Mana vīra sieva

PIRMĀ NODAĻA

– Vai tu uztraucies? – Eds jautā.

Viņš ieber bļodiņā savas iecienītās brokastu pārslas. Rīsu kraukšķus. Parasti tās garšo arī man. (Kraukšķīgas, bez piena.) Bērnībā es nespēju vien beigt pētīt dīvainās sejiņas uz pakas, un tās vēl aizvien nav zaudējušas savu burvību, taču šodien man nemaz negribas ēst.

– Vai es uztraucos? – es atkārtoju, pie mazā spoguļa līdzās izlietnei ielikdama sev pērļu auskarus. Mūsu dzīvoklis ir mazs. Bija nepieciešami kompromisi.

Par ko, es gandrīz pajautāju. Iespējams, par šo laulības dzīves pirmo dienu. Par īstu laulības dzīvi pavisam jauna gadsimta pirmajā gadā. Uztraukusies tāpēc, ka mums būtu vajadzējis cītīgāk pameklēt jaunu dzīvokli, nevis apmesties vienā no Klepemas nelāgākajiem rajoniem. Pretējā dzīvoklī ir iemitinājies dzērājs, gan mūsu guļamistaba, gan vannas istaba ir tik mazas, ka mana vienīgā Rimmel pūderkrēma tūbiņa (ļoti gaiši brūna) un abas manas lūpu krāsas (rožu sārta un rubīnsarkana) ir ērti iekārtojušās galda piederumu atvilktnē līdzās tējkarotēm.

Vai arī par to, ka pēc Itālijā pavadītā medusmēneša man atkal jāatgriežas darbā? Mēs nedēļu nodzīvojām Eda vecmāmiņas apmaksātā Sicīlijas viesnīcā, dzērām vīnu, ēdām grilētas sardīnes un sieru no aitas piena.

Var jau būt, ka tas viss mani dara nemierīgu. Parasti mans darbs man ļoti patīk. Vēl nesen es specializējos nodarbinātības likumu jomā, palīdzēdama netaisnīgi atlaistiem ļaudīm – it īpaši sievietēm. Gādāju par neveiksminiekiem. Tāda nu reiz esmu. Gandrīz vai kļuvu par sociālo darbinieci, gluži tāpat kā tētis, bet, pateicoties skolas karjeras konsultantes apņēmībai un, teiksim tā, zināmiem notikumiem savā dzīvē, te nu es esmu. Divdesmit piecus gadus veca juriste, kura nesen nolikusi advokatūras eksāmenu un strādā par minimālo algu. Es pūlos aizmugurē aizdabūt ciet savu tumši zilo svārku pogu. Advokātu birojā košas krāsas apģērbos staigā vienīgi sekretāres. Tas var radīt nepareizu priekšstatu – vismaz tā man tika paziņots, kad sāku strādāt. Jurisprudence ir lieliska nodarbošanās, tomēr dažos gadījumos šī joma šķiet smieklīgi vecmodīga.

– Mēs tevi pārceļam uz krimināllietu nodaļu, – mans priekšnieks paziņoja, pasniegdams šo jaunumu kāzu dāvanas vietā. – Mēs domājam, ka tev šī joma lieliski padosies.

Un tā nu pirmajā dienā pēc atgriešanās no medusmēneša es gatavojos doties uz cietumu, lai tiktos ar vīrieti, kurš tiek apsūdzēts slepkavībā. Vēl nekad neesmu bijusi nevienā cietumā. Nekad neesmu gribējusi tur ieiet. Tā ir nezināma pasaule, domāta vienīgi ļaundariem. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nekavējoties steidzas atpakaļ uz avīžu kiosku, ja, pērkot ikmēneša Cosmo numuru, man izdod pārāk daudz sīknaudas.

Eds kaut ko švīkā. Nedaudz piešķiebis galvu uz kreiso pusi, viņš skicē bloknotā, kas nolikts blakus brokastu pārslu bļodiņai. Mans vīrs vienmēr kaut ko zīmē. Tā bija viena no pirmajām īpašībām, kas mani viņā piesaistīja.

– Reklāmas nozarē, – viņš atteica, bēdīgi paraustīdams plecus, kad es pavaicāju, kur viņš strādā. – Radošajā jomā. Bet kādu dienu es kļūšu par īstu mākslinieku. Tas ir tikai pagaidām, lai varētu nomaksāt rēķinus.

