Pūķa ēna. Princese

6. nodaļa. Sakiet, ko varat, un atgriezieties rīt

Erlinga Šarotes apkārtne, Dragonspine, Kirfarong Reach

Kafiza domīgi paskatījās uz mani.

– Zini ko, mazulīt? Pagaidām uzgaidi šeit, es iebraukšu pilsētā viena un atnesīšu tev kaut ko pieklājīgāku. Tajā pašā laikā es piegādāšu ārstniecības augus farmaceitam, viņa veica pasūtījumu. Es tevi iepriecināšu pirms grafika, vecā grymza. Pagaidi mani no rīta.

Vecā sieviete gatavojās, bet es ļoti negribēju palikt būdā vienai, jo īpaši tāpēc, ka diena bija tikko sākusies, un, pēc manām iekšējām izjūtām, tas bija tālu no pusdienām.

– Kafiza, ļauj man iet ar tevi un pārģērbties tieši pilsētā.

Zāļu ārste mani kritiski apskatīja no galvas līdz kājām.

– Jauns. "Spēcīgs pēc izskata, kaut arī tievs," viņa nez kāpēc mani aprakstīja skaļi. – Ak, iesim! Tajā pašā laikā jūs varat man palīdzēt nest somas. Sagatavojies. Nēsājiet to, kas jums ir piemērots, vakari ir vēsi. "Viņa norādīja uz krūtīm.

Es pat necerēju, bet zālājs taktiski atstāja būdu, atstājot mani vienu. Un nez kāpēc pirmais, par ko domāju, bija tas, kur paslēpt zobenu? Par mūžu man likās, ka nav vērts viņu bliezt vietējo priekšā. Kaila meitene grūtībās ir viena lieta, bet kaila un ar zobenu, bet dārga, spriežot pēc akmens rokturā, ir pavisam kas cits. Var rasties nevajadzīgi jautājumi, un tad es nevarēšu attaisnoties ar vienkāršu atmiņas zudumu.

Ir izlemts! Es zobenu līdzi neņemšu. Kad būšu iekārtojies, sapratīšu, kas šeit ir un kā. Izlemšu par saviem nākotnes plāniem un cenām tirgū, pēc tam domāšu par asmens pārdošanu. Man tas tik un tā neder.

Es paņēmu no lādes kādu neizskatīgu lupatu – vai nu šalli, vai kabatlakatiņu – un ietinu tajā zobenu. Paskatījusies apkārt, viņa nolika paku aiz lādes.

– Smuki!

Rokturis neietilpa spraugā starp sienu un lādi un daiļrunīgi izstiepās no augšas. To vienkārši nebija iespējams nepamanīt. Paķērusi ieroci, viņa atkal sāka skatīties apkārt. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem paslēpt zobenu aiz bufetes, zem gultas un zem grīdas dēļa, es to piestiprināju pie sijas zem griestiem. Tiesa, lai to izdarītu, man bija jākāpj tieši uz gultas.

Gar sijas apakšpusi bija nostiepta virve, uz kuras karājās sausu zāļu ķekari. Viņu bija tik daudz, ka pats stars īsti nebija redzams. Es tik tikko biju pabeidzis un izkāpu no gultas, kad Kafiza nevietā ieskatījās.

– Es vēl neesmu gatavs?! – Zāļu zinātājs pārsteigts skatījās uz mani. Nācās paķert lupatu kaudzi un apsegties. Vecmāmiņa pasmīnēja: "Kaunīgs, vai kā?" Un tas ir sāpīgi lēni! Domāju, ka jums iepriekš nav bijis jāģērbjas? “Vecā sieviete pētoši skatījās uz mani, gaidot, ka apstiprināšu viņas vārdus, bet es klusēju. Tad Kafiza pamāja ar galvu: "Es nezinu, meitiņ, tu esi no kaut kādas ģimenes, bet ķermenis ir sāpīgi gluds, un rokas… Nu, mums te nav istabenes!" Pierodi. Un pasteidzieties, pretējā gadījumā mēs to nepaspēsim pabeigt pirms saulrieta! “Viņa nez kāpēc neapmierināti nomurmināja un, novērsusies, sāka rosīties pie galda.

