. Vecais staļļu priekšstrādnieks bija nomiris, un divi citi priekšstrādnieki tikai visu jaukuši. Bet svarīgākais tas, ka staļļa īpašnieks tai dienā runājis par Biliju un žēlojies, ka Bilijs nozudis.
«Nepārproti mani,» Buds rakstīja. «Boss ļoti labi zina visas tās kaujas, ko tu esi izcīnījis. Esmu pārliecināts, ka viņš zina visu to streiklaužu vārdus, ko tu esi piekāvis. Un tomēr viņš man teica: «Stroders, ja jūs man nedrīkstat dot viņa adresi, aizrakstiet viņam, lai viņš nāk atpakaļ un pamēģina. Es viņam maksāšu simts divdesmit piecus dolārus mēnesī, un viņš būs staļļu virsuzraugs.»»
Saksona labi slēptās bailēs gaidīja, līdz vēstule bija izlasīta. Bilijs izstiepās visā garumā uz zemes un, atspiedies uz elkoņiem, pūta gaisā dūmu gredzenus. Viņa lētais kokvilnas krekls — tas taisni mirdzēja zelta medaļas spožumā, kas staroja ugunskura gaismā — priekšā uz krūtīm bija pavēries vaļā, un varēja redzēt viņa gludo ādu un lepno krūšu liekumu. Viņš pavērās sev apkārt — viņa skatiens slīdēja pār segām, kas bija izklātas lapoto zaru paēnā, pāri ugunskuram un iedauzītajai nokvēpušajai kafijas kannai, cirvim, kas pusē iecirsts bija iekodies koka bluķī, un beidzot tas apstājās pie Saksonas. Viņa skatiens uzmanīgi un vērīgi pētīja to, bet viņa tam nepalīdzēja.
«Jā,» viņš beidzot teica, «viss, kas tev darāms, ir aizrakstīt Budam Strodersam, ka es labprāt vēlētos redzēt bosu un viņa piedāvājumu elles dibenā. Un, ja nu mēs reiz to pārrunājam, man liekas, ka vajadzēs aizsūtīt viņam naudu, lai izpērk manu pulksteni. Aplēs, cik procentu jāmaksā. Mētelis var palikt tur un manis dēļ kaut sapūt.»
Bet tveice zemes iekšienē nenāca viņiem par labu. Viņi sāka kristies svarā un zaudēja kā garīgi, tā miesīgi savu spraigumu. Kā Bilijs izteicās — viņu zīds malās sākot noplūkt. Un viņi ņēma uz muguras savus nesamos un devās rietumu virzienā šķērsām pāri kalniem. Beriesa ielejā viņus lielā karstuma dēļ sāka mocīt galvas sāpes, un acis žilbināja spožā saules gaisma, tādēļ tie gāja tikai agri rītos un vēlu pēcpusdienās. Nākošā bija Sonomas ieleja, kur atradās Hastingsa rančo, kurā tie bija aicināti iegriezties. Un viņi to būtu arī darījuši, ja Bilijs nejauši nepamanītu kādā laikrakstā īsu piezīmi, ka rakstnieks aizceļojis kaut kur Meksikā pētīt kādu revolūciju, kas tur izcēlusies.
«Mēs varam viņu apmeklēt citu reizi,» Bilijs teica, kad tie devās projām uz ziemeļrietumiem caur Napas ielejas vīnkalnu un augļu dārzu apgabalu. «Mēs esam kā tie miljonāri, par kuriem vienmēr mēdza dziedāt Bērts, tikai ar to starpību, ka tas ir laiks, ko mēs varam šķiest pilnām saujām. Viens virziens mums tikpat labs kā otrs — bet rietumi tomēr ir labāki.»
Trīs reizes Bilijam Napas ielejā piedāvāja darbu, un viņš katru reizi to noraidīja. Saksona apmierināta redzēja, ka mazajos kanjonos, kas šķērsoja ielejas rietumu nogāzi, auga sarkankoki. Kalistogā, kur beidzās dzelzceļa līnija, viņi redzēja pasta ratus ar sešiem zirgiem priekšā, kas devās uz Midltonu un Loverlēku. Viņi apsprieda, kādu maršrutu izvēlēties. Ceļš veda uz ezeru apgabalu, nevis krasta virzienā, un tādēļ Bilijs un Saksona devās uz rietumiem pāri kalniem uz Krievu upes ieleju, kas sākās Heldsburgā. Kādu laiku tie gāja cauri plašiem apiņu laukiem, bet Bilijs tur atteicās strādāt kopā ar indiāņiem un ķīniešiem.
«Te nevarētu ne stundu nostāvēt blakus, lai neielauztu tiem pakaušus,» viņš paskaidroja. «Un bez tam Krievu upe tik jauka. Nāc, apmetīsimies šeit un izpeldēsimies.»
Un tā viņi lēni klīda pa plašo, auglīgo ieleju uz ziemeļiem; viņi bija tik laimīgi, ka gluži aizmirsa darbu, kas bija tik nepieciešams; bet mēness ieleja tikmēr bija ka zelta sapnis, kaut tāls, bet kādu dienu tas tomēr pārvērtīsies īstenībā. Kloverdēlā Bilijam laimējās atrast darbu. Pa daļai vedēju slimības, pa daļai dažādu neveiksmju dēļ turienes pasts meklēja važoņus. Katru dienu vilcieni atveda veselus barus pasažieru, kas devās uz siltavotiem, un Bilijs tik droši brauca ar sešjūgu pāri kalniem, it kā savā mūžā cita nekā nebūtu darījis. Otrā braucienā Saksona sēdēja tam blakus uz augstā vedēja sēdekļa. Pēc četrpadsmit dienām ieradās vedējs, ko Bilijs bija aizstājis, «n Bilijam piedāvāja stallī noteiktu vietu, bet viņš to noraidīja, saņēma algu un devās tālāk ziemeļu virzienā.
Saksona bija iegādājusies mazu foksterjera kucēnu un nosauca to par Posumu pēc tā suņa, par kuru tai bija stāstījusi misis Hastingsa. Šunelis vēl bija tik mazs, ka drīz vien noberza jēlas kājas, un Saksona viņu nesa, līdz Bilijs to uzsēja uz sava saiņa un rūca, ka suns tam plūkājot matus.
Vīnogu vākšanas laikam tuvojoties beigām, viņi sasniedza Asti un, pirmā ziemas lietus izmērcēti, ieradās Ju- kaijā.
«Vai tu vēl atceries, kā Klejotājs šāvās pa ūdens virsmu?» Bilijs jautāja. «Redzi, un tāpat ir ar šo vasaru — tā ir taisni aizlidojusi. Un tagad mums jāmeklē sev ziemas mājoklis. Jukaija šķiet labs patvērums. Jāmēģina noīrēt šim vakaram istabu un jāizžāvē drēbes. Rīt no rīta es iešu un uzmeklēšu lielākā staļļa īpašnieku, un, ja man laimēsies dabūt darbu, noīrēsim kādu mājeli, un visu ziemu mums būs laika diezgan apspriest, kurp dosimies nākošgad.»
Šī ziema bija daudz garlaicīgāka nekā pagājusī, Karmelā pavadītā. Saksonai arvien bija patikusi Karmelas sabiedrība, bet tagad viņa par to domāja ar vēl lielāku sirsnību. Jukaijā viņiem bija tikai dažas paviršas pazīšanās. Šeit dzīvoja ļaudis, kas piederēja vairāk strādnieku šķirai, vai arī bagātnieki, auto īpašnieki, kas sagājās tikai savā starpā. Te nebija demokrātiskas mākslinieku kolonijas, kas, nevērojot kārtu starpību, bija ar viņiem labos draugos.
Un tomēr tā bija skaista ziema, skaistāka nekā agrāk Oklendā pieredzētās. Bilijs nebija atradis pastāvīgu darbu un tādēļ bieži bija mājās. Viņi dzīvoja no rokas mutē savā mazajā, īrētajā namiņā un jutās neizsakāmi laimīgi. Strādājot Jukaijas lielākajā stallī par ekstrā važoni, Bilijam bija tik daudz brīva laika, ka viņš neviļus sāka piedalīties zirgu tirdzniecībā. Tas bija riskanti, un ne vienu reizi vien viņš nonāca naudas grūtībās, bet uz galda ēdiens vienmēr bija labs, un arī ar drēbēm tiem nevajadzēja briesmīgi skopoties.
«Sasodītie zemnieki — netieku ar tiem nekādā galā,» viņš kādu dienu smējās, kad atkal reiz bija pamatīgi iekritis. «Vasarā viņi pieņem pensionārus, lai ziemā, viens otru krāpjot, krietni nopelnītu. Un varu tev, Sakson, teikt, ka esmu no viņiem jau daudz ko iemācījies. Drīz vien viņi vairs neapvedīs mani ap stūri — vari būt pārliecināta. Un tas ir jauns arods, ko te iemācījos. Tagad varu visur sev nopelnīt maizi, tirgojoties ar zirgiem.»
Bieži vien Bilijs paņēma no staļļa kādu pašreiz nevajadzīgu jājamo zirgu, un Saksona viņu pavadīja, jo zirgu tirdzniecība tam diezgan bieži lika klaiņot pa apkārtni. Viņa pavadīja Biliju arī tad, kad tas veda komisijā nodotos zirgus. Un viņi abi, nemaz nesarunājoties, nāca pie jaunas atziņas par savu turpmāko ceļojumu. Tas bija Bilijs, kas sāka pirmais par to runāt.
«Vienu dienu uzskrēju kādiem ratiem — tie stāv kaut kur pilsētā, un kopš tā laika man vienmēr par tiem jādomā. Nav nekādas nozīmes likt to tev minēt, tu to neuzminētu. Es tev pastāstīšu — tie ir īsti ceļa un dzīvojamie rati, tik lieliski, kādus vēl nekad neesmu redzējis. Tiešām tik stipri kā māja. Tie pagatavoti Pudžetsoundā un visu ceļu vesti šurp. Tos nevar bojāt ne krava, ne nelāga ceļi. Nabaga puisis, kas tos pasūtījis, bijis diloņslims. Viņam braucis līdzi ārsts un virējs, bet šeit Jukaijā viņš pirms diviem gadiem apglabāts. O — kaut tu tos redzētul Tur ir visādas ērtības — tā ir māja uz riteņiem. Ja mēs varētu nopirkt tos un pāris kraķu, tad ceļotu kā karaļi un neliktos par gadalaiku ne zinis.»
«O! Bilij — tas ir tas, par ko visu ziemu sapņoju. Tas būtu lieliski. Un… nu jā, dažreiz, tā pa ceļiem klaiņojot, man uznāk bailes, ka tu neaizmirsti, kāda tev jauka, mīļa sieva… un braucot es varētu paņemt līdzi .visas savas skaistās lietiņas.»
Bilija zilajās acīs pavīdēja silts mirdzums, kas kā viegls mākonis aizsedza acu dzidrumu, un viņš mierīgi teica:
«Arī es par to esmu domājis.»
«Un tu varētu vest līdzi bisi un šauteni, arī makšķeres un vēl daudz ko citu,» viņa ātri turpināja. «Bez tam arī krietnu cirvi, nevis tādu mazu nieku kā tagad, par kuru tu vienmēr dusmojies. Posums varētu atpūtināt savas kājas. Bet vai tu tos varēsi nopirkt? Cik viņi prasa par tiem?»
«Apaļus spožus simts piecdesmit dolārus,» viņš atbildēja, «bet tas par šādiem ratiem nav dārgi prasīts. Par to naudu tie gandrīz kā iedāvināti. Es tev saku, tam, kas tos licis taisīt, tie maksājuši vismaz četrsimt, un es labus ratus spēju atšķirt pat tumsā. Ja es tagad noslēgšu darījumu ar Kesvela sešiem zirgiem — saki, tu taču manīji, ka es šodien satikos ar zirgu uzpircēju? Ja viņš tos nopirks, kā tu domā, kurp viņš tos sūtīs? Bosam, taisni uz Oklendas staļļiem. Tev viņam jāuzraksta vēstule. Šad tad izdodas dabūt zirgus ļoti lēti, un, kad boss uz to ielaidīsies, es saņemšu parastos starpnieka procentus. Bet viņam būs man jāuztic krietni daudz naudas, un to viņš nedarīs, ja atcerēsies visus tos streiklaužus, ko esmu piekāvis.»
«Ja jau viņš ar mieru uzticēt tev savu staļļu uzraudzību, viņam nebūs bail uzticēt tev naudu,» Saksona teica.
Bilijs paraustīja plecus, it kā pieticība viņam neļautu tam ticēt.
«Nu labi, ja es varētu pārdot Kesvela sešus zirgus, mēs varam atstāt visas lēses šo mēnesi nemaksātas un nopirkt ratus.» ,
«Bet zirgi?» Saksona norūpējusies jautāja.
«Tie — pēc tam — kaut man būtu dažus mēnešus jāiesaistās noteiktā darbā. Vienīgā nelaime tā, ka būs jau diezgan vēla vasara, pirms varēsim doties ceļā. Bet nāc tagad līdzi uz pilsētu, es tev parādīšu ratus.»
Saksona apskatīja ratus un tā sajūsminājās, ka no uztraukuma nevarēja nakti gulēt. Kesvela sešus zirgus pārdeva, lēses uz vienu mēnesi atlika, un rati piederēja viņiem. Kādā lietainā rītā Bilijs uz visu dienu devās laukā no pilsētas raudzīt zirgus, bet nepagāja ilgs laiks, un viņš jau atkal atgriezās.
«Nāci» viņš jau no ielas uzsauca Saksonai. «Apģērbies un nāc. Es tev ko parādīšu.»
Viņš to aizveda pilsētas otrā galā uz kādu stalli un rādīja uz kādu nojumi, ko no visām pusēm ieskāva žogs.
Seit viņš izveda divus spēcīgus, dedzīgus kastaņu brū- numa zirgus ar dzeltenīgi baltām krēpēm un astēm.
«O, kādi skaistuļil Kādi skaistuļi!» Saksona sajūsmā sauca un piespieda vaigu viena zirga samtaini mīkstajam purnam, bet otrs viņai tikmēr piegrūda galvu, lai saņemtu arī savu glāsta tiesu.
«Vai tie nav skaisti?» Bilijs apbrīnodams teica un lika tiem Saksonas acu priekšā rikšot. «Tūkstoš trīs simti piecdesmit katrs — bet nemaz tik smagi neizskatās, tādēļ ka tiem tik smalki kauli. Nemaz negribēju ticēt, pirms nebiju nosvēris. Divi tūkstoši septiņi simti septiņas mārciņas par abiem. Es pirms divām dienām izmēģināju tos uz laukiem. Labi zirgi, bez vainas, velk labi un pieraduši pie automobiļiem un citām lietām. Būtu ar mieru derēt, ka tie velk labāk nekā jebkurš cits zirgu pāris, ko esmu redzējis agrāk. Saki, kā tu domā, vai tie derētu mūsu ratiem?»
Saksona gara acīm to redzēja un lēni purināja galvu, kad saprata, ka tas nav iespējams.
«Tos var dabūt par trīssimt dolāriem skaidrā naudā,» Bilijs turpināja, «un tas ir sasodīti izdevīgs pirkums. īpašniekam nauda vajadzīga kā ēst, un viņš ir kā traks uz pārdošanu. Viņš spiests tos pārdot — un pie tam tūlīt, Sakson, un, Dieva vārds, pilsētā izsolē par tiem varētu katrā laikā saņemt pieci simti. Tās abas ir ķēves, māsas, pieci un seši gadi vecas. Ciltskoks zināms — beļģa un smagās rases ķēves krustojums, to es pazīstu. Tos var pirkt par trīssimt dolāriem, un man dots laiks trīs dienas.»
Tagad Saksonas nožēla izvērtās neapmierinātībā.
«Bet kādēļ tu man tos rādīji? Mums taču nav šo trīs simtu, un to tu ļoti labi zini. Man mājās ir tikai seši dolāri, un tev nav pat tik daudz.»
«Vai tu tiešām domā, ka es tevi tikai tādēļ atvedu šurp, lai tos parādītu?» viņš noslēpumaini atbildēja. «Tā gluži nav.»
Viņš apklusa, pārbrauca ar mēli pār lūpām un mulsi mīņājās no vienas kājas uz otru.
«Nu, bet tagad klausies, ko tev teikšu, bet nepārtrauc mani. Labi?»
Viņa pamāja.
«Un tu netaisīsi muti vaļā?»
Viņa šoreiz tikai paklausīgi papurināja galvu.
«Lieta, lūk, tāda,» viņš vilcinoties iesāka. «Te ir kāds jauns puisis, kas ieradies no Sanfrancisko — viņi to sauc par jauno Sandovu — un par Telegrāfa kalna lepnumu.
Viņš ir lielisks smagā svara bokseris, un sestdien viņam vajadzēja cīnīties ar Montonu Redu, bet tas vakar treniņā pārlauza roku. Menedžeri par to nebilst ne vārda. Un, lūk, te ir priekšlikums. Daudzas biļetes jau pārdotas, un sestdien būs visas izpirktas. Beidzamā brīdī, lai skatītājus nepiekrāptu, tie paziņos, ka es uzstājos. Šeit mani neviens nepazīst. Pat ne jaunais Sandovs. Viņš jau parādījās tikai pēc mana laika. Es varu cīnīties ar pieņemtu vārdu, piemēram, Zirgu Robertss.
Pacieties, lūdzu, vēl vienu brīdi. Uzvarētājs saņems trīssimt spožus dolārus. Jā, pagaidi, tagad svarīgākais. Tas nebūs grūts darbs. Sandovs ir drosmīgs puisis, viens no tiem, kas krietni dūrē un labi turas. Es esmu laikrakstos sekojis viņa karjerai. Bet viņš nav apķērīgs. Es esmu gauss, tas tiesa, bet diezgan apķērīgs, bez tam pazīstu Sandovu un zinu, ka tikšu ar viņu galā.
Redzi, tagad tev jāizšķiras. Ja tu piekritīsi, abi šie zirgi piederēs mums. Ja teiksi nē, tad boksa sacīkstes nenotiks, un es strādāšu par staļļa puisi, līdz varēšu nopirkt pāris kleperu. Bet neaizmirsti, tie būs tikai kleperi! Neskaties uz mani, kamēr tu izšķiries, skaties uz zirgiem.»
Saksona skatījās uz skaistajiem zirgiem un nezināja, ko darīt.
«Tās ir Hezela un Hetija,» Bilijs zinoši ieteicās. «Ja tie piederēs mums, mēs viņus varam saukt par Dubult H.»
Bet Saksona aizmirsa zirgus un redzēja Bilija briesmīgi sasisto ķermeni, kā viņš pārnāca mājās tai vakarā pēc cīņas ar Čikāgas briesmām. Viņa pašreiz gribēja jau teikt kaut ko, kad Bilijs, kura acis bija visu laiku kā piekaltas raudzījušās uz viņas lūpām, aizsteidzās tai priekšā.
«Iedomājies tos mūsu ratos iejūgtus. Nebūs daudzi, kas spētu tos aizēnot.»
«Bet tu taču neesi trenējies, Bilij,» viņa pēkšņi teica, lai gan nemaz nebija gribējusi to sacīt.
«r J!» viņš zobojās. «Visu pagājušo gadu esmu dzīvojis pa pusei trenējoties. Manas kājas ir kā no dzelzs. Tās turēs tik ilgi, kamēr vien rokās būs spēks, un tas man arvien ir. Bez tam es viņam nemaz neļaušu ilgi sist. Viņš ir cilvēku rijējs, un ar tādiem es protu strādāt. Es viņu apēdīšu dzīvu. Gudri, apķērīgi puiši, izturīgi un stingru mugurkaulu ir tie, ar ko nespēju tikt galā. Bet šis jaunais Sandovs ir man taisni kā radīts. Es ar viņu būšu cauri jau trešajā vai ceturtajā raundā — vai tu saproti? Ņemšu viņu uz grauda, apstrādāšu un nobeigšu. Tas būs smieklīgi viegli, es tev saku. Dieva vārds, Sakson, taisni kauns ņemt to naudu.»
«Es nevaru domāt par to, ka tevi atkal varētu tik briesmīgi sasist,» viņa vilcinādamās teica. «Ja es tevi tik stipri nemīlētu, tad būtu citādi. Bet tev var nodarīt ko ļaunu.»
Bilijs smējās, smējās lepni un pārgalvīgi, jo apzinājās savu jaunību un spēku.
«Tu nemaz nezināsi, ka vispār būšu cīnījies, vienīgi tas, ka mums piederēs Hezela un Hetija. Un bez tam, Sakson, man taisni nepieciešams kādam ietriekt dūri sejā. Tu zini, ka es varu mēnešiem ilgi būt mierīgs, bet tad man pēkšņi sāk niezēt dūres. Nu redzi, ir taču daudz prātīgāk dūrēt jauno Sandovu un saņemt par to trīssimt dolāru, nekā piekaut kādu zemnieka puisi un stāties tiesas priekšā. Paskaties vēlreiz uz Hezelu un Hetiju. Tas ir skaists inventārs lauku sētai un lieliski iederēsies mēness ielejā. Un tie abi smagi diezgan, lai jūgtu tos arī arklā.»
Tai vakarā, kad vajadzēja notikt cīņai, Saksona un Bilijs izšķīrās ceturksni pēc astoņiem. Ceturksni pēc deviņiem Saksona bija pagādājusi ledu, siltu ūdeni un visu citu, un nu sēdēja un gaidīja Biliju, kad izdzirda aizcēr- tamies vārtiņus, un viņa soļi jau atskanēja uz mājas kāpnēm. Viņa bija piekritusi cīņai pret savu pārliecību un nožēloja to katru minūti, ko še sēdēja un gaidīja. Atveroties durvīm, viņa bija uz visu sagatavojusies. Bet tas Bilijs, kas tur stāvēja, bija gluži tāds pats kā tas, kas pirmīt no viņas atvadījās.
«Vai cīņa nenotika?» Saksona jautāja, un viņas vilšanās bija tik redzama, ka Bilijs sāka skaļi smieties.
«Kad es gāju saņemt naudu, viņi visi kliedza: «norunāts, norunāts!» un gribēja, lai tiem izmaksā viņu biļešu naudu.»
«Lai, bet man esi t u,» viņa smējās, vilkdama to iekšā istabā, bet klusībā atvadījās no Hezelas un Hetijas.
«Bet es tev ceļā kaut ko nopirku, ko tu jau sen ļoti kāro,» Bilijs šķietami vienaldzīgs teica. «Turi delnu un taisi acis ciet, un, kad atvērsi acis, redzēsi kaut ko brīnišķu.»
Kaut ko cietu un ļoti aukstu tai ielika saujā, un, atvērusi acis, viņa redzēja, ka tas ir divdesmit dolāru gabalu stabiņš.
«Es jau tev teicu, ka tas būs tīrais nieks,» viņš triumfēdams teica, kad smiedamies bija izbēdzis grūdienu, dunku un apkampienu virpulim, kurā Saksona to bija ierāvusi.
«Cīņas nemaz nebija. Vai zini, cik ilgi tas viss vilkās? Tikai divdesmit septiņas sekundes — nepilnu pus minūti. Un cik belzienu izdalīja? Tikai vienu! Un es biju tas, kas to deva. Nāc, tagad es tev to parādīšu. Tas bija tikai tā — jā, tiešām bija jāsmejas!»
Bilijs stāvēja istabas vidū, nedaudz saliecies uz priekšu, piespiedis zodu pret kreiso plecu, savilktām dūrēm, pievilcis elkoņus, aizsargājot kreisos sānus un piespiedis roku apakšdelmus cieši klāt ķermenim.
«Tas ir pirmais raunds,» viņš paskaidroja. «Zvans skan, un mēs esam paspieduši viens otra ķepu. Protams, mums nav kur steigties, jo cīņa ir ilgstoša, un mēs neesam redzējuši viens otru darbā. Mēs uzmanīgi klaiņojam viens ap otru. Tas ilgst septiņpadsmit sekundes, bez neviena sitiena — bez neviena. Un te nu uz reizi lielais zviedrs pagalam. Man vajadzīgs laiks, lai par to stāstītu, bet notikt tas notika vienā paņēmienā, nepagāja ne sekundes desmitā daļa. Es pats arī to negaidīju. Mēs bijām cieši kopā. Viņa kreisais cimds nebija ne pēdas atstatumā no mana zoda, un mans kreisais cimds no viņa zoda. Viņš it kā grasās dūrēt ar labo, es zinu, ka viņš tikai izliekas, un saliecu savu kreiso plecu drusku līki un grūžu labo roku uz priekšu. Viņš par kādu collu izlec no aizsargāšanās stāvokļa, un es izmantoju šo momentu. Mana kreisā roka nav ne pilnas pēdas atstatumā no viņa, un es to neatturu. Tā startē no tās vietas, kur atrodas, un es griežu to kā korķa viļķi ap viņa labo aizsargāšanās stāvoklī, pats pie tam gatavojoties sitienam. Un situ arī! — Taisni pa zodu! Viņš nokrita kā nopļauts. Es eju atkal atpakaļ savā kaktā, un Dieva vārds, Sakson, man vajadzēja sevī smieties, tik vienkārši tas viss bija. Tiesnesis paliek stāvot un skaita, viņš nesavelk ne vaibsta. Skatītāji neziņā ko darīt, sēd kā paralizēti. Viņa sekundanti to ienes viņa kaktā un atsēdina uz krēsla. Bet viņiem tas jāsatur, lai neapgāžas. Pēc piecām minūtēm viņš atver acis — bet nekā nevar redzēt. Tās ir kā no stikla. Vēl pēc piecām minūtēm viņš pieceļas kājās. Viņiem tas jātur un jābalsta, lai nepakristu. Kājas liecas, it kā būtu no vates. Sekundantiem jāpalīdz viņam izkļūt no ringa, un viņi iet pa vidus celiņu līdz viņa kabīnei, un vēl arvien tiem viņš jābalsta. Un nu visi sāk kliegt, ka tas bijis norunāts, un grib savu naudu atpakaļ. Divdesmit septiņas sekundes — viens belziens — un labākajai sievietei, kāda jebkad bijusi zināma Bilijam Ro- bertsam, rokā lielisks zirgu pāris.»
Saksonu atkal caurstrāvoja senais, labi zināmais prieks, ko viņā izraisīja Bilija brīnišķais ķermeņa spēks. Viņš tiešām bija varonis, cienīgs tā bara loceklis, kas spārnotām cepurēm galvā lēca no savām šaurajām laivām Anglijas asiņainajā krastā.
Nākošā rītā Biliju atmodināja skūpsts, ko Saksonas lūpas uzspieda uz viņa kreisās rokas.
«E — ko tu dari?» viņš jautāja.
«Skūpstu Hezelu un Hetiju, novēlot tām labrītu,» viņa kautri atbildēja. «Un tagad es tevi noskūpstīšu rīta sveicienam. Bet parādi, kur tavs trieciens trāpīja? Parādi man.»
Bilijs paklausīja, aizskarot viņas zodu ar savas dūres kauliņiem. Abām rokām satvērusi viņa delmu, Saksona pabīdīja Bilija roku atpakaļ un tad mēģināja raut to uz priekšu, lai iznāktu grūdiens, bet Bilijs pretojās.
