19

Tik tiešām: laiks pēkšņi nesāk auļot kā zirgs. Bet tas nevelkas arī tik gausi kā stumjamie ratiņi. Siltais rīts iekvēlojās visā savā svelmainumā; tas gandrīz vai izce­pināja acis un smadzenes, izkausēja iekšas, aizdedzināja plaušas.

Smiltis, kas.uzsūkušas sevī nakts valgmi, izgaro to at­mosfērā … Tā kā saules stari tiek lauzti, smiltis zvīļo kā mitrs asfalts… Bet patiesībā tās ir tīras, bez kāda pie­jaukuma, milimetra astotdaļa, un sausākas par pannā sa­karsētiem miltiem.

Un, lūk, pirmais smilšu nogruvums… Pierastais grā­viens, bez kura nesākas neviena diena, tomēr vīrietis ne­vilšus apmainījās skatieniem ar sievieti. Vienu dienu smil­tis nav raktas — un kādas būs sekas?… Nekas sevišķs, viņš nodomāja, tomēr sirdi kremta nemiers. Sieviete, no­dūrusi acis, klusēja. Viss viņas izskats pauda — izstreb vien, ko esi ievārījis. Nu, bet, ja tā, — rauj viņu kociņš, neies jau sievieti izprašņāt. Smilšu straume, kas jau bija vērpusies kā smalks diedziņš, atkal pieņēmās spēkā, plūda tik plata kā obi[10] un, nošalkusi vairākas reizes, apsīka.

Vispār nekā briesmīga. Viņš atviegloti uzelpoja. Pie­peši vaigs sāka tvīkt un tajā kaut kas it kā pulsēja. Lē­tais degvīns, ko viņš bija centies aizmirst, neglābjami vilka pie sevis, gluži kā gaismeklis tumsā. Lai nu kā, bet rīkli izskalot nebūtu par ļaunu. Tā jau visas asinis iz­tvaikos. Viņš labi apzinājās, ka ar šādu rīcību radīs sev jaunas mocības un vēlāk nožēlos, bet nespēja sevi pār­varēt. Izvilka aizbāzni, pielika pudeli pie mutes un sāka dzert no kakliņa. Taču mēle joprojām bija uzticams sarg- suns — tā šaudījās negaidītā iebrukuma pārbīlī. Un viņš aizrijās. It kā ai# skābekļa pārpilnības. Cilvēks nespēja turēties pretī kārdinājumam — norīt trešo malku. Dzēra par godu kaut kam baigam .'..

Bija vien jāpiedāvā arī sieviētei. Bet viņa, protams, ka­tegoriski atteicās. Pie tam ar tādu izskatu, it kā viņai pie­dāvātu indi. Kā jau viņš bija baidījies, vēderā iekļuvušais alkohols tūdaļ, gluži kā galda tenisa bumbiņa, atsitas galvā un kā lapsene zumēja ausīs. Ada kļūst cieta ka cū­kai. Asinis sādalās sastāvdaļās… Asinis iztvaiko!

— Kaut kas jādara! Pašai jau arī droši vien nav saldi ap dūšu? Auklas es atraisīju — dari taču kaut ko!…

— Labi… Bet ja nu es neiešu lūgties, lai atved ūdeni? …

— Vai tad to nevar izdarīt?!

— Tikai tad, ja atkal sāksim strādāt…

— Beidz velnu dzīt!… Nu saki… Vai gan kādam ir tādas tiesības?

Sieviete nodūra acis un cieši saknieba lūpas. Ko tu tā­dai padarīsi. Debesu ielāps, kas bija redzams virs dur­vīm, zaudēja savu košo zilumu un palsi ievizmojās, gluži kā gliemežnīcas iekšpuse. Pieņemsim, ka pienākums ir cil­vēka pase, bet kālab tā jāvizē pie šādiem te tipiem!… Cilvēka dzīve nav vējā izsētas papīra lapas… Tā ir rū­pīgi sabrošēta, aizvērta dienasgrāmata … Vienam eksem­plāram gana vienas — pirmās lappuses… Un nav ko gudrot par savu pienākumu tajās lappusēs, kam nebūs turpinājuma … Ja ikreiz gribēs glābt savu tuvāko, kas mirst badu, nekam citam neatliks laika. Nolāpīts, kā gribas dzert!… Bet cik daudzi gan neiet bojā aiz slāpēm? Ja viņam liktu apbedīt visus mirušos, tad viņam varētu būt simtiem roku, to tik un tā būtu par maz.