Man patika šis apgalvojums. Vīrietis, kurš zināja, ko grib darīt. Tomēr savā ziņā biju kļūdījusies. Brīžos, kad Eds zīmē vai glezno, viņš sev apkārt neredz itin neko. Patlaban viņš vairs neatceras, ka vispār ir man kaut ko jautājis, taču pēkšņi man šķiet svarīgi viņam atbildēt.

– Vai es uztraucos? Nē, es neuztraucos.

Eds pamāj, tomēr es īsti neesmu pārliecināta, vai viņš patiešām ir dzirdējis, ko saku. Kad vīrs aizraujas, vairs nekas cits viņam nešķiet svarīgs. Pat mani meli ne.

Saņemdama viņa kreiso roku, to, kurā mirdz zelta laulības gredzens, es sev vaicāju: kāpēc es godīgi nepasaku viņam, kā šobrīd jūtos? Kāpēc neatzīstos, ka man ir nelabi un gribas uz tualeti, kaut gan tikai nupat esmu tur bijusi? Vai tāpēc, ka vēlos izlikties, ka tālu prom no visiem pavadītā nedēļa vēl aizvien pastāv tagadnē un nav pārvērtusies mūsu pārvestajos suvenīros, tādos kā skaistais, zili sārtais šķīvis, kuru Eds šobrīd cītīgi skicē?

Vai arī tāpēc, ka cenšos izlikties, ka man nemaz nav briesmīgi bail no tā, kas mani šorīt sagaida? Pār muguru pārskrien drebuļi. Es uzsmidzinu uz abām plaukstu locītavām beznodokļu veikalā pirktās Chanel No. 5 smaržas. (Dāvana no Eda par kārtējo kāzās uzdāvināto čeku.) Pirms mēneša kāds advokāts no mūsu konkurentu biroja devās apmeklēt savu klientu Ventsvortā un tika sadurts abās plaušās. Tā gadās.

– Pasteidzies! – es saku. No satraukuma mana ierasti možā balss ir kļuvusi asa. – Mēs abi nokavēsimies.

Eds negribīgi pieceļas no sagrabējušā krēsla, kuru mums ir atstājis dzīvokļa iepriekšējais īpašnieks. Mans jaunais vīrs ir gara auguma cilvēks. Viņš ir izstīdzējis un staigājot soļo gandrīz vainīgi, it kā patiesībā labāk vēlētos atrasties kaut kur citur. Cik var noprast, tad bērnībā viņa mati bijuši tikpat zeltaini kā šobrīd man. (”Tiklīdz tevi ieraudzījām, mēs uzreiz sapratām, ka tu būsi Lilija,” mana māte vienmēr mēdz apgalvot.) Nu tie ir smilšu krāsā. Un Eda resnie pirksti nemaz neliecina, ka viņš ilgojas kļūt par mākslinieku.

Katram ir vajadzīgs kāds sapnis. Lilijām ir jābūt skaistām un graciozām. Pateicoties saviem dabiski gaišajiem matiem un tam, ko mana nelaiķa vecmāmiņa laipni dēvēja par ”elegantu gulbja kaklu”, augšgalā es izskatos gluži labi, taču atliek vienīgi paraudzīties zemāk, lai ieraudzītu nevis slaidu kātu, bet gan kopš pusaudzes gadiem aizkavējušos tuklumu. Lai ko es arī darītu, man nekādi neizdodas tikt vaļā no sešpadsmitā apģērba izmēra – un arī tikai tad, ja paveicas. Zinu, ka man nevajadzētu par to raizēties. Eds apgalvo, ka mans augums ir ”daļa no manis”. Viņš to saka sirsnīgi. Manuprāt. Tomēr svars nedod man mieru, un tā tas ir bijis vienmēr.

Ejot ārā pa durvīm, skatiens aizķeras pie kāzu apsveikumu kartītēm, kas ir atbalstītas pret Eda darba galdu. E. Makdonalda kungs un kundze. Šis uzvārds šķiet tik svešāds.

Eda Makdonalda kundze.

Lilija Makdonalda.

Veselu mūžību esmu centusies uzvilkt nevainojamu parakstu, savijot vārda pēdējo burtu ar uzvārda pirmo burtu, tomēr nez kāpēc tas joprojām neizskatās īsti labi. Mans vārds īsti nesaderas ar šo uzvārdu. Cerams, ka tā nav slikta zīme.

Starp citu, līdz nedēļas beigām katram apsveicējam jānosūta pateicības vēstule. Lai nu ko, bet pieklājību māte man ir iemācījusi kā nākas.

Uz vienas kartītes apsveikums ir uzrakstīts īpaši izsmalcinātā rokrakstā ar tirkīza zaļu tinti.

– Davina reiz bija mana draudzene, – Eds paskaidroja, pirms vēl viņa bija ieradusies uz mūsu saderināšanās ballīti, – bet nu mēs esam tikai draugi.

Es iedomājos par Davinu, viņas zirdziskajiem smiekliem un mākslinieciski ieveidotajām, sarkanbrūnajām cirtām, kas padara viņu līdzīgu prerafaelītu laikmeta modelei. Davina strādā pasākumu organizēšanas jomā un rīko ballītes, ko apmeklē visas ”jaukās meitenes”. Kad mēs tikām iepazīstinātas, Davina samiedza acis, gluži kā prātodama, kāpēc gan Edam vajadzētu noņemties ar tādu pārāk garu, pārāk apaļīgu un izspūrušu tēlu, kādu es ik dienu redzu spogulī.

Vai pēc attiecību beigām vīrietis vispār var turpināt draudzēties ar sievieti?

Nolemju, ka mana priekštece vēstuli saņems pēdējā. Eds taču apprecēja mani, nevis viņu, es sev atgādinu.

Nu mana jaunā vīra siltā plauksta saspiež manu roku, it kā viņš būtu nopratis, ka man nepieciešams mierinājums.

– Zini, viss būs kārtībā.

Pirmajā brīdī man ienāk prātā, ka varbūt viņš runā par mūsu laulību, taču tad es atceros. Mans pirmais kriminālais klients. Džo Tomass.

– Paldies. – Cik mierinoši, ka Eds nav noticējis manai pirmītējai bravūrai. Un arī raizēm.

Abi kopā mēs aizveram ārdurvis, divreiz pārliecināmies, vai tās ir aizslēgtas, jo šis mājoklis mums ir tik svešs, un ātrā gaitā aizsoļojam pa pirmā stāva gaiteni, kas ved ārā no mūsu daudzdzīvokļu mājas.

Šajā brīdī atveras vēl kādas durvis, un no tām kopā ar savu māti iznāk maza meitene ar gariem, tumšiem, spīdīgiem, plīvojošā zirgastē saņemtiem matiem. Esmu redzējusi viņas jau agrāk, bet, kad sasveicinājos, neviena no viņām neatbildēja. Abām ir skaista, melnīgsnēja āda, abas staigā tik graciozi, ka izskatās – viņas slīd.

Mēs kopīgi izejam asajā rudens gaisā. Mums visiem četriem jādodas vienā un tai pašā virzienā, taču māte un meita mūs nedaudz apsteidz, jo Eds soļodams kaut ko kricelē savā skiču bloknotā. Es ievēroju, ka viņas abas izskatās līdzīgas kā divas ūdens lāses, kaut gan sievietei ir pārāk īsi, melni svārki, bet mazajai meitenei, kura par kaut ko čīkst, ir tumši zila skolas forma. Es klusībā nodomāju: kad mums būs bērni, mēs viņus iemācīsim nečīkstēt.

Tuvojoties pieturai, es nodrebinos: blāvā rudens saule tik ļoti atšķiras no medusmēneša tveices. Domājot par mūsu īslaicīgo šķiršanos, man sažņaudzas krūtis. Pēc tam, kad kopā esam pavadījuši veselu nedēļu, ir gandrīz biedējoši apzināties, ka man astoņas stundas būs jāiztiek bez sava jaunā vīra. Man tas šķiet satraucoši. Vēl nesen biju neatkarīga un jutos labi arī vienatnē, taču kopš brīža, kad mēs pirms sešiem mēnešiem pirmo reizi uzrunājām viens otru kādā ballītē (tikai pirms sešiem mēnešiem!), es jūtos vienlaikus gan stiprāka, gan vājāka.

Mēs uz brīdi apstājamies, un es sagatavojos neizbēgamajam. Man ar autobusu ir jābrauc uz vienu pusi, viņam – uz otru. Eds dodas uz reklāmas kompāniju, kur dienām ilgi gudro reklāmas saukļus, lai piespiestu ļaudis pirkt kaut ko tādu, ko viņi nemaz nav gribējuši iegādāties, bet man, iedegušai un tumši zilos svārkos ģērbtai, ir jābrauc uz cietumu.