«Pagaidi,» viņš teica. «Tu taču negribēsi, lai tev pārsit žokļus. Es tev to parādīšu. Pietiks ar ceturtdaļcollu.»
Un no atstatuma, kas nebija lielāks par ceturtdaļcollu, viņas zodu ķēra viegls sitiens.
Tai pašā acumirklī Saksonas smadzenēs pavīdēja balta gaisma, bet ķermenis kļuva nejūtīgs, vārgs un bez gribas, acis aizplīvurojās un zaudēja spēju redzēt. Nākošā acumirklī viņa atkal atguva sajēgu, bet acīs tai bija lasāmas drausmas un neizpratne.
«Tu viņam trāpīji no vienas pēdas attāluma,» viņa murmināja un balsī tai bija dzirdama apbrīna.
«Jā, un bez tam ar visu plecu spēku,» Bilijs smējās. «O, tas nav nekas. Tagad es tev parādīšu kaut ko citu.»
Viņš uzmeklēja Saksonas saules pinumu un viegli uzspieda tur vidējo pirkstu. Šoreiz viņai likās, ka viss ķermenis tai paralizēts, elpa aprāvās, bet smadzenes un acis palika skaidras. Un gandrīz tai pašā acumirklī šīs neparastās sajūtas arī izgaisa.
«Jā,» Bilijs teica, «ar šādu triecienu Bobs Ficsimons ieguva savu pasaules slavu.»
Saksona nodrebēja, bet tomēr atļāva, lai Bilijs jokojot demonstrē uz viņas ķermeņa visas cilvēka anatomijas vājākās vietas.
«Labi, labi, mister vīrieti,» viņa draudoši teica. «Vari runāt cik gribi par saviem tvērieniem, nāves sitieniem utt., to dara visi vīrieši. Bet es zinu kaut ko, kas ir vairāk, nekā viss pārējais, un kas stipru vīru pārvērš ne- vārīgā bērnā. Pagaidi vienu mirkli. Tāl Aiztaisi acis. Gatavs? Tas ilgs tikai vienu sekundi.»
Viņš gaidīja aizvērtām acīm, un tad liegi kā krītošas rožu ziedlapiņas viņas lūpas pieskārās viņa mutei.
«Tu esi uzvarējusi,» viņš svinīgā sajūsmā teica un apskāva viņu.
Tai rītā Bilijs aizgāja pie zirgu īpašnieka samaksāt par Hezelu un Hetiju. Saksonas nepacietība tos redzēt bija tik liela, ka viņai likās, it kā Bilijam vajadzīgs neparasti daudz laika šādam vienkāršam darbam. Bet viņa tam piedeva, tiklīdz Bilijs ieradās ar abiem zirgiem, iejūgtiem dzīvojamos ratos.
«Aizjūgu man, protams, vajadzēja aizņemties,» viņš teica. «Padod Posumu un kāp arī pati augšā man blakus, tad es tev parādīšu Dubult H — tas tik ir divjūgs, es tev saku!»
Saksonas sajūsmai nebija robežu, un viņa kļuva gluži klusa, sēžot uz augstā sēdekļa aiz dedzīgajiem kastaņu brūnuma zirgiem ar gaišajām krēpēm un astēm un dodoties laukā no pilsētas. Vedēja sēdeklis bija mīksts, ar augstu atzveltni un ļoti ērts. Bilijs bija sajūsmināts par spēcīgo, lielisko bremzi. Viņš lika divjūgam rikšot pa cieto šoseju, lai pārliecinātos par viņu spēju caurmēru, un brauca pa stāvu lauku ceļu, kur dubļi bija līdz pat ratu rumbām, lai pierādītu,, ka zirgi tiešām ir cienīgi vieglā beļģu rikšotāja pēcnācēji.
Redzot Saksonu tik klusu, Bilijs vēroja viņu iesāņus ar raižu pilnu skatienu.
Viņa nopūtās un jautāja:
«Kā tu domā, kad mēs varēsim braukt?»
«Varbūt pēc divām nedēļām — varbūt pēc diviem trim mēnešiem.» Viņš nopūtās domīgs un nopietns. «Mēs esam kā tas īrs, kam bija ceļa soma, bet nebija nekā, ko likt iekšā. Mums ir zirgi un rati, bet nav ko vest. Es varētu izdevīgi nopirkt nelielu bisi — rets eksemplārs, es tev saku. Bet padomā par visiem rēķiniem, kas mums vēl jāmaksā. Tad tur ir vēl jauna automātiska bise, ko vēlētos tev nopirkt, un viena smagāka bise medībām. Bez tam tev vajadzīga saliekama makšķere, tāda kā man. Un makšķeru auklas maksā bargu naudu. Un tāds aizjūgs, kādu gribu, nebūs lētāks par piecdesmit dolāriem. Ratus vajadzētu ari krāsot. Tad vēl pinekļi, auzu kules, zirglietu spodrināmā kaste un daudz kas cits. Arī Hezela un Hetija cieš, ka tik ilgi jāgaida. Un arī man pašam briesmīgi gribētos doties projām.»
Viņš, pēkšņi samulsis, apklusa.
«Nu, Bilij, kas tev aiz ādas? — Redzu to tev no acīm,» Saksona jautāja.
«Redzi, Sakson, lieta tāda. Viņš — Sandovs nav apmierināts. Viņš ir trakāks par satracinātu vērsi. Viņam nav izredžu man pat pieskarties, bet viņš prasa revanšu. Viņš skraida pa pilsētu un stāsta, ka varot mani uzveikt, pat ja tam atsiešot vienu roku uz muguras, un vēl daudz citu muļķību. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka sporta nelgas ir kā traki pēc revanša cīņas. Pagājušo reizi viņi par savu naudu nekā nedabūja redzēt. Būs pilns kā piebāzts. Menedžeris ar mani jau runāja, tādēļ es šodien tik vēlu ierados. No sestdienas pēc divām nedēļām mani gaida trīs simti dolāru, man tikai jānoliecas un jāpaceļ. Viss ir tāpat kā pagājušo reizi. Tev tikai jāsaka savs vārds. Es viegli tikšu ar viņu galā. Viņš vēl arvien domā, ka esmu nejēga un ka mans grūdiens ir tikai gadījums.»
«Bet, Bilij, tu taču vienmēr teici, ka bokss bojā tavu zīdu. Tādēļ tu taču to pameti un kļuvi par važoni.»
«Bet ne šāda veida cīņa,» viņš atbildēja. «Te man nekas nav jādara. Līdz septītam raundam ļaušu tam stāvēt. Ne jau tādēļ, ka tas būtu nepieciešams, bet lai skatītājiem kaut kas tiek par viņu naudu. Bez šaubām, ka saņemšu dažus punus un man ieskrambās arī ādu. Bet, kad būs pienācis laiks, es došu tam pa zodu, lai apveļas. Un otrā rītā mēs kravāsimies un dosimies ceļā. Ko tu teiksi, Sakson? Nu, saki.»
Sestdienas vakarā, divas nedējas vēlāk, izdzirdusi aizcēr- tamies vārtiņus, Saksona skrēja pie durvīm. Bilijs izskatījās noguris. Mati tam bija slapji, deguns un arī viens vaigs uztūcis, āda uz ausīm noskrambāta, acīs neliels asiņu izplūdums.
«Lai mani pakar, ja šis puisis mani nepiemuļķoja,» viņš teica, ieliekot tai saujā zelta naudas stabiņu, un atsēdies paņēma Saksonu klēpī. «Viņš ir krietns, kad ieiet rakstā. Es viņu noliku nevis septītajā raundā, bet man nācās cīnīties līdz četrpadsmitajam. Un tad es viņu notvēru tādā veidā, kā jau tev stāstīju. Zēl, ka viņam tik jūtīgs zods.
Viņš ir ātrāks nekā domāju, un viņš prot dūrēt; man jau otrā raundā radās respekts. Bet atkal šis zods! Līdz četrpadsmitajam raundam viņš to tina kā vatē, bet tad tomēr es to noguldīju.
Un vai zini. Es esmu varen priecīgs, ka iznāca četrpadsmit gājieni. Mans zīds vēl ir labā kārtībā. To es tūlīt redzēju. Man nevajadzēja elst, un kājas bija kā no dzelzs. Es būtu varējis cīnīties četrdesmit raundus. Redzi, es visu laiku nekā neteicu, bet kopš tās reizes, kad mani uzvarēja Čikāgas briesmas, visu laiku šaubījos.»
«Nieki — to tev vajadzēja jau sen zināt,» Saksona iesaucās. «Padomā par savu boksu un laušanos un skrējieniem Karmelā.»
«Nu nē.» Bilijs purināja galvu kā cilvēks, kas to zina labāk. «Tas ir pavisam kas cits. Tas cilvēku neparalizē. Te jābūt apziņai, ka cīnies dzīvības dēļ, raundu pēc raunda ar vīru, kam arī viss ir viņa zīds, un tad — kad tevi nesatriec, kad sirds mežonīgi neklauvē un kājas ne- ļodzās, un galva paliek skaidra, tad, lūk, cilvēks zina, ka viņam vēl ir viss viņa zīds. Un man tas ir, man ir viss mans zīds. Un es ar to neriskēšu turpmākās cīņās. Tas ir skaidrs. Viegli pelnīta nauda parasti maksā visdārgāk. Tagad pirksim un pārdosim zirgus, tad ceļosim, līdz atradīsim savu mēness ieleju.»
Otrā rītā agri viņi izbrauca no Jukaijas. Posums sēdēja uz augstā sēdekļa viņu vidū un uztraukumā plaši atvēra savu mazo sārto rīkli. Viņu pirmais nodoms bija braukt tieši no Jukaijas uz jūras pusi, bet vēl bija agrs gada laiks, un mīkstie, smilšainie ceļi pēc lietus gāzēm vēl nebija braucami, tādēļ viņi nogriezās pret rietumiem uz ezeru apgabalu ar nodomu šķērsot augšējo Sakramento ieleju un braukt pār kalniem uz ziemeļiem Oregonas virzienā. Ap- metot loku uz krasta pusi, kur šai laikā bija labi ceļi, viņi tā cerēja sasniegt Zelta vārtus. Visa zeme bija zaļa un puķēm nosēta, un, nonākot kalnos, katra ieleja bija kā ziedošs dārzs.
«Ū!» Bilijs iesaucās un vērsās pie visas apkārtnes. «Saka, ka ripojoši akmeņi neapsūnojot. Un tomēr mēs esam ieguvuši krietni daudz sūnas. Man vēl nekad mūžā nav vienā laikā tik daudz bijis — pat ne tais dienās, kad vēl neripoju. Sasodīts — pat mēbeles mums nepiederēja. Tikai drēbes, kas mums bija mugurā, un pāris vecu zeķu, un vēl šādi tādi krāmi.»
Saksona izstiepa roku un aizskāra viņa roku, Bilijs zināja, ka tā ir roka, kas mīl.
«Tikai viena lieta man nepatīk,» viņa teica. «Ka tu viens pats visu to esi nopelnījis. Man gar visu to nav daļas.»
«U — tev tur ļoti lieli nopelni. Tu esi bijusi kā treneris boksā. Tu rūpējies, lai es būtu jautrs un priecīgs un labā formā. Nevar labi cīnīties, ja nav krietna trenera. Sasodīts, vai tu domā, ka es te sēdētu, ja tevis nebūtul Tu biji tā, kas man lika visu pamest un sākt ceļot. Ja nebūtu tevis, es būtu dzēris līdz nāvei un būtu jau tagad sapuvis, vai arī mani būtu Sankventinā pakāruši kāda par stipru piekauta streiklauža vai cita līdzīga iemesla dēļ. Un paskaties uz mani. Paskaties uz naudas ripiņām,» viņš uzsita pa krūšu kabatu, «par to es pirkšu bosam zirgus un sūtīšu uz Oklendu. Ja pierādīšu, ka sajēdzu kaut ko šai lietā, visas Friskas firmas skries man pakaļ un lūgs, lai pērku tām zirgus. Man liekas, ka viss šis laiks ir viena vienīga brīvdiena. Un tas viss ir tavs nopelns — ja Po- sums uz mums neskatītos, tad es — bet lai viņš skatās, kas mums tur ko bēdāt?»
Un Bilijs noliecās un viņu noskūpstīja.
Nonākot augstāk, ceļš kļuva kalnains un smags, bet pēdējais posms bija atkal viegli braucams, un drīz vien viņi iegriezās Zilo ezeru kanjonā un brauca caur veseliem zeltainu magoņu laukiem. Kā koši zila plata lenta kanjona ielejā dusēja ūdeņi. Viņu priekšā kā plati ieloki apvārsni sedza kalni, un vēl tālāk aiz tiem kā šīs gleznas centra figūra pacēlās zila kalna virsotne.
Viņi šo to pajautāja skaistam vīrietim ar melnām acīm un sidrabotiem cirtainiem matiem, un viņš tiem atbildēja stiprā vācu akcentā, bet kāda jautra izskata sieviete māja tiem no Šveices stilā celtas mājas augstā loga. Bilijs dzirdīja zirgus kādā jaukā viesnīcā dziļāk kanjonā, un viesnīcnieks tam stāstīja, ka viņš pats uzcēlis šo viesnīcas ēku pēc arhitekta zīmējumiem — vīrs ar sidrabotajiem matiem bija arhitekts un dzīvoja Sanfrancisko.
«Mēs ceļamies cieņā, mēs ceļamies cieņā!» teica Bilijs un klusu pie sevis smējās, braucot pa vēju apšalktiem kalniem gar otru koši zilo ezeru. «Vai tu redzi, kamēr mēs braucam, viņi izturas pret mums gluži citādi nekā tai laikā, kad gājām somām uz muguras? Kad Hezela, He- tija, Saksona un Posums un tavs padevīgais kalps šādā veidā piebrauc, cilvēki domā, ka mēs esam miljonāri izpriecas braucienā.»
Ceļš kļuva platāks. Lielas pļavas, kur vietām atradās ozolu birzis un ganāmpulki, bija ceļa abās pusēs. Tad atkal kā neliela jūra iznira jauns ezers un balti putoja, jo to šaustīja vējš, kas traucās no augstajiem kalniem, kuru ziemeļu nokares vēl arvien sedza balti mirdzoši sniega plankumi.
«Misis Hazarda bija gluži sajūsmināta par Zenēvas ezera skaistumu,» Saksona teica, «bet es labprāt vēlētos zināt, vai tas ir skaistāks par šo.»
«Tas arhitekts nosauca šo apvidu par Kalifornijas Alpiem,» Bilijs apstiprināja. «Un, ja nemaldos, tad tur tālāk ir Lekporta. Te ir mežonīgs apvidus, un arī dzelzceļa nav.»
«Un arī mēness ielejas nav,» Saksona kritiski teica. «Bet tomēr te ir skaisti, ļoti skaisti.»
«Bet vasarā šeit, jādomā, ir tik karsti kā ellē, gribētu gandrīz vai derēt,» Bilijs paskaidroja. «Nē, zeme, ko mēs meklējam, ir tuvāk jūras krastam. Bet te ir tiešām skaisti — kā gleznā. Kā tu domā, vai neapstāsimies šeit un pēcpusdienā drusku nepapeldēsim?»
Desmit dienas vēlāk viņi iebrauca Viljamsā, un te viņi pirmoreiz atkal uzdūrās dzelzceļam. Bilijs to taisni meklēja, jo pie ratiem tam bija piesieti divi zirgi, lieliski darba zirgi, ko viņš gribēja sūtīt uz Oklendu.
«Te ir pārāk karsts,» Saksona teica un raudzījās pāri plašajai Sakramento ielejai, kas viegli mirdzēja tveicē. «Ne sarkankoku, ne kalnu, ne mežu. Vientuļi un skumji…»
«Tāpat kā upes salas,» Bilijs viņai iekrita valodā. «Sasodīti auglīga vieta, bet darbs te šķiet grūts. Tas noder cilvēkiem, kas kā uzburti grūtam darbam — bet, Dieva vārds, šī vieta nekārdina, lai apmestos šeit uz pastāvīgu dzīvi. Ne te var zvejot, ne medīt, darbs, tikai darbs. Ja es būtu spiests šeit apmesties, arī strādātu kā negudrs.»
Daudzas dienas viņi brauca karstumā un putekļos pa Kalifornijas līdzenumu uz ziemeļiem, un visur viņi redzēja jauno saimniecības veidu — apūdeņošanas kanālus, kas jau bija izrakti vai arī tika rakti, vadus, kas šķērsoja zemi un deva saimniecībām elektrisko strāvu no tuvējiem kalniem, un daudzas jaunas saimniecības ēkas uz nelieliem zemes gabaliem. Lielās lauku saimniecības sadalīja mazās. Tomēr bija arī vēl daudz piecus līdz desmit tūkstošus akru lielas, kas stiepās no Sakramento krastiem līdz pat apvārsnim, un pāri to milzu ozolu birzīm trīcēja tveices sakarsētais gaiss.
«Šādiem kokiem vajadzīga laba zeme,» kāds zemnieks viņiem teica. Tas bija desmit akru zemes īpašnieks. Viņi bija nobraukuši simts pēdu tālo gabaliņu no ceļa līdz viņa nelielajam šķūnim, lai padzirdītu Hezelu un Hetiju. Skaists, jauns, labi iekopts augļu dārzs aizņēma viņa zemes lielāko platību, bez tam bija vēl balti krāsotas vistu mājas un stiepļu žogu ieskauti laukumiņi, kur uzturējās simtiem vistu. Viņš bija tikko sācis celt nelielu ēku.
«Kad es to te nopirku, paņēmu atvaļinājumu un iestādīju kokus. Tad atkal atgriezos pilsētā pie sava darba un strādāju, līdz še viss bija iekārtots. Tagad esmu apmeties še uz dzīvi un, tiklīdz būšu uzcēlis māju, vedīšu šurp savu sievu. Viņa nav sevišķi spēcīga, un te viņai būs veselīga dzīve. Mēs esam daudzus gadus strādājuši un pūlējušies, lai varētu pamest pilsētu,» viņš apklusa un apmierināts nopūtās. «Un tagad esam brīvi.»
Odens kublā bija saulē sasilis.
«Pagaidiet,» vīrietis teica. «Nedodiet to viņiem dzert. Es jums došu vēsāku.»
Iegājis nelielā nojumē, viņš pagrieza elektrības slēdzi, un tūlīt pēc tam dūkdams sāka darboties neliels motors augļu iesaiņojamās kastes lielumā. Piecu collu plata ūdens strūkla ieplūda seklajā grāvī, kas bija šīs saimniecības apūdeņošanas sistēmas galvenais kanāls, un no turienes sadalījās pa nelieliem blakus grāvjiem.
«Vai tas nav lieliski, ko? Lieliski! Lieliski!» vīrietis sajūsmināts iesaucās. «Tas nozīmē pumpurus un augļus. Asinis un dzīvību. Skatieties tikai! Tas liek smieties par zelta raktuvēm un pārvērš dzertuvi par ļaunu murgu. Es to zinu. Es … es biju krodzinieks. Tā nopelnīju naudu, ar ko nopirkt šo saimniecību. Un kā es to darbu visu savu mūžu nīdu. Esmu zemnieka dēls un vienmēr vēlējos atgriezties pie zemes. Un nu es beidzot esmu šeit.»
Viņš noslaucīja brilles, lai labāk varētu saredzēt savu karsti mīļoto ūdeni, tad satvēra kapli un devās tālāk rakt jaunus grāvjus.
«Tas ir dīvainākais krodzinieks, kādu jebkad savā mūžā esmu redzējis,» Bilijs teica. «Es domāju, ka viņš ir veikalnieks vai kas tamlīdzīgs. Tā droši vien būs bijusi kāda pavisam klusa viesnīca.»
«Nebrauc tūlīt projām,» Saksona teica. «Es viņam labprāt kaut ko pajautātu.»
Viņš atkal atgriezās, notīrīja briļļu stiklus, un seja tam taisni staroja, raugoties uz ūdeni, kas šķita viņu kaut kādā mistiskā kārtā apburam. Lai viņu ierosinātu runāt, Saksonai nebija vairāk jāpūlas, tikai jālūdz, lai viņš iedarbina savu apūdeņošanas ierīces motoru.
«Piecdesmito gadu sākumā visā šai apgabalā apmetās pirmie ieceļotāji,» viņš teica. «Meksikāņi nekad tik tālu nebija bijuši. Visa zeme piederēja valstij. Visi dabūja simts sešdesmit akru zemes. Un kādu zemi! Tas, ko viņi stāsta par savām kviešu ražām, liekas taisni neticami. Tad notika dažādas pārmaiņas. Izturīgākie un gudrākie zemnieki paturēja, kas tiem jau bija, un piepirka vēl klāt citu zemi. Un tā pamazām izvērtās lielas saimniecības.»
«Tie bija laimīgie spēlētāji,» Saksona tam iekrita valodā, jo atcerējās, ko bija stāstījis Marks Hols.
Vīrietis piekrizdams palocīja galvu un turpināja:
«Vecie gudroja, lēsa un arvien paplašināja savus laukus. Viņi uzcēla lielos šķūņus un mājas, ierīkoja augļu un puķu dārzus. Jaunos šī bagātība samaitāja, un viņi devās uz pilsētu to visu izšķiest. Bet vienā lietā vecie un jaunie rīkojās vienādi — izsūcot zemi. Gadu no gada viņi to izmantoja un ieguva milzu ražas. Zemei viņi nekā nedeva, un tas, ko viņi pameta aiz sevis, bija izsūkta zeme. Jā, lieli plašumi bija tā izsūkti, ka drīzāk līdzinājās tuksnesim.
Lielie zemnieki, kas dzīvoja tiešām labajos laikos, tagad visi miruši — jā, paldies Dievam! Un tādēļ mums, mazajiem lauksaimniekiem, bija izdevība tikt pie zemes. Nepaies ilgi gadi, kad visā ielejā saimniekos tādi sīkzem- nieki kā es. Redziet, ko mēs visu darām! Mēs dabūjam noplicinātu zemi, kur neaug vairs kvieši, mēs to apūdeņojam, kopjam to, un raugieties tagad uz mūsu augļu dārziem!
Odeni mēs dabūjam no kalniem un pazemes avotiem. Nesen lasīju kādu aprakstu par to, ka viss atkarājas no barošanas. Bet visa barība savukārt saistās ar ūdeni. Vajag tūkstoš mārciņu ūdens, lai ražotu vienu mārciņu barības, desmit tūkstoš mārciņu ūdens, lai ražotu vienu mārciņu gaļas. Cik ūdens jūs izdzerat gada laikā? Apmēram tonnu. Bet jūs noēdat ap divsimt mārciņu gaļas un divsimt mārciņu sakņu — tas nozīmē, ka jūs uzņemat simts tonnu ūdens sakņu veidā un simts tonnu ūdens gaļas veidā, kas savukārt rāda, ka vajag tūkstoš un simts tonnu ūdens gadā, lai uzturētu tik mazu sievieti, kāda esat jūs.»
«O!» bija viss, ko Bilijs zināja teikt.
«Tātad jūs redzat, cik iedzīvotāji atkarīgi no ūdens,» bijušais viesnīcnieks turpināja. «Nu, ūdens mums netrūkst, mums tas ir milzīgos daudzumos neizsmeļamos pazemes avotos, un nepaies ilgs laiks, kad šī ieleja būs tikpat biezi apdzīvota kā Beļģija.»
Viņš kā apburts bez domām skatījās uz piecas collas plato ūdens strūklu, ko dūcošais motors izsūca no zemes un atkal atdeva tai atpakaļ, bet viņa apmeklētāji tikmēr devās tālāk.
«Un viņš ir bijis dzērienu izsniedzējs,» Bilijs izbrīnā teica. «Viņš jau drīzāk iederētos atturībniekos — vari to teikt visiem, kas tev jautātu.»
«Ir patīkami par visu to domāt — šis ūdens, un laimīgie cilvēki, kas te ieradīsies dzīvot…»
«Bet tā nav mēness ieleja,» Bilijs smējās.
«Nē,» viņa atbildēja. «Mēness ielejā zeme nebūs jāapūdeņo. Kas mums vajadzīgs, tas ir ūdens, kas dabīgā ceļā plūst mazos strautiņos no pazemes, šķērso mūsu zemi un pie robežas kļūst par īstu mazu upi…»
«Ar forelēm!» Bilijs viņai iekrita valodā. «Un vītoliem un visādiem citiem kokiem upes krastos, šur tur kādu klinšradzi, kur var noķert dažu labu foreli, un dziļām vietām, kur peldēties un nirt. Kur putni un trusīši nāk nodzerties pie upes, un varbūt arī kāds briedis.»
«Un pļavās cīruļi,» Saksona vēl piebilda. «Un visos kokos meža baloži, un lielas pelēkas vāverītes.»
«O, tā tik būs ieleja, šī mēness ieleja,» Bilijs domīgi teica un ar pātagu nodzina mušu, kas bija uzmetusies Hetijai uz sāniem. «Vai tu domā, ka mēs to kādreiz atradīsim?»
Saksona cieši pārliecināta palocīja galvu.
«Tāpat kā žīdi atrada apsolīto zemi, mormoņi Utu un pirmieceļotāji Kaliforniju. Vai tu atceries padomu, ko saņēmām, atstājot Oklendu? Kas meklē, tas atrod.»
Arvien vēl uz ziemeļiem caur auglīgu, ziedošu, atjaunotu zemi, apstājoties Vilovā, Redblefā un Redingā, caur Ko- lusu, Glenu, Tehamu un Sastu devās viņu lepnie ceļa rati, divu ugunīga kastaņu brūnuma zirgu vilkti. Bilijs atrada tikai trīs zirgus, ko varēja sūtīt uz Oklendu, kaut gan apmeklēja daudzas zemnieku sētas. Saksona sarunājās ar sievietēm, kamēr Bilijs apspriedās ar vīriem, un viņa arvien vairāk pārliecinājās, ka tās ielejas, ko viņi meklē, te nav.
Pie Redingas viņi ar plostu pārcēlās pāri Sakramento un žilbinošā dienas gaismā veselu dienas cēlienu brauca pa zemiem kalnāju atzarojumiem un lēzeniem pauguriem. Karstums kļuva arvien spiedīgāks un nepanesamāks, koki un krūmi bija apsviluši un nokaltuši. Beidzot viņi sasniedza Sakramento, kur lielās Kenetas dzelzslietuves izskaidroja postu, kas bija iznīcinājis apkārtējo augu valsti.
Viņi pameta aiz muguras kausētavu pilsētu, kur mājas bija atradušas sev nedrošu vietu uz stāvās kalna nogāzes. Tas bija plats labs ceļš, kas viņus uzveda pa nogāzi kādu jūdzi augšā un tad slīga lejā Sakramento kanjonā. Klintī iecirstais ceļš bija tik šaurs, ka Biliju māca nemiers, domājot, ka šeit varētu gadīties kāds pretimbraucējs. Dziļi lejā putoja un krāca upe, veldama savus ūdeņus pāri lieliem akmeņiem un klinšradzēm ar ūdenskritumiem, traucot mežonīgā steigā uz ieleju, ko viņi nupat bija atstājuši.
