Sieviete smiltīs

11

Dzin, dzin, dzin, dzin. Kas tā par zvanu? Zvārgulīša zvana. Dzin, dzin, dzin, dzin. Kas tā par balsi? Sātana balss.

Sieviete tikko sadzirdami kaut ko dungo. Tīrī­dama no tvertnes ūdens nogulsnes, viņa līdz apnikai atkārto vienu un to pašu frāzi. Dziesma apklusa. Varēja dzirdēt, kā sieviete grūž rīsus… Vīrietis klusām nopūšas, sa- sprindzis nepacietībā apgriežas uz otriem sā­niem un gaida … Tūlīt viņa ienāks, droši vien ar ūdens bļodu, lai viņu noberzētu. Smiltis un sviedri tik ļoti kairina ādu, ka jebkuru brīdi var sākties iekaisums. Jau iedomā­joties vien auksto, mitro dvieli, viņš saraujas.

Kopš tā laika, kad vīrieti saspieda smiltis un viņš zau­dēja samaņu, viņš visu laiku guļ. Pirmās pāris dienas bija augsta temperatūra — termometrs rādīja gandrīz vai trīs­desmit deviņi grādi — un neapturama vemšana. Tad temperatūra nokritās, sāka atgriezties ēstgriba. Slimībā, acīm redzot, ne tik daudz bija vainojams nogruvušo smilšu trieciens, cik ilgais, neierastais darbs zem stāvajiem sau­les stariem. Vispār nekas nopietns.

Varbūt tāpēc viņš tik ātri atlaba. Ceturtajā dienā sāpes kājās un krustos bija rimušās. Piektajā dienā, ja neņem vērā nelielu vājumu, viņš nemanīja vairs nekādu nesenējās slimības pazīmju. Taču no gultas necēlās un aizvien vēl tēloja smagi slimu. Tam, protams, bija savi iemesli. Viņš nepavisam nebija atmetis domu — bēgt.

— Jau augšā?

Sievietes balss skanēja nedroši. No pievērto plakstu apakšas viņš noraudzījās uz tās apaļīgajiem ceļgaliem, ko varēja samanīt zem platajām biksēm, un atbildēja ar vārgu vaidu. Lēnām izgriezdama dvieli virs iedauzītās vara bļodas, sieviete jautāja:

— Kā jūtaties?

— Nu tā …

— Vai nenoberzīsim muguru?

Viņš pazemīgi ļāvās sievietes rokām ne tikai tādēļ, ka slimniekam tā pienākas, bet arī tāpēc, ka tas bija patī­kami. Viņš atcerējās lasījis dzejoli par puisēnu, kuru mo­cīja drudzis un kurš sapnī redzēja, ka viņu ietin vēsā sudraba papīrītī… Ada, kas aizslāpusi zem sviedri* un smilšu kārtas, pamazām atdziest, sāk elpot. Atsvaidzinātās poras it kā uzsūc sievietes miesas smaržas, un tas viegli satrauc. Un tomēr viņš nav piedevis sievietei. Nevar visu jaukt kopā, tās ir divas dažādas lietas. Triju dienu atva­ļinājums jau sen aiz muguras. Tagad diez vai vērts steig­ties. Viņa sākotnējais plāns — parakties zem kraujas un padarīt to lēzenu — ne nu īsti izgāzies, bet, tā teikt, nav bijis līdz galam pārdomāts. Ja nebūtu traucējuši nepare­dzēti apstākļi — tas pats saules dūriens — viss būtu labāk par labu. Tiesa, izrādījās, ka smiltis rakt nesalīdzi­nāmi grūtāk, nekā viņš domājis, tas ir elles darbs, un nu viss atkarīgs no tā, vai viņš pratīs atrast pašu ērtāko pa­ņēmienu. Te tad arī viņam iekrita prātā manevrs ar šķie­tamo slimību.

Kad atžilbis viņš redzēja, ka vēl aizvien guļ turpat, sievietes mājā, neganti pārskaitās. Tie tipi no ciema pat nedomā par viņu lauzīt galvu. Tas nu ir skaidrs. Un tūdaļ nobrieda lēmums. Saprazdami, ka viņa slimība nav bīs­tama, tie nav izsaukuši ārstu. Bet viņš nepalaidīs garām šo izdevību, un tie vēl kodīs sev pirkstos. Naktīs, kad sie­viete strādā, viņš gulēs. Toties dienā, kad tai jāatpūšas, nedos miera, gauzdamies par neciešamām sāpēm.