– Kad būsi tur nokļuvusi, tev vairs nebūs tik ļoti bail, – paziņo mans jaunais vīrs – un es biju domājusi, ka nekad neizrunāšu šo vārdu! – un noskūpsta mani uz lūpām. Viņš garšo pēc rīsu pārslām un savas kodīgās zobu pastas, pie kuras es vēl aizvien neesmu pieradusi.

– Zinu, – es atsaku. Viņš aizsteidzas pāri ielai uz savu autobusa pieturu, nenolaizdams acis no ielas stūrī augošā ozola un pētīdams tā krāsu un apveidu.

Divi meli. Divi nelieli, nekaitīgi meli, kuru nolūks ir likt otram sajusties labāk.

Bet tā jau sākas visi meli. Ar kaut ko nelielu un labi domātu. Un tad tie kļūst pārāk lieli, lai ar tiem varētu tikt galā.

OTRĀ NODAĻA

– Kāpēc? – Karla čīkstēja, lēnām iedama mātei nopakaļ un vilkdama viņu aiz rokas, lai mēģinātu apturēt nepārtraukto, apņēmīgo gājienu uz skolas pusi. – Kāpēc man jāiet uz turieni?

Varbūt tagad, ja viņa turpinātu niķoties, māte nogurtu un padotos. Pagājušajā nedēļā tas jau bija izdevies, kaut gan todien bija kāda svētā diena. Mamma bija raudulīgāka nekā ierasts. Dzimšanas dienās, svēto dienās, Ziemassvētkos un Lieldienās tā notika vienmēr.

– Kur gan palicis tas laiks? – mamma novaidējās, runādama ar izteikto, sulīgo akcentu, kas padarīja viņu tik ļoti atšķirīgu no pārējo skolēnu mātēm. – Deviņarpus gadu bez tava tēva. Deviņi gari gadi.

Ciktāl vien Karla spēja atcerēties, viņa bija zinājusi, ka tēvs atrodas debesīs pie eņģeļiem. Tas bija noticis tādēļ, ka pēc viņas piedzimšanas viņš bija lauzis kādu solījumu. Reiz Karla bija apvaicājusies, kādu solījumu viņš īsti bija lauzis.

– Tādu solījumu, ko vairs nav iespējams glābt, – mamma bija nošņaukājusies.

Gluži tāpat kā skaisto, zilo tējas tasīti ar zeltīto rokturi, Karla bija nodomājusi. Pagājušajā nedēļā, kad viņa bija piedāvājusies noslaucīt traukus, tā izslīdēja viņai no rokas. Mamma apraudājās, jo tasīte bija nākusi no Itālijas.

Cik bēdīgi, ka tētis bija pie eņģeļiem! Bet viņai taču vēl aizvien bija mamma! Reiz kāds vīrietis autobusā bija noturējis viņas par māsām. Mamma bija iesmējusies.

– Viņš man tikai glaimoja, – mamma bija sacījusi, pietvīkdama pavisam sarkana. Bet pēc tam viņa par godu šim īpašajam notikumam bija atļāvusi Karlai ilgāk palikt nomodā. Karla bija sapratusi, ka tad, kad mamma jutās ļoti laimīga, bija īstais brīdis kaut ko palūgt. Tas izdevās arī tad, kad mamma bija bēdīga.

Gluži kā tagad. Bija sācies jauns gadsimts. Par to bija mācīts skolā.

Jau kopš ceturkšņa sākuma Karlai bija smelgusi sirds, kārojot pēc jauna penāļa. Tas bija darināts no mīksta, zaļa, pūkaina auduma un izskatījās pēc kāpura. Skolā visiem tāds bija. Varbūt tad pārējie pārstās viņu ķircināt. Būt atšķirīgai bija slikti. Būt atšķirīgai – tas nozīmēja būt augumā mazākai par pārējiem klasesbiedriem. Sīkā! (Tas bija dīvains vārds, kuru nevarēja atrast bērnu vārdnīcā, ko Karla bija pierunājusi mammu nopirkt lietotu grāmatu veikalā uz ielas stūra.) Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija biezas, melnas uzacis. Spalvainā! Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija tāds vārds, kāda nebija nevienai citai. Karla Kavoleti. Citi bērni viņu bija iesaukuši par Spagoleti. Spalvainā Karla Spagoleti!

– Kāpēc mēs šodien nevaram palikt mājās? – viņa nerimās. Mūsu īstajās mājās, viņa gandrīz piebilda. Ne jau Itālijā, par kuru mamma nespēja vien beigt runāt un kuru viņa, Karla, nekad nebija pat redzējusi.

Mamma uz brīdi apstājās. Garām pagāja viņu kaimiņiene ar zeltainajiem matiem, uzmezdama viņai nosodošu skatienu.

Karla zināja, ko nozīmē šāds skatiens. Tādu pašu viņa mēdza izpelnīties arī no skolotājām tad, ja neprata kaut ko sareizināt ar deviņi.

– Arī es neprotu labi rēķināt, – mamma mēdza noraidoši sacīt, kad Karlai vajadzēja palīdzēt pildīt mājasdarbus. – Bet tas nemaz nav svarīgi. Galvenais, lai tu neēstu kūkas un nekļūtu resna. Tādām sievietēm kā mēs ir jābūt skaistām.

Vīrietis ar spīdīgo automašīnu un lielo, brūno cepuri vienmēr teica mammai, ka viņa ir skaista.

Kad viņš nāca ciemos, mamma nekad neraudāja. Viņa izlaida pār pleciem garo matu tumšās cirtas, apsmidzinājās ar savu iecienīto smaržu ”Ābeļzieds” un zibināja acis. Tika ieslēgts atskaņotājs, visi viegli klaudzināja ar apavu purngaliem, kaut gan Karla to nedrīkstēja darīt pārāk ilgi.

– Jāiet gulēt, cara mia, – mamma dziedoši noskandēja. Un tad Karlai vajadzēja iet prom, un mamma palika divatā ar savu viesi, lai klaudzinātu ar apavu purngaliem pa mazo dzīvojamo istabu, kamēr no saplaisājušajām sienām uz viņiem nikni noraudzījās mātes ģimene. Bieži vien šo cilvēku saltās sejas rādījās Karlai murgos. Tad dejošana tika iztraucēta, un mamma dusmojās. – Tu esi pārāk liela, lai redzētu tādus sapņus. Tu nedrīksti traucēt mūs ar Leriju.

Karlai pirms kāda laika skolā bija uzdots mājasdarbs ”Mana mamma un tētis”. Kad viņa, aizrautības pārņemta, bija pārnākusi mājās, mamma bija ilgi klakšķinājusi mēli un tad pēkšņi nolikusi galvu uz virtuves galda un apraudājusies.

– Man obligāti jāatnes kāds priekšmets klases izstādei, – Karla bija uzstājusi. – Es nevaru palikt vienīgā, kura to nav izdarījusi.

Beidzot mamma bija noņēmusi no sienas fotogrāfiju, kura bija redzams stīvi izslējies vīrs ar baltu apkaklīti un bargu skatienu.

– Sūtīsim uz skolu manu tēti, – viņa paziņoja balsī, kas izklausījās tā, it kā viņai rīklē būtu iestrēgusi ledene. Karlai garšoja ledenes. Vīrietis ar spīdīgo automašīnu bieži vien atnesa viņai baltu papīra maisiņu ar konfektēm, taču tās lipa viņai pie rokām un pēc tam viņai veselu mūžību vajadzēja mazgāties, lai atbrīvotos no traipiem.

Karla, godbijīgi saņēmusi fotogrāfiju rokā, vaicāja:

– Vai tas ir mans vectēvs?

Viņa jau zināja atbildi. Mamma bija par to stāstījusi pietiekami bieži, tomēr tik un tā bija jauki to zināt. Jauki apzināties, ka arī viņai bija savs vectēvs, gluži tāpat kā pārējiem klasesbiedriem, kaut gan viņas vectēvs dzīvoja daudzu jūdžu attālumā kalnos virs Florences un nekad neatbildēja uz viņu vēstulēm.

Karlas māte bija ietinusi fotogrāfiju oranži sarkanā zīda šallē, kas oda pēc naftalīna. Karla nespēja vien sagaidīt, kad varēs to aiznest uz skolu.

– Tas ir mans nonno, – viņa bija lepni paziņojusi.

Taču visi bija viņu apsmējuši.

– Nonno, nonno, – kāds puika bija skandējis. – Kāpēc tev nav vectēva, tāpat kā mums? Un kur ir tavs tēvs?