Nogāzās jauns smilšu blāķis.

Sieviete piecēlās un paņēma slotu, kas stāvēja pie sienas.

— Nesadomā tik strādāt! Apsolīji taču, kā liekas?

— Nē, norausīšu no segas …

—> No segas?

— Ja jūs kaut mirkli nepagulēsiet…

— Ja gribēšu gulēt, pats izdarīšu visu, ko vajag!

Pēkšņs grūdiens, un nolīgojās zeme, sadrebēja māja.

Uz mirkli acis aizmigloja no griestiem ķā dūmi plūstošās smiltis. Te nu ir viņu bezdarbības sekas. Nerazdamas sev cita ceļa, smiltis lauzās lejup. Mājas sijas un balsti, pre­todamies spiedienam, visos kaktos žēli ievaidējās. Sieviete stīvi blenza durvju palodā, bet īpaši satraukta nelfkās. Jādomā tādēļ, ka pagaidām lielākais spiediens bija jāiztur mājas pamatiem.

— Nelieši, neģēļi… Cik gan ilgi tā drīkst?… Vi­ņiem, kā redzams, tas tīrais' nieks …

Kā dauzās sirds… Kā izbiedēts zaķēns, tik ātrāk prom… Nav spēka tupēt savā alā, tā gatava paslēpties, vienalga, kur — mutē, ausīs, zarnās. Siekalas kļuvušas vēl stīgrākas. Bet rīkle tik ļoti nekalst. Droši vien tādēļ, ka viņš iedzēris degvīnu un mazliet iereibis. Bet, līdzko alkohols izvējosies, tā degs kā ugunī. Un uguns viņu pār­vērtīs pelnos.

— Izdarījuši kaut ko tādu… un nu priecājas. Tāpēc ka viņiem nav prāta pat tik daudz, cik pelei… Bet ko viņi iesāks, ja es te nosprāgšu?!

Sieviete pacēla galvu, grasīdamās ko teikt, taču aprā­vās. Laikam nolēma, ka atbildēt nav vērts. Šī viņas klu­sēšana it kā apstiprināja, ka sarunām nav nozīmes, ka at­bilde var būt tikai noraidoša. Labi… ja gals var būt tikai viens, tad kādēļ gan neizmēģināt visu, kas vien iespē­jams?!

Vīrietis iesūca vēl vienu malku no pudeles un, kļuvis mundrāks, izmetās ārā. Acīs iecirtās izkausēta svina šalts, viņš sagrīļojās. Viņa kāju iemītajās pēdās tūdaļ savērpās smilšu virpuļi. Lūk, tur viņš naktī metās uz sievieti un sasēja to. Tepat kaut kur jābūt smilšu apraktajai lāpstai.

Smilšu lavīna vairs negāzās, bet no kraujas, kas atradās jūras pusē, vēl aizvien bez mitas plūda smilšu tērces. Laiku pa laikam vēja nesta, vai, šī smilšu straume atrāvās no sienas un plandīja gaisā kā audekla strēle. Sargāda­mies, lai neradītu jaunu gāzmu, viņš piesardzīgi rušināja ar zābaka purngalu smiltis.

Nesen bija nogruvums, tātad jāmeklē dziļāk, taču kāja nekur nesastapa pretestību. Stāvie saules stari dedzina līdz nemaņai. Mazos punktiņos pārvērtušās acu zīlītes… Vēders, kas drebelējas kā medūza… Asas sāpes, kas smeldzina pieri… Vairs nedrīkst zaudēt ne lāsi sviedru. Tā ir robeža. Bet kur gan palikusi lāpsta? Ak jā, tā man bija rokās, kad es dzīros to laist darbā kā ieroci… Tātad tai jābūt apbērtai kaut kur tur… Viņš sāka pārlūkot bed­res dibenu un tūdaļ pamanīja kādā vietā izcilni, kas pēc formas atgādināja lāpstu.

Vīrietis gribēja nospļauties, bet šo vēlēšanos pārmāca. Viss, kur ir kaut lāsīte valgmes, jāsaglabā organismā. Viņš centās atšķirt no siekalām smiltis, kas krājās starp lūpām un smaganām, un tikai tās, kas bija pielipušas pie zobiem, notīrīja ar pirkstiem.