Izmantojot mirkli, ātri uzvilku savas pēc smirdošās drēbes. Vilnas zeķes bija vītnes un skrāpēja, un man nebija ne jausmas, kā tās paliks uz augšstilbiem ejot. Un kā man pietrūka biksīšu!

Kādu laiku man bija jācīnās pret riebumu, bet tas joprojām bija daudz labāk nekā nekas.

"Še, ēd," vecā sieviete pagriezās, uzmanīgi paskatījās uz mani un pasniedza dāsnu sviestmaizi.

Pienācīgs rieciens pelēkas maizes un pa virsu gabaliņu aukstas gaļas.

Pirms iedziļinājos tajā zobus, biju pārliecināta, ka ar to visu netikšu galā. Izrādījās, ka man bija maz priekšstata par sava izsalkuma apmēru. Norijot tik tikko sakošļātos gabaliņus, dziļā balsī nekurnēju: “Mau-mau-mau!” Kā tavs pagalma kaķis, sargājot no aizķeršanās retu garšīgu našķi.

– Vai tu esi pilns? Ir laiks doties! – Kafiza negaidīti pavēlēja.

Varu tikai brīnīties, kad vecmāmiņai izdevās apēst tādu pašu gabalu? Man vēl vesela ceturtdaļa atlicis ēst. Iebāzusi pārpalikumus mutē gandrīz ejot, viņa nomazgāja sviestmaizi ar pīrāgu garšaugu uzlējumu no koka krūzes un steidzās pēc Kafizas.

Kas jums būtu jānēsā? – es aizņemti jautāju, šķieldama no ārā spilgtās gaismas.

– Jā, lūk, somas! Vai tu neredzi? – Vecā sieviete norādīja uz divām ķīpām – lielāku un mazāku.

Ievērojot visus labos manieres noteikumus, paķēru lielāko un… knapi paspēju pacelt! Likās, ka soma sver kādus trīsdesmit kilogramus.

– Vai tiešām tur ir zāle, nevis ķieģeļi? – bez tādas pašas pārliecības jautāju.

Es varu to pacelt, bet vai es to spēšu nest pietiekami ilgi un pat pāri kalniem? Tas nav tas pats, kas pārgājienu mugursoma.

– Precīzāk, nekur!

Vecā sieviete, līka un nokaltusi, atņēma man bagāžu un ar vienu veiklu kustību uzmeta to sev mugurā.

Es klusībā paņēmu otru ķīpu, kas izrādījās daudz vieglāka. Tikmēr Kafisa diezgan žiperīgi traucās prom pa taku, nepūlēdamies aizslēgt būdu. Man bija jāseko viņai līdzi.

Es nekad sevi neuzskatīju par nosmakušu cilvēku, nodarbojos ar sportu, taču staigāt ar slodzi un pa akmeņiem basām kājām nebija viegli. Turklāt neveiklības sajūta dvēselē cīnījās ar izdzīvošanas instinktu. Vienkāršoti sakot, ir neērti, ka vecmāmiņa nes tādu smagumu, bet, no otras puses, es joprojām nevarēšu viņai nest šo saini. Tik ātri noteikti.

Man nekad nav apnicis prātot, kas ir par iemeslu šīs vecenes tādai izturībai un sparam? Varbūt ekoloģija? Jā, iespējams, tā ir vides problēma.

Tikmēr Kafiza pamanīja, ka netieku līdzi un samazināja tempu. Pagaidījusi, kamēr es viņu panākšu, viņa žēlojās, ka man nav kurpju un manas zeķes ir saplēstas. Es joprojām nesapratu, par ko viņai vairāk žēl – zeķu vai manas kājas, tāpēc apsolīju:

– Kafiza, tiklīdz būšu iekārtojies, es tev noteikti samaksāšu par drēbēm.