Tas bija noticis tieši pirms tās svēto dienas, kad Karla bija pierunājusi māti piezvanīt uz darbu un aizbildināties ar slimību. Tā bija viena no labākajām dienām viņas mūžā! Abas kopā bija devušās piknikā uz kādu vietu, ko sauca par Haidparku. Tur mamma bija dziedājusi dziesmas un stāstījusi viņai par savu bērnību Itālijā.

– Brāļi veda mani peldēties, – viņa sapņaini sacīja. – Dažreiz mēs saķērām zivis vakariņām un pēc tam dziedājām, dejojām un dzērām vīnu.

Karla, reibdama no laimes par iespēju tikt vaļā no skolas, tina ap mazo pirkstiņu mātes tumšo matu šķipsnu.

– Vai toreiz tur bija arī tētis?

Pēkšņi mammas tumšās, zibošās acis pārstāja zibēt.

– Nē, mazā. Nebija gan. – Tad viņa sāka vākt kopā termosu un sieru no sarkani rūtotās segas, kas bija noklāta zemē. – Nāc. Mums jāiet mājās.

Un pēkšņi Karlas mūža labākajai dienai pienāca gals.

Arī šī diena neizskatījās īpaši laba. Skolotāja bija brīdinājusi, ka pirmajā stundā būs jāraksta kontroldarbs. Matemātikā un pareizrakstībā. Abos priekšmetos, kas viņai visvairāk nepadevās. Tuvojoties autobusa pieturai, Karla aizvien ciešāk ieķērās mātei rokā.

– Kaut arī tu esi maza auguma, – vīrietis ar spīdīgo automašīnu bija sacījis aizvakar, kad Karla bija atteikusies agrāk likties gulēt, – toties ļoti apņēmīga, vai ne?

Un kāpēc gan ne, viņa gandrīz bija atcirtusi.

– Tev jāizturas jauki pret Leriju, – mamma vienmēr atgādināja. – Ja nebūtu viņa, mēs nevarētu te dzīvot.

– Lūdzu, vai mēs varam kopā palikt mājās? Lūdzu? – Karla tagad lūdzās.

Taču mamma palika nelokāma.

– Man jāiet uz darbu.

– Bet kāpēc? Lerijs taču nedusmosies, ja tu ar viņu neaiziesi pusdienās.

Parasti Karla nemēdza saukt viņu vārdā. Meitene jutās labāk, ja varēja viņu dēvēt par vīrieti ar spīdīgo automašīnu. Tas nozīmēja, ka viņš bija svešs.

Mamma uz ielas pagriezās atpakaļ, gandrīz uzskriedama virsū laternai. Pirmajā mirklī viņa izskatījās gandrīz dusmīga.

– Tāpēc, mazā, ka man vēl ir savs lepnums. – Viņai iemirdzējās acis. – Turklāt man patīk mans darbs.

Mammai bija ļoti svarīgs darbs. Viņa padarīja neglītas sievietes par skaistām! Viņa strādāja lielā veikalā, kur pārdeva lūpu krāsas, skropstu tušas un īpašus krēmus, kas padarīja ādu ”skaisti gaiši brūnu” vai ”sērīgi bālu”, vai arī par kaut ko līdzīgu abām šīm krāsām, un tas bija atkarīgs no sejas toņa. Dažreiz mamma atnesa mājās paraudziņus un uzkrāsoja Karlu tā, ka viņa sāka izskatīties daudz vecāka. Tas viss piederējās pie skaistuma, lai kādu dienu arī viņa varētu iepazīties ar vīrieti, kuram pieder spīdīga automašīna un kurš kopā ar viņu dejotu pa dzīvojamo istabu.

Tieši tā mamma bija iepazinusies ar Leriju. Todien viņa bija strādājusi smaržu nodaļā, jo kāda pārdevēja bija saslimusi. Mamma bija teikusi, ka tas ir labi, jo tad viņa varēja kādu aizvietot. Lerijs bija atnācis uz veikalu nopirkt smaržas savai sievai. Arī viņa bija slima. Un tagad mamma izpalīdzēja Lerija sievai, gādādama, lai viņš atkal būtu priecīgs. Viņš taču labi izturējās arī pret Karlu, vai ne? Viņš nesa Karlai konfektes.

Bet tagad, kad viņas devās uz autobusa pieturu, kur jau…