— Vai sāp?

— Nu, protams… Laikam skarts mugurkauls…

— Varbūt parīvēsim?

— Nekādā gadījumā. Vai tad tas ir nespeciālista darbs? Tā jau var visu sabojāt. Muguras smadzenes taču ir dzīvības kanāls. Bet ja nu es pēkšņi nomirstu? Tad jums visiem klāsies plāni. Pasauciet ārstu, ārstu! Sāp… Bries­mīgi sāp … Nedrīkst kavēties ne mirkli!

Sieviete nevarēs to ilgi izturēt, un drīz pagurums ņems virsroku. Viņas darba spējas ies mazumā, un izrādīsies, ka māja ir briesmās. Un tas vairs ciemam nav nekāds joks. Savas muļķības dēļ palīga vietā uzkrāvuši sev kaklā lieku nastu. Ja tie tūdaļ netiks no viņa vaļā, tas tiem dārgi maksās.

Tomēr arī ar šo plānu negāja tik gludi,-kā bija iece­rēts. Nakti te valda daudz lielāka rosība nekā dienā. Cauri sienai dzirdama lāpstas šķindoņa… sievietes smaga elpa … vīru kliedzieni un dialektā izmesti vārdi… grozu klaudzoņa, kad tos velk ārā pilnus ar smiltīm… Piede­vām vējš nes no tāluma pikapa rūkoņu, suņu rejas… Lai kā viņš nopūlas iesnausties, nekas neiznāk — par daudz satraukti nervi, un viņš nevar iemigt.

Naktī viņš gulēja slikti, tāpēc dienā nāca miegs. Bet ļaunākais — ar katru mirkli zuda pacietība: viņš sāka sevi pārliecināt — ja arī šis plāns izgāžas, paliek vēl daudz dažādu iespēju aizbēgt. Kopš tās dienas bija pagājusi jau nedēļa. īstais laiks iesniegt pieteikumu, lai uzsāk meklē­šanu. Pirmās trīs dienas bija viņa likumīgais atvaļinā­jums. Bet tālāk — neierašanās darbā bez iepriekšējā brī­dinājuma. Darba biedri, kas bieži vien bez kāda iemesla uzmana katru sava kolēģa soli, diez vai noklusēs tādu faktu. Gan jau kādu vakaru viens vai otrs no šiem lab­vēļiem iegriezās pasērst viņa mājā. Smacīgajā pēcpusdie­nas saules piekarsētajā istabā valda pamestība — skaidrs, saimnieka nav. Apmeklētājs jūt tīri instinktīvu skaudību pret laimes lutekli, kurš izrāvies no šī būceņa. Bet nāka­majā dienā — aizvainojošas tenkas viņam aiz muguras, neķītrs čukstiņš, ko pavada nosodoši sarauktas uzacis un divdomīgi žesti. Un tas labi saprotams… Sirds dziļumos viņš jau tad juta, ka šis neparastais atvaļinājums radīs darba biedros tieši šādu reakciju. Un kāds tur brīnums! Skolotājiem taču savdabīgs dzīves veids, viņus visu laiku dīda skaudības velniņš. Gadu no gada garām viņiem, gluži kā ūdeņi upē, tek un aizplūst skolēni, bet skolotāji, kā zemē ierakti akmeņi, spiesti palikt šīs straumes dibenā. Viņi modina cerības citos, bet paši nedrīkst cerēt pat sap­ņos. Viņi jūtas kā nevajadzīgi atlūžņi un vai nu nododas mazohistiskai vientulībai, vai arī kļūst puritāņi, beī pret citiem izturas ar aizdomām, apvaino tos oriģinalitātes meklēšanā. Viņi tik ļoti alkst rīcības brīvības, ka brīvu rīcību necieš ne acu galā.

… Droši vien nelaimes gadījums? … Nē, ja nelaimes gadījums, būtu kāda ziņa … Varbūt pašnāvība? … Bet tik un tā policija zinātu… Neesiet tik augstās domās par šo viduvējību!… Viņš pazudis labprātīgi, un nav ko bāzt degunu cita darīšanās… Bet nu jau drīz būs nedēļa… Ir gan cilvēks! Tas vien prātā kā sagādāt citiem uztrau­kumu, ej nu sazini, kas šim aiz ādas …

Diez vai tiem tik ļoti rūp viņa liktenis. Gluži vienkārši viņu neapmierinātā ziņkāre pārgatavojusies kā hurma, kas nav laikā noņemta no koka. Tālāk notikumi risinās tā. Vecākais pedagogs iet uz policiju, lai uzzinātu, kā rak­stāms pieteikums par meklēšanas uzsākšanu. Aiz svētulī­gās, noskumušās maskas grūti apslēpt labpatiku.

«Uzvārds un vārds — Niki Dzimpejs. Vecums — 31 gads. Augums — 1 m 58 cm. Svars — 54 kg. Mati — plāni, atsukāti atpakaļ, breolīnu nelieto. Redze — labā acs 0,8, kreisā 1,0. Ada tumsnēja. Pazīmes — seja iega­rena. Nedaudz šķielē. Deguns strups. Zods stūrains, zem kreisās auss dzimumzīmīte, citu sevišķu pazīmju nav. Asins grupa — AB. Runā piesmakušā balsī, mazliet stos­tās. Sejas izteiksme saspringta. Stūrgalvīgs, taču attiek­smē ar citiem vienkāršs. Apģērbs — droši vien viņš tērpies entomologam piemērotā apģērbā. Augšā pievienotais foto­attēls enface uzņemts pirms pāris mēnešiem.»

Protams, ciema iedzīvotāji būs spēruši visus nepiecieša­mos piesardzības soļus, ja tik apņēmīgi turpina šo nejē­dzīgo avantūru. Aptīt ap pirkstu pāris lauku policistu nav nekas sarežģīts. Viņi, bez šaubām, ir parūpējušies, lai po­licisti bez īpašas vajadzības ciemā neiegrieztos. Taču miglu pūst acīs vajag, un tam ir kāda jēga vienīgi tad, ja viņš ir vesels un spēj rakt smiltis. Un pavisam muļķīgi, pašiem riskējot, slēpt smagi slimu cilvēku, kurš jau veselu nedēļu vāļājas pa gultu. Ja tie nolems, ka no viņa nav nekāda labuma, tad visgudrākais, ko tie var darīt, — rai­sīties no viņa vaļā, kamēr nav vēl radušies kādi sarežģī­jumi. Tagad vēl var izdomāt kādu ticamu versiju. Var, piemēram, paziņot, ka cilvēks pats iekritis bedrē un viņam no smadzeņu satricinājuma sākušās dīvainas halucinācijas. Bez šaubām, šādam paskaidrojumam noticēs daudz lab­prātāk nekā viņa fantastiskajam apgalvojumam, ka ar viltu noslēpts bedrē.

Iemāvās govs — šķita, ka tai rīklē ielikta vara taure. Kaut kur iedziedājās gailis. Smilšu bedrē nav nosakāms nedz attālums, nedz virziens. Tikai tur, ārā, ir parasta, normāla pasaule, tur ceļmalā bērni spēlē klases un noteik­tajā stundā aust rīts, un tā krāsas saplūst ar vārītu rīsu smaržu.

Sieviete berž viņu cītīgi, pat pārāk cītīgi. Pēc norīvē- šanas izgriež mitro dvieli tik sausu, ka tas kļūst ciets kā dēlis, un tad berzē tik centīgi, it kā spodrinātu aizsvīdušu stiklu. No agrīnā rīta skaņām un šiem ritmiskajiem grū­dieniem viņu sāk mākt snauda.

— Jā, starp citu … — Viņš apspiež žāvas, ko it kā ar knaiblēm velk viņam ārā. — Kā to varētu… Jau sen gribas palasīt avīzi. Vai tad nekādi nevar to dabūt?

— Labi, es pavaicāšu, vēlāk.

Viņš uzreiz saprata: sieviete grib būt sirsnīga. Viņas biklajā, kautrajā balsī skaidri jaušama vēlēšanās viņu neaizvainot. Bet tas vīrietim vēl vairāk aizdeva dusmas. — «Pavaicāšu?!» Tātad arī avīzes nedrīkst lasīt bez atļaujas, jā? — Nikni šķendēdamies, viņš atgrūda no sevis sievietes rokas. Tā vien nagi niezēja apcirst apkārt bļodu ar visu tās satvaru. Te nu tev bija atbilde uz lū­gumu.

Tomēr viņa stāvoklī nav ko sevišķi trakot — tas var izjaukt visus plānus. Nez vai smagi slims cilvēks ies tā uztraukties nieka avīzes dēļ. Viņš, zināms, grib izskatīt avīzi. Ja liegts noraudzīties ainavā, lūkojies kaut vai bil­dītē, — ainavu glezniecība taču attīstījusies apvidos, kur nabadzīga daba, bet avīzes vairāk lasa rūpniecības rajo­nos, kur sakari starp ļaudīm kļuvuši vājāki. Bez tam var­būt viņš tur uzies paziņojumu, ka bez vēsts pazudis cil­vēks. Bet, ja laimēsies, nav izslēgts, ka sociāliem jautā­jumiem veltītās lappuses stūrī būs ievietots raksts par viņa pazušanu. Protams, nez vai šie laucinieki dos viņam avīzi, kurā iespiests tāds raksts. Tomēr pats galvenais tagad — pacietība.

Izlikties par slimu nav nemaz tik jauki. Tikpat kā turēt rokā stingru atsperi, kas tūlīt pat spruks vaļā. Ilgi to nevar paciest. Samierināties ar savu likteni arī nedrīkst. Par katru cenu jāpanāk, lai šie tipi paši saprastu, kādu nastu uzvēluši sev kaklā. Kaut vai šodien, lai tas mak­sātu ko maksādams, nedrīkst ļaut sievietei ne mirkli aiz­darīt acis.

(Neguli!… Gulēt nedrīkst!)

Vīrietis sarāvās čokurā un liekulīgi ievaidējās.

Zem saulessarga, kuru bija pakārusi sieviete, viņš ap­dedzinādamies rija biezo, ar ūdensaugiem aizdarīto rīsu un sakņu zupu. Bļodas dibenā palika smilšu nogulsnes.

Te atmiņu pavediens pārtrūkst un sākas ilgi, smagi murgi. Jāteniski uz veciem, ieplaisājušiem ēdamirbuļiem viņš lidoja pa dīvainām svešām ielām. Ar šiem irbuļiem viņš traucās kā ar skuteru, un tas nemaz nebija slikti, bet pietika mazdrusciņ novērst uzmanību — un viņu tūdaļ pie sevis vilka zeme. Tuvumā iela šķita ķieģeļsarkana, bet tālāk gaisa zaļā dūmakā. Sī krāsu gamma modināja sirdī bažas. Beidzot viņš pielidoja pie garas koka ēkas, kas atgādināja kazarmas. Oda pēc lētām ziepēm. Saraus­tīdams vaļīgās bikses, viņš uzkāpa pa kāpnēm un iegāja tukšā istabā, kurā atradās viens vienīgs garš galds. Ap to sēdēja kāds desmits vīriešu un sieviešu, kas bija aizrāvu­šies ar kādu spēli. Cilvēks, kas sēdēja centrā, ar seju pret viņu, dalīja kārtis. Pēkšņi pēdējo kārti tas iegrūda viņam un skaļi kaut ko kliedza. Negribīgi paņēmis kārti, viņš redzēja, ka tā ir nevis kārts, bet vēstule. Pataustot tā šķita dīvaini mīksta, un, kad viņš to mazliet paspaidīja ar pirkstgaliem, no tās izšļācās asinis. Viņš iekliedzās un pa­modās.

Acīm priekšā kaut kāds netīrs auts. Viņš sagrozījās, iečaukstējās sauss papīrs. Seja bija pārklāta ar vaļā at­šķirtu avīzi. Velns parāvis, atkal bija aizmidzis… Nometa nost avīzi. No tās aiztrauca smilšu straumītes. Spriežot pēc to daudzuma, nebija pagājis mazais laiks. Pa spraugu iekļuvušo staru virziens liecināja, ka ir dienvidus. Nu labi, bet kas tā par smaržu? Svaiga tipogrāfijas krāsa? … Ne­var būt, viņš nodomāja un uzmeta acis datumam. Seš­padsmitais, trešdiena … Tā taču šīsdienas avīze! Negri­bējās ticēt, bet fakts paliek fakts.

Balstīdamies ar elkoņiem pret sviedriem piesmirkušo matraci, vīrietis paslējās sēdus. Galvā kā viesulis savēr- pās domu jūklis, un viņš ar dalītu uzmanību pārlaida acis tik sūri, grūti iegūtajai avīzei.

«Papildināta darba kārtība Japāņu-amerikāņu apvie­notās komitejas…»

… Kā gan sievietei laimējies dabūt avīzi?… Varbūt šie tipi beidzot atģidušies, ka viņiem ir kāds pienākums pret mani?… Jā, bet, spriežot pēc tā, kā te viss risinājies lidz šim, jebkuri sakari ar ārpasauli pēc brokastlaika pār­trūkst. Skaidrs viens no diviem: vai nu sieviete kaut kādi — viņš gan īsti nezina, kā, — var sazināties ar ār­pasauli, vai arī viņa pati ir tikusi laukā no šejienes un nopirkusi avīzi.

«Efektīvi pasākumi transporta sastrēguma novēršanai!»

Nu labi… Pieņemsim, ka sieviete ir tikusi ārā … Tas nav iespējams bez virvju kāpnēm. Nezinu, kā tas viņai izdevies, bet skaidrs viens — viņas rīcībā bijušas virvju kāpnes … Bet, ja tā … domas traucās mežonīgā ātrumā. Ar gūstekni, kam tas vien prātā kā bēgšana, ir īsa runā­šana. Bet sieviete, ciema iedzīvotāja, taču necietīs, ja viņai liegs iespēju brīvi atstāt bedri… tas, ka aizvākuši kāp­nes, nav nekas vairāk kā pagaidu līdzeklis, lai mani no­turētu šeit… Tātad, ja es darīšu visu, lai iemidzinātu viņu modrību, agri vai vēlu tāda iespēja radīsies arī man.

«Ziemas sīpoli satur efektīvas vielas atomradiācijas seku ārstēšanai.»

Kā redzams, simulēt slimību man traucēja neparedzēti apstākļi. Vēl mūsu sentēvi tik pareizi ir teikuši: ja veik­sme guļ — gaidi… Bet nez kādēļ sirds nemaz uz to netiecās… Māca šaubas. Vai tik tur nav vainīgs nelāgais, dīvainais un baismais sapnis? … Urdīja doma par vēstuli, kas slēpa sevī briesmas, — kāpēc briesmas, arī pats neva­rēja pateikt. Ko gan nozīmē tāds sapnis?

Tas nu gan nav labi — ņemt tik ļoti pie sirds parastu sapni. Šā vai tā, aizsāktais jānoved līdz galam.

Sieviete, klusu šņākuļodama, kā parasti, gulēja uz grī­das netālu no pavarda, viņa bija ar visu galvu ietinusies tīrā kimono, saritinājusies kamolā, aptvērusi rokām ceļus. Kopš tās dienas vīrietis ne reizi nebija redzējis viņu kailu, bet zem kimono gan viņai, acīm redzot, vairāk nekā nav.

Vīrietis ātri ar acīm pārskrēja sociālajiem jautājumiem veltītajai lappusei, slejām par vietējās dzīves notikumiem. Viņš, protams, neatrada nedz rakstu par savu pazušanu, nedz paziņojumu par to, ka bez vēsts pazudis cilvēks. Tā jau viņš bija domājis un nejutās sevišķi sarūgtināts. Klusu piecēlās un nokāpa uz smilšu klona. Vienīgais apģērba gabals viņam bija garas mākslīgā zīda apakšbikses. Tā šķita visērtāk. Tajā vietā, kur gumija apžmaudza augumu, bija sakrājušās smiltis, un tikai tur sāka rasties apsār- tums un nieze.

Stāvēdams durvīs, viņš paskatījās augšup, uz smilšu sienu. Acīs iecirtās gaisma, un visa apkārtne iedegās dzel­tenās liesmās. Nevienas dzīvas dvēseles. Arī kāpņu, pro­tams, nav. Vai nu tas kāds brīnums! Drošs paliek drošs, bija gribējies tikai vēlreiz pārliecināties. Nav nekādu pa­zīmju, ka tās tikušas nolaistas. Tiesa gan, tādā vējā nepa­ies ne piecas minūtes, un jebkuras pēdas būs aizvilktas. Turklāt tūdaļ aiz pašām durvīm augšējā smilšu kārta plūda un plūda prom — tā vien likās, ka smiltīm plēš ādu.

Viņš ienāca atpakaļ istabā un atgūlās. Lidinājās muša. Maza, brūngana drozofīla. Droši vien te kaut kas pūst. Pasmēlis ūdeni no polietilēnā ietītā katliņa gultas galv­galī, viņš izskaloja rīkli un uzsauca sievietei:

— Ei, jūs tur, varbūt celsieties augšā? …

Sieviete nodrebēja un pielēca kājās. Halāts noslīdēja, atkailinādams krūtis. Pa tikko manāmi nošļukušajām, tomēr vēl diezgan tvirtajām krūtīm stīdzēja zilas dzīsli­ņas. Ar satrauktām, nedrošām kustībām sieviete uzvilka halātu, viņas skatiens maldījās apkārt, šķita, viņa vēl nav īsti attapusies.

Vīrietis svārstījās. Vai nikni un bez aplinkiem nopra­sīt tai par kāpnēm… Jeb vai labāk pateikties par avīzi un pie reizes pajautāt miermīlīgā, vēlīgā tonī? Ja viņš uzmodinājis sievieti tikai tādēļ, lai iztraucētu no miega, tad pats gudrākais — izturēties agresīvi. Iemeslu piesie­ties, cik uziet. Bet tas var novirzīt no galvenā mērķa — izlikties par smagi slimu. Nevarētu teikt, ka tāda rīcība būtu raksturīga slimam cilvēkam, kam ievainots mugur­kauls. Viņa uzdevums pārliecināt tos, ka viņš nebūs ne­kāds strādātājs, un par katru cenu iemidzināt to modrību, šo tipu sirdis jau atmaigušas tiktāl, ka tie iedeva avīzi, tagad tie galīgi jānospiež ceļos.

Bet visas viņa varavīkšņainās cerības saira vienā mirklī.

— Nu nē taču, nekur es neesmu gājusi. Bija atnācis viens no mūsu arteļa, viņš man atnesa sen apsolīto līdzekli pret koka trupēšanu … Nu un viņam tad es arī palūdzu… Seit ciemā avīzi saņem tikai kādās četrās vai piecās sētās… Viņš īpaši gāja uz pilsētu, lai to no­pirktu …

Tāda sakritība ir pilnīgi iespējama. Bet vai tas neno­zīmē, ka viņš ir iesprostots būrī aiz atslēgas, kuru nekādi nevar atmūķēt? Ja pat šejienieši spiesti samierināties ar šādu ieslodzījumu, tad stāvās smilšu sienas nav nekāds joks. Vīrieti pārņēma izmisums, tomēr viņš savaldījās.

— Ak tā? … Paklausieties … Jūs šeit esat saimniece, vai ne? … Un nevis plušķains suns… Nevar taču būt, ka jums nav brīv iet un nākt, kad vien gribatl Vai arī jūs esat ievārījusi ko- tādu, ka nevarat sava ciema iedzīvotā­jiem ne acīs skatīties?

Sievietes miegainās acis plaši iepletās izbrīnā. Tās pie­plūda ar asinīm, it kā nokaita, viņam pat likās, ka istabā kļuvis gaišāks.

— Ko jūs runājat! Nevaru ne acīs skatīties? Kādas blēņas!

— Nu labi, bet tad jums nevajag būt tik bailīgai!

— Ja es arī no šejienes izkāptu, ko gan es tur da­rītu? …

— Varētu pastaigāties.

— Staigāt?

— Nu jā, staigāt. Paieties uz priekšu un atpaka], vai tad ar to nepietiek? … Es jautāju, vai jūs, tā sakot, pirms manas ierašanās brīvi gājāt un nācāt atpakaļ, kad vien gribējāt?

— Tāda tukša staigāšana tikai nogurdina …

— Tas ir ļoti svarīgi! Padomājiet labi! Jums tas jāsa­prot! … Pat suns, ja to uz ilgu laiku ietupina krātiņā, pat suns kļūst traks.