– Par šo veco lupatu? Padodies! “Vecā kundze to pamāja, bet noteikti kļuva laipnāka.

Viņa sāka man stāstīt par visu, kas nāca viņas ceļā. Viņa nosauca virsotnes, krūmus, zāles, un es centos visu atcerēties. Ik pa laikam ārste pajautāja, vai atceros apkārtni vai kaut ko par sevi. Es tiešām kaut ko atcerējos, bet viņai par to nebija jāzina.

Lēnām pieradu pie bagāžas un tempa, un pat bija laiks paskatīties. Drīz plato beidzās, un tad ceļš gāja lejup, strauji pagriežoties. Nākamajā līkumā bija vientuļš koks ar dīvaini izlocītu stumbru. Taču mani pārsteidza nevis tas, bet gan īss bullis ar plaši izvērstiem ragiem un gariem, plīvojošiem matiem skaistā sudraba krāsā. Viņš bija piesiets pie koka ar gariem grožiem.

Ieraudzījis mūs, šis brīnums iesaucās, tad pacēla asti un…

– Paskaties, viņš sveicina mūs tāpat kā viņš sveicina mūs, nolādētais! – vecā sieviete maigi sacīja. "Šī ir mana asistente Tiška," viņa mani iepazīstināja ar vērsi, nosaucot kādu iesauku, kas bija sāpīgi pazīstama zemes ausij. Tā bija nejaušība, un tomēr mana sirds uzreiz sasildīja. "Tad viņš nesīs mūsu bagāžu, pretējā gadījumā ir grūti nonest smagas lietas." "Manas kājas vairs nav tādas, kādas bija agrāk," sūdzējās ārstniecības augu cienītājs, cītīgi uzliekot ķīpu uz buļļa muguras.

– Sveiks, Tiška! – sasveicinājos, stulbi smaidot.

Viņš sastinga, piesardzīgi skatījās uz mani, un viņa acīs kaut kas pazibēja, pēc kā noteikti būtu gaidāms triks. Un es nekļūdījos.

– Es tevi nositīšu! Es tevi nositīšu! Jūs iegūsit tieši starp acīm! – vecmāmiņa viņam uzreiz piedraudēja ar savu nokaltušo dūri un pagriezās pret mani. "Man ir kluss temperaments, bet nebaidieties." Ja kas, sit ar dūri viņam pa pieri, un tas būs zīds.

– Klausies.

Es pamāju ar galvu, neiedomājoties, kā es varētu kaitēt vērsim, sitot viņam ar dūri.

Vispirms nokritīs roka, un tad viņi tevi sagraus. Un viņi mīdīs… Lai gan Tiška ir tālu no sumbra, man ar to pietiek. Es pazinu ponijus, kuri, iedomājoties sevi par lielu zirgu, rīkojās nekaunīgi un bezbailīgi. Esmu gatavs zvērēt, ka šim bullim piemīt līdzīgas īpašības.

Nolēmusi vairs nedusmināt Tišku, viņa atkāpās tālāk.

– Nu kur tu dosies? – vecmāmiņa man uzreiz uzkliedza. – Ak, šie niers! Viņi neko nesaprot vienkāršās lietās. Novietojiet somu viņam uz muguras un neaizmirstiet to nostiprināt! Jā. Kā šis. Pavelciet striķi ciešāk,” Kafiza pamācīja, kamēr es neveikli sasēju bagāžu.

– Kafiza, vai nirfas un nyers ir viens un tas pats? – jautāju pēc tam, kad mēs atkal devāmies ceļā.

Vecā sieviete paskatījās uz mani ar aizdomām, un es sapratu, ka esmu pateicis kaut ko stulbu.

"Šķiet, ka jūsu atmiņa ir pasliktinājusies," ārstniecības augu zinātāja beidzot pamāja ar galvu. – Vai varbūt tu esi bijis stulbs kopš bērnības?