Istabas kaktā sieviete, pagriezusies ar seju pret sienu, darbojās ap savu kimono. Varbūt palaida vaļīgāk jostu un purināja tā iekšpusē iespraukušās smiltis. Vīrietis sa­tvēra lāpstas kātu pret vidu un pacēla plecu augstumā. Un atvēzējās ar asmeni pret ārsienu netālu no durvīm…

Viņam aiz muguras atskanēja sievietes kliedziens. Viņš cirta ar lāpstu, uzguldamies tai ar visu auguma svaru. Lāpsta viegli izlīda caur dēļu sienu. Pretestība nebija lie­lāka par to, kāda būtu savilgušai vafelei. No ārpuses smilšu nospodrināta, siena izskatījās kā jauna, bet īste­nībā bija jau gluži satrupējusi. . ,

— Ko jūs darāt?!

— Sacirtīšu to gabalos, un man būs dēļi kāpnēm.

Izraudzījās citu vietu un izmēģināja roku vēlreiz. Tas

pats. Redzams, sievietei bijusi taisnība, kad tā sacīja, ka smiltis pūdē koku. Ja satrunējusi pat šī siena, saules pusē, tad var iedomāties, kādas ir pārējās. Kā gan šis grausts vēl turas?… Sašķiebušies uz sāniem, it kā viena puse būtu paralizēta … Varbūt pašā pēdējā laikā, kad pasākuši celt mājas no papīra un plastmasas, iespējamas konstruk­cijas, kas turas tikai uz zila gaisa ..,

— Nu ko, ja dēļi neder, izmēģināsim šķērssijas.

— To nedrīkst! Liecieties, lūdzu, mierā!

— Ir gan ko žēlot! Smiltis tās tik un tā samals.

Nelikdamies gar sievieti ne zinis, viņš atvēzējās, lai

triektu lāpstu baļķī, bet sieviete iekliegdamās metās uz priekšu un iekārās viņam rokā. Viņš izrāva elkoni un strauji apsviedās, lai tiktu vaļā. Taču, redzams, pārrēķinā­jās un pakrita nevis sieviete, bet viņš pats. Tai pašā mirklī viņš pielēca kājās un metās sievietei virsū, bet viņa ar dzelžainu tvērienu it kā pieauga pie lāpstas. Kas tad tas? … Ar spēku taču viņa nevar to pārmākt… Viņi kādu brīdi kūleņoja pa zemi, un, lūk, tai zibenīgajā mirklī, kad viņam jau šķita, ka viņš sievieti pieveicis un piespiedis pie zemes, viņa, vēcinādama lāpstu kā vairogu, viegli no­grūda vīrieti no sevis nost. Nu ko tu neteiksi!… Droši vien tāpēc, ka viņš sadzēries degvīnu … Un, jau nerēķināda­mies ar to, ka viņa pretinieks sieviete, no visa spēka iebelza ar saliektu ceļgalu viņai pa vēderu.

Sieviete iekliedzās un acumirklī atlaidās. Nezaudēdams ne brīdi, viņš tai uzklupa un piespieda pie zemes. Viņas krūtis atsedzās, un vīrieša rokas slīdēja pa sasvīdušo, kailo augumu.

Piepeši viņi sastinga, kā mēdz notikt kinoteātrī, kad sabojājies kinoprojektors. Vēl mirklis — un cīniņš par lāpstu būtu pārvērties par kaut ko gluži citu. Taču viņa piesmakušā balsī pēkšņi teica:

— Bet visas pilsētnieces ir smukas, vai ne? …

• — Pilsētnieces? — Viņš piepeši apjuka… Un ap­dzisa … Briesmas bija it kā garām. Viņam nebūtu ienā­cis prātā, ka melodrāma var patverties arī šeit, šajās smiltīs. Bet, kā redzams, nav tādas sievietes, kas, pat pa- plezdama ceļgalus, nebūtu pārliecināta, ka vīrietis pratīs viņu novērtēt, *ja vien tiks nospēlēta melodrāma. Tieši šī aizkustinošā un naivā ilūzija jau padara sievieti par'vien­pusīgas garīgas vardarbības upuri… Sievietes naivitāte pārvērš vīrieti viņas ienaidniekā, i

Загрузка...