Dažbrīd ceļš kļuva platāks, un tad grožus pārņēma Saksona, bet Bilijs gāja kājām, lai zirgiem būtu vieglāk vilkt. Saksona neatlaidās un arī gribēja iet kājām, un tad viņš apturēja nogurušos zirgus, lai tie uz stāvās nogāzes atvilktu elpu, un Saksona stāvēja pie viņu galvām, tos glāstot un mudinot turpināt ceļu. Bilija prieks bija par dziļu, lai to izteiktu vārdos, skatoties uz saviem skaistajiem zirgiem un savu mīļoto sievu, kas likās tik svaiga un jauna savā zeltbrūnajā ceļa apģērbā. Un, kad viņa paskatījās uz Biliju, viņas skatienā vīdēja tas pats prieks, kas kūsāja viņā, un viņas acis, šīs taisnās pelēkās acis pēkšņi aizplīvurojās — viņš nespēja vairs valdīties, viņam vajadzēja kaut ko teikt.
«O, tu mīļā!» viņš iesaucās.
Un starojošu izteiksmi sejā viņa atsaucās: «O, tu mīļais!»
Kādu nakti viņi pavadīja kanjona dziļajā ieplakā, kur atradās ciems un kastu fabrika; kāds vecs bezzobains vīrs bālām, izdzisušām acīm, vērojot viņu ceļa ratus, tiem jautāja: «Vai jūs esat cirka ļaudis?»
Viņi pabrauca garām Kestlkregai, kas ar savām robotajām, šķautņainajām kvēli sarkanajām virsotnēm kā bastioniem slējās tveicē trīsošajās debesīs. Seit pirmoreiz viņu acīm pavērās Sasta rožaini sniegotā virsotne, kas skaista kā sapnis pacēlās pāri kanjona zaļajām sienām — tā neizzuda viņu acīm daudzas dienas. Uzbraucot pa kādu stāvu nogāzi, Sasts pēkšņi aiz ceļa pagrieziena parādījās viņu acīm, arvien vēl tāls, bet tagad ar divām smailēm un blāvi mirdzošiem šļūdoņiem. Jūdzi pēc jūdzes, dienu no dienas viņi vēl arvien turpināja ceļu augšup, bet Sasts savā vasaras sniega segā tikmēr pieņēma arvien jaunus atveidus.
«Filma debesīs,» Bilijs beidzot teica.
«O — tas viss tik skaisti,» Saksona nopūtās. «Bet šeit nav mēness ielejas.»
Viņiem uzkrita taureņu mākonis, un daudzas dienas tie brauca caur bezgalīgiem skaisto liesmojošo radījumu bariem, kas kā samtbrūna sega noklāja ceļu. Un visu laiku tā vien likās, it kā ceļš cilātos zem zirgu sprauslojošiem purniem, bet gaisā klusu lidinājās veseli brūni un dzelteni mākoņi, viegli un mīksti kā sniega pārslas, vai arī tie nevarīgi peldēja veseliem kalniem pa novadgrāvjiem abās ceļa pusēs. Zirgi drīz vien pie tiem pierada, bet Posums briesmīgi baidījās no lidoņiem.
«O! Vai kāds dzirdējis par zirgiem, kas nebaidās no taureņiem?» Bilijs ķircinājās. «Tas viņu vērtību palielina par piecdesmit dolāriem.»
«Pagaidiet, līdz tiksit pāri Oregonas robežai un būsit Rogupes ielejā,» ļaudis viņiem teica. «Tā ir īsta paradīze zemes virsū — klimats, ainava, augļu dārzi. Augļu rančo, kas ienes divsimt procentu, lēšot, ka akrs zemes maksā piecsimt dolāru.»
«Nu jā,» Bilijs teica, kad citi viņus nevarēja vairs sadzirdēt. «Tas ir pārāk trekns kumoss mūsu gremojamiem orgāniem.»
Un Saksona teica: «Es nekā nezinu par āboliem mēness ielejā, bet zinu, ka tur gūsim desmit tūkstoš procentu laimes, ja ņem vērā Biliju, Saksonu, Hezelu, Hetiju un Po- sumu.»
Pāri kalniem tie sasniedza Ešlendu un Medfordu, un apmetās pie mežonīgās Rogas atpūsties.
«Viss te ir skaists un lielisks,» Saksona teica, «bet tā nav mēness ieleja.»
«Nē, tā nav mēness ieleja,» Bilijs apstiprinādams teica, un to viņš teica arī vakarā, kad bija izzvejojis milzu foreli. Bilijs stāvēja līdz kaklam ledus aukstajā ūdenī un veselas četrdesmit minūtes stīvējās ar savu ieguvumu, līdz tam izdevās to izvilkt krastā, kur viņš to, kliegdams kā indiānis, satvēra aiz žaunām un izvilka uz sauszemes.
«Kas meklē, tas atrod,» Saksona pravietoja, kad viņi šķērsoja Grautpasu un ziemeļu virzienā tuvojās auglīgajām Oregonas ielejām.
Kādu dienu nometnē pie Umpkua upes Bilijs, noliecies pār savu pirmo nošauto briedi, sāka tam novilkt ādu. Viņš pacēla galvu, paskatījās uz Saksonu un teica:
«Nepazīdams Kaliforniju, es domātu, ka Oregona man kā radīta.»
Vakarā, ieturējis vakariņās brieža gaļu, viņš, uz elkoņiem atspiedies, tina cigareti un runāja:
«Var būt, ka tādas mēness ielejas nemaz nav. Un ja tas taisnība — kas par to? Tā mēs varētu dzīvot mūžīgi. Es nekā labāka nevēlētos.»
«Bet tāda mēness ieleja tomēr ir,» Saksona teica, «un gan mēs to atradīsim. Mums tā jāatrod. Nē, Bilij, tā neiet. Mums nepieciešama pastāvīga dzīves vieta. Ja nē, tad taču nekad nebūs ne mazu Hezelu, ne Hetiju, ne arī… mazu Biliju…»
«Ne arī mazu Saksonu,» Bilijs iekrita tai valodā.
«Ne mazu Posumu,» viņa ātri piebilda un tai pašā laikā glāstīja terjeru, kas laimīgs grauza savu kaulu. Nikna ņurdoņa un tvēriens pēc viņas pirkstiem, ko tā steidzīgi atrāva, bija viņas atalgojums.
«Posum!» Saksona rājās un atkal izstiepa roku.
«Liec viņu mierā!» Bilijs brīdināja. «Viņš tur nekā nevar darīt, un nākošo reizi viņš tev iekodīs.»
Ņurdoņa bija vēl niknāka, kad Posuma žokļi cieši saspieda kaulu, un acīs tam gailēja it kā ārprāta liesmiņas, bet uz kakla sacēlās spalvas.
«Tas ir labs suns, kas cīnās par savu kaulu,» Bilijs, viņu aizstāvēdams, teica. «Es negribētu tāda suņa, kas to nedarītu.»
«Bet tas ir mans Posums,» Saksona protestēja. «Un viņš mani mīl. Viņam vajag mīlēt mani vairāk nekā šo veco kaulu. Un bez tam viņam jāklausa, kad es ko saku. Vai dzirdi, Posum, dod man tagad kaulu. Dod man kaulu, mans kungs!»
Viņa uzmanīgi izstiepa roku, un ņurdoņa kļuva arvien niknāka un skaļāka, līdz izbeidzās spalgā kaucienā.
«Es tev saku, tas ir instinkts,» Bilijs atkārtoja. «Viņš tevi mīl, bet viņam tā jādara.»
«Viņam ir tiesības aizstāvēt savu kaulu pret svešiem, nevis pret savu māti,» Saksona iekaisa. «Gan es viņu iemācīšu man paklausīt un atnest kaulu.»
«Foksterjeri ir ļoti jūtīgi, Sakson. Tu viņu tikai padarīsi histērisku.»
Bet viņa bija apņēmusies panākt savu un pacēla no zemes nelielu zaru.
«Tā, mans kungs, dod šurp kaulu.»
Viņa draudēja sunim ar zaru, un suns palika vēl niknāks. Atkal viņš grasījās tai kost, lai pēc tam mestos uz savu kaulu un to aizsargātu. Saksona pacēla zaru, it kā gribētu tam sist, bet viņš pēkšņi pameta kaulu, aizvēlās pie viņas kājām uz muguras, sacēla visas četras ķepiņas gaisā, pazemīgi atlieca ausis un skatījās uz viņu mitrām lūdzošām acīm.
«Mans Dievs!» Bilijs nopietni un svinīgi teica. «Paskaties uz viņu — kā viņš tur guļ un sniedz tev visu savu miesu, savu dzīvību, it kā gribētu teikt: Se es esmu! Sit mani! Izrauj dzīvību no miesas! Es tevi mīlu, es esmu tavs vergs, bet man tā jādara un jāsargā savs kauls. Mans instinkts ir stiprāks par mani. Nosit mani — bet es citādi nevaru.»
Saksonas dusmas bija izgaisušas. Viņai pavīdēja acīs asaras, kad viņa noliecās, lai saņemtu mazo radībiņu savās rokās. Posums bija briesmīgi satraukts, smilkstēja un trīsēja, locījās un laizīja viņas seju — darīja visu, lai Saksona tam piedotu. ' t
«Sirds no zelta, mutē roze,» Saksona dūca, iekļāvusi seju dzīvajā, mīkstajā, trīcošajā nervu kamolā. «Mātei ļoti žēl. Viņa tevi nekad vairs nemocīs. Tā, tā, mans mazais dārgumiņ. Vai redzi? Te tavs kauls. Ņem to.»
Viņa nolika šuneli zemē, bet viņš stāvēja šaubās, it kā nezinātu, ko izvēlēties — viņu vai kaulu, un raudzījās uz Saksonu, lai pārliecinātos, vai tiešām tam atļauts ņemt kaulu, bet vēl arvien viņš trīcēja uztraukumā, ko tam bija sagādājusi cīņa starp iekāri un pienākumu, kas to gandrīz draudēja iznīcināt. Tikai kad viņa atkārtoja savu atļauju un ar galvas mājienu norādīja uz kaulu, suns to atkal paņēma. Bija pagājusi varbūt minūte, kad tas pēkšņās izbailēs pacēla galvu un jautādams paskatījās uz viņu. Viņa smaidīdama palocīja galvu, un Posums nopūtās, nopūtās dziļi un apmierināti, un atkal nodevās savam dārgajam f kaulam.
«Mersedesai bija taisnība, kad tā teica, ka cilvēki plēšoties pēc darba tāpat kā suņi pēc kaula,» Bilijs lēni sacīja. «Tas ir instinkts. Man tāpat vajadzēja piekaut streiklaužus, kā Posumam vajadzēja grasīties tev kost. To nevar ,
izskaidrot. Kas jādara, tas jādara. Ja kaut ko dara, tad tas tikai pierāda, ka tas ir darāms, vai nu to var izskaidrot, vai ne. Vai atceries, ka Hols nespēja paskaidrot, kādēļ iegrūdis Makmanusam spieķi starp kājām? Kas jādara, tas jādara. Tur nekas vairāk nav sakāms. Man nebija ne mazākā iemesla piekaut mūsu īrnieku Džimu Harmonu. Tas bija krietns cilvēks, katrā ziņā krietns un pieklājīgs. Bet man to vajadzēja darīt, kad streiks sabruka un viss manī bija pilns rūgtuma, ka gandrīz varēju to sagaršot. Es tev nekad to neesmu stāstījis, bet es reiz runāju ar viņu tai laikā, kad man dzija abas rokas. Es aizgāju pie viņa lokomotīvju nojumē, uzmeklēju viņu un lūdzu man piedot. Kādēļ es to darīju? Es to nezinu — varbūt tā paša iemesla dēļ, kādēļ viņu piekāvu — man to vajadzēja darīt.»
Un tā Bilijs Umpkua upes krastā izskaidroja savā īpatnā, reālā uztverē likumu par cēloņiem un sekām, bet Posums tikmēr līdzīgā veidā to pierādīja, kāriem zobiem grauzdams savu kaulu.
16
Ar Posumu līdzās uz sēdekļa Saksona iebrauca Ros- burgā. Viņa brauca soļos. Ratu aizmugurē bija piesieti divi jauni spēcīgi darba zirgi. Aiz tiem nāca savvaļā seši citi, un kā beidzamais jāja Bilijs uz devītā. Visus šos zirgus viņš gribēja no Rosburgas sūtīt uz Oklendas rietumu staļļiem.
Tas bija Umpkua ielejā, kur viņi dzirdēja līdzību par balto zvirbuli. Zemnieks, kas viņiem to stāstīja, bija vecs un pārticis cilvēks. Viņa sēta bija priekšzīmīga kārtības un sistēmas ziņā. Vēlāk Bilijs dzirdēja no viņa kaimiņiem, ka tie viņa bagātību vērtē uz ceturtdaļmiljonu.
«Vai esat dzirdējis stāstu par zemnieku un balto zvirbuli?» viņš bija jautājis Bilijam pie pusdienu galda.
«Nē, nekad vispār neesmu dzirdējis par baltu zvirbuli.»
«Nu, man jāsaka, ka tie arī ļoti reti sastopami,» zemnieks piekrita. «Bet tagad klausieties: dzīvoja reiz zemnieks, kam tā īsti nelaimējās. Nekas nenotika tā, kā vajadzēja, līdz viņš kādu dienu dzirdēja par brīnišķo balto zvirbuli. Tas mēdzot rādīties tikai agri rītos, dienai austot, un zemniekam, kas to spējot notvert, tas nesot neizsakāmu laimi. Otrā rītā mūsu zemnieks līdz ar rīta ausmu, pat vēl drusku agrāk, bija kājās un gribēja to redzēt. Un, vai ziniet, viņš to meklēja mēnešiem ilgi, bet nekad tam nelaimējās zvirbuli ieraudzīt.» Vecais zemnieks purināja galvu. «Nē, viņš to ne reizi neredzēja, bet redzēja savā sētā daudz ko citu, kas bija darāms, un to viņš steidza padarīt vēl līdz brokastīm, un, nemaz nemanot, viņa saimniecība bija savesta kārtībā, hipotēkas izpirktas un bankā noguldīta nauda.»
Tai pēcpusdienā, kad viņi devās tālāk, Bilijs sēdēja, dziļi nogrimis domās.
«0, es šo mājienu sapratu,» viņš beidzot teica, «bet tomēr neesmu apmierināts. Protams, ka nebija neviena baltā zvirbuļa, bet tādēļ, ka zemnieks rītos agri cēlās, viņš paspēja izdarīt daudz darbu, ko bija pametis novārtā — jā, to es saprotu. Un tomēr, Sakson, ja tāda ir zemkopja dzīve, kas tam jādzīvo, tad es nemaz neilgojos atrast mēness ieleju. Dzīve nav tikai smags, grūts darbs. No agra rīta līdz vēlam vakaram tikai darbs, darbs, tad jau mēs tikpat labi varējām palikt arī pilsētā. Kāda tur starpība? Viss brīvais laiks, kas tev pieder, jāizlieto naktsguļai, bet, ja guļ, kā lai priecājas? Un, ja guļ, tad taču viss vienalga — tas ir tikpat daudz kā būt nomirušam. Tikpat labi varētu būt pavisam beigts, nekā tā nopūlēties līdz nāvei. Tad jau es labāk ceļoju tālāk, nošauju pa briedim, noķeru pa forelei vai kas nu gadās, guļu koku ēnā un jokojos ar tevi un — eju peldēt. Es nesaku, ka negribu gluži nekā strādāt. Bet ir sasodīti liela starpība, vai nu strādā ar zināmu mēru, vai arī nopūlas līdz nāvei.»
Saksona bija gluži vienās domās ar Biliju. Viņa atskatījās uz saviem darba gadiem un salīdzināja tos ar savu tagadējo jautro dzīvi, kopš viņi bija sākuši klejot.
«Mēs jau nemaz nevēlamies būt bagāti,» viņa teica. «Lai taču viņi Sakramento ielejā un visās citās apūdeņotās ielejās tvarsta savu balto zvirbuli. Ja mēs mēness ielejā pie- celsimies agrāk, tad tādēļ, lai dzirdētu putnus dziedam un dziedātu līdz ar tiem. Un ja mēs dažreiz grūti strādāsim, tad tādēļ, lai atliktu vairāk laika rotaļām. Un, kad tu gribēsi iet peldēt, es iešu tev līdzi. Bez tam mēs ziedosim tik daudz laika rotaļām, ka darbs mums būs izprieca — savā ziņā izklaide.»
«Es drīz būšu pilnīgi izkaltis,» Bilijs paziņoja un slaucīja no saulē iedegušās pieres sviedrus. «Ko tu teiktu, ja mēs pagrieztu uz jūras pusi?»
Viņi pagriezās uz rietumiem, brauca caur mežonīgām kalnainām gravām lejā no augstienes. Cejš bija tik nelāgs, ka viņi septiņu angļu jūdžu garā ceļa gabalā redzēja desmit automobiļu, kas bija iestrēguši un netika tālāk. Bilijs, saudzēdams zirgus, apmetās kāda ūdenskrituma tuvumā, kur viņi noķēra uzreiz divas foreles. Šeit Saksona noķēra savu pirmo lielo foreli. Bilijs pienāca pie viņas un deva padomu, kā to dabūt krastā, un pēc dažām minūtēm Saksona kaistošiem vaigiem un mirdzošām acīm uzmanīgi izvilka lielo zivi sausajās krasta smiltīs. Šeit tā norāvās no āķa un briesmīgi sitās, līdz Saksona to satvēra rokās.
«Sešpadsmit collu,» Bilijs teica, kad viņa to lepni pacēla gaisā, lai viņš varētu zivi apbrīnot. «E — ko tu gribi darīt?»
«Nu protams, ka nomazgāt smiltis.»
«Liec to labāk grozā,» viņš deva padomu, bet tad apklusa un uzmanīgi vēroja.
Saksona noliecās pār ūdeni un iemērca tur lielisko foreli. Zivs sāka sisties; viņa gan to krampjaini turēja, bet prom tā bija.
«O!» Saksona nelaimīgi iesaucās.
«Kas katram ir, lai 1ur to cieti,» Bilijs citēja.
«Man tas vienalga,» viņa atbildēja. «Katrā ziņā tā bija lielāka, nekā tu jebkad esi noķēris.»
«Nebūt nenoliedzu, ka tu proti krietni zvejot,» viņš lēni teica. «Mani tu taču arī nozvejoji, vai ne?»
«To es nezinu,» viņa ātri atbildēja. «Varbūt tas ir tāpat kā tai stāstā par vīru, ko notvēra aizliegtā laikā zvejojam foreles. Viņš aizbildinājās, ka to darījis aizstāvēšanās nolūkā.»
Bilijs ilgi domāja, bet vēl viņu nesaprata.
«Forele esot viņam uzbrukusi,» viņa paskaidroja.
Bilijs smējās. Ceturtdaļstundu vēlāk viņš teica:
«Tu man krietni sadevi.»
Debesis apmācās, un, sasniedzot Kokvilas upes krastus, viņi pēkšņi iejuka miglas blāķī, f «U-u!» Bilijs sajūsmināts iesaucās. «Vai tas nav lieliski! Es taisni jūtu, ka uzsūcu mitrumu kā izkaltis sūklis. Nekad vēl neesmu tā priecājies par miglu.»
Saksona izpleta rokas; šķita, it kā viņa peldētu pelēkajā miglā.
«Nekad nebūtu domājusi, ka saule var tā nogurdināt,» viņa teica. «Beidzamās nedēļās mums tika vairāk nekā spējam panest.»
«Jā, kopš izbraucām no Sakramento ielejas,» Bilijs apstiprināja. «Par daudz saules arī nav labi. To es pats izjutu. Saules gaisma ir tas pats, kas alkohols. Vai tu ievēroji, cik labi juties, kad saule parādījās pēc veselas nedēļas lietaina laika? Tad saule iedarbojās kā malks laba viskija. Viskijs ietekmē gluži tāpat. Ir brīnišķa sajūtai Un kad esi nopeldējies un guli saulē — cik tad jaukil Tas tādēļ, ka iedzēri saules kokteili. Bet, ja noguļ vairākas stundas, nav vairs tik skaisti. Cilvēks paliek gurdens un smags, un tam vajag ļoti daudz laika, lai apģērbtos. Tad iet mājās, un kājas tikko velkas, sajūta ir tāda, it kā no ķermeņa būtu izsūkts viss spēks un dzīvība. Kas tas ir? Paģiras. Pārāk daudz baudīta saules gaisma, tāpat kā var izdzert pārāk daudz viskija, un par to nu jāmaksā. Tas ir skaidrs. Tādēļ klimats ar miglu ir vislabākais.»
«Tad jau mēs esam bijuši vairākus mēnešus saules reibonī,» Saksona teica. «Tagad atkal atžilbsim.»
«Skaidrs. Vai zini, Sakson, šādā klimatā es varētu vienā dienā paveikt divu dienu darbu. Paskaties uz zirgiem, varu derēt, ka tie kļūst gluži pārgalvīgi.» Saksonas skatiens velti slīdēja pāri priežu mežam, meklējot sarkankokus, ko viņa tik ļoti mīlēja. Tos viņa atradīšot Kalifornijā, kāds viņai bija teicis Bandonā.
«Tad jau mēs esam aizklīduši pārāk tālu uz ziemeļiem,» Saksona teica. «Mums jādodas vairāk uz dienvidiem, lai atrastu savu mēness ieleju.»
Un viņi devās uz dienvidiem pa ceļiem, kas kļuva arvien nelādzīgāki, caur piensaimniecības apgabalu pie Longluisas un bieziem priežu mežiem uz Portorfordu, kur Saksona atrada jūrmalas smiltīs ahātu, bet Bilijs zvejoja milzīgas mencas. So mežonīgo apgabalu vēl nešķērsoja neviens dzelzceļš, un ceļš uz dienvidiem kļuva arvien mežonīgāks. Goldbīčā tie atkal sastapa savu veco paziņu — Rogupi, kuras ieteku viņi bija jau reiz šķērsojuši pie Klusā okeāna. Apkārtne kļuva arvien mežonīgāka, ceļi vēl nelādzīgāki un attālumi starp zemnieku mājām lielāki.
Un šeit nebija ne aziātu, ne eiropiešu. Nelielais iedzīvotāju skaits bija pirmie ienācēji un viņu pēcnācēji. Saksona runāja ar vairākām vecām sievietēm un vīriešiem, kas vēl atcerējās grūto pārgājienu pāri prērijai. Viņi bija devušies vēl arvien tālāk uz rietumiem, līdz tiem bija stājies ceļā
Klusais okeāns, un tad viņi bija apmetušies šeit, līduši mežus, cēluši savas pirmatnēji vienkāršās mājas un palikuši dzīvot. Še vēl ievēroja senos tikumus un paražas. Te nebija dzelzceļu. Neviens automobilis nebija braucis pa šiem nelādzīgajiem ceļiem. Uz austrumu pusi starp viņiem un biezi apdzīvotajām ielejām zemes iekšienē atradās neapdzīvotais, mežonīgais krasta apgabals — mednieku paradīze, kā Bilijam stāstīja, kaut gan viņš paskaidroja, ka ceļš, pa kuru tie braukuši, viņam bijis jau pietiekoši jauka paradīze. Nepieturot zirgus, viņš bija pasniedzis Saksonai grožus un no vedēja sēdekļa nošāvis stirnu āzi ar astoņiem žuburiem.
Uz dienvidiem no Goldbīčas, braucot pa šauro pirmatnējā meža ceļu, viņi izdzirda augstu virs galvām tālu zvaniņu skaņas. Simts metru tālāk Bilijs atrada vietu, kur ceļš bija tik plats, lai varētu pabraukt garām otrs pajūgs. Un šeit viņš palika gaidot, bet jautrie zvaniņi steidzīgi tuvojās. Viņi dzirdēja bremzes čirkstoņu, zirgu kāju di- poņu mīkstajās smiltīs, dzirdēja reiz arī vedēju asi iesaucamies un tad kādas sievietes smieklus.
«Tas tik ir braucējs, tas tik ir braucējs,» Bilijs murmināja. «Noņemu savu cepuri viņa priekšā, vienalga kas tas arī būtu, ja viņš tur augšā var tā braukt pa šādu ceļu. Klausies tikai! Tam ir gan varenas bremzes. Oi! Oi! Tā tik bija bedre! Tam ir atsperes, tās ir atsperes!»
Tur, kur ceļš zigzagā aizvijās virs viņiem, caur koku spraugām zibēja četri strauji sarkanbrūni zirgi, un ātri griezās nelielu dzeltenbrūnu ratu riteņi. Nākošā pagriezienā atkal kļuva redzami divi priekšējie zirgi un aiz viņiem abi nākošie, kas vilka divvietīgus vieglus ratus, tad viss pajūgs dārdēdams pārbrauca šauru dēļu tiltu. Uz priekšējā sēdekļa atradās kāds vīrietis un sieviete, uz pakaļējā starp saiņiem, ceļa somām, makšķerēm, šautenēm, saliekamiem krēsliem un rakstāmmašīnu sēdēja iespiests kāds japānis, bet viņam pāri un ap viņu bija sasprausts daudz briežu un aļņu ragu.
«Tie taču ir misters un misis Hastingsi!» Saksona iesaucās.
«Tprrr!» Hastingss kliedza un lika iedarboties bremzei, apstādinot savus zirgus blakus Bilijam un Saksonai. Sveicieni lidoja šurp un turp, un arī japānis deva un dabūja savu tiesu, jo tas bija tas pats, ko viņi bija redzējuši Rio- visiā uz Klejotāja.
«Nu, te izskatās drusku citādāk nekā Sakramento salās, ko?» Hastingss teica Saksonai. «Te ir tikai amerikāņu ģimenes šais kalnos. Un viņi nemaz nav mainījušies. Mūsu senči bijuši gluži tādi paši.»
Misters un misis Hastingsi pastāstīja par savu garo braucienu. Viņi jau divus mēnešus bija ceļā un tagad gribēja doties tālāk caur Oregonu un Vašingtonu uz Kanādas robežām.
«No turienes mēs sūtīsim zirgus atpakaļ un paši brauksim ar vilcienu,» Hastingss nobeidza.
«Bet ar to ātrumu, kā jūs traucat, jūs varējāt būt daudz tālāk,» Bilijs kritizēja.
«Mēs ļoti bieži apstājamies,» misis Hastingsa paskaidroja. k .
«Mes bijām Hopa — aizsargatā teritorijā,» Hastingss stāstīja. «Braucām ar kanoe pa Triniti un Klamatu līdz jūrai. Divas nedēļas nodzīvojām īsti mežonīgajā Kurikon- tijā.»
«Tur arī jums jāaizbrauc,» Hastingss viņiem ieteica. «Jūs vēl pirms vakara tumsas varat sasniegt Montenrančo. Un no turienes griezieties zemes iekšienē. Ceļu tur nav. Tikai jāšus var tikt uz priekšu. Bet meža zvēru ka biezs. Es nošāvu piecas kalnu lauvas, divus lāčus, par briežiem nemaz nav ko runāt. Redzēju arī aļņu barus. Nē, tos es < nešāvu. Tos nedrīkst šaut. Tos aļņu ragus es dabūju no veciem medniekiem. Es jums visu pastāstīšu.»
Un, kamēr abi vīrieši runājās, arī Saksona un misis Hastingsa neklusēja.
«Vai atradāt savu mēness ieleju?» rakstnieka sieva atvadoties viņai jautāja.
Saksona purināja galvu. 4
«Gan jūs to atradīsit, ja tikai labi pameklēsit, un jums man jāapsola, ka atbrauksit uz Sonomas ieleju, kur ir mūsu rančo. Ja jūs tad vēl nebūsit atraduši savu ieleju, mēs darīsim, ko varēsim, lai jums palīdzētu.»
Trīs nedēļas vēlāk Bilijs, nošāvis vairāk kalnu lauvu un lāču nekā Hastingss, atgriezās no Kurikontijas pāri robežai Kalifornijā. Seit Saksona atkal redzēja savus mīļos sarkankokus. Tie bija neiedomājami skaisti sarkankoki. |
Bilijs apturēja ratus, nokāpa no sēdekļa un apbrīnodams gāja kādam kokam apkārt.
«Četrdesmit piecas pēdas,» viņš teica. «Tas ir piecpadsmit pēdu diametrā. Un tādi tie ir visi, tikai vēl lielāki.
Nē, šeit ir viens kroplis. Tam tikai deviņas pēdas diametrā. Un tie ir vairākus simtus pēdu augsti.»
«Kad es miršu, Bilij, tev mani jāapbedī sarkankoka paēnā,» Saksona teica.
«Es negribu, ka tu mirsti pirms manis,» viņš apgalvoja. «Mēs testamentā noteiksim, lai mūs abus tā apbedī.»
Viņi turpināja ce]u uz dienvidiem, visu laiku gar piekrasti; medīja, zvejoja, peldējās un pirka zirgus. Bilijs tos nosūtīja ar krasta tvaikoņiem uz Oklendu. Viņu maršrutā ietilpa Delnorte un Humbolta apgabali, un pa Mendoki- nas ieleju tie devās uz Sonomu — tie visi bija lielāki apgabali nekā austrumu štati. Viņi šķērsoja milzīgus mežus, zvejoja neskaitāmās upēs foreles un brauca pa daudzām auglīgām ielejām. Un vēl arvien Saksona meklēja savu mēness ieleju. Dažreiz, kad viss šķita piemērots, trūka dzelzceļa, bet pa lielākai daļai visur bija par daudz miglas.
«Šad tad mums tomēr vajadzīgs saules kokteilis,» viņa teica Bilijam.
«Jā,» viņš atbildēja. «Ja miglas būs pārāk daudz, mēs kļūsim gļēvi. Tas, kas mums vajadzīgs, ir kaut kas starp vienu un otru, un mums būs jābrauc mazliet tālāk no krasta, lai to atrastu.»
Bija jau rudens, kad viņi nogriezās no Klusā okeāna pie vecā Rosās forta un iebrauca Krievupes ielejā tālu aiz Kazadero un Gernvilas. Santa Rosā Bilijam, nosūtot dažus zirgus, bija drusku jāuzkavējas, un tikai pēcpusdienā viņš izbrauca dienvidaustrumu virzienā uz Sonomas ieleju.
«Es neticu, ka pirms vakara sasniegsim Sonomas ieleju,» viņš teica un vēroja saules augstumu pie apvāršņa, «šo te sauc par Beneta ieleju, šeit jāceļas pāri, un tad izbrauksim pie Glenelenas. Skaties, tā taču ir varen jauka ieleja. Un kāds brīnišķs kalns tur tālāk.»
«Kalns tiešām skaists,» Saksona teica. «Bet pārējās kalnu virsotnes pārāk kailas. Un es neredzu lielus kokus. Lieliem kokiem vajadzīga laba, auglīga zeme.»
«Es jau negribu apgalvot, ka tā būtu mēness ieleja — tas man nenāk ne prātā. Bet tas kalns tur tomēr ir varens. Skaties, kas tur koku. Esmu ar mieru derēt, ka tur ir medījums.»
«Es labprāt vēlētos zināt, kur pavadīsim šo ziemu,» Saksona teica.
«Vai zini ko? Es arī pašlaik taisni par to domāju. Dosimies šoziem atkal uz Karmelu. Marks Hols atkal atgriezies un Džims Hazards arī. Ko tu par to domā?»
Saksona pamāja.
«Bet šoreiz taču tu nebūsi gadījumu darbu darītājs?»
«Nē, mēs varēsim apmierināties ar to, ka uzpirksim zirgus, ja laiks būs pietiekoši labs, lai varētu izbraukt,» Bilijs apstiprināja, un sejā tam staroja apmierinātība. «Un, kad tas klejotājs dzejnieks no marmora mājas būs tuvumā, es pie viņa izmēģināšu savus boksa cimdus, lai tam atgādinātu, ka viņš man gandrīz sabendēja kājas ar savu skriešanos.»
«O! O!» Saksona iesaucās. «Skaties, Bilij! Skaties!»
Viņiem pretim ceļa līkumā pašreiz iegriezās kādi smaga zirga vilkti rati. Dzīvnieks bija mirdzošā kastaņu brūnumā, dzeltenīgi baltām krēpēm un asti. Aste bija gandrīz līdz zemei, biezās un viļņojošās krēpes krita pāri kaklam. Tas sajuta ķēvi un pēkšņi apstājās, atmeta galvu, un kuplās krēpes plandīja vējā. Viņš nolieca galvu, līdz ieplestās nāsis aizskāra trīsošos ceļus un starp izslietajām ausīm varēja redzēt spēcīgu, gandrīz neiedomājamu kakla izliekumu. Tad tas atkal atmeta galvu atpakaļ un nikni raustīja laužņus, bet vedējs grieza lielu līkumu, lai laimīgi pabrauktu garām. Viņi varēja redzēt mežonīgo zirga acu mirdzu, un Bilijs uzmanīgi tvēra grožus un arī pagrieza vairāk sāņus. Viņš pacēla roku, lai dotu vedējam zīmi, un, kad viņi bija pabraukuši viens otram garām, viņš pieturēja, un abi runāja pāri plecam par darba zirgiem.
Bilijs starp citu dabūja zināt, ka ērzeli sauc par Barba- rosu un ka vedējs pats ir viņa īpašnieks un dzīvo Santa Rosā.
«No šejienes ir divi ceļi uz Sonomas ieleju,» vīrs stāstīja. «Kad nonāksit pie krustcelēm, jums jānogriežas pa kreisi no Beneta virsotnes uz Glenelenu — tas ir tur pāri.»
Augstu pāri plašajiem novāktajiem labības laukiem saules tveicē pacēlās Beneta virsotne, vesela bara mazāku kalnu ieskauta, un tie piekļāvās tā pakājei. Bet augstiene un kalni šai pusē bija kaili un saulē izdeguši, kaut arī tai skaistajā, saules izdedzinātajā zeltbrūnajā krāsā, kas tik īpatnēja Kalifornijai.
«Ceļš pa labi ved uz Glenelenu, bet tas ir stāvāks un
tālāks. Nu, jūsu zirgi gan neizskatās tā, ka tas viņus traucētu.»
«Kurš no šiem ceļiem ir skaistākais?» Saksona jautāja.
«O, tas pa labi — par to nav ko šaubīties,» vīrs atbildēja. «Tas tur ir Sonomas kalns, un ceļš labu laiku iet pa to augšup un tad caur Kupera gravu.»
Kad viņi bija atsveicinājušies, Bilijs tūlīt nebrauca tālāk. Viņš un Saksona pagriezušies skatījās uz satraukto Barbarosu, kas, redzami dumpodamies, auļoja uz Santa Rosu.
«Nākošo pavasari es labprāt atkal gribētu šeit būt,» Bilijs teica.
Pie krustcelēm Bilijs pieturēja un paskatījās uz Saksonu.
«Nu kas par to, ka tas garāks?» viņa teica. «Skaties, cik tas skaists — viss zaļos kokos; un esmu pārliecināta, ka tie būs sarkankoki kanjonos. Nekad nevar zināt. Varbūt taisni tur — augšā ir mēness ieleja. Un to mēs nedrīkstam palaist garām tikai tādēļ vien, lai ietaupītu pusstundu laika.»
Viņi nogriezās pa labi un brauca pa daudziem stāviem uzkalniem. Tuvojoties viņi redzēja, ka ūdens plūst arvien bagātīgāk. Viņi pabrauca gadām kādam strautam, un, kaut gan vīnkalni bija saulē izkaltuši, lauku sētās un visapkārt līdzenumā auga kupli skaisti koki.
«Varbūt tas izklausās dīvaini,» Saksona teica, «bet man tas kalns tur jau kļuvis mīļš. Man ir gandrīz tā, it kā jau agrāk kādreiz būtu to redzējusi, un — nu jā, tas ir brīnišķīgs.» i
Viņi šķērsoja kādu tiltu un, strauji pagriežoties ap stūri, viņus pēkšņi ieskāva vēsa tumsa. Visapkārt pacēlās milzīgie sarkankoki. Zemi sedza rožains rudens viršu klājs. Sur tur krēslu caururba kāds saules stars, vērsdams siltākas birzs dziļās, krēslainās ēnas. Jaukas taciņas vijās starp kokiem un izzuda tīkamos stūrīšos, ko veidoja sarkanās kolonnas, kas lokā auga ap sen izgaisušo senču trūdiem — kādus apmērus sasnieguši šie senie milzeņi, norādīja loka diametrs, kādā auga šo milzeņu atvases.
No birzs ceļš vijās pāri viļņotam līdzenumam un caur nelielām gravām un kanjoniem, kas visi bija mežu klāti un ūdeņiem bagāti. Dažās vietās ceļš bija mitrs, tik tuvu tam burbuļoja kāds strauts.
«Sis kalns liekas būt tīrais sūknis,» Bilijs teica. «Te tas stāv pēc garas sausas vasaras, un zeme ir avotu pilna.»
«Es zinu, nekad neesmu šeit bijusi,» Saksona dzirdami murmināja, «bet viss man šķiet tik pazīstams. Jādomā, ka esmu par to sapņojusi. Man ir tā, it kā būtu pārnākusi mājās… O Bilij, ja nu izrādīsies, ka tā ir mūsu ieleja.»
«Tas ir lieliski,» viņš sajūsmināts iesaucās. «Pat nevienu kvadrātjūdzi šīs zemes nemainītu pret visu Sakramento ieleju ar visām upes salām un vēl Midlriveru klāt. Ja tur augšā nav medījuma, tad es būšu ļoti maldījies. Kur ir avoti, tur ir arī strauti, un strauti savukārt nozīmē foreles.»
Viņi pabrauca gar lielu, labi iekārtotu, šķūņu un staļļu ieskautu zemnieka sētu, devās tālāk pa ceļu mežā un izbrauca blakus kādam laukam, kas Saksonai jau pirmā brīdī tūlīt iepatikās. Tas cēlās no ceļa pret kalnu, un kalna pakājē to ieskāva koku rindas. Lauks kvēloja kā nespodrs zelts rietošās saules staros, un vidū auga vientuļš milzu sarkankoks ar nosvilušu galotni, kas izskatījās, it kā tur būtu kādreiz mitinājušies ērgļi. Mežs aiz tā klāja kalnu vienmuļā zaļumā līdz virsotnes sākumam. Bet, kad viņi sāka braukt tālāk un Saksona, pagriezusi galvu, raudzījās pēc sava lauka, kā viņa to dēvēja, viņa ieraudzīja, ka īstā Sonomas kalna virsotne slejas visam augstu pāri un ka kalns pie viņas lauka ir tikai masīvā milzeņa vieni sāni.
Viņiem priekšā pa labi, pāri asi šķautņainai kalna mugurai, dziļiem zaļiem kanjoniem nodalītu un tālāk uz leju izvēršoties līgojošos augļu dārzos un vīna kalnos, viņi pirmoreiz skatīja Sonomas ieleju un mežonīgos kalnus, kas ieskāva visu austrumu pusi. Pa kreisi viņi redzēja nelieliem kalniem un lejām klāto zelta zemi. Vēl tālāk uz ziemeļiem viņu acīm pavērās cita ielejas daļa, un tai aizmugurē kā ielejas pretējā siena pacēlās kalnu grēda, kuras augstākā virsotne — izdzisis sens sarkans krāteris — zīmējās rožainajās vakara debesīs. No ziemeļiem uz dienvidaustrumiem vijās kalnu grēda, kas vēl bija saules staru apmirdzēta, bet pār Biliju un Saksonu jau klājās vakara ēnas. Viņš paskatījās uz Saksonu un, ieraudzījis sajūsmas pilno izteiksmi viņas sejā, apturēja zirgus. Visas debesis austrumu malā bija dziļi rožainā krāsā, kas klājās arī pār kalniem un lika tiem mirdzēt kā vīnam un rubīniem. Sonomas ielejā cēlās migla tumšā, dziļi violetā krāsā; tā plandījās kalna pakājē, stīdza augstāk, sniedzās tam pāri, applūdināja to un apklāja visu ar tumši violetu segu. Ne vārda nerunājot, Saksona rādīja uz ieleju. Bi- lijs palocīja galvu un tad lika zirgiem rikšot pa silto, krāsu piesātināto mijkrēsli.
Vietās, kur ceļš gāja uz augšu, viņi sajuta vēso, dzīvinošo četrdesmit jūdžu atstatā Klusā okeāna pūsmu, bet no visām ieplakām un gravām cēlās silta rudens zemes dvaša ar sausas zāles, vīstošu lapu un ziedu smaržu.
Viņi sasniedza dziļa kanjona malu, kas it kā urbās līdz pat Sonomas kalna sirdij. Atkal Bilijs pieturēja ratus, kad bija pavēries Saksonas sejā. Kanjons bija ļoti skaists, dīvaini mežonīgi skaists. Visā tā garumā auga sarkankoki. Tālākā kanjona malā bija trīs biezām eglēm un ozolu birzīm klāti nelīdzeni uzkalni. Šos uzkalnus šķērsoja neliels kanjons, kas saplūda ar galveno kanjonu un ko arī ieskāva sarkankoki. Bilijs norādīja uz nopļauto labības lauku uzkalnu pakājē.
«Šādās ganībās redzu ganāmies savus zirgus,» viņš teica.
Viņi iebrauca kanjonā, kur ceļam līdztekus starp vītoliem un gobām vijās avots. Saules rieta uguns, kas blāzmoja mākoņu klātajās rudenīgajās debesīs, pieplūdināja kanjonu ar sarkanu gaismu. Gaiss bija lauru koku smaržas piesātināts. Meža vīnogulāji kā tilts pāri avotam savienoja koku ar koku. Dažādu pasugu ozoli bija vieglo spāņu sūnu mežģīnēm aizplīvuroti. Avotu krastos auga sulīgas papardes. Kaut kur dūdoja meža balodis. Piecdesmit pēdu virs zemes, tieši virs viņu galvām, pāri ceļam pārlēca vā- verīte — pelēki brūna ēna starp diviem kokiem, un viņi, zariem līgojoties, izsekoja tās gaisīgo ceļu.
«Man ir tāda izjūta—» Bilijs iesāka.
«Ļauj man vispirms paskatīties,» Saksona lūdza.
Viņš gaidīja, nenovērsdams skatienu no viņas sejas, bet Saksona tikmēr sajūsmināta raudzījās apkārt.
«Mēs esam atraduši savu ieleju,» viņa čukstēja. «Vai tā nav mūsu?»
Viņš pamāja, bet klusēja, ieraudzījis mazu zēnu, kas dzina pa ceļu govi. Vienā rokā zēns nesa nepiemēroti lielu bisi, otrā smieklīgi lielu trusi.
«Cik tālu vēl līdz Glenelenai?» Bilijs jautāja.
«Pusotras jūdzes,» bija atbilde.
«Kas tas par avotu?» Saksona jautāja.
«Kalnavots. Pusjūdzi tālāk tas ieplūst Sonomas upē.»
«Foreles?» Bilijs jautāja.
«Ja protat tās ķert,» zēns smējās.
«Vai kalnos ir brieži?»
«Vēl nav viņu īstais laiks,» zēns izvairīgi atbildēja.
«Nu, tu laikam gan vēl nevienu savā mūžā neesi nošāvis?» Bilijs viltīgi teica un saņēma atbildi:
«Varu parādīt ragus.»
«Brieži met ragus,» Bilijs turpināja ķircināties. «Tos var katrs atrast.»
«Pie manējiem vēl redzama gaļa. Tie vēl nav nokaltuši …»
Zēns apklusa un ar izbiedētu skatienu vēroja bedri, ko Bilijs tam bija izracis.
«Nebēdā par to, zēn,» Bilijs smējās, «es neesmu mežsargs. Es tikai pērku zirgus.»
Atkal trīs vāverītes, vairāki sarkanstumbrainie karaliskie ozoli, sarkankoku loki un tad, burbuļojošam avotam vēl arvien turpat blakus turpinot savu ceļu, viņi ieraudzīja nelielus dārza vārtiņus ar piestiprinātu, primitīvi darinātu koka vēstuļu kastīti ar uzrakstu «Edmunds Hale». No zariem pīto vārtu aplodā stāvēja vīrietis un sieviete. Tas bija tik jauks skats, ka Saksonai pat aizcirtās elpa. Viņi stāvēja blakus. Sieviete bija savu mazo, smalko roku ielikusi vīrieša rokā, un tā šķita radīta, lai svētot skartu cilvēku galvas. Un šo iespaidu vēl pastiprināja vīrieša seja — tā bija seja ar skaistu atklātu pieri, lielām, skaistām, labsirdīgām pelēkām acīm un kupliem sidrabotiem matiem, kas mirdzēja kā vērpts stikls. Viņš bija liels un smags, bet sieviete viņam blakus smalku un vieglu stāvu. Viņa bija safrānbrūnā krāsā, kādas dažreiz mēdz būt baltās rases sievietes, un viņas smaidošās acis bija dzidri zilas. Ar savu fantastisko jūras zaļuma apģērbu un dzīvo sejiņu tā šķita Saksonai kā pavasara krāsainais zieds.
Var būt, ka skats, ko Saksona un Bilijs sniedza, braucot pa saules rieta zeltaino gaismu, bija tikpat valdzinošs un skaists. Abi pāri redzēja tikai viens otru. Mazā sieviete izskatījās starojoši jautra. Garīgums, kas bija izpaudies vīrieša sejā, tagad tur atmirdzēja visā savā krāšņumā un vērta to neizsakāmi maigu un siltu. Saksonu pārņēma tādas pašas izjūtas kā pirmīt, ieraugot kalnu un pļavu pie kalna, viņai šķita, ka tā vienmēr pazinusi šos mīļos cilvēkus. Viņa zināja, ka mīl tos.
«Labvakar,» Bilijs teica.
«Ak jūs, laimīgie bērni,» vīrietis teica. «Man gribētos zināt, vai jūs paši arī zināt, cik jauki izskatāties, tur ratos sēdot.»
Tas bija viss. Rati nepieturēja, bet brauca tālāk pa ceļu, kas bija noklāts nobirušām ozolu, vītolu un gobu lapām. Tad viņi nonāca tai vietā, kur abi avoti savienojās.
«Ak, kas par skaistu vietu mājai,» Saksona izsaucās un rādīja pāri avotam. «Skaties, Bilij, līdzenumu aiz pļavas otrpus avotam.»
«Tā ir auglīga zeme, Sakson, arī līdzenums ir ļoti auglīgs. Skaties lielos kokus, kas tur aug. Un droši vien avoti arī tur būs.»
«Brauksim turp,» Saksona teica.
Pametuši galveno ceļu, viņi pa šauru tiltu pārbrauca Kalnavotain un uzbrauca uz sen nelietota ceļa, kur bija redzamas daudzu riteņu atstātās pēdas un kas vijās gar tikpat vecu, no sarkankoku zariem pītu žogu. Viņi piebrauca pie vaļā atrautiem vārtiem, pa kuriem veda ceļš uz līdzenumu.
«Te tas ir — es to zinu,» Saksona, dziļi pārliecināta, teica. «Brauc iekšā, Bilij!»
Caur kokiem vīdēja maza balta zemnieku dzīvojamā māja izsistiem logu stikliem.
Viņi runāja klusā balsī, ejot ap māju zem lieliem ozoliem un apstājoties neliela šķūņa priekšā. Pārāk nepacietīgi viņi piesēja zirgus pie žoga nenojūgtus un devās savā izlūkgājienā. Kritums no līdzenuma lejā uz pļavu bija stāvs, bet ozoliem biezi noaudzis. Viņiem spraucoties caur biezokni, gaisā uzspurdza paipalu bari, kas izbiedēti pameta savas ligzdas.
«Kā ar medījumu?» Saksona jautāja.
Bilijs smējās un vēroja avotu, kas virda no dziļuma skaidrā vēsā straumē un aizvijās pa pļavu. Šeit zeme bija saulē izkaltusi un daudzās vietās saplaisājusi.
Saksonas sejā iegūla vilšanās izteiksme, bet Bilijs, kas pirkstiem drupināja lielu zemes piku, vēl nebija guvis galīgu pārliecību.
«Tā ir auglīga zeme,» viņš paskaidroja, «labākā, ko desmit tūkstoš gados ūdeņi nonesuši lejā no kalniem. Bet…»
Viņš apklusa, raudzījās visapkārt, pētīja pļavas apveidu, aizgāja līdz sarkankokiem un atnāca atkal atpakaļ.
«Tādai, kāda tā ir tagad, tai nav nekādas vērtības,» viņš teica. «Bet, ja to pareizi kopj un iestrādā, tā kļūs labāka par labu. Viss, kas te nepieciešams, ir drusku prāta un daudz drenāžas. Otrā pusē pļavai ir krauja, kas visa noaugusi sarkankokiem līdz pat avotam. Nāc man līdzi, es tev parādīšu.»
Viņi gāja caur sarkankoku birzi un nonāca līdz Sonomas strautam. Seit ūdens neburbuļoja, bet plūda rāmā straumē tieši uz kādu dīķi. Sai pusē vītoli lieca zarus ūdenī. Otrā pusē bija stāva krauja. Bilijs mērīja augstumu acīm, bet ūdens dziļumu ar kādu kārti.
«Piecpadsmit pēdu,» viņš paziņoja. «Seit no krasta var nirt pēc patikas, cik dziļi vēlas, un ko peldēt te ir simts jardu turp un atpakaļ.»
Viņi gāja gar dīķa malu. Tālāk tas sašaurinājās, kļūstot par straumi, kas pāri kailiem klinšbluķiem šāvās uz jaunu dīķi.
Viņiem vēl skatoties, kāda forele, zvīņām mirdzot, palēcās gaisā, un Bilija un Saksonas acis tai sekoja, vērojot, kā loki rāmajā ūdens virsmā kļūst arvien plašāki un plašāki.
«Man liekas, ka mēs ziemu tomēr nepavadīsim Karmelā,» Bilijs teica. «Sī vieta mums kā radīta. Rīt no rīta būs jāmēģina uzzināt, kam tas viss pieder.»
Kādu pusstundu vēlāk, Bilijam apkopjot zirgus, Saksona vērsa viņa uzmanību uz kādas lokomotīves svilpienu.
«Te tev arī dzelzceļš,» viņš teica. «Tas ir vilciens, kas iet uz Glenelenu, un' tikai jūdzes atstatumā no šejienes.»
Vakarā, kad viņi jau gulēja zem segām un Saksona pašreiz taisījās iemigt, Bilijs viņu iztraucēja.
«Bet ja nu tas aitasgalva, kam šī vieta pieder, negribēs to pārdot?»
«Viņš pārdos, par to nav ne mazāko šaubu,» Saksona atbildēja mierīgā pārliecībā. «Seit mēs esam mājās. Es to zinu.»
Viņus uzmodināja Posums, kas nikni rēja kādu vāverīti, jo tā negribēja nākt lejā un ļaut sevi nokost. Vāverīte tērzēja un bija tik pļāpīga, ka Posums savās nevaldāmās dusmās kļuva pavisam neprātīgs un mēģināja uzrāpties kokā. Bilijs un Saksona smējās un lieliski uzjautrinājās par terjera niknumu.
«Ja mēs šeit apmetīsimies, nevienu vāverīti nešaus,» Bilijs teica.
Saksona spieda viņa roku un piecēlās sēdus. Bija dzirdama cīruļa dziesma.
«Te ir viss, ko vēlējāmies,» viņa, laimīgi nopūzdamās, teica.
«Jā, atskaitot īpašuma tiesības,» Bilijs piezīmēja.
Pēc steigā ieturētām brokastīm viņi devās pētīt šā īpašuma robežas, sekoja to izliektajai līnijai un vairākas reizes gāja no strauta līdz žogam un atkal atpakaļ. Viņi uzgāja septiņus avotus pie pļavas kalna pakājē.
«Seit nu mums būtu pietiekoši daudz ūdens,» Bilijs teica. «Ja pļava būs drenēta un zeme labi iekopta, ar ūdens daudzumu mēs visu cauru gadu varam ievākt ražu pēc ražas. Te būs pieci akri šādas zemes, un es nevēlētos to mainīt pret misis Mortimeras zemi.»
Viņi stāvēja nogāzē vecā augļu dārzā, kur tikko bija saskaitījuši septiņus augļu kokus, gan ļoti nolaistus un nekoptus, bet vispār spēcīgus un lielus.
«Nogāzes augšējā malā aiz mājas varēsim audzēt ogulājus.» Saksona apklusa. Viņai bija ienākusi prātā jauna doma. «Ja misis Mortimera atbrauktu un dotu mums padomu! — Kā tu domā, Bilij, vai viņa brauks?»
«Protams, ka viņa brauks. No Sanžozē līdz šejienei nebūs vairāk par četrām stundām ko braukt. Bet vispirms mums jānoskaidro, vai šī vieta vispār pārdodama. Un tad tu viņai vari aizrakstīt.»
Saksonas avots bija viena un pie tam garākā šīs nelielās saimniecības robeža. Divas puses ieskāva žogs un ceturto Kalnavots.
«Padomā, mūsu kaimiņi būs šie abi jaukie cilvēki, skaistā sieviete un vīrietis,» Saksona domīgi teica. «Avots šķir viņu un mūsu saimniecību.»
«Tā vēl nav mūsu saimniecība,» Bilijs aizrādīja. «Iesim un apmeklēsim viņus. Varbūt viņi varēs mums kaut ko pastāstīt par šo sētu.»
«Tā jau ir tikpat kā mūsu,» Saksona atbildēja. «Galve-. nais bija to atrast. Un vienalga, kam šī māja piederējusi, viņš to nav mīlējis. Kopš ilgiem, ilgiem laikiem te neviens vairs nav dzīvojis. Un — ak Bilij, vai tu esi apmierināts?»
«Katrs mazākais nieciņš mani te apmierina,» Bilijs vaļsirdīgi teica. «Mazākais cik tālu te viss sniedzas. Vienīgā nelaime tā, ka tas nesniedzas pārāk tālu.»
Saksonas nelaimīgā sejas izteiksme lika Bilijam apklust un atteikties no sava iemīļotā sapņa.
