24

Darīts!

Iekrampējies ar nagiem maisā, saskrāpēdams līdz asi­nīm rokas, viņš izrāpās no bedres. Re nu, augšā ir! Ta­gad jau vairs nav ko baidīties, ka nolidosi lejā,-līdzko at­lieksi pirkstus. Bet pirksti, kas vēl nespēja izstiepties taisni, joprojām cieši turēja maisu.

Brīve, kas bija iegūta četrdesmit sestajā dienā, sagai­dīja viņu ar stipru, brāzmainu vēju. Kad viņš sāka līst, smiltis sāpīgi šaustīja seju un kaklu. Viņš nelikās zinis par šo drausmīgo vēju!… Bedrē tikai jūras duna bija likusies drusku stiprāka nekā parasti. Bet nu jau drīz jā­iestājas vakara bezvējam. Citādi nav ko cerēt uz miglu. Bet varbūt debess šķiet dūmakas aizvilkta, tikai raugoties no bedres? Varbūt viņš par miglu noturējis smiltis, ko ve­seliem mākoņiem vējš nesa pa gaisu?JŠā vai tā — nekā iepriecinoša… *

Nepaceldams galvu, viņš satraukti palūkojās apkārt… Palsajā gaismā ugunsdzēsēju tornis likās mazliet sašķie­bies. Tas nez kādēļ izskatījās gaužām nožēlojams, un līdz tam bija diezgan tālu. Bet no turienes raugās ar binokli, tādēļ nevar paļauties uz attālumu. Interesanti, vai tie viņu pamanījuši vai ne?… Droši vien ne. Tad jau tankšētu zvans.

Sieviete reiz viņam stāstīja, ka pirms pusgada kādā naktī sākusi plosīties vētra, vienai bedrei ciema rietumu nomalē iegruvusi siena, un māja bijusi pa pusei smilšu aprakta. Bet tad vēl uznākusi lietus gāze, piemirkušo smilšu svars daudzkārt palielinājies. Māja sabrukusi kā sērkociņu kastīte. Par laimi, upuru neesot bijis, un rīta pusē mājas iedzīvotāji pamanījušies izkļūt no bedres. Tū­daļ iedimdējies zvans, un nepagājušas ne piecas minūtes, kad jau bijis dzirdams, kā vaimanā vecenīte, kuru stie­puši atpakaļ. — Stāsta, šī ģimene sirgstot ar iedzimtu gara aptumsumu, — sieviete šķelmīