Mana vīra sieva

Šī grāmata ir veltīta manam lieliskajam otrajam vīram Šonam. Kopā mums nekad nav garlaicīgi! Tu ne vien mani smīdini, bet arī netraucē man rakstīt. Šis veltījums attiecas arī uz maniem brīnišķīgajiem bērniem, kuri mani ik dienu iedvesmo.

PROLOGS

Nozibsnī metāls.

Ausīs nodun pērkons.

”Sākam ziņas pulksten piecos.”

Priecīgi čiepst radioaparāts, uzlikts uz priežkoka kumodes; uz tās ir neskaitāmas fotogrāfijas (atvaļinājumi, izlaidumi, kāzas), skaists zili sārts šķīvis, aiz dzimšanas dienas apsveikuma kartītes daļēji paslēpta gandrīz tukša viskija Jack Daniels pudele.

Man drausmīgi sāp galva. Un labā plaukstas locītava. Sāpes krūtīs ir tikpat biedējošas kā asinis.

Es sabrūku uz grīdas. Melno slānekļa plākšņu aukstums ir mierinošs. Un es sāku trīcēt.

Virs manis pie sienas karājas glezna: balta Itālijas māja, izraibināta ar tumši sarkanām bugenvilejām. Atmiņa no medusmēneša.

Vai laulība var beigties ar slepkavību? Pat tad, ja tā jau ir mirusi?

Šī glezna ir pēdējā, ko redzēšu, taču šobrīd es prātā no jauna izdzīvoju savu mūžu.

Tātad tas, ko saka par miršanu, ir patiesība: pagātne atgriežas, lai aizietu kopā ar tevi.