«Mēs to pirksim — par to vairāk nerunāsim,» viņš teica. «Bet aiz pļavas ir daudz meža, un tādēļ nav visai daudz ganību. Tikai dažiem zirgiem un kādai govij. Bet tas viss var gaidīt. Mēs nevaram iegūt visu reizē, un viss, kas te atrodas, ir lielisks.»
«Nu tad dēvēsim to par sākotni,» viņa to mierināja. «Vēlāk jau varam piepirkt klāt — varbūt to gabalu pie Kaln- avota līdz trim uzkalniem, ko vakar redzējām …»
«Kur es teicu, ka tās labas ganības maniem zirgiem,» Bilijs viņu pārtrauca, un tam iekvēlojās acis, to sakot. «Jā, kādēļ gan ne? Tik daudz jau piepildījies no tā laika, kopš sākām savu ceļojumu, ka piepildīsies arī tas.»
«Mēs jau varam strādāt, lai to sasniegtu, Bilij.»
«Jā, mēs strādāsim kā īsti velni, lai to panāktu,» viņš domīgi teica.
Viņi izgāja caur primitīviem dārza vārtiņiem un devās pa ceļu, kas aizlocījās pa koptu meža gabalu. No mājas nekas nebija redzams, līdz viņi, gluži negaidot, atradās starp kokiem, kas to ieskāva. Tā bija astoņstūru māja un tik samērīga, ka ar saviem diviem stāviem nepavisam neizskatījās augsta. Māja iederējās savā vietā. Tā bija tāpat saaugusi ar zemi kā koki. Te nebija dārza vārda parastā nozīmē, mežs sniedzās līdz pat durvīm. Mājas durvis ar nelielo lieveni bija tikai vienu kāpienu virs zemes. Virs durvīm dīvaini grieztiem burtiem bija uzraksts «Trillium paspārne».
«Nāciet tikai pa kāpnēm augšā, mīļie,» sauca no augšas kāda balss, kad Saksona pieklauvēja.
Pakāpušies atpakaļ un paskatījušies augšup, viņi redzēja mazo lēdiju stāvam uz balkona un smaidām. Viņa bija ģērbusies vieglā rožaina auduma rīta kleitā un atkal Saksonai šķita kā puķe.
«Taisiet tikai durvis vaļā un nāciet iekšā — gan jau ceļu atradīsit paši,» viņa rīkoja.
Saksona gāja pa priekšu, un Bilijs sekoja tai uz papēžiem. Viņi ienāca kādā gaišā istabā ar daudz logiem un lielu granīta kamīnu, kur dega lielas malkas šķilas. Uz kamīna akmens dzegas bija nolikta liela meksikāņu vāze, pilna rudens izkrāsoto zaru un smalko, vieglo vīnstīgu. Sienas bija izklātas ar viegli kodinātu, bet ne pulētu koku siltā, dabīgā krāsā. Gaiss bija tīrs un tīkams, stipri smaržoja pēc koka. Vienā no istabas kaktiem stāvēja riekstu koka harmonijs, kādā citā daudz plauktu ar grāmatām. Pa logiem, pāri atpūtas solam, kas, redzams, nestāvēja dīkā, varēja redzēt mierīgo rudens ainavu ar dzeltenajiem kokiem un izbalējušo zāli. Daudzi iemīti ceļi veda uz visām pusēm pāri mazajai sētai. Skaistas nelielas kāpnes garām vairākiem logiem veda augšējā stāvā. Tur stāvēja mazā lēdija, apsveicinājās ar viņiem un ieveda tos — kā Saksona tūlīt noskārta — savā istabā. Arī šeit bija daudz logu un plauktu ar grāmatām. Grāmatas bija izkaisītas arī uz rakstāmgalda, dīvāna un šujamgaldiņa. Uz vaļējā loga palodzes bija nolikts trauks ar krāsainām rudens lapām, un visā telpā bija jūtama mazās brūnās sievietes apburošā ietekme. Viņa atsēdās niecīgā, no spāņu niedras pītā, spilgti sarkani lakotā šūpuļkrēslā, kas līdzinājās bērnu krēslam.
«Jā, tā ir dīvaina māja,» teica misis Hale, smejoties jaunas meitenes jautriem smiekliem. «Bet mums tā mīļa. Edmunds to cēla pats savām rokām, pat skārdnieka darbus veica pats — bija gan ļoti grūti, līdz viss saskanēja.»
«Vai grīdu lejā un kamīnu arī?» Bilijs jautāja.
«Visu, visu!» viņa lepni atbildēja. «Un pusi no visām mēbelēm. Tur to ciedru koka galdu un to tur arī — visu pats savām rokām.»
«Un pie tam tās tik maigas rokas,» Saksona neviļus iesaucās.
Misis Hale uzmeta viņai ātru vērīgu skatienu, un viņas žirgtajā sejā pavīdēja pateicīga izteiksme.
«Jā, tās ir maigas,» viņa liegi teica, «maigākās rokas, kādas jebkad esmu redzējusi. Tas ir mīļi, ka jūs to tūlīt esat pamanījusi, jo jūs jau viņu tikai redzējāt vakar ga- rāmbraucot.»
«Es nevarēju citādi,» Saksona teica.
Viņas skatiens slīdēja no misis Hales uz sienu aiz viņas, kur bija jauks bišu šūnu zīmējums, šur tur arī uzzīmētas zelta bites. Pie sienas bija arī vairākas gleznas.
«Tur ir tikai cilvēki,» Saksona teica, jo atcerējās skaistās gleznas Marka Hola mājās.
«Manas dabas ainavas gleznas ir, lūk, tur,» misis Hale atbildēja un rādīja pa logu laukā. «Iekšā gribu tikai savu mīļo attēlus, kas nevar vienmēr būt kopā ar mani. Daži no tiem ir briesmīgi klaiņotāji.»
«O!» Saksona bija piecēlusies un apskatīja kādu fotogrāfiju. «Vai jūs pazīstat Klāru Hastīngsu?»
«Domāju gan. Esmu bijusi viņai mātes vietā. Viņa atnāca pie manis, kad bija vēl gluži mazs bērns, un viņas māte bija mana māsa. Vai jūs ari zināt, ka esat tai ļoti līdzīga? To jau es vakar teicu Edmundam, un arī viņš to jau ievērojis. Un tādēļ nav nekāds brīnums, ka mana sirds tūlīt atrada ceļu uz jums, kad abi braucāt mums garām ar saviem skaistajiem zirgiem.»
Tātad misis Hale ir Klāras krustmāte — arī pieder tai ģintij, kas šķērsoja prēriju. Saksona tikai tagad saprata, kādēļ tā viņai tik ļoti atgādina viņas mirušo māti.
Bilijs bija nogrimis ciedru koka izstrādājuma apbrīnā un tikai pa daļai dzirdēja abu sieviešu sarunu. Saksona stāstīja, kā viņi bija satikušies ar Klāru un Džeku Has- tingsu uz viņu jahtas un ceļā uz Oregonu. Viņi vēl arvien ceļojot, misis Hale teica, bet zirgus jau esot atsūtījuši mājās un paši ar tvaikoni aizbraukuši uz Angliju. Misis Hale pazina Saksonas māti vai, pareizāk sakot, viņas dzejas un parādīja viņai ne tikai dzeju sakopojumu, bet biezu sējumu, kur bija ielīmēti daudzi no laikrakstiem izgriezti dzejoļi, ko Saksona vēl nekad nebija redzējusi. Viņa esot bijusi jauka seno dienu apdziedātāja, misis Hale teica, bet senajās zelta dienās dziedājuši tik daudzi, kas tagad aizmirsti. Toreiz nav bijis žurnālu, dzejas iespiestas vietējos laikrakstos un reizē ar tiem arī izgaisušas.
Džeks Hastingss iemīlējis Klāru, viņa turpināja stāstīt; tad, ierodoties reiz «Trillium paspārnē», iemīlējis Sonomas ieleju un nopircis skaistu rančo, bet no tā viņam maz prieka, jo viņš lielāko daļu laika pavada ceļojumos, kas to noved visās pasaules malās. Misis Hale pastāstīja pat par savu ceļojumu pāri prērijai piecdesmito gadu beigās, kad vēl bijusi gluži maza meitenīte, un tāpat kā misis Mortimera, arī viņa zināja stāstīt par kauju pie Mazās Tērces un iznīcināto emigrantu karavānu, no kuras vienīgais palicis dzīvs Bilija tēvs.
«Un tā,» Saksona stundu vēlāk teica, «mēs veselus trīs gadus no vietas meklējām savu mēness ieleju, un tagad to esam atraduši.»
«Mēness ieleju?» misis Hale jautāja. «Tātad jūs visu laiku to jau zinājāt? Bet kādēļ tad tik ilgi vilcinājāties?»
«Nē, mēs nekā nezinājām. Mēs sākām savu ceļojumu, nekā nezinot. Marks Hols to dēvēja par svētceļojumu un vienmēr ķircināja mūs, lai ņemot līdzi garos svētceļnieku spieķus. Viņš teica, kad mēs atradīšot meklēto vietu, mūsu spieķi sākšot plaukt. Viņš smējās par visiem tiem jaukumiem, ko cerējām atrast savā ielejā, un kādā dienā izveda mani uz verandas un parādīja tālskatī mēnesi. Viņš teica, ka tā esot vienīgā vieta, kur mēs tādu brīnumieleju atradīšot. Viņš, bez šaubām, domāja, ka tas ir sapnis, bet mēs to sākām dēvēt par mēness ieleju un devāmies to meklēt.»
«Tā tik ir brīnišķīga sagadīšanās,» misis Hale iesaucās. «Sī te taisni ir Mēness ieleja.»
«To es ļoti labi zinu,» Saksona mierīgi teica, «jo šeit ir viss, ko mēs vēlējāmies atrast.»
«Jūs mani nesaprotat, dārgā. Tā tiešām ir Mēness ieleja — Sonomas ieleja. Sonoma ir sens indiāņu vārds un nozīmē Mēness ieleja. Daudzas indiāņu paaudzes tā dēvēja šo ieleju, pirms šeit ienāca baltie. Un mēs, kas to mīlam, arī tā saucam.»
Tagad Saksona atcerējās noslēpumainos aizrādījumus, ko misters Hastingss un viņa sieva bija minējuši. Abas sievietes turpināja sarunāties, līdz Bilijs galīgi zaudēja pacietību. Viņš nokrekšķinājās un sāka pats runāt:
«Mēs labprāt kaut ko uzzinātu par zemnieka māju viņpus avotam — kam tā pieder, vai ir pārdodama, kur atrast īpašnieku un tā tālāk.»
Misis Hale piecēlās.
«Iesim un parunāsimies ar Edmundu,» viņa teica, satvēra Saksonas roku un gāja ar viņu reizē pa priekšu.
«O,» iesaucās Bilijs, kas augumā tālu pārsniedza misis Hali. «Man vienmēr likās, ka Saksona ir maza, bet no viņas varētu iztaisīt divas tādas kā jūs.»
«Jūs esat liela auguma vīrs,» mazā sieviete smaidīja, «bet Edmunds ir lielāks nekā jūs un arī plecos platāks.»
Viņi šķērsoja plašu gaišu halli un atrada lielo skaisto vīrieti viņa istabā, kur tas sēdēja ērtā atzveltnī un lasīja. Arī blakus viņa atzveltnim atradās no spāņu niedras pīts sarkani lakots bērnu šūpuļkrēsls. Uz vīrieša ceļiem gulēja neparasti liels svītrots kaķis, kas lūkojās uz degošu pagali kamīnā un reizē ar savu kungu pagrieza galvu pret ienācējiem, lai tos apsveiktu. Saksona atkal izjuta mīlas pilno svētību, kas tai plūda pretim no šā vīra sejas, viņa acīm un rokām, ko neviļus meklēja viņas skatiens. So roku maigums viņu apbūra. Tās bija liegas rokas. Tās bija rokas, kas pauda par tādu vīrieša tipu, ko viņa pat sapņos nebija varējusi iedomāties. Neviens jautrajā Karmelas sabiedrībā nebija tai licis nojaust, ka tāds vīrietis vispār var eksistēt. Tie tur bija mākslinieki. Seit bija zinātnieks, filozofs. Jaunības trakulības un neprātīgas sacelšanās vietā te bija stājusies gudrības svētība. Sīs liegās rokas bija atvairījušas visu dzīves rūgtumu un paturējušas tikai tās saldmi. Viņa mīlēja Karmelas jautro baru, tomēr neviļus notrīsēja, iedomājoties, kādi daži no viņiem būs vecumā — sevišķi teātra kritiķis un Dzelzsvīrs.
«Lūk, te ir šie mīļie bērni, Edmund,» misis Hale teica. «Un vai tu vari iedomāties — viņi grib pirkt Madronjo rančo. Viņi trīs gadus to meklējuši — es aizmirsu tiem pastāstīt, ka mēs meklējām desmit gadus savu Trillitim paspārni. Pastāsti viņiem tagad visu, ko zini. Misters Naismits, jādomā, vēl arvien grib pārdot?»
Viņi atsēdās lielos vienkāršos krēslos; misis Hale niecīgajā šūpuļkrēslā blakus lielajam atzveltnim, un viņas smalkā roka kā viegla lapa dusēja Edmunda rokā. Saksona klausoties lika slīdēt acīm pa istabu ar augstajiem grāmatu plauktiem. Viņa sāka nojaust, ka māja, kas celta no koka un akmens, spēj raksturot tā cilvēka garu, kas to izdomājis un radījis. Šīs maigās rokas bija radījušas to visu — pat mēbeles — kā viņa sev teica, slīdot acīm no rakstāmgalda pie krēsla, no darba galda pie lasāmās pults, kas stāvēja pie gultas otrā istabā un kur bija sakārtota liela kaudze laikrakstu un žurnālu, bez tam atradās arī spuldze ar zaļu kupolu.
Ar Madronjo rančo tā lieta esot ļoti vienkārša, viņš teica. Naismits vēloties pārdot. To viņš gribot jau kopš pieciem gadiem, kamēr sācis piedalīties minerālavotu izmantošanā lejāk ielejā. Tā esot laime, ka taisni viņš esot šī rančo īpašnieks, jo visa zeme šeit piederot kādam francūzim — seno dienu ieceļotājam — kas negribot pārdot ne pēdu savas zemes. Viņš esot zemnieks ar zemniekam īpatnējo mīlestību uz savu zemi, un šī mīlestība viņam izvērtusies savā ziņā mānijā, slimībā. Ar savām zemes alkām viņš kļuvis par īstu skopuli. Bet, būdams vājš veikalnieks, vecs un stūrgalvīgs, viņš esot nabags un stāvot tuvu sabrukumam; tas esot vēl liels jautājums, kas atnākšot pirmais —• nāve vai bankrots.
Madronjo rančo piederot Naismitam, un viņš novērtējis zemi par piecdesmit dolāriem akrā. Iznākot tūkstoš dolāru, jo esot pavisam divdesmit akru. Kā lauksaimniecības objekts, kur piekopt veclaicīgās saimniekošanas metodes, rančo neesot tik daudz vērts. Bet kā uzņēmuma pasākums — tas jā; vēl tikai nesen plašāka sabiedrība atklājusi šo ieleju un sākusi izmantot tās bagātības, un labāku vietu vasaras mītnei nemaz neesot iespējams atrast. Kā laimes un prieka objekts ar savu skaisto apkārtni un lielisko klimatu rančo tūkstoškārt pārsniedzot cenu, ko par to prasot. Viņš zināja pastāstīt, ka Naismits būšot ar mieru dot garu izmaksas termiņu. Edmunda priekšlikums bija rentēt to visu uz diviem gadiem ar pirkšanas priekšrocību, un rentes nauda būtu atvelkama no pirkuma summas, ja viņi nolemtu īpašumu pirkt. Sāds līgums Naismitam bijis ar kādu šveicieti, kas tam maksājis desmit dolārus mēnesī. Bet viņam nomirusi sieva, un viņš visu pametis.
Edmunds drīz vien noskārta, ka Bilijs še spiests no kaut kā atteikties, kaut arī nebija skaidrs, kas tas ir. Uzstādījis dažus jautājumus, viņš to uzzināja — tas bija sapnis par lielu zemes platību, par lopiem, kas ganās simts pakalnos, un simts sešdesmit akru zemes kā rančo mazākais apmērs.
«Bet jums visa tā zeme nebūt nav vajadzīga, mans dārgais draugs,» Edmunds maigi teica. «Redzu, ka jūs tiešām kaut ko saprotat no intensīvas saimniecības. Vai esat kādreiz domājis par zirgkopību?»
Bilijam palika mute vaļā, tā viņu ietekmēja šī doma. Viņš mēģināja tikt ar šo domu skaidrībā, bet nespēja šīs abas domas savienot. Viņa acīs pavīdēja neticīga izteiksme.
«Tas jums man jāpaskaidro,» viņš iesaucās.
Vecākais vīrietis laipni pasmaidīja.
«Nu, redziet. Vispirms, šie divdesmit akri jums vajadzīgi tikai izskatam. Pļava ir piecus akrus liela. Jums nevajag vairāk kā divus akrus, lai varētu pārtikt no saknēm. Taisnību sakot, jūs un jūsu sieva, strādājot no rīta ausmas līdz vakara tumsai, nevarat pienācīgi apsaimniekot pat šos divus akrus. Jums paliek pāri trīs akri. Avoti jūs bagātīgi apgādā ar ūdeni. Jūs nedrīkstat apmierināties ar vienu ražu gadā, kā citi lauksaimnieki šeit ielejā, kas saimnieko vēl pēc senām paražām. Apsaimniekojiet visu tikpat intensīvi kā sakņu dārzu, izmantojot zemes auglību līdz pēdējai iespējai, visu cauru gadu ievācot zirgu barībai derīgu ražu, apūdeņojiet laukus, drenējiet un mēslojiet tos, turieties pie maiņsaimniecības. Šie trīs akri izbaros tikpat daudz zirgu kā debesis vien zina cik plašas, bet nekoptas un nemēslotas ganības. Padomājiet par šo lietu. Es jums aizdošu grāmatas par šo saimniecības nozari. Es nezinu, cik liela būs jūsu raža, nezinu arī, cik viens zirgs apēd — tas jums pašam jāaplēš. Bet esmu pārliecināts, ka jūs, ja salīgsit kalpu, kas jūsu sievai palīdz kopt sakņu dārzu, varēsit pamazām iegādāties tik daudz zirgu, cik jūsu trīs akri spēj uzturēt. Un tad būs pienācis laiks piepirkt vairāk zemes, pirkt vairāk zirgu, iegūt lielākas bagātības, ja tās jūs vērš laimīgu.»
Bilijs saprata. Sajūsmā tas iesaucās:
«Jūs tik esat lauksaimnieks!»
Edmunds pasmaidīja un paskatījās uz savu sievu.
«Pasaki viņam savas domas, Anete!»
Viņas zilās acis mirdzēja, paklausot vīra aicinājumam.
«Sis mīļais cilvēks nesaimnieko. Viņš nekad arī nav saimniekojis. Bet viņš zina.» Viņa ar rokas mājienu norādīja uz grāmatu plauktiem pie istabas sienām. «Viņš pēta visu labo. Viņš studē visu labo, ko labie cilvēki zem saules labu radījuši. Viņa prieks ir grāmatas un galdnieka darbi.»
«Neaizmirsti Dulciju,» Edmunds maigi protestēja.
«Jā, un Dulcija,» Anete smējās. «Dulcija ir mūsu govs. Džekam Hastingsam tā ir liela mīkla, vai Edmunds mīl vairāk Dulciju, vai Dulcija mii vairāk Edmundu. Kad viņš dodas prom uz Sanfrancisko, Dulcija ir gluži izmisusi. Un Edmunds arī, un viss beidzas ar to, ka viņš pa galvu pa kaklu steidzas atpakaļ. O, bieži vien esmu bijusi greizsirdīga Dulcijas dēļ. Bet man jāatzīst, ka viņš to saprot labāk kā neviens.»
«Jā, tas ir vienīgais praktiskais, ko zinu no piedzīvojumiem,» Edmunds apstiprināja. «Esmu autoritāte Džersijas sugas govju jautājumos. Ja vēlaties labu padomu šai lietā, griezieties pie manis.»
Viņš piecēlās kājās un piegāja pie grāmatu plauktiem; un viņi redzēja, cik liels un brīnišķi noaudzis ir šis vīrietis. Viņš palika stāvot ar grāmatu rokā, lai atbildētu uz kādu Saksonas jautājumu. Nē, šeit neesot moskītu, kaut gan vienu vasaru, kad trīs dienas no vietas pūtis dienvidvējš — kaut kas gluži nedzirdēts — iemaldījušies trīs moskīti no Sanpablo līča. Un, kas attiecas uz miglu, tad tā ir tā, kas padarījusi ieleju tādu, kāda tā ir. Pateicoties ielejas situācijai — Sonomas kalna aizsegā — miglas slāņi gandrīz vienmēr stāvot augstās gaisa joslās. Tā nākot no četrdesmit jūdžu atstatā okeāna, atsitoties pret lielo Sonomas kalnu un tiekot uzdzīta augstu gaisā. Un vēl kas — Trillium paspārne un Madronjo rančo laimīgā kārtā atrodoties šaurā siltumjoslā, un temperatūra aukstos ziemas rītos šeit esot dažus grādus augstāka nekā citur ielejā. Vispār salnas te esot retums — šai siltumjoslā, to skaidri pierādot tas apstāklis, ka te audzējot dažas apelsīnu un citronu koku pasugas.
Edmunds turpināja viņiem lasīt priekšā un bez tam vēl sameklēja veselu kaudzi dažādu grāmatu. Atvēris augšējo, Boltona Hila «Trīs akri un brīvība», viņš lasīja par kādu vīru, kas noiet gadā seši simti piecdesmit jūdžu, lai apstrādātu savus divdesmit akrus pēc vecās sistēmas un ievāktu trīs tūkstoš buše|u nelāgu kartupeļu; un par citu vīru, «jaunlaiku lauksaimnieku», kas kultivē tikai piecus akrus, noiet gadā divi simti jūdžu, ražo trīs tūkstoš bušeļu kartupeļu, agros un izlasītu šķirni, ko pārdod par cenu, kas daudzkārtīgi pārsniedz pirmā lauksaimnieka iegūto summu.
Saksona paņēma grāmatas un, izlasījusi virsrakstus, apkrāva ar tām Biliju.
«Varat dabūt vēl vairāk, ja tās jums vajadzīgas,» Edmunds laipni teica. «Man ir simtiem sējumu par lauksaimniecību, un, tiklīdz jums kādu dienu būs laiks, jums jānāk iepazīties ar Dulciju,» viņš tiem sauca pakaļ, kad tie jau gāja pa durvīm laukā.
Kad ieradās misis Mortimera ar sēklu katalogiem un lauksaimniecības grāmatām, viņa atrada Saksonu apkrāvušos ar tām grāmatām, ko tā bija paņēmusi no Edmunda Hales. Saksona viņai visu izrādīja, un misis Mortimera par visu priecājās, ieskaitot arī rentes līgumu ar pirkšanas pirmtiesībām.
«Un tagad,» viņa teica, «paskatīsimies, kas darāms vispirms. Atsēdieties, jūs abi divi. Tā ir kara padome, un es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas zina padomu, ko jums darīt. Tas nu man būtu gan jāzina! Cilvēks, kas sakārtojis un sastādījis katalogu lielai pilsētas bibliotēkai, spēs gan ievadīt divus jaunus cilvēkus jaunā gaitā. Nu tā, ar ko mēs sāksim?»
Viņa acumirkli padomāja.
«Vispirms — Madronjo rančo ir lielisks pirkums. Es protu vērtēt zemi, protu vērtēt arī klimatu un cienīt skaistumu. Madronjo rančo ir zelta dzīsla. Te slēpjas vesela bagātība. Kā to apsaimniekot — to pastāstīšu jums vēlāk. Vispirms — jums ir zeme. Otrs — ko jūs ar to gribat darīt? Vai gribat ar to pelnīt savu iztiku? Jā. Saknes? Protams. Ko jūs ar tām darīsit, kad būsit ievākuši? Pārdosit. Kur? — Nu, tagad klausieties. Jums jādara tā, kā es da- riju. Atsakieties no starpnieka. Pārdodiet tieši patērētājam. Sabungojiet paši sev noņēmējus. Vai zināt, ko, šurp braucot, pa vagona logu redzēju? Viesnīcas, peldiestādes, vasarnīcas — iedzīvotājus, cilvēkus, kas grib, lai tos baro: tirgu. Kā šo tirgu apgādāt? Es velti raudzījos pēc dārz- niecībām! Bilij, aizjūdziet zirgus un brauksim visi trīs pastaigāties. Par pārējo jums abiem pagaidām nav ko rūpēties. Lai tās lietas visas stāv. Vai ir vērts braukt, ja nezina pat adresi, uz kurieni braukt? Mēs šo pēcpusdienu pajautāsim adreses. Tad mēs zināsim, kā tās lietas kārtot.»
Bet Saksona nebrauca līdzi. Bija pārāk daudz ko darīt; bija jāuzkopj nolaistā mājas iekšiene, lai misis Mortime- rai būtu vieta, kur gulēt. Bilijs un misis Mortimera atgriezās tikai pēc parastā vakariņu laika.
«Jūs laimīgie, laimīgie bērni!» viņa iesāka, tiklīdz bija ienākusi pa durvīm. «Ieleja tikko sākusi kustēties. Šeit ir jūsu tirgus. Pat neviena vienīga konkurenta visā ielejā. Man jau likās, ka viesnīcas te izskatās gluži jaunas — Kalienta, Boijo Karstavoti, Elverano un visu pārējo garā virtene. Arī Glenelenā ir trīs mazas viesnīcas gandrīz vai viena otrai blakus. O, izrunājos ar visiem īpašniekiem un pārvaldniekiem.»
«Viņa ir taisni brīnišķīga,» Bilijs apbrīnodams teica. «Viņa būtu ar mieru doties taisni pie mīļā Dieva un uzsākt sarunas par darījumiem. Tev vajadzētu viņu redzēt.»
Misis Mortimera pateicās par komplimentu un tad turpināja:
«Un no kurienes sūta visas saknes? Ar ratiem no desmit un piecpadsmit jūdžu attāluma, no Santa Rosās un no Sonomas ielejas augšgala. Tur ir tuvākās saimniecības, kas nodarbojas ar sakņkopību, un, kad tās nespēja apmierināt augošos pieprasījumus, viesnīcniekiem jāpasūta saknes no Sanfrancisko. Es viņus iepazīstināju ar Biliju, un tie bija ar mieru viņu atbalstīt. Tas jums arī ir tas labākais. Jūs varat viņiem pārdot labas saknes par to pašu naudu. Bet jums jāraugās, ka varat viņiem piegādāt vislabāko preci, vissvaigākās saknes, jūs nedrīkstat aizmirst, ka varat tās dot lētāk, jo jums jābrauc īsāks ceļa gabals.