Vecmāmiņas vārdi mani iedragāja, un atbilde izklausījās auksta pret manu gribu:

– Varbūt tā. es neatceros.

Kafiza klusēja, un arī es nesteidzos turpināt sarunu. Kādu laiku viņi šādi staigāja klusēdami, tikai dabas skaņu lauzti. Zāļu zinātājs vispirms runāja:

"Nier, nyera – tā ir ierasts uzrunāt muižniekus." Un Nirfeats ir ienaidnieki. Nirfgaard nārsts. Kā var sajaukt vienu ar otru? – viņa pētoši uzlūkoja mani.

– Kā viņi tevi uzrunā? – katram gadījumam jautāju.

– Man? Kafizs, labākajā gadījumā. Vēl viens ārstniecības augu speciālists. Dažkārt, "hey veca dāma"! Gadās, ka cilvēkus sauc par hagiem vai raganām. Kā citādi uzrunāt arklus?

Es tikai pamāju ar galvu. Tas nozīmē, ka parastos cilvēkus šeit sauc par arkliem, un, uzrunājot muižniecību, ir nepieciešams pievienot nyer vai nyera. Galvenais ir izšķirošā brīdī nesajaukt tos ar nirfiem, pretējā gadījumā nelaime nav tālu.

– Paldies, ka atgādināji. Šobrīd manā galvā tā ir kā ķieģeļu siena, kurā ir daudz caurumu. Dažreiz es neatceros visvienkāršākās lietas, tas ir pat biedējoši! – es sūdzējos.

"No peles nekas tāds nevar notikt, mazulīt!" – vecmāmiņa tūdaļ mīkstinājās.

Ar to incidents beidzās, un mēs sākām runāt kā iepriekš.

Pilsēta, uz kuru mēs devāmies, saucās Charotte. Toreiz es to redzēju no augšas, bet staigāt vajadzēja ilgu laiku. Mēs apstājāmies divas reizes, bet tomēr nonācām tikai vēlā pēcpusdienā. Šarote izskatījās pēc parastas viduslaiku pilsētiņas, kā tas ir attēlots filmās. Tiesa, sienas apkārt nebija, izņemot to, ka periodiski garām gāja apsardzes patruļas.

Lielākā daļa māju šeit bija no akmens, divus un trīs stāvus augstas, bet biežāk daudzlīmeņu, kā, piemēram, Sočos vai citās pilsētās kalnu apvidos. Šur tur bija arī koka ēkas, taču to bija daudz mazāk. Nez kāpēc biju sarūgtināts, “paredzot”, ka atlikušās dienas man būs jādzīvo bez civilizācijas ērtībām, ja vien, protams, neatradīšu veidu, kā atgriezties uz zemes. Ejot zem logiem un balkoniem, es cerēju, ka manā galvā nelidos kāda cita kambaru katla saturs.

Tiesa, vietējie iedzīvotāji nenēsāja cepures ar platām malām, un es nepamanīju Kafiz utis, tāpēc es domāju, vai to var uzskatīt par labu zīmi? Varbūt higiēna šeit nav tik slikta?

Neviens nepievērsa nekādu uzmanību ārstniecības auglim un man. Cilvēki vienaldzīgi paskatījās un devās tālāk. Viņi sveicināja Kafizu tikai divas reizes, un vienreiz aizsūtīja viņu uz Nirfeats, rupji nolādējot viņu, uz ko zālājs nereaģēja, viņa tikai pretīgi smīnēja un nez kāpēc bija apmierināta.

Un es sapratu, ka, lai arī biju slikti ģērbusies, neesmu ģērbusies gluži nožēlojami. Es tikai vēlējos dabūt kurpes… Ceļojuma sākumā zeķes bija saplīsušas, un tagad tik tikko jutu kājas, kas vietām asiņoja.

Vizīte pie farmaceita nebija ilga. Vecā sieviete, nedaudz līdzīga Kafisai, pieņēma abas ķīpas un iedeva zālīšu zinātājam naudas maisu.

– Karifa, vai tev ir meitenei nevajadzīgas drēbes? – vaicāja ārste.

Farmaceite izrādījās mantkārīga un ieteica Kafizai izvilkt man kurpes, jo viņa sāka novākt klaidoņus. Viņi saka, ka viņa viņai samaksājusi pietiekami daudz par akmeņkali, lai Kafiza varētu iedot ubagam pāris monētas. Vecmāmiņas kādu laiku turpināja lamāties, un es ar pārsteigumu pamanīju līdzības viņu žestos un sejas izteiksmēs. Viņi pat izmantoja līdzīgus izteicienus. Rezultātā mēs izgājām no aptiekas, aizcirtot durvis, un devāmies ārā. Kafiza, piemetusi strīdīgajai sievietei vēl dažus epitetus, atraisīja Tišku, un mēs devāmies prom.

Noberztās kājas nežēlīgi dzelkoja. Pēc pārtraukuma tas bija īpaši kaitinoši, un es kliboju ik uz soļa. Sākumā izdomāju aptiekā palūgt kādas zāles un pārsējus, bet pēc visas bļaustīšanās man kaut kā negribējās tur iet pēc palīdzības.

–Kas tas par akmeņkali? – jautāju, lai novērstu uzmanību.

– Šī ir zāle. Tas aug augstienēs, laužoties cauri akmenim. Tas ir ļoti blīvs un sver diezgan maz, bet no tā tiek izgatavots daudz noderīgu lietu. Bet savākšanas laiks ir ierobežots, tāpēc savācu cik varēju.

"Tātad tajā smagajā ķīpā bija akmeņkalis?" Es redzu…” es novilku. – Un otrajā, ko?

– Jā, tikai nedaudz. Viņa saplēsa visu, kas panāca pa rokai. Viss darbosies, un tas ir naudas vērts. Tas ir viss, Amira,” zālājs apstājās un pagriezās, rādot taisni uz ielu. – Ej tur, tu atradīsies tirgus laukumā. Tuvumā atrodas vairāki krogi un krogi. Pajautājiet par darbu. "Viņa pastiepa kaut kur zem priekšauta un izmakšķerēja sauju vara monētu. Es saskaitīju dažus: "Šeit ir tieši desmit ledus gabaliņi." Jums pietiks zābakiem un lietusmēteli. Un, ja nevēlaties dižoties, šodien varat pavakariņot. Nevainojiet mani, es nevaru dot vairāk. Tev pašam vajag. Un jūs man neko neesat parādā, apsveriet, ka es jums atmaksāšu par jūsu palīdzību. Ak, es esmu nogurusi,” viņa noglāstīja Tišku un paskatījās uz manām kājām.

"Un jūs, dodieties atpakaļ uz aptieku un paprasiet Karifai ziedi, pretējā gadījumā jūs pat netiksit laukumā."

– Cik tas maksā? – piesardzīgi jautāju.

– Nepavisam! – neapmierināti nomurmināja ārstniecības augu zinātājs. "Un vienkārši ļaujiet savai māsai par viņu pieprasīt no jums naudu."

– Tātad jūs esat māsas! – Es biju sajūsmā par savu minējumu.

"Diemžēl," Karifa apstiprināja, nicinoši grimasēdama. "Mums ir viens un tas pats tēvs, lai viņam nebūtu miera ciltsdrakona zālēs, bet mums ir dažādas mātes." Tas arī viss, uz priekšu! – zālīšu zinātāja pamāja ar roku un aizklīda pa ielu.

– Paldies! – Es pateicos viņai pretī, gadu gaitā sagrozīta.

Zāļu audzētājs neatbildēja, tikai bullis atvadījās ar asti.