— Es jau staigāju! — sieviete izkliedza savā dobjajā, vienmuļajā balsī. — No tiesas, man ļāva staigāt, ci-k vien sirds kāro… Kamēr nebiju nokļuvusi šeit… Ilgi stai­gāju ar bērnu uz rokām… Pat nomocīja mani šīs pa­staigas.

Vīrietis ko tādu nebija gaidījis. Kāds savāds runas veids. Kad viņa to uzlūko, nav spēka atbildēt.

Jā, patiešām, pirms gadiem desmit, juku laikos, visi par to vien sapņoja, kaut nevajadzētu spert soli ārpus mā­jas. Tādu viņi iztēlojās brīvību. Bet vai var apgalvot, ka tagad viņiem jau diezgan tādas brīvības? Patiešām gan, varbūt uz šo smilšaino nostūri tevi atvilināja tieši tas, ka tu jau biji pagurusi, dzīdamās pakaļ šai šķietamajai brīvībai… Smiltis … Milimetra astotdaļas nerimtīgā kustība. Sis otrādais pašportrets filmas negatīvā, kas stasta par tiesībām dzīvot, nesperot soli pāri savas mājas slieksnim. Pat bērns, kurš ar mieru staigāt, līdz krīt no kājām nost, apmaldījies sāks raudāt.

Sieviete pēkšņi krasi mainīja toni:

— Kā jūtaties? Vai labi?

Ko blenz kā aita! Vīrieti sagrāba dusmas. Saliekšu raga, bet piespiedīšu atzīties, ka pie visa vainīga esi tu! No šīs domas vien pa augumu sāka tekalēt skudriņas, un viņš jau iztēlē dzirdēja sprakšķus, it kā plēstu nost ādai piekaltušu līmi. Šī sajūta it kā asociējās ar vārdiem «sa­liekšu ragā». Pēkšņi sieviete pārvērtās siluetā, it kā pa­gaisa. Kad vīrietim divdesmit gadu, viņu satrauc domas. Kad četrdesmit gadu — āda. Bet trīsdesmit gadu vecumā visbīstamākais ir brīdis, kad sieviete pārvēršas siluetā… Viņš to var apskaut tikpat viegli kā pats sevi… Bet sie­vietei aiz muguras neskaitāmas acis… Un viņa ir tikai lelle, kuru vada šo skatienu pavedieni… Vajag tikai ap­skaut viņu, un arī tevi raustīs diedziņā. Tad arī šie meli par savainoto mugurkaulu vienā mirklī nāks gaismā. Vai gan viņš drīkst tādā vietā kā šī pārvilkt svītru visai savai agrākajai dzīvei!

Sieviete iesānis pavirzījās tuvāk. Viņas apaļīgie ceļ­gali atdūrās viņa gurnā. Uzvēdīja sastāvējuša, sasmakuša ūdens dvinga, kas plūda no viņas mutes, deguna, ausīm, padusēm, no visa ķermeņa. Kā uguns karstie pirksti kautri, nedroši slīdēja augšup un lejup pa viņa mugur­kaulu. Vīrietis saspringa.

Piepeši pirksti pieskārās sāniem. Vīrietis iekliedzās:

— Kut!

Sieviete iesmējās. Viņa gan uzsāka flirtu, gan mazliet kautrējās. Tas nāca tik pēkšņi, ka viņš vēl nezināja, kā izturēties. Ko īsti viņa grib? Vai viņa to darījusi ar no­lūku, vai pirksti neviļus paši noslīdējuši?… Nupat vēl viņa bija mirkšķinājusi acis, par varēm cenzdamās aiz­dzīt miegu… Bet pirmajā vakarā tāpat dīvaini smēja, kad, garām ejot, iebuksnīja viņam sānā. Varbūt šīs izdarī­bas slēpj sevī kādu īpašu nozīmi? Var jau būt, ka dvēseles dziļumos sieviete netic viņa slimībai un visu to dara tā­pēc, lai pārliecinātos, vai šaubas vietā… Tas nav iz­slēgts. Jātur acis vaļā. Šī kārdināšana ir visparastākie

slazdi, galu galā tas pats, kas saldais medus aroms, ko ap sevi vēdī augi plēsoņas, kas ķer un ēd kukaiņus. Viņa izprovocēs to uz vardarbību, līdz ar to sacels skandalu, un tad viņš būs rokām kājām saistīts šantāžas upuris.