Šeit nav nekur gluži svaigu olu, nav ievārījumu, želejas. Jums nogāzē ir milzums brīvas vietas, kur nevar audzēt saknes. Rīt jums parādīšu, kā ierīkot vistu mājas un pagalmus. Jums jātur arī tītari Sanfrancisko tirgum. Protams, jūs visu to sāksit pamazām, kā blakus nodarbību. Es jūs pamācīšu un atsūtīšu arī grāmatas. Galvas jums
vajadzēs krietni vien nodarbināt, tas jums reiz par visām reizēm labi jāiegaumē. Algot darba uzraugu izmaksā pārāk dārgi, dārgāk nekā turēt cilvēku, kas strādā. Jums viss jāiegrāmato. Jums jāzina, kā kārtojas jūsu lietas. Jums jāzina, kas atmaksājas, kas neatmaksājas un kas atmaksājas vislabāk. To jums pateiks grāmatas. Es jums visu to ierādīšu — kad tam būs pienācis laiks.»
«Un to visu uz divu akru lielas platības,» Bilijs murmināja.
Misis Mortimera viņu bargi uzlūkoja.
«Ko jūs tur rūcat par diviem akriem?» viņa enerģiski teica. «Pieci akri! Un arī tad vēl nespēsit apmierināt visas prasības. Un jūs, mans jaunais draugs, dabūsit diezgan nostrādāties, tāpat arī jūsu zirgi, drenējot pļavas, kad sāksies pirmās lietus gāzes. To visu pārrunāsim rīt. Arī jautājumu par ogulājiem nogāzē — un izmeklētas, gleznas špalieru augļu šķirnes galdam. Par tām jūs saņemsit gluži fantastiskas summas. Un upenes — Burbanks, viņš dzīvo Santa Rosā — Ļoganas šķirne, Mamuta šķirne. Bet nešķiediet laiku ar zemenēm. Tas ir vesels darba lauks pats par sevi. Tie nav kā vīnogulāji, vai sapratāt? Es apskatīju augļu dārzu. Labs materiāls, to tikai vajag apstrādāt. Vēlāk varam parunāt par potēšanu un tamlīdzīgām lietām.»
«Bet Bilijs grib sev trīs akrus pļavas,» Saksona paskaidroja, tiklīdz tika pie vārda.
«Kādēļ?»
«Sienam un zirgu barībai. Viņš grib audzēt zirgus.»
«Nopērciet to par daļu tās naudas, ko iegūsit, apsaimniekojot šos trīs akrus,» misis Mortimera ātri atbildēja.
Bilijam atkal bija jāatsakās.
«Nu jā,» viņš teica, pūlēdamies izskatīties jautrs un apmierināts. «Lai notiek, mēs turēsimies pie saknēm.»
Tais dienās, kamēr misis Mortimera še viesojās, Bilijs atstāja visas lietas abu sieviešu ziņā, ļaujot tām visu iekārtot pēc sava prāta. Oklendā bija iestājies uzplaukuma periods, un no turienes staļļu īpašnieka pienāca jauns steidzīgs pieprasījums pēc zirgiem. Tādā kārtā Bilijs, augu dienu atrodoties ārpus mājas, sīki iepazinās ar ieleju. Staļļu īpašnieks gribēja pārdot diezgan daudz zirgu, kas bija sabojājuši kājas uz cietajiem pilsētas ielu akmeņiem. Viņš tos piedāvāja par lētu naudu. Tie bija labi zirgi. To Bilijs zināja, jo pazina tos no agrākiem laikiem. Mīkstā zemē viņu kājas drīz vien atveseļosies, vēl jo vairāk, ja tos neapkaltus paturēs kādu laiku mierā labās ganībās.
Protams, pilsētu ielām tie vairs nebūs derīgi arī pēc tam, bet lauku darbiem tos vēl varēs izmantot gadiem ilgi. Bet tad jau viņam jādomā arī par zirgaudzētavu. Viņš tomēr neriskēja izdarīt šo pirkumu; cīnījās ar sevi klusībā un neteica par to Saksonai ne vārda.
Vakaros viņš sēdēja virtuvē un smēķēja, klausoties, ko abas sievietes bija dienas ritumā paveikušas un izdomājušas. Bija ļoti grūti atrast vajadzīgos zirgus, un, kā viņš izteicās, zemniekam grūti šķirties no zirga, tikpat sāpīgi, kā likt izraut zobu, kaut gan viņam bija tiesības palielināt pirkuma summu par piecdesmit dolāriem. Nevērojot automobiļus, smago darba zirgu cenas pastāvīgi kāpa. Kamēr Bilijs vien spēja atcerēties, smago darba zirgu cenas bija pastāvīgi kāpušas. Pēc lielās zemestrīces tās pēkšņi sakāpa ļoti augstu, bet pēc tam vairs ne reizi nenoslīdēja.
«Bilij, jūs laikam, ar zirgu tirdzniecību nodarbojoties, nopelnāt vairāk nekā agrāk, kad bijāt vienkāršs strādnieks?» misis Mortimera jautāja. «Jā, jā. Bet jums vajadzēs ķerties pie pļavas un drenēt to, arī art vajadzēs un darīt līdzīgas lietas. Turpiniet vien uzpirkt zirgus. Nodarbiniet labi savu galvu. Bet no tā, ko nopelnāt, lūdzu, esiet tik laipns un algojiet Saksonai vienu cilvēku, kas strādā ar viņu pie saknēm. Tas ir labs naudas ieguldījums un ātri vien nes augstus procentus.»
«Protams,» viņš atbildēja. «Tādēļ jau ari algo cilvēku, lai ar viņu pelnītu. Bet kā gan Saksona un viens algotnis lai tiek galā ar pieciem akriem, ja misters Hale saka, ka mēs abi ar Saksonu, strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram, nespēšot pienācīgi apkopt divus akrus lielu sakņu gabalu — to es nekādi nevaru saprast.»
«Saksonai nemaz nebūs pašai jāstrādā,» misis Mortimera teica. «Vai jūs varbūt redzējāt, kā es Sanžozē strādāju? Saksonai jānodarbina galva. Ir laiks, kad jums jāsāk to ievērot. Pusotra dolāra dienā. Tik daudz nopelna cilvēki, kas negrib likt savai galvai strādāt. Klausieties! Šo pēcpusdienu man bija garāka saruna ar misteru Hali. Viņš saka, ka šeit ielejā tiešām nevarot dabūt krietnus algotņus.»
«To es ļoti labi zinu,» Bilijs teica. «Visi krietnie strādnieki aiziet uz pilsētām. Tikai padibenes paliek. Un labie, kas še paliek, nestrādā citiem.»
«Tur katrs vārds taisnība. Bet klausieties, bērni. Es to ļoti labi zinu, runāju arī ar misteru Hali par to. Viņš ir
ar mieru to visu jums nokārtot. Viņš to labi prot un pazīst arī inspektoru. Vārdu sakot, viņš jums var izgādāt divus nosacīti apžēlotus Sankventinas cietumniekus jūsu dārza darbiem. Tur ir daudz ķīniešu un itāliešu, un tie ir labākie dārzkopji, lai ražotu tirdzniecības saknes. Tādā kārtā jūs ar vienu cirtienu nositīsit divas mušas. Palīdzēsit nabaga ieslodzītajiem un arī paši sev.»
Saksona bija nobijusies un nezināja ko atbildēt, bet Bilijs dziļi nopietni pārdomāja šo priekšlikumu.
«Jūs taču pazīstat Džonu?» misis Mortimera turpināja. «Es domāju mistera Hales dārznieku. Kā viņš jums patīk?»
«O, es vēl šodien domāju par to, cik jauki, ja var dabūt tādu cilvēku kā Džons,» Saksona aizgūtnēm teica. «Tas ir tik laipns, uzticams cilvēks. Misis Hale man stāstījusi daudz laba par viņu.»
«Bet vienu viņa nav teikusi,» misis Mortimera smaidot sacīja, «un proti, ka Džons ir nosacīti apžēlots cietumnieks. Pirms divdesmit astoņiem gadiem viņš saķildojies ar kādu citu vīru sešdesmit astoņu centu dēļ un dusmās to nositis. Viņš tagad jau trīs gadus dzīvo pie Hales ģimenes. Vai atceraties veco francūzi, kas bija pie manis? Ar to bija gluži tāpat. Nu tātad, tas nu būtu nokārtots. Kad ieradīsies abi jūsu vīri, jums tiem, protams, būs jāmaksā laba alga — un par to mēs parūpēsimies, lai viņi būtu vienas tautības, ķīnieši vai arī itālieši, nu jā, un, kad viņi ieradīsies, tie kopā ar Džonu mistera Hales vadībā uzcels sev nelielu būdu, kur dzīvot. Mēs paši varam izmeklēt vietu, kur to celt. Bet, kad jūsu uzņēmums būs pilnā gaitā, būs jārauga pagādāt vairāk darba roku. Jums tikai, Bilij, jātur vairāk acis vaļā, kad klejojat pa ieleju.»
Nākošajā vakarā Bilijs nepārradās ierastajā laikā, un pulksten deviņos no Glenelenas jāšus ieradās ziņnesis ar telegrammu. Bilijs to bija sūtījis no Ezeru apgabala. Viņš meklēja zirgus Oklendas staļļiem.
Bilijs pārradās tikai trešā dienā, noguris līdz nāvei, bet ļoti lepns, ko viņš pat nemēģināja slēpt.
«Nu, ko jūs šais trīs dienās esat paveicis?» misis Mortimera viņam jautāja.
«Lietoju savu galvu,» viņš ļoti pašapzinīgi atbildēja. «Nositu divas mušas ar vienu cirtienu, un nositu veselu baru. Hm! Dzirdēju par to Laundalā un varu jums tikai teikt, ka Hezela un Hetija bija nodzītas gandrīz tuvu pie beigām, kad noliku tās Kalistagā kādā stallī un ar pasta ratiem braucu tālāk uz Sv. Helēnu. Ierados vēl īstajā
laikā un notvēru gan tos — astoņi spēcīgi dzīvnieki — tie piederēja kādam sta|]a turētājam kalnos. Tie bija jauni, tik veselīgi un svaigi, kādus vien var vēlēties, un vieglākais no tiem svēra pāri par tūkstoš piecsimt mārciņām. Vakar vakarā Kalistogā tos uzliku uz tvaikoņa. Labi, bet tas vēl nav viss.
Pirms tam Laundalā runāju ar vīru, kas strādā akmeņlauztuvēm. Zirgus pārdot! Viņš grib tos pirkt. Viņš taisni kā traks vēlas tos pirkt. Viņš būtu ar mieru tos pat īrēt, viņš saka.»
«Un tu viņam aizsūtīji tos astoņus, ko nopirki!» Saksona viņam iekrita valodā.
«Nekā nebija. Tos astoņus es nopirku par Oklendas naudu, un tie jau bija nosūtīti uz Oklendu. Es runāju ar Laundalas važoni, un viņš bija ar mieru īrēt no manis katru dienu sešus zirgus par piecdesmit centiem gabalā. Tad es telegrafēju bosam, lai izsūta man sešus zirgus, tos ar slimajām kājām, un naudu lai atskaita no manas komisijas naudas. Kādus sūtīt, to lai izvēlas Buds Stroderss, viņš zina, ko es gribu. Tiklīdz pie pienāks, tūlīt tiem noņems pakavus, divas nedēļas tie atpūtīsies ganībās. Pēc tam tos aizsūtīs tieši uz Laundalu. Ar darbu tie tiks viegli galā. Ce]š uz staciju iet no kalna lejup un ir mīksts smiltājs. Piecdesmit centu par katru — tas ir trīs dolāri dienā, ko es nopelnīšu par viņiem katru darba dienu. Man nav jārūpējas ne par viņu barošanu, ne apkalumu, ne arī ko citu. Un esmu pārliecināts, ka ar tiem apiesies labi. Trīs dolāri dienā — nu jā. Ar to varēs maksāt Saksonas algotņiem, ja vien viņa neliek tiem strādāt arī svētdienās. U! Mēness ieleja! Nepaies ilgs laiks, un mēs varēsim valkāt dārgakmeņus. O! Es varētu nodzīvot pilsētā tūkstoš gadu, un arī tad nerastos šāda izdevība. Tas ir labāk nekā ķīniešu loterija.»
Viņš piecēlās kājās.
«Tā, tagad iešu iedot Hezelai un Hetijai dzert un ēst, jā, un tad tām jāatpūšas. Pēc tam es labprāt ēstu vakariņas.»
Abas sievietes mirdzošām acīm raudzījās viena uz otru un tikko gribēja kaut ko teikt, kad Bilijs vēlreiz iebāza galvu pa durvīm.
«Es vēl kaut ko aizmirsu jums paskaidrot, un jūs varbūt to tā īsti nesapratāt. Katru dienu es saņemšu trīs dolārus, bet visi seši zirgi tomēr piederēs man. Tie piederēs man. Tie ir mani. Vai jūs to saprotat?»
«Es vēl neesmu galā ar jums, bērni,» misis Mortimera bija šķiroties teikusi un vairākas reizes ziemā uz īsu laiku ieradās viņus apmeklēt, dodot vērtīgus padomus. Viņa mācīja Saksonai, kā kalkulēt savus ražojumus pašreizējam tirgum, kā pavasarim, kad tirgus jau būs daudz plašāks, un vasaras laikam, kad pieprasījums pārsniegs piedāvājumu, kā visu to pārdot un kā aplēst. Pa to laiku Hezelai un Hetijai, tiklīdz atlika brīvs brīdis, vajadzēja vest no Glenelenas kūtsmēslus, un nekad vēl turienes staļļi nebija tik pamatīgi iztīrīti. No dzelzceļa piestātnes bija jāved veseliem vezumiem mākslīgie mēsli, kas bija pasūtīti uz misis Mortimeras ieteikumu.
Abi dārzkopji — nosacīti apžēlotie — bija ķīnieši, vecāki vīri, kas bija pavadījuši daudzus gadus cietumā. Bet darbs, ko tie dienā veica, misis Mortimeru apmierināja. Gan Jums bija pirms divdesmit gadiem pārraudzījis dārzu vienā no Menloparka lielajām muižām. Viņa nelaime bija ieradusies kautiņa veidā, kas bija noticis kādā Redvud- sitijas ķīniešu spēļu ellē. Viņa biedrs Can Či bija īsts kauslis senajās Sanfrancisko cīņu dienās, bet cietuma sakņu dārzā grūtā darbā pavadītie gadi bija atvēsinājuši viņa karstās asinis un pieradinājuši turēt rokā kapli, nevis cirvi. Sos viņu palīgus atsūtīja uz Glenelenu kā lielus dārgumus, un vietējais šerifs parakstījās, ka tos saņēmis, bez tam katru mēnesi viņam bija jāraksta cietuma iestādēm ziņojums par tiem. Arī Saksonai katru mēnesi vajadzēja iesūtīt savu ziņojumu.
Balles par to, ka viņai varētu nogriezt galvu, Saksonai ātri izzuda. Valsts smagā roka bija gatava kuru katru brīdi krist uz vainīgo galvām, un, ja viņi tikai vienu vienīgu reizi par daudz iedzertu, roka būtu tūlīt klāt, lai nogādātu abus atpakaļ cietumā. Viņiem nebija arī kustības brīvības. Kad vecajam Gan Jumam vajadzēja steidzīgi ierasties Sanfrancisko pie Ķīnas konsula parakstīt dažus dokumentus, viņam vispirms bija jālūdz Sankventinas iestāžu atļauja. Bez tam tie ne viens, ne otrs pēc dabas nebija ļaunprātīgi. Saksona bija baidījusies valdīt pār diviem bīstamiem noziedzniekiem, bet, kad tie ieradās, viņa drīz vien manīja, ka ir taisni prieks ar tiem kopā strādāt. Viņa tiem varēja pateikt, kas jādara, bet tie abi zināja kā tas jādara. Saksona no tiem iemācījās tūkstošiem mazu triku, ko zina tikai mācīti dārznieki, un saprata, cik nevarīga būtu bez šiem abiem palīgiem.
Viņas bailes bija zudušas arī tādēļ, ka tā vairs nebija mājās viena. Saksona bija nodarbinājusi savu galvu un ātri apjēguši, ka nespēj sekmīgi uzraudzīt darbus ārpus mājas un strādāt tajā pašā laikā mājās. Tādēļ viņa aizrakstīja enerģiskai atraitnei, kas bija dzīvojusi Jukaijā tai kaimiņos un mazgāja citiem veļu. Viņa tūlīt pieņēma Saksonas piedāvājumu. Misis Paula bija četrdesmit gadus veca, maza un ļoti resna, bet nekad nesūdzējās par nogurumu. Bilijs smējās, ka viņa ar savām spēcīgajām rokām varot savaldīt reizē abus ķīniešus. Misis Paula ieradās kopā ar savu dēlu, sešpadsmit gadus vecu puisi, kas prata apieties ar zirgiem un slaukt Džersijas sugas govi Hildu, kas bija atradusi žēlastību Edmunda Hales kritiskajās acīs. Kaut gan misis Paula labi tika galā ar visiem mājas darbiem, bija viena lieta, ko Saksona pati gribēja darīt — proti, mazgāt savu smalko, skaisto veļu.
«Kad es to vairs nespēšu,» viņa teica Bilijam, «tad vari ņemt lāpstu, iet pie Kalnavota sarkankokiem un izrakt man kapu. Tad būs laiks mani aprakt.»
Tas bija pirmajā laikā Madronjo rančo, misis Mortime- ras otrā apciemojumā, kad Bilijs kādu vakaru pārbrauca ar pilnu vezumu cauruļu, un māja, vistu pagalmi un šķūnis dabūja ūdeni, kas plūda no tvertnes, ko viņš bija ierīkojis lejpus avotam.
«0! Es tomēr protu nodarbināt savu galvu,» viņš teica. «Es redzēju kādu sievieti otrpus ielejā nesam ūdeni no avota uz savu māju, un tur nebija mazāk par divsimt pēdām. Tad es sāku lēst. Es lēsu, ka viņa dienā iet trīs reizes un veļas dienās vēl vairāk; un jūs nemaz nevarat iedomāties, kas beigās iznāca par milzu skaitli, cik jūdžu viņa bija nostaigājusi gadā, nesdama ūdeni. Simts divdesmit divas jūdzes! Vai sapratāt? Simts divdesmit divas jūdzes! Es viņai jautāju, cik gadus tā jau šeit dzīvo. Trīsdesmit vienu gadu. Varat pareizināt pašas. Trīs tūkstoš septiņi simti astoņdesmit divas jūdzes — un tas viss tikai, lai aiztaupītu divsimt pēdu cauruļu. Vai tas nevar padarīt cilvēku ārprātīgu!
O, bet es neesmu vēl beidzis. Tiklīdz būs izdevība, iegādāšos vannu un krietnu veļas kubulu. Vai tu atceries, Sakson, nelielo klajo laukumiņu taisni tai vietā, kur Kaln- avots ietek Sonomas upē? Tur ir tikai viens akrs, un tas pieder man. Vai saproti? Un citiem cilvēkiem tur nav ko pastaigāties. Tā visa ir mana zāle. Nedaudz augstāk es ierīkošu hidraulisku sūkni. Varu dabūt pirkt lietotu, bet vēl labu sūkni par desmit dolāriem, un tas piegādās vairāk ūdens, nekā man vajadzīgs. Man jāiegādājas vēl viens zirgs. Tu pārāk daudz nodarbini Hezelu un Hetiju, lai arī es vēl tos varētu braukt, un, kad sāksies sakņu piegādes laiks, es tos nemaz vairs nedabūšu redzēt. Domāju, ka varēšu tikt pie vēl viena zirga.»
Nākošās nedēļās notika tik daudz jauna un uztraucoša, ka Bilijs kādu laiku savu nodomu pavisam aizmirsa. Vispirms radās naudas grūtības. Tie pāris simti dolāru, kas viņam bija, ierodoties Sonomas ielejā, un visa peļņa, ko viņš ieguva, zirgus pērkot un pārdodot, izgāja, ieviešot visādus jauninājumus un uzlabojumus, kā arī ikdienas uzturam; tie astoņpadsmit dolāri, ko nedēļā ienesa viņa seši zirgi, tikko sedza algotņu algas prasības, un viņš nespēja nopirkt sev jājamo zirgu, kaut arī tas viņam bija ļoti vajadzīgs, strādājot zirgu tirdzniecībā. Sīs grūtības viņš pārvarēja, atkal nodarbinot savas smadzenes, un nosita ar vienu cirtienu divas mušas. Viņš sāka iebraukt zirgus un brauca ar tiem tur, kur bija cerība atrast pārdodamus zirgus.
Tik tālu nu viss bija labi. Bet tad Sanfrancisko iecēla jaunu administrāciju, kas ieviesa visur lielu taupību un apturēja visus ielu labošanas darbus. Tas nozīmēja, ka Laundalas akmeņlauztuves palika bez darba, jo šis uzņēmums bija piegādājis Sanfrancisko daļu vajadzīgo akmeņu. Viņš ne tikai saņēma atpakaļ savus zirgus, bet tam vajadzēja tos vēl barot. Kur ņemt naudu, ar ko algot misis Paulu, Gan Jumu un Čan Ci, to viņš nevarēja izdomāt.
«Mēs esam nokoduši lielāku gabalu, nekā spējam sagremot,» viņš atzinās Saksonai.
«Viss būs labi,» viņa teica, atnākusi uz šķūni, kur Bilijs nojūdza nogurušu, bet vēl arvien ne visai rāmu zirgu. «Runāju ar visiem trim. Viņi saprot situāciju un ir ar mieru kādu laiku algu pagaidīt. Nākošā nedēļā Hezela un Hetija sāks izvadāt saknes, un tad no viesnīcām plūdīs nauda. Manas grāmatas tad vairs neizskatīsies tik tukšas. Un tad — o Bilij, tu to nekad neuzminēsi! Vecajam Gan Jumam ir bankas konts. Viņš vēlāk atnāca pie manis — jādomā, ka viņš visu to apcerējis — un piedāvāja aizdot mums četrsimt dolāru. Ko tu par to teiksi?»
«Ka neesmu par lepnu no viņa tos aizņemties, kaut ari viņš ir ķinietis. Viņš ir baltais ķīnietis, un ļoti iespējams, ka man tagad būs vajadzīga nauda. Jo es — nē, tu tiešām nespēj uzminēt, ko šodien darīju, kopš šorīt no tevis atvadījos. Man bija tik daudz darba, ka nebija vaļas pat ne kumosu apēst.»
«Vai tu nodarbināji savas smadzenes?» viņa smējās.
«Vari nosaukt to tā,» viņš pievienojās viņas smiekliem. «Es izšķiedu naudu, liku tai plūst kā ūdenim.»
«Bet tev taču nemaz nebija naudas,» viņa iebilda.
«Man ielejā ir kredīts, ja gribi zināt,» viņš atbildēja. «Un man jāsaka, ka šo pēcpusdienu es to pamatīgi izmantoju. Vai vari tagad atminēt?»
«Jājamais zirgs?»
Viņš taisni rēca no smiekliem, kas tā nobiedēja jauno zirgu, ka tas saslējās stāvus gaisā un pacēla Biliju no zemes, kad viņš satvēra zirgu aiz purna un kakla.
«O, es domāju uzminēt,» viņš neatlaidās, kad nobiedētais zirgs trīcēdams atkal stāvēja uz zemes un neuzticīgi blenza uz viņu.
«Divi jājamie zirgi?»
«O, tev nav fantāzijas. Bet es tev pastāstīšu. Tu taču pazīsti Tīrkraftu. Es nopirku viņa lielos ratus par sešdesmit dolāriem. Nopirku arī no Kenvudas kalēja vienus ratus par divdesmit pieciem dolāriem, tie nav nekas sevišķs, bet lietot vēl var. Arī Pinga ratus es nopirku — tie tikai ir rati, varu tev teikt — tie maksāja sešdesmit piecus dolārus. Būtu dabūjis tos par piecdesmit dolāriem, ja viņš neredzētu, ka tie man tik briesmīgi patīk un gribu tos pirkt.»
«Bet nauda?» Saksona vārgā balsī jautāja. «Tev taču nebija pat ne simts dolāru.»
«Vai es tev neteicu, ka man ir kredīts? Nu, man tāds ir. Sos trīs ratus nopirku uz kredīta, visu dienu neesmu izdevis skaidrā naudā vairāk kā par kādu duci garu pātagu. Tad nopirku trīs pārus lietotu iejūgu — divkāršiejūgu — par divdesmit dolāriem gabalā. Nopirku tos no tā vīra, kas brauca peļņā uz akmeņlauztuvēm. Viņam tie tagad vairs nav vajadzīgi. Es no viņa vēl noīrēju četrus ratus un četrus pajūgus, maksājot par katru zirgu un katriem ratiem pusdolāru dienā, tas iznāk dienā seši dolāri īres naudas, kas man viņam jāmaksā. Tie trīs pāri iejūgu man vajadzīgi maniem paša sešiem zirgiem. Tad … ļauj padomāt … jā, tad noīrēju divus šķūņus Glenelenā un pasūtīju piecdesmit tonnas siena un veselu vezumu kliju un auzu no Kenvudas tirgotāja — jo man taču šie četrpadsmit zirgi jābaro, zini, tie jāapkaļ un viss cits.
Ak svētais Pēter, es vēl ko aizmirsu. Salīgu septiņus vīrus par diviem dolāriem dienā, kas pajūgus brauks, un — aū, svētais Jāzep! Ko tu tur dari?»
. «Nē,» Saksona nopietni teica, kad bija iekniebusi Bilijam rokā, «tu nesapņo.» Viņa palūkoja Bilija pulsu un pieri. «Drudža pazīmju arī tev nav.» Viņa paoda Bilija elpu. «Dzēris arī tu neesi. Nu labi, stāsti vien tālāk, kas vēl noticis!»
«Vai tu neesi apmierināta?»
«Nē, es gribu vēl ko vairāk dzirdēt. Es gribu zināt visu.»
«Labi. Bet es tev tikai gribēju teikt, ka boss, kam strādāju Oklendā, nebūt nav daudz gudrāks par mani. Esmu lielisks veikalnieks, vari to pateikt, ja kāds šeit ierodas ar sakņu ratiem un tev to jautā. Tātad klausies nu — bet man gan brīnums, ka Glenelenā neviens man nav aizsteidzies priekšā. Viņi droši vien guļ — pilsētā būtu neiespējami, ka neviens nebūtu pamanījis un izlietojis šādu izdevību. Redzi, visa tā lieta ir sekojoša: tu taču zini jauno ķieģeļnīcu, kas tikai tagad sāks strādāt un izgatavos ugunsdrošus ķieģeļus māju iekšējām sienām? Un, lūk, es gudroju un domāju par saviem sešiem zirgiem, kas man būs jābaro un kas man noēdīs beidzamo dolāru, ja tie dzīvos brīvē un nekā nepelnīs. Man bija jārūpējas par to, lai sagādātu tiem darbu, un te man ienāca prātā ķieģeļ- nīca. Aizbraucu turp un runāju ar japāņu ķīmiķi, kura ziņā atrodas uzņēmumā laboratorija. Nu jā! Pašreiz visam vajadzēja sākties. Visu apskatījis, sāku to lietu pārdomāt. Aizbraucu līdz mālu bedrēm, kur viņi tikko sākuši strādāt — tu zini, smalko, balto, kaļķiem līdzīgo vielu, kur redzējām viņus urbjamies taisni pirms tiem simts četrdesmit akriem ar trīs pauguriem. Veselu jūdzi ceļš iet uz leju, un divi zirgi to var labi veikt. Taisnību sakot, grūtākais darbs būs tukšos ratus novadīt uz mālu bedri. Piesēju zirgu un sāku visu to aplēst.