Nav tā, ka man būtu bijis laiks pieķerties šai vecmāmiņai, bet pēkšņi es jutu, ka esmu atstāta pilnīgi viena šajā neviesmīlīgajā un nepazīstamajā pasaulē. Tomēr šī nebija pirmā reize, kad es to piedzīvoju mājās. Dažreiz tas pārņēma mani, un šķita, ka es piederu kaut kur nepareizā vietā. Un kur, es pats nezināju… Šķiet, ka šim stāvoklim pat bija kāds īpašs nosaukums, lai gan es to nevarēju atcerēties.

Atmetot savu satraukumu, es atgriezos aptiekā. Karifas vietā tagad leti vadīja jauna meitene ar balti blondiem matiem. Nekad agrāk neko tādu nebiju redzējis. Un skaidrs, ka viņa nav sirma, bet gan baltmataina. Oho!

Es viņai nodevu ārstniecības augu lūgumu.

– Protams, protams, es tev iedošu ziedi, tikai pagaidi. – Meitene sāka trakot, plauktos meklēdama vajadzīgo pudeli. Un, kad viņa pamanīja manas basās kājas, viņa sāka vaimanāt: "Ak, mīļā, kā jūs palikāt bez apaviem?"

"Tā notika," es neskaidri atbildēju.

"Man nevajag citu cilvēku noslēpumus," meitene saprotoši pamāja ar galvu. "Bet, tā kā pati Kafisa tevi sūtīja, es nevaru palīdzēt." Kāds ir tavs vārds? Es esmu Kirjana, esmu Karifas mazmeita, palīdzu vecmāmiņai aptiekā. Bet es arī uzskatu Kafizu par vecmāmiņu. Viņa man daudz iemācīja.

"Amira," es īsi iepazīstināju ar sevi.

– Amira… Skaists vārds. Cēls. Ejam, Amira, izmazgāsim tavas brūces.

Viņa mani pamudināja sekot viņai uz blakus istabu.

Istaba bija kaut kas starp nelielu dzīvojamo istabu un biroju. Pa labi no ieejas atradās koka dīvāns ar mīkstiem spilveniem. Pa kreisi, pie loga, bija liels rakstāmgalds, kas bija pretī tam, un to aizņēma vairāki grāmatu skapji, kas bija piepildīti ar burtnīcām un grāmatām. Tukšās telpas bija dekorētas ar augu un ziedu gleznām. Un vēl bija nodzisis kamīns un blakus krēsls. Atmosfēra man šķita diezgan mājīga. Noteikti mājīgāka par būdiņu kalnos, kur pavadīju savu pēdējo nakti. Un vēl ērtāk nekā mana istaba kotedžā, kuru īrējām.

Es apstājos, kad atcerējos šo brīdi, un tad puiši, ar kuriem mēs atbraucām uz frīridu. Un Ruslana…

– Amira, šurp! – Kirjana mani sauca, atverot vēl vienas durvis, aiz kurām, man par pārsteigumu, bija īsta vannas istaba.

Varbūt ne viss ir tik biedējoši, kā es iedomājos, un civilizācijas priekšrocības šeit nav tik sliktas. Bija pat tualetes līdzība, kas izgrebta no monolīta akmens, kas pēc izskata atgādina malahītu. Tiesa, es nepamanīju skalošanas tvertni vai citas pogas, bet vannas istabā bija jaucējkrāns. Diezgan līdzīgas zemiskām un saprotamas.

– Tur ir izlietne, piepildiet to ar ūdeni un nomazgājiet kājas. Turi dvieli,” Kirjana iegrūda manās rokās tīra izskata lupatu. – Kad pabeigsi, pagaidi mani uz dīvāna, kamēr es mēģinu tev sameklēt kurpes. Es ceru, ka manējais noderēs jums.

Pirms es paspēju kaut ko pateikt, meitene aizgāja. Un es… Tā kā tas notika, es steidzos uz tualeti!

Kā es varu to nomazgāt? Droši vien vecmodīgi – sakrājat ūdeni zem krāna spainī un iztecējat? Metode ir pazīstama, izmēģināta un pārbaudīta vairāk nekā vienu reizi. Man bija jādzīvo īrētā dzīvoklī, kur santehnika bija reāla problēma, kopš bijām lejā no kalniem, es jau kādu laiku sapņoju par tualetes apmeklējumu.

Reāli viss izrādījās daudz interesantāk un tajā pašā laikā nesaprotamāk. Akmens konteinera iekšpuse bija tukša un tīra. Absolūti nepaliek nepatīkamas smakas.

– Es neko nesaprotu…

Nebija laika domāt par šo mīklu, manas kājas prasīja manu uzmanību, un es, vilkusi nost saplēstās zeķes, sāku tās mazgāt, nekaunīgi izmantojot aromātisku augu ziepju gabaliņu. Man niezēja pilnībā nomazgāties, bet sapratu, ka diez vai man būs laiks, ņemot vērā, ka visas tās lupatas būs jānoņem un tad jāuzvelk. Iespējams, Kirjana nenovērtētu šādu laipnības ļaunprātīgu izmantošanu, tāpēc es apmierinājos ar maz – mazgāju rokas un seju un tajā pašā laikā izskaloju muti, uzreiz jūtoties labāk. Lai arī kas tas būtu, tā ir personīgā higiēna.

Es tikko biju pabeidzis, kad pieklauvēja pie durvīm.

– Amira?

– Esmu gatavs! – Es steidzos uz izeju.

"Sēdies šeit," Kirjana norādīja uz dīvānu un pieticīgi paskaidroja: "Es zinu, kā nedaudz dziedināt." Nepietiek, lai kļūtu par pilntiesīgu dziednieku, bet tomēr. "Viņa apsēdās uz zema ķebļa dīvāna priekšā un pavēlēja: "Dod man savu kāju!"

Vienu viņai pasniedzu, priecājoties, ka neuzvilku nobružātās zeķes. Es gaidīju, ka Kirjana sāks eļļot bojājumus ar ziedi vai pat pārsiet. Es kaut kā neticēju plākstera esamībai šajā pasaulē, bet meitene vienkārši sāka kustināt rokas pār manu pēdu.

Es jau grasījos pajautāt, vai viņa par mani ņirgājas, kad pēkšņi sapratu, ka sāpošās sāpes mazinās un pamazām izzūd. Un drīz vien bija palicis tikai patīkams siltums un tirpšanas sajūta, kas cēlās arvien augstāk un augstāk.

– Kas notiek? – nez kāpēc čukstus jautāju.

– Es izārstēju tavu kāju. Dod man vēl vienu,” meitene prasīja, un es nepretojos.

Viņas ārstēšana radīja patīkamus drebuļus gar ikriem un pat muguru. Kājās bija viegluma sajūta, staigājot sasprindzināta. Pazuda arī sāpes kaklā, kas mani mocīja kopš vakardienas.

– Gatavs! – priecīgi pasmaidīja jaunais farmaceits. – Tikai nesaki manai vecmāmiņai. "Viņai nepatīk, kad es izmantoju savu dāvanu," viņa jautāja, noklusdama balsi.

–T-paldies. Es tev neko neteikšu! “Es apsolīju, ārkārtīgā izbrīnā skatoties uz saviem zīdaini rozā papēžiem un kāju pirkstiem, bez neviena griezuma vai kaļķakmens.

Apbrīnojami! Izrādās, ka Kirjana ir īsta dziedniece! Es biju pilnīgā šokā. Man nebija ne jausmas, ka tas tiešām ir iespējams. Kaut kāda maģija, un tas arī viss!

"Lūk, uzmēģini," meitene tikmēr nolika man priekšā nolietotu pāri. "Atvainojiet, citu nav," viņa samulsusi sacīja.

Varbūt visvairāk vietējie apavi atgādināja mokasīnus, pie kuriem biju pieradusi, un es neatteicos. Staigāt basām kājām pa ielu joprojām ir prieks. Mokasīni man piestāvēja. Viņi nekur nedzeloja un berzēja. Par ko es garīgi pateicu īpašu paldies.

– Kā lai es tev pateicos? Man ir desmit vara, vai ar to pietiek? – pastiepu svārku kabatā.

– Ledus! – Kirjana mani izlaboja. – Tas ir smieklīgi, ko tu saki.

"Jā, ledus auksts," es pasniedzu viņai monētas, lai gan man bija žēl šķirties no naudas.

– Vai tas ir viss, kas tev ir? – meitene jautāja, kļūstot drūmi.

"Jā," es atzinu.

– Neko nevajag! Tie ir tikai nolietoti apavi, kas varētu nonākt atkritumu kaugā. Godīgi sakot, man pat ir neērti tos jums piedāvāt. Tu neizskaties pēc ubaga, Amira. Tevī ir kaut kāds noslēpums,” viņa skatījās tikpat pētoši, kā Kafiza skatījās uz mani.

"Jūs pat nevarat iedomāties, kā tas ir!" – es viņai garīgi atbildēju un skaļi teicu:

– Esmu pārliecināts, ka neesmu ubags. Es vienkārši daudz ko aizmirsu. Kafiza teica, ka tas ir peļu novārījuma dēļ… Kaut kāda peļu zālīte, ko es neapzināti brūvēju sev viņas būdā kalnos.

– Ak! Iedzēri malku peļu novārījuma?! Laimējies būt dzīvam! – meitene nopietni nobijās. – Ko tu darīsi tālāk?

"Es nezinu," es paraustīju plecus. – Es meklēšu darbu. Vai jums ir mana darbība?

Darbs aptiekā man šķita labāks nekā darbs krodziņā. Vismaz man te pa dibenu nedabūšu.

"Es pati tīru aptieku, bet jūs neko nezināt par augiem…" Kirjana domāja. – Tu zini? Nāc rīt, es mēģināšu pierunāt tavu vecmāmiņu tevi aizvest, un tajā pašā laikā es izdomāšu, kādu biznesu tev piedāvāt. Pastāsti man, ko tu vari darīt?

– ES varu dejot. "Zīmējiet," es uzmanīgi uzskaitīju.

– Zīmēt ir labi! – Kirjana iesaucās. – Uzgaidi minūti!

Viņa piesteidzās pie lielā rakstāmgalda un izvilka apaļu zīmuli, piemēram, ogles zīmuli, un dzeltenīga papīra lapu. Paskatījusies apkārt, Kirjana no plaukta satvēra kāda auga kātu.

–Vai tu vari šo uzzīmēt?

Man nebija problēmu kaut ko uzzīmēt, un es ātri uzzīmēju augu. Tā joprojām bija tikai skice, bet Kirjana to izrāva no mana zīmuļa apakšas.

– Kāda skaistule! Šobrīd veidoju derīgo augu direktoriju, bet manas zīmēšanas prasmes ir tik un tā. Es to parādīšu vecmāmiņai, un tu nāc pie mums rīt. Es ceru, ka varu pārliecināt viņu pieņemt jūs darbā.

"Paldies par palīdzību," es pateicos meitenei, bet man bija neērti jautāt par nakšņošanu.

Es jau jutos par pienākumu. Es neesmu pieradis, ka sveši cilvēki man palīdz.

Šķita, ka Kirjana to juta un teica:

– Dragon Progenitor novēlēja, lai palīdzētu tiem, kam tā nepieciešama. Tu man neko neesi parādā, Amira, jo es maz darīju. Es atvainojos, ka nevaru jums piedāvāt nakšņošanas vietu, nedomāju, ka manai vecmāmiņai tas patiktu, bet, ja vēlaties vakariņot, apskatiet Merry Fox. Pajautājiet tur Miranai. Jūs sakāt, ka tas ir no manis, un viņa jūs pabaros. Viņai ir arī lētas istabas; ja jūs kādu pazīstat, viņa paņems trīs saldējumus naktī, tikai pačukstiet, ka Kirjana atlaidīs.