Japāņu profesors man stāstīja, ka uzņēmuma direktors un pārējie lielie vīri ieradīšoties ar rīta vilcienu. Nelauzīju nemaz vairs galvu, bet iztaisīju no sevis apsveikšanas komiteju. Kad vilciens pienāca, stāvēju uz perona un laipni apsveicu atbraucējus visas pilsētas vārdā, jā, un tur bija arī tas idiots, ko tu kādreiz pazini Oklendā, trešās šķiras bokseris — pag, ļauj padomāt, kā viņu sauca, jā, tagad atceros_ — lielais Bils Robertss, tā viņu sauca, bet tagad viņa vārds ir misters Viljams Robertss.
Nu, kā jau teicu, es viņus laipni apsveicu un pavadīju ceļā uz ķieģeļnīcu. Izlietoju izdevību un ieminējos par savu priekšlikumu. Man visu laiku bija nāvīgas bailes, ka tik viņi nav salīguši ar citu važoni, bet, kad viņi man jautāja noteikumus, zināju, ka tā nav. Visi skaitļi man bija galvā, un es tos tikai nobēru, un glaunākais no visiem tos pierakstīja savā kabatas grāmatiņā.
«Bet mēs, mister Roberts, sāksim visu lielos apmēros un tūlīt,» viņš teica, asi paskatoties uz mani. «Kādi pajūgi jums ir, mister Roberts?»
U! — un man nebija vairāk neviena kā Hezela un Hetija, un tie paši par maziem smagiem vezumiem. —■ «Varu jums dot četrpadsmit zirgus un septiņus ratus, ja vajadzīgs,» es teicu. «Un, ja vajadzīgi vēl kādi, varu dabūt arī tos — un tas ir viss.»
«Dodiet mums piecpadsmit minūtes laika, mister Roberts,» viņš teica.
«Protams,» es atbildēju laipni kā velns. «Bet es gribētu vēl ko teikt. Gribu slēgt līgumu uz diviem gadiem. Viss atkarīgs no vienas lietas.»
«Un kas tā ir?» viņš saka.
«Nokrautnes vieta,» es atbildu. «Mēs pašreiz te esam, un es jums to parādīšu.»
Un to es arī darīju. Es viņiem parādīju, ka ciešu lielus zaudējumus, ja viņi paliek pie sava pirmā plāna, jo turp jābrauc pa dziļu ieplaku un tad pa smagu ceļu uz nokrautnes vietu. «Viss, kas jums būtu jādara,» es teicu, «ir ierīkot ceļu apkārt pauguram un uzcelt kaut ko līdzīgu septiņdesmit vai astoņdesmit pēdu garam tiltam.»
Jā, Sakson — te nu man viņi bija rokā. Tas bija tik vienkārši. Lieta tā, ka viņi nebija domājuši par neko citu, kā tikai par saviem ķieģeļiem, bet es atkal par braukšanu.
Man šķiet, ka viņi apspriedās kādu pusstundu, un gaidot jutos tikpat nejēdzīgi kā toreiz, kad lūdzu tavu jāvārdu un gaidīju atbildi. Vēlreiz aplēsu visus skaitļus un pārdomāju, cik nolaist, ja mani uz to spiedīs. Jo, redzi, es viņiem biju pateicis diezgan sālītas cenas — īstas pilsētas cenas, un biju sagatavojies nolaist. Bet tad viņi atkal ieradās.
«Uz laukiem, tālu no pilsētas, cenām jābūt zemākām,» glaunākais atkal teica.
«Nē,» es atbildēju, «šī ir vīnogu ieleja. Seit nav pietiekoši daudz siena, ko dot zirgiem, man tas jāpasūta no Sandžokvinas ielejas. Sanfrancisko sienu un zirgu barību varu pirkt lētāk ar piegādi mājās nekā šeit, kur man tā pašam jāpiegādā.»
Tas viņus pārliecināja. Tas bija taisnība, un to viņi zināja. Bet — redzi! Ja viņi būtu jautājuši par važoņiem un zirgu apkalšanu, man būtu jānolaiž, jo uz laukiem nav arodbiedrību noteikumu ne važoņu, ne kalēju algām, un arī īres nauda ir lētāka nekā pilsētā, un šie divi punkti manā aplēsē ir krietni zemāki. Hm! Šodien man bija mutvārdu noruna ar kalēju iepretim pastam, viņš pārņem visu darbu un nolaiž divdesmit piecus procentus no katra kaluma, bet par to, protams, nav jārunā. Viņiem neienāca prātā to jautāt — viņi bija pārāk nodarbināti ar saviem ķieģeļiem.»
Bilijs tvēra roku svārku krūšu kabatā un izvilka kādu oficiāla izskata dokumentu un sniedza to Saksonai.
«Te tas ir,» viņš teica. «Te ir visi noteikumi, cenas, sodi un tā tālāk. Es satiku pilsētā misteru Hali un parādīju viņam. Viņš saka, ka tas esot lielisks. Un tad es to parakstīju. Biju visur — pilsētā, Kenvudā, Laundalā. Braucieni uz akmeņlauztuvēm izbeidzas šonedēļ piektdien. Es visu to pārņemšu un sākšu braukt nākošo trešdien, vedīšu kokus jaunbūvēm, ķieģeļus krāsnīm un visu pārējo, kas vajadzīgs. Un, kad viss būs tik tālu, ka tiem vajadzēs mālu, tad es būtu tas, kas to piegādās.
Bet labāko vēl neesmu tev pastāstījis. Nevarēju dabūt tūlīt savienojumu no Kenvudas ar Laundalu un gaidīdams vēlreiz izskatīju savus skaitļus. Tu neuzminēsi — nē, kaut arī tūkstoš gadu domātu. Saskaitot biju pārskatījies, kaut kur pielaidis kļūdu un uzdevis desmit procentu vairāk nekā pats domāju. Ja tā nav zemē atrasta nauda, tad es nezinu. Ja tev vajadzīgi divi citi algotņi, vari tos droši salīgt. Protams, divus pirmos mēnešus mums klāsies pa- grūtāk, un tādēļ vari mierīgi aizņemties no vecā Gan Juma viņa četrus simtus. Un saki viņam, ka maksāsi astoņus procentus un ka mums ilgāk par trīs mēnešiem viņa naudas nevajadzēs.»
Kad Bilijs bija atraisījies no Saksonas rokām, viņš sāka vadāt sakarsušo zirgu, lai tas atvēsinātos. Viņš tik pēkšņi apstājās, ka viņa mugura atdūrās zirga purnā, un nākošā acumirklī tas viņus abus nodarbināja, jo zirgs slējās gaisā un cēlās uz pakaļkājām. Saksona gaidīja, jo noprata, ka Bilijam ienākusi prātā kāda jauna ideja.
«Saki,» viņš teica, «vai tu kaut ko zini par banku kontiem un čekiem?»
Tas bija kādā jaukā jūnija rītā, kad Bilijs teica Saksonai, lai viņa apģērbj savu jātnieces tērpu un nāk izmēģināt jājamo zirgu.
«Ne agrāk par pulksten desmitiem,» viņa atbildēja, «tad būšu izsūtījusi ratus ar kravu otrā braucienā.»
Nevērojot plašo darbības lauku, kas bija viņas ziņā, Saksonai atlika laiks izpriecai — to viņai atļāva praktiskais darba sadalījums un sistematizācija. Viņa varēja apmeklēt Hales ģimeni, kas tai vienmēr sagādāja lielu prieku, vēl jo vairāk tagad, kad Džeks Hastingss ar sievu bija atgriezies ielejā un Klāra bieži apmeklēja savu mātes māsu. Sai draudzīgajā atmosfērā, kas Saksonai tik ļoti patika, viņa tikai sāka tā īsti uzziedēt. Saksona bija sākusi lasīt — lasīt ar redzīgām acīm un prātu, viņai bija laiks šūt sev skaistas lietiņas un būt kopā ar Biliju, ko viņa bieži vien pavadīja tā ekspedīcijās.
Bilijam bija vēl vairāk darba nekā Saksonai, jo viņa darbs bija vairāk izkaisīts un dažādāks. Viņa ziņā bija arī šķūnis un zirgi, ko Saksona lietoja savām vajadzībām. Viņš tiešām bija kļuvis par īstu veikalnieku, kaut arī misis Mortimera, kas pārskatīja viņa lēses un sevišķi rūpīgi pētīja izdevumu lappusi, atklāja tur vairākus robus un, Saksonai palīdzot, pierunāja viņu mācīties grāmatvedību. Katru vakaru pēc vakariņām viņš un Saksona saskaņoja savas lēses. Vēlāk, kad Bilijs bija novietojies lielajā atzveltnī, ko iegādājās tūlīt, tikko noslēdza līgumu ar ķie- ģeļnīcu, Saksona mēdza atsēsties viņam uz ceļiem un trinkšķināt instrumentu, vai arī viņi abi ilgi tērzēja par savu darbu un nākotnes plāniem. Piemēram, Bilijs teica:
«Sakson, es kļūšu par politiķi. Tas atmaksājas. Vari būt pārliecināta, ka tas atmaksājas. Ja nākošo pavasari mani seši pajūgi nestrādās pie ceļa darbiem un man kabatā ne- plūdīs apriņķa nauda, tad varu iet atpakaļ uz Oklendu un lūgt bosu, lai tas mani atkal žēlīgi pieņem darbā.»
Un Saksona:
«Jaunā lielā viesnīca starp Kalientu un Eldridžu tiešām būs lieliska. Runā arī par lielu sanatoriju dziļāk kalnos.»
Vai arī Saksona nāca ar tādu priekšlikumu:
«Bilij, tagad tu esi aizvadījis ūdeni līdz viena akra pļavai pie Kalnavota, tagad tu to varētu atstāt man sakņu dārzam. Es to no tevis rentēšu. Tu jau vari aplēst, cik tev tur izaugtu zāles, un es tev samaksāšu pilnu tirgus vērtību, atskaitot pašizmaksu.»
«Jā, protams — ņem vien to!» Bilijs apslāpēja nopūtu. «Un bez tam man tagad pārāk daudz ko darīt, lai vēl ar to krāmētos.»
Tā nu gluži nebija, jo viņš tikko bija nobeidzis ierīkot hidraulisko sūkni un viscaur salicis ūdensvadu caurules.
«Tā būtu visgudrāk, Bilij,» viņa, to mierinādama, teica, jo zināja, ka viņa sapnis par lielām zemes platībām ir dzīvāks nekā jebkad agrāk. «Tu taču negribēsi krāmēties ar vienu akru zemes. Tur taču ir simts četrdesmit akri. Tos mēs pirksim, kad vecais Savons kādreiz nomirs. Un bez tam tie tiešām pieder Madronjo rančo. Kādreiz tas bijis viens īpašums.»
«Nevēlos neviena cilvēka nāves,» Bilijs rūca. «Bet viņam taču nav nekāda labuma, ja tur gana tikai baru noplukušu lopu. Esmu apskatījis tur katru pēdu zemes. Tur ir vismaz četrdesmit akru aramzemes visos trīs nolīstajos laukos, un aiz tiem kalnos ļoti daudz ūdens. Tev no brīnumiem paliktu mute vaļā, ja tu redzētu to daudzumu zirgu barības, ko es tur varētu iegūt. Tad tur ir vismaz piecdesmit akru, kur es varētu likt ganīties savām vaislas ķēvēm, pļavas jauktas ar mežu, stāvām nogāzēm un tamlīdzīgi. Pārējie piecdesmit akri ir biezs mežs ar skaistām vietām un bagātīgu medījumu. Tur ir arī vecs, no ķieģeļiem celts šķūnis, tas vēl ir labs. Ja tam uzliktu jumtu, tur varētu nelāgā laikā mitināties daudz dzīvnieku. Redzi, tagad man jārentē šīs nožēlojamās ganības aiz Pinga saimniecības, lai mani lopi tur varētu atpūsties. Tie varētu bizot pa šiem simts četrdesmit akriem, ja vien man tie būtu. Labprāt vēlētos zināt, vai Savons man tos izrentētu.»
Dažreiz, būdams mazāk godkārīgs, Bilijs teica:
«Rīt man jābūt Petalumā, Sakson. Atkinsona rančo būs ūtrupe. Varbūt varu tur ko nopelnīt.»
«Vēl vairāk zirgu?»
«Vai mani divi pajūgi nebrauc ar malku jaunajai ziemas viesnīcai? Un Barnejam nobrāzti pleci. Man tam ilgāku laiku jādod atpūta, ja gribu, lai tas būtu atkal tas, kas kādreiz bija. Un Bridžeta nekad vairs nespēs strādāt. Tas ir skaidrs. Esmu to dakterējis un dakterējis, bet ari veterinārārsts nezina nekā vairāk. Arī dažiem citiem zirgiem vajadzīga atpūta. Pelēču pāris sāk novārgt, un lielais rudais kļūst gluži traks. Viņi visi domāja, ka tas no zobiem, bet nebija vis. Labi uzmanīt savus zirgus ir tikpat daudz kā nauda kabatā, un zirgi ir visjūtīgākie četrkājainie dzīvnieki. Kādreiz, ja būs izdevība, jāmēģina atgādāt no Ko- luskontijas mūļi — lielie, smagie, tu zini. Tos šeit ielejā varēs pārdot kā siltus veģus — ja nepaturēšu tos pats.»
Dažreiz Bilijs jokoja:
«Vai zini, Sakson, tā kā mēs pašreiz runājam par lēsēm, kā tu domā, kāda ir Hezelas un Hetijas vērtība? Parastā tirgus cena?»
«Kādēļ?»
«Pasaki vien, es tikai tāpat jautāju.»
«Nu labi, teiksim tikpat, cik tu par viņām samaksāji, trīs simti dolāru.»
«Hm!» Bilijs nogrima domās. «Viņu vērtība ir krietni lielāka, bet tagad mēs par to nerunāsim. Un, kas attiecas uz lēsēm, kā būtu, ja tu man izrakstītu čeku par trīssimt dolāriem?»
«O! Laupītājs!»
«Nu, nu, Sakson! Kad es tev dodu no saviem vezumiem sienu un graudus, vai tu dod man par to čeku? Un tu pati ļoti labi zini, cik vērīgi tu seko, lai tavi konti saskanētu,» viņš to ķircināja. «Ja gribi būt īsta veikalniece, tev jāpārņem savā budžetā arī abi zirgi. Man kopš laba laika nav no tiem vairs nekāda labuma.»
«Bet zirgi taču pieder tev,» viņa protestēja.
«Un bez tam es nevaru savā uzņēmumā turēt ķēves. Es ļoti labi zinu, ka Hezela un Hetija drīz vien vairs nevarēs vilkt sakņu vezumus — viņas katrā ziņā ir par labu šādam darbam. Un tad tev būs jālūko cits pāris, kas stātos viņu vietā.»
«Par to pāri es tev došu čeku, bet komisijas naudu tu nedabūsi.»
«Labi,» Bilijs teica. «Hezelu un Hetiju es ņemšu atpakaļ, bet tev jāmaksā par to laiku, ko tās pie tevis strādāja.»
«Ja tu mani piespiedīsi to darīt, es tev likšu maksāt par uzturu,» Saksona draudēja.
«Ja tu man liksi maksāt par uzturu, es iekasēšu no tevis procentus par to naudu, ko esmu še ieguldījis.»
«To tu nevari,» Saksona smējās. «Tas ir kopīgs īpašums.»
Bilijs tikai spēja aizsmacis rūkt, it kā viņas pēdējie vārdi tam būtu atņēmuši elpu.
«Taisni pa pieri,» viņš teica, «un es esmu beigts. Bet vai zini, tas ir jauks vārds, vai ne? Kopīgs īpašumsl» Viņš to atkal un atkal lēni atkārtoja, izbaudīja kā gardēdis šo vārdu burvību. «Un, kad mēs precējāmies, mūsu godkāres kalngali bija noteikta vieta un peļņa, dažas skrandas un nedaudzās mēbeles, kas būtu nolietotas, pirms mēs tās nomaksātu. Bez tevis nebūtu nekā tāda, ko mēs varētu apzīmēt ar vārdu kopīgs īpašums.»
«Kas par niekiem! Ko es viena pati varēju darīt? Tu ļoti labi zini, ka pats esi nopelnījis visu šo naudu, kas mums palīdzēja izkļūt no grūtībām. Tu algo Gan Jumu, Čan Ci, Ugiju un misis Paulu — skaidrs, ka tu esi tas, kas to panāca.»
Viņa abām rokām noglāstīja Bilija plecus un lika tām slīdēt pāri viņa roku muskuļiem.
«Tie bija tie, kas visu izšķīra, vai ne tā, Bilij?»
«Va velns! Tā bija tava galva, kas visu veica. Ko būtu līdzējuši mani muskuļi, ja nebūtu tavas galvas, kas lika tiem darīt pareizo darbu? Piekaut streiklaužus, to tie prata, izsviest istabas īrniekus un atbalstīt rokas uz krogus galda. Vienīgais prātīgais, ko mana galva izdarījusi, bija tas, ka atradu tevi. Dieva vārds, Sakson, tā esi tu, kas iztaisīji no manis to, ka es esmu.»
«Va velns!» viņa to atdarināja, un tas Biliju ārkārtīgi sajūsmināja. «Kur es .šodien būtu, Bilij, ja tu man nebūtu palīdzējis izkļūt no gludinātavas? Es nevarēju sevi no turienes izpestīt. Biju tikai bezspēcīga meitene. Vēl šodien es tur strādātu, ja tu nebūtu ieradies. Misis Mortime- rai bija pieci tūkstoši dolāru, bet man biji tu.»
«Protams, sievietei nav tik viegli tikt uz priekšu kā vīrietim,» Bilijs prātoja. «Bet tagad es tev ko teikšu. Darbam nepieciešami divi. Mēs esam kā divi vienos ratos iejūgti zirgi. Ja būtu skrējuši katrs ar saviem, tu varbūt vēl šodien stāvētu gludinātavā, un, ja man drusku laimētos, es arī vēl šodien būtu važonis un vakarā pēc beigta dienas darba meklētu izpriecu lētajos deju lokālos.»
Saksona stavēja zem koka un noskatījās, kā pa vārtiem izbrauc Hezela un Hetija ar smagu sakņu vezumu, kad ieraudzīja pagalmā iejājam Biliju. Pie pavadas tam bija bēra ķēve, kuras zīda spalva laistījās saulē.
«Četrus gadus veca, ugunīga un mežonīga, bet bez jauniem trikiem,» Bilijs gavilēja, piejājis pie Saksonas. «Ada kā zīdpapīrs, mute kā zīds, bet uzveiks ikvienu ķēvi, kas kādreiz atnesusi kumejus — skaties, kādas nāsis. Viņu sauc par Ramonu, tas ir spāņu vārds. Tai ir lielisks ciltskoks, Morelitas un Morgana krustojums.»
«Un viņi to grib pārdot?» Saksona jautāja un, nespējot izrunāt ne vārda, apbrīnā sasita plaukstas.
«Tas jau arī ir iemesls, kādēj es to atvedu līdzi, gribēju, lai tu viņu redzi.»
«Bet cik tad viņi prasa?» bija Saksonas nākošais jautājums, jo viņai šķita pilnīgi neticams, ka tai varētu piederēt tik brīnišķīgs zirgs.
«Gar to tev nav dajas,» Bilijs īsi atrūca. «To samaksās ķieģeļnīca, nevis sakņu plantācija. Ja vien liekas laba, tā pieder tev. Kā tu domā?»
«To es tev pateikšu vienā minūtē.»
Saksona gribēja iemesties seglos, bet zirgs bija nemierīgs un palēca sāņus.
«Pagaidi, līdz es.piesiešu,» Bilijs teica. «Viņa nav pieradusi pie svārkiem — tur visa tā nelaime.»
Saksona satvēra iemauktus un krēpes, uzlika savu piesī tērpto kāju uz Bilija plaukstas un viegli ielēca seglos.
«Viņa pieradusi pie piešiem,» Bilijs tai nokliedza pakaļ. «Bet iejāta pēc spāņu paražas. Pārāk strauji viņu neapturi. Esi gluži mierīga un parunā drusku ar viņu. Tas ir aristokrātisks dzīvnieks, zini.»
Saksona pamāja, izjoņoja pa vārtiem un pa ceļu projām, pavicināja ar roku Klārai Hastingsai, jājot garām Trillium paspārnei, un aulekšoja tālāk pa Kalnavota kanjonu.
Kad viņa atgriežas, Ramona bija gluži slapja no ātrā jājiena, un Saksona lēni jāja ap māju, garām vistu kūtīm un ziedošajam augļu dārzam pie Bilija, kas ar savu zirgu stāvēja ēnā uz nogāzes augšējās malas un smēķēja cigareti. Viņi abi raudzījās lejup uz pļavu, kas nebija vairs pļava. Ar matemātisku precizitāti tā bija sadalīta kvadrātos, četrstūros un šaurās garās strēmelēs, kas skaidri atšķīrās ar savu dažādo, sakņu dārziem tik īpatnējo zaļumu gammu. Gan Jums un Can Ci ar milzīgām ķīniešu salmu cepurēm galvā stādīja zaļos sīpolus. Vecais Ugijs ar kapli rokā tipināja gar apūdeņošanas sistēmas galveno dzīslu,
atverot dažus sānu kanālus, citus atkal noslēdzot. Šķūņa otrā pusē rīku nojumē skanēja vesera klaudzieni, kas Saksonai vēstīja, ka Karlsens ar stiepli aizsien sakņu kastes. Misis Paulas jautrais soprāns skanēja, dziedot kādu garīga satura dziesmu, un to pavadīja ritmisks troksnis, kas ceļas, putojot olbaltumu. Niknas, histēriskas rejas norādīja, kur atrodas Posums, kas vēl arvien bez cerības cīnījās ar vāverītēm. Bilijs dziļi ievilka dūmus un, tos izpū- tis, turpināja raudzīties lejup. Kaut kas viņa kustībās pauda neapmierinātību, un Saksonas brīvā roka maigi satvēra viņa labo, kas gulēja uz zirga sviedrainās ādas. Bilijs pacēla acis un, neļaujot skatienam kavēties pie zirga, raudzījās Saksonai taisni acīs.
«0!» viņš izvairīgi, it kā tikai tagad atmodies, norūca. «Sanleandras portugāļi drīz vien vairs nevarēs mums daudz nekā mācīt par intensīvo lauksaimniecību. Skaties uz ūdeni, kas plūst tur lejā. Vai zini — dažreiz tas man šķiet tik brīnišķīgs, ka būtu gatavs nomesties uz rokām un ceļiem un to uzsūkt sevī.»
«O, šādā klimatā tik daudz laba ūdens, cik vien var vēlēties!» Saksona iesaucās.
«Un nav jābaidās, ka tas varētu izsīkt. Ja lietus mūs piemuļķos, mums paliek Sonomas avots. Mums nekas cits nav jādara, tikai jāierīko sūknis.»
«Bet to mums nevajadzēs darīt, Bilij. Es runāju ar Red- vudas Tompsonu. Viņš dzīvo šai ielejā kopš 53. gada, un saka, ka sausuma dēļ še neesot bijusi vēl neviena vāja raža. Mums vienmēr būs lietus diezgan.»
«Nāc, izjāsim drusku,» viņš pēkšņi teica. «Vai tev ir laiks?»
«Labi, bet pastāsti, kas tevi nomāc.»
Viņš pameta uz viņu ātru, steidzīgu skatienu.
«Nekas,» viņš ņurdēja. «Tomēr, ir gan kaut kas. Kāda tur starpība? Tu tik un tā agrāk vai vēlāk dabūsi to zināt. Tev vajadzētu redzēt veco Šavonu. Viņa seja izstiepusies tik gara, ka viņš nemaz nevar paiet, lai neatdurtos ar cejiem pret zodu. Viņa zelta dzīsla sāk izsīkt.»
«Zelta dzīsla!»
«Jā, mālu bedre. Bet tas ir viens un tas pats. Viņš saņem no ķieģeļnīcas divdesmit centu par jardu.»
«Un tas nozīmē, ka tavs kontrakts līdz ar to izbeidzas,» Saksona teica un tūlīt saprata visu nelaimi tās milzu apmēros. «Ko saka ķieģeļnīcas ļaudis?»
«Nobēdājušies līdz nāvei, kaut gan tur to lielā slepenībā un nevienam neizpauž. Veselu nedēju viņi urbj apkārtējos uzkalnos, un japāņu ķīmiķis cauras naktis strādā, analizēdams vielas, ko tie viņam atnes. Tas ir sevišķs māls, kas viņiem vajadzīgs, un viscaur nav atrodams. Lietpratēji, kas deva atsauksmes par Savona bedri, briesmīgi kļūdījušies. Varbūt viņi savos urbuma darbos bijuši stipri pavirši, bet rezultāts ir tas, ka viņi stipri nepareizi aplēsuši māla vērtību. Bet par to nebēdā. Tur tu nekā nevari darīt.»
«Bet es tomēr varu,» Saksona dedzīgi iesaucās. «Mums nevajag pirkt Ramonu.»
«Gar to tev nav daļas,» viņš atbildēja. «Es esmu tas, kas to pērk, un tās cena nav nekas, salīdzinot ar to lielo spēli, ko taisos spēlēt. Protams, es varu pārdot visus savus zirgus. Bet tad es ar tiem nekā vairs nevarēšu nopelnīt, un šis kontrakts ar ķieģeļnīcu bija trekns kumoss.»
«Bet varbūt varēsi strādāt pie ceļa darbiem?» viņa izteica savu priekšlikumu.
«Jā, par to es arī jau domāju. Iespējams, ka atkal sāksies darbi akmeņlauztuvēs, bet važonis, kas tur brauca, pārcēlies uz Pudžetsoundu. Un kas tur beigu beigās par nelaimi, ja man arī lielākā daļa zirgu jāpārdod? Man esi tu, un tev ir sakņu lauki. Tā ir droša lieta. Mēs tikai pirmajā laikā tik ātri netiekam uz priekšu, un tas ir viss. Zeme man rūpes nedara. Esmu visu labi apskatījis un izpētījis, kamēr klīdām apkārt. Ceļā nav palicis neviens akmens, ko mēs nebūtu varējuši izlietot savā labā. Bet tagad saki, kurp tu gribi jāt?»
Viņi auļos izlaida pa vārtiem, dimdot pārjāja pāri tiltam un pajāja garām Trillium paspārnei, pirms nogriezās uz Kalnavota kanjonu. Saksona bija izvēlējusies par ceļa mērķi savu lauku pie Sonomas kalna lielā pieša.
«Klausies, šorīt, jājot pēc Ramonas, man iešāvās galvā liela lieta,» teica Bilijs, kas šai brīdī bija aizmirsis visas nepatikšanas ar mālu bedrēm. «Tu taču zini tos simts četrdesmit akrus. Uz ceļa satiku jauno Savonu, un — pats nezinu, kādēļ — jādomā, ka tāpat pa jokam jautāju viņam, kā viņš domā, vai vecais man neizrentētu šos simts četrdesmit akrus. Un kā tu domā, ko viņš man atbildēja?
Viņš teica, ka tie vecajam nemaz nepiederot. Viņš pats tos tikai rentējot. Tādēļ jau arī liekot tur ganīties lopiem. Tas ir kā ķīlis viņa zemē, jo uz trim pārējām pusēm zeme visapkārt pieder viņam.
Tūlīt pēc tam satiku Pingu. Viņš man pastāstīja, ka zeme piederot Hiljardam un ka tas esot ar mieru pārdot, bet Savonam neesot naudas ar ko pirkt. Atpakaļceļā iegriezos pie Paina. Viņš no kalēja amata atteicies — viņu saspēris zirgs — un viņš tagad sācis tirgoties ar zemes gabaliem. Jā, tiesa gan, viņš teica. Hiljards labprāt gribot pārdot un esot jau lūdzis viņu darīt, ko varot. Savons zemi lietojis tikai ganībām, un Hiljards negribot vairs līgumu atjaunot.»
Pametuši Kalnavota kanjonu, viņi pagrieza zirgus un, apturējuši tos tādā vietā, no kurienes varēja redzēt trīs mežiem noaugušos uzkalnus kāroto simts četrdesmit akru vidū, raudzījās uz tiem.
«Kādreiz tie mums piederēs,» Saksona teica.
«Protams, ka piederēs,» Bilijs teica balsī, kurā izpaudās cieša pārliecība, ka tiešām tā būs. «Es atkal apskatīju no ķieģeļiem celto lielo šķūni. Tas taisni kā radīts veselam baram zirgu, un uzlikt tam jumtu izmaksās lētāk nekā biju domājis. Bet tagad, kad ar mālu bedrēm neiet kā vajag, ne Savons, ne es neesam pircēji.»
Nonākuši pie Saksonas lauka, kas, kā viņi tagad zināja, piederēja Redvudas Tompsonam, viņi piesēja zirgus un kājām uzgāja augšā. Tompsons, kas grāba sienu, viņus sveicināja. Bija skaidra bezvēja diena, un viņi mežā aiz pļavas uzmeklēja pie klints patvērumu no spilgtās saules gaismas. Te viņi uznāca uz tikko saredzamas takas.
«Tā ir lopu taka,» Bilijs teica, «būtu gandrīz ar mieru derēt, ka te kaut kur starp kokiem paslēpta neliela pļaviņa. Iesim paskatīties.»
Ceturtdaļstundu vēlāk viņi iznāca nelielā klajā pļavā kādus simts soļus pa nogāzi uz augšu. Dziļi lejā gulēja viņu kārotie simts četrdesmit akri, un viņi tagad atradās vienādā augstumā ar trim uzkalniem. Bilijs apstājās, lai nolūkotos savā ilgu zemē, un Saksona piegāja pie viņa.
«Kas tas ir?» viņa jautāja un rādīja uz uzkalniem. «Tur augšā, pa kreisi no mazā kanjona, uz tā uzkalna tūlīt zem egles, kas drusku salīkusi uz priekšu?»
Tas, ko Bilijs redzēja, bija balts griezums kanjona sānos.
«To es nesaprotu,» viņš teica un pētīdams raudzījās turp. «Es visu laiku domāju, ka pazīstu šeit katru collu zemes, bet to tur vēl neesmu redzējis. Vēl ziemas sākumā biju kanjona augšgalā. Tur ir briesmīgi mežonīgi. Kanjona sienas tik stāvas kā baznīcu torņi un noaugušas ar biezu mežu.»
«Kas tas ir?» viņa jautāja. «Zemes gruvums?»
«Droši vien, jādomā, ka to noskalojušas lielās lietus gāzes. Ja es nemaldos —» Bilijs apklusa, tik ļoti viņu nodarbināja redzamais zemes nogruvums.
«Hiljards grib pārdot par trīsdesmit dolāriem akru,» viņš turpināja šķietami bez kādas sakarības ar iepriekš runāto. «Labu zemi, nelāgu zemi, kā gadīsies, trīsdesmit dolāru par akru. Tas iznāk četri tūkstoši divi simti. Pains ir jauns iesācējs šai nozarē, gan es viņu pierunāšu atlaist pusi savas komisijas naudas un dabūšu arī izdevīgus izmaksas noteikumus. Mēs varam vēlreiz aizņemties no Gan Juma viņa četrsimt dolārus, varu dabūt aizdevumu uz saviem zirgiem un ratiem …»
«Vai tu vēl šodien gribi pirkt?» Saksona viņu ķircināja.
Viņas vārdi nemaz nesasniedza Bilija apziņu. Viņš paskatījās uz Saksonu; it kā būtu dzirdējis, ko viņa teica, bet nākošā acumirklī to tūlīt atkal aizmirsa.
«Darbs galvai,» viņš murmināja. «Darbs galvai. Ja es te netaisīšu labu veikalu …»
Viņš steidzās atpakaļ uz lopu taku, bet tad atcerējās Saksonu un pagriezies pār plecu viņai uzsauca:
«Nāc ātri! Steigsimies. Gribu aizjāt turp un paskatīties, kas tur īsti ir.»
Viņš tik ātri steidzās pa taku uz priekšu un pļavai pāri, ka Saksonai neatlika laika jautāt. Viņa bija gluži bez elpas, tā viņa bija steigusies, lai tiktu līdzi Bilijam.
«Kas ir?» viņa tam jautāja, kad Bilijs to cēla seglos.
«Var būt, ka tikai blēņas — es tev vēlāk pastāstīšu,» viņš to atvairīja.
Viņi auļoja pāri līdzenumam, lēni nojāja pa kraujām lejup un tikai tad, kad bija sasnieguši stāvo, ar mežu noaugušo nogāzi pie Kalnavota, lika zirgiem iet soļos. Bilija izklaidība bija zudusi, un Saksona izlietoja izdevību, lai runātu par lietu, kas viņu jau ilgāku laiku nomāca.
«Klāra Hastingsa man šodien stāstīja, ka viņai būšot viesi. Atbraukšot Džims Hazards un Marks Hols ar savām sievām un Rojs Blanšars …»
Viņa ar bažām paraudzījās uz Biliju. Dzirdot Roja Blan- šara vārdu, viņš bija pacēlis galvu kā pie pazīstamām raga skaņām, bet tad viņa mākoņaini zilajās acīs pavīdēja jautras uguntiņas.
«Ir jau pagājis ilgs laiks, kopš tu pēdējo reizi teici kādam, lai tas taisās, ka pazūd,» viņa uzmanīgi sacīja.
Bilijs muļķīgi smaidīja.
«0, par to nebēdā,» viņš pa daļai jokodams, pa daļai pārākuma apziņā atbildēja. «Rojs Blanšars var ierasties. Es to atļauju. Tas jau tik sen. Un bez tam man ir pārāk daudz darba, lai krāmētos ar tādiem niekiem.»
Viņš piespieda zirgu iet ātrāk un, kad krauja palika atkal stāva, lika tam soļot. Tuvojoties Trillium paspārnei, viņi laida pilnos auļos.
«Tu taču pa priekšu paēdīsi pusdienas?» Saksona jautāja, tuvojoties Madronjo rančo žogam.
«Ed vien tu,» viņš atbildēja. «Man nemaz negribas.»
«Bet es vēlos doties tev līdzi,» viņa lūdza. «Kur tas ir?»
«To es tev nevaru stāstīt,» viņš teica. «Bet ej iekšā un ēd savas pusdienas.»
«Nē, tagad vairs ne,» viņa atbildēja. «Tagad es došos tev līdzi, neviens mani neaizkavēs to darīt.»
Kādu pusjūdzi jājuši, viņi nogriezās no galvenā ceļa, izjāja pa vārtiem, ko Bilijs bija ierīkojis, un šķērsoja laukus, tad pa biezas kaļķu putekļu kārtas klātu ceļu turpināja jāt uz priekšu. Tas bija ceļš, kas veda uz Šavona mālu bedri. Simts četrdesmit akri atradās vairāk uz vakariem. Tālumā parādījās divi putekļu mākoņos ietīti pajūgi.
«Tie ir tavi pajūgi,» ^aksona iesaucās. «Iedomājies! Tikai tādēļ, ka proti nodarbināt galvu, tu pelni naudu, un tev ir laiks ar mani izjāt.»
«Man taisni kauns, domājot par to, cik skaidras naudas man šie pajūgi katru dienu ienes,» viņš pievienojās.
Viņi pašreiz gatavojās nogriezties no ceļa uz takas, kas veda uz simts četrdesmit akru zemes platību, kad redzēja vienu no važoņiem mājam ar roku. Bilijs un Saksona apturēja zirgus un gaidīja.
«Lielais rudais izrāvies,» važonis teica, kad bija piebraucis un apturējis savu zirgu viņiem blakus. «Gluži kā negudrs — kož, sper, slejas gaisā un zviedz. Pārrāva savu iejūgu, it kā tas būtu no papīra. Baldijam no sāniem izkoda lielu gabalu — tādu kā apakštase — un beigās pārlauza savu pakaļkāju. Tās bija visnejēdzīgākās piecpadsmit minūtes, kādas jebkad esmu piedzīvojis.»
«Vai tas skaidrs, ka kāja lauzta?» Bilijs asi jautāja.
«Protams.»
«Labi. Tiklīdz izkraujat ratus, aizbrauciet līdz otram šķūnim un atvediet Benu. Sakiet Matīsam, lai apietas ar to saudzīgi. Paņemiet šauteni. Samijam ir. Man tagad nav laika. Kādēļ Matīss nenāca ar jums reizē pēc Bena? Tā jūs aiztaupītu laiku.»
«O, viņš palika mani gaidot,» vīrs atbildēja. «Viņš lēsa, ka gan es Benu atradīšot.»
«Un zaudēs laiku, ko? Labi, taisieties ātrāk.»
«Tā ir,» Bilijs rūca, kad abi ar Saksonu atkal sāka jāt tālāk. «Nav smadzeņu, nav prāta. Viens vīrs atsēžas un gaidot tur sevi aiz rokas, kamēr otrs ar pajūgu steidz izpildīt darbu, kas būtu jādara viņam. Tīrās nedienas ar šiem divu dolāru vīriem.»
«Ar divu dolāru galvām,» Saksona pasteidzās žigli iebilst. «Kādu prātu gan tu domā atrast par diviem dolāriem?»
«Pareizi,» Bilijs atzina. «Ja tiem būtu labākas galvas, tie jau sen būtu pilsētā kā pārējie labākie vīri. Un arī labākie vīri ir muļķu bars. Viņi nekā nezina un nejēdz par lieliskām iespējām uz laukiem, jo citādi lauztos šurp ar varu.»
Bilijs nokāpa, atbīdīja trīs aploka kārtis, izlaida zirgus un tad atkal atlika tās vecajā vietā.
«Kad man viss te piederēs, es ierīkošu vārtus,» viņš paskaidroja. «Tas viss atmaksājas īsā laikā. Tas ir viens no tūkstoš sīkumiem, kas vēlāk izvēršas par lielu lietu, ja to visu saskaita.» Viņš apmierināts nopūtās. «Es nekad agrāk nedomāju par šādām lietām, bet, kad atstājām Oklendu, es sāku domāt. Tie bija Sanleandras portugāļi, kas pirmie atvēra man acis. Līdz tam laikam biju kā aizmidzis.»
Viņi jāja gar zemāko no trim laukiem, kur vēl nebija nopļauta nogatavojusies labība. Bilijs ar nepatiku raudzījās uz kādu pavirši izlabotu caurumu žogā un labību, ko lopi bija stipri nomīdījuši.
«Tu redzi,» viņš kritizēja. «Novecojušās metodes. Skaties, cik reta labība un cik vāji zeme apstrādāta. Panīkuši lopi, panīkusi sēja, panīkusi saimniecība. Veselus astoņus gadus Savons izsūcis zemi, nav devis tai ne mirkli atpūtas, nav licis nekā tai klāt, atskaitot to, ka izdzinis lopus ganīties, kad lauki nopļauti.»
Nedaudz tālāk viņi redzēja ganāmies nelielu ganāmpulku.
«Paskaties uz vērsi, Sakson. īstais vārds tam ir Nīkulis. Valdībai vajadzēja izdot likumu, kas aizliedz šādus lopus turēt. Nav brīnums, ka Savons tā iestidzis nabadzībā un ka viss, ko tas saņem par savu mālu bedri, tam jāatdod, dzēšot parādus un maksājot procentus. Viņš nespēj dabūt savu zemi tik tālu, ka tā viņam dotu ienākumus. Piemēram, šie simts četrdesmit akri. Katrs, kam drusku strādā galva, varētu tur izrakt spožus sidraba dolārus. Gan es viņiem to pierādīšu.»
Viņi no tālienes pajāja garām lielajam, no ķieģeļiem celtajam šķūnim.
«Daži īstā laikā izdoti dolāri būtu aiztaupījuši simtus, ko maksās jauns jumts,» Bilijs ieteicās. «Nu, vienalga, kad es pirkšu, par labojumiem negribu nekā izdot. Un es tev vēl ko citu teikšu. Sai rančo ir bagātīgi ūdens krājumi, un, ja kādreiz Glenelenai pietrūks, viņiem būs jānāk pie manis pēc ūdens.»
Bilijs pazina rančo katru pēdu un jāja pa tikko saredzamām lopu takām cauri mežam. Reiz viņš steidzīgi parāva pavadu, un abi zirgi apstājās. Taisni viņiem priekšā desmit soļu atstatu stāvēja sarkans lapsēns. Tas varbūt kādu pusminūti raudzījās uz viņiem savām mazajām mirdzošajām acīm, un tam drebēja jūtīgās nāsis, uztverot vēsti, ko tam ziņoja gaiss. Tad viņš palēcās uz savām samtaini mīkstajām ķepiņām un nākošā acumirklī bija pazudis starp kokiem.
«Ak tu velna dēls!» Bilijs iesaucās.
Tuvojoties Kalnavotam, viņi nonāca uz šauras garas pļavas. Pļavas vidū bija dīķis.
«Dabīga ūdenstvertne, ja Glenelena kādreiz gribēs pirkt ūdeni,» Bilijs teica. «Skaties tur lejas galā — gandrīz nekā nemaksās uzcelt šķērsām dambi. Varu ierīkot arī no- vadcaurules un uztvert šeit visu, kas rit no kalniem. Ūdens šai ielejā kādreiz maksās naudu, un nebūs jāgaida tūkstoš gadu, kad tas notiks. Un visi šie nelgas, miega pūžņi, aklie un kurlie, kas negrib dzirdēt un redzēt to, kas notiks. Un visi šie mērnieki, kas strādā, lai aplaimotu šo ieleju ar elektrisko dzelzceļu no Sausalito pāri Napas ielejai.»
Viņi sasniedza Kalnavota kanjona malu. Atgāzušies seglos atpakaļ, viņi lika zirgiem rāpties pa stāvu nogāzi lejup un caur lieliem priežu mežiem nonāca pie kādas senas, gandrīz vairs nesaredzamas meža takas.
«Sī taka saglabājusies vēl no piecdesmitajiem gadiem,»
Bilijs paskaidroja. «Es to atradu tikai nejauši. Vakar jautāju par to Popam — viņš šeit ielejā dzimis. Viņš teica, ka to lietojuši Petalumas zeltrači. Bet tie bijuši īsti spēlmaņi, kas to ierīkojuši un atveduši līdzi baru muļķu. Vai redzi to līdzenumu tur un vecos koku stumbrus? Tur bijusi viņu nometne, un zem kokiem viņi ierīkojuši savus spēļu galdus. Laukums toreiz bijis lielāks, bet avots kopš tā laika daļu izskalojis. Pops saka, ka vairāki vīri te nosisti un viens nolinčots.»
Pārliekušies zirgu kakliem, viņi pa šauro lopu taku rausās no kanjona laukā un jāja pa nelīdzenu vietu uz kalnu pauguriem.
«Zini, Sakson, tu vienmēr dedzīgi meklēji skaistas vietas. Tagad es tev parādīšu kaut ko tādu, kas tev atņems valodu. Pacieties tikai, lai tiekam laukā no šiem kokiem.»
Nekad vēl visā garajā ceļojumā Saksona nebija redzējusi neko tik skaistu kā to ainavu, kas pavērās viņas skatienam, izjājot no biezokņa. Puslīdz izzudusī taka šķita nevienāda sarkana ēna, ko uz mīkstās meža zemes met lielie sarkankoki un platzaru ozoli. Šķita, ka visi vietējie koki un staipekņi būtu norunājuši vīt še biezu lapu jumu. Kļavas, lieli lauru koki, milzu ozoli ar brūni dzelteno mizu, noplicināti un savijušies ar mežavīnu un liesmojošo indīgo ozolu. Saksona vērsa Bilija uzmanību uz kādu apsūnojošu solu, kur auga papardes. Šķita, ka visas nogāzes šeit sastopas, lai izveidotu milzīgu alu un kolosālu meža lapeni. Zeme viņiem zem kājām bija ūdens piesūkusies. Kaut kur zem platajām papardēm čaloja neredzama ur- dziņa. Uz visām pusēm pavērās šauras brīnišķas gatves, kur jaunie sarkankoki klusi un slaidi grupējās ap kritušajiem milzeņiem, kas sniedzās zirgiem līdz pleciem un, sūnām klāti, lēni pārvērtās pīšļos.
Beidzot, vēl pēc otrām piecpadsmit minūtēm, viņi piesēja zirgus šaurā kanjona malā, kas vijās caur biezokni līdz pat uzkalniem. Pa kādu spraugu koku starpā Bilijs rādīja uz priedes galotni, kas bija salīkusi uz priekšu.
«Tas ir taisni zem tās,» viņš teica. «Mums jāseko avota gultnei. Ceļa šeit nav, bet te var redzēt vairākas vietas, kur meža zvēru takas šķērso avotu. Tev saslapināsies kājas.»
Saksona jautri smējās un turējās cieši Bilijam uz papēžiem; viņi brida caur peļķēm, rausās ar kājām un rokām pa stāvo, gludo nogāzi uz augšu, kur skaidri bija redzama ūdens postošā iedarbība, un uzmanīgi līda pa vecu kritušu koku apakšu.
«Visam kalnam jiav īsta klints pamata,» Bilijs Saksonai paskaidroja. «Ūdens tur griežas arvien dziļāk un dziļāk, un tādēļ sāni izbrūk. Tie ir tik stāvi, cik nesabrūkot var vēl stāvēt. Drusku vairāk uz augšu kanjons nav nekas vairāk kā tikai plaisa zemē — bet vareni dziļa plaisa, to es tev varu sacīt. Tu vari tai pārspļaut, bet tur var nolauzt ari kaklu.»
Bija arvien grūtāk virzīties uz priekšu, un beidzot viņu ceļu šķērsoja šaura aiza, sakritušu koku pilna.
«Paliec tu šeit,» Bilijs teica un, nolicies garšļaukus, rāpās pa biezokni, ka zari vien brikšķēja.
Saksona gaidīja, līdz visi trokšņi apklusa. Viņa nogaidīja vēl desmit minūtes un tad sekoja Bilijam pa ceļu, ko viņš bija izlauzis. Tai vietā, kur kanjona gultne nemaz vairs nebija ejama, viņa nonāca pie kādas takas, ko nešaubīgi noturēja par briežu ceļu un kas veda pa stāvo krauju augšup, izveidojot zaļajā biezoknī it kā tuneli. Viņa redzēja nolīkušo priežu galotnes, tās bija taisni virs viņas galvas, un pēc tām nonāca pie skaidra neliela kaln- ezera, kas bija izveidojies mālzemes ieplakā. Sī ieplaka, jādomā, bija cēlusies jaunākā laikā, kokiem un zemei grūstot. Ezera otrā pusē pacēlās gandrīz stāva siena. Viņa tūlīt zināja, kas tā ir, un raudzījās pēc Bilija. Saksona izdzirda viņu svilpjam un paskatījās augšup. Divsimt pēdu virs viņas baltās draudīgās sienas virsotnē stāvēja Bilijs, pieķēries kādam kokam. Salīkusi priede bija turpat viņa tuvumā. . «
«Es varu redzēt mazās ganības aiz tava lauka,» viņš sauca lejup. «Nav nekāds brīnums, ka šo te vēl neviens nav uzgājis. Vienīgā vieta, no kurienes to var saredzēt, ir tā nelielā meža pļaviņa. Un tā biji tu, kas pirmā to ieraudzīji. Pagaidi, līdz nonākšu lejā un visu tev izstāstīšu. Agrāk es to neiedrošinos darīt.»
Nevajadzēja būt lielam gaišreģim, lai uzminētu patiesību, un Saksona tūlīt arī saprata, ka tas ir dārgais māls, kas nepieciešams ķieģeļnīcai. Metot lielu loku, Bilijs apgāja nogruvumam un pa kanjona sienu, kāpdams no koka uz koku, kā pa kāpnēm nonāca lejā.
«Nu, vai tas nav lieliski?» viņš gavilēdams jautāja, kad atradās Saksonai blakus. «Redzi, tā tas tur gulējis — četras pēdas zem virskārtas noslēpts, kur neviens to nav varējis redzēt, un gaidījis uz mums, lai ierodamies Mēness ielejā. Un tad — lūdzu — atdalās gabals zemes, lai mēs to varētu atrast.»
«Bet vai tas ir īstais māls?»
«Vari likt savu mīļo galvu ķīlā, ka tas ir īstais. Es to tik bieži esmu redzējis, ka pazītu pat tumsā. Paņem drusku pirkstos un paberz to. Lūk, tā. Varētu noteikt to arī pēc garšas. Esmu diezgan šo putekļu rijis, braucot ar pajūgiem. Šeit ir tā vieta, kur sāksies mūsu dzīves uzplaukums. Vai zini, kopš esam šai ielejā, mēs cita nekā nedarām, kā liekam savām galvām strādāt. Bet tagad esam tikuši uz zaļa zara.»
«Bet tev taču tas nepieder.»
«Jā gan, bet tev vēl nebūs ne simts gadu, kad jau piederēs. No šejienes iešu taisni pie Paina un noslēgšu līgumu. Man piederēs pirkšanas pirmtiesības, zini, un pa to laiku es sameklēšu naudu. Mums būs jāaizņemas tie četri simti no Gan Juma, un es aizņemšos uz saviem zirgiem, ratiem, Hezelu un Hetiju, un uz visu, kam kāda vērtība. Un tad es izdošu Hiljardam par pārējo summu hipotēku, un tad tas piederēs man. Man tas šķiet tikpat viegli, kā mazam bērnam noņemt saldumus. Noslēgšu ar ķieģeļnīcu līgumu par divdesmit centiem jardā — varbūt p «Bet tu sabojāsi brīnišķīgo kanjonu, braucot šurp un turp ar mālu,» Saksona izbijusies iesaucās. «Nē, neko citu kā tikai kalnu. Ceļš ved no otras puses lejā. Ir tikai- desmit minūtes līdz Šavona mālu bedrei. Vai nu es pats taisīšu ceļu un prasīšu vairāk par braukumu, vai arī to ierīkos ķieģeļnīca, un es vedīšu par to pašu cenu kā līdz šim. Man droši vien vēl vajadzēs pirkt zirgus, lai paveiktu visus darbus.» Viņi sēdēja roku rokā mazās meža takas malā blakus ezeram un pārrunāja visus sīkumus. «Un tagad, Sakson,» Bilijs, brīdi klusējis, teica, «dziedi lūdzu «Kad pagājušas pļaujas dienas», vai gribi?» Beigusi dziedāt, viņa dzirdēja Biliju sakām: «Kad tu pirmoreiz man dziedāji šo dziesmu, mēs sēdējām vilcienā …» «Tā bija pirmā reize, kad redzējāmies,» viņa to pārtrauca. «Ko tu toreiz domāji par mani?» «To pašu, ko vienmēr kopš tās reizes domāju. Tā es domāju jau tūlīt, kad dejojām pirmo valsi. Un ko tu domāji par mani?» «O, man bija jādomā, un jau pirms pirmās dejas, kad mūs iepazīstināja un mēs sadevāmies rokās, man bija jādomā par to, vai tu esi īstais. Mani neatlaidīgi vajāja šie nedaudzie vārdi — vai tas ir viņš?» «Tātad tev likās, ka es labi izskatos?» Bilijs jautāja. «Jā, tā es domāju, un manas acis vienmēr redzējušas labi.» «Vai zini!» Bilijs pēkšņi mainīja sarunas tēmu. «Nākošā ziemā, kad viss te būs uz pareizā ceļa — kā tu domā, ja mēs aizbrauktu apmeklēt Karmelu? Tad būs kluss laiks tavām saknēm, un es arī droši vien varēšu algot priekšstrādnieku.» Viņam par lielu izbrīnu Saksona nebūt nebija sajūsmināta. «Nu, kas vainas?» viņš ātri jautāja. Bikli nolaistām acīm, lēni un vilcinoties Saksona teica: «Es vakar kaut ko izdarīju, neprasījusi tava padoma, Bilij.» Viņš gaidīja. «Es aizrakstīju Tomam,» viņa kautri piebilda, it kā grēkus sūdzot. Viņš vēl arvien gaidīja — ko, to viņš pats nezināja. «Es viņu lūdzu atsūtīt veco kumodi — manas mātes veco kumodi, atceries, Bilij, ko viņam vajadzēja mums uzglabāt.» «Hm! Bet tur es neredzu nekā dīvaina!» Bilijs atviegloti teica. «Mums tā kumode vajadzīga, vai ne? Un mēs varam samaksāt arī sūtīšanas izdevumus, kā tu domā?» «Tu esi mīļš muļķis, tas, lūk, tu esi. Vai tu nezini, kas atrodas kumodē?» Viņš kratīja galvu, un tas, ko viņa teica, bija tik kluss kā čuksti: «Bērna drēbītes.» «Nē!» viņš iekliedzās. «Tiešām.» «Taisnība?» Viņa pamāja ar galvu, un tai sārtojās vaigi. «To, Sakson, es vēlējos par visu vairāk pasaulē. Kopš esam ielejā, esmu bieži par to domājis,» viņš aizsmakušā balsī teica, un viņa pirmoreiz redzēja Bilija acīs asaras. «Bet pēc visa, ko esmu darījis, pēc visa trača, ko sacēlu, es… es negribēju tevi mocīt un nekad nekā tev neteicu. Bet es vēlējos… o, es to tā vēlējos, ilgojos… tā, kā pašreiz ilgojos tevis.» Viņš atpleta rokas un piekļāva viņu sev klāt, un pār mazo kanjona Kalnezeru nolaidās tīksms klusums. Saksona sajuta, ka Bilijs brīdinādams uzliek tai pirkstu uz lūpām. Viņa atlieca galvu, un abi kopā raudzījās augšup uz nelielo uzkalnu, kur stāvēja briežu māte ar savu lāsaino mazuli un pa spraugu kokos skatījās uz viņiem. Londons Dž. London
ТЕЛЕГРАМБот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
ВКОНТАКТЕБольшая библиотека с любыми жанрами и авторами
Большая Библиотека
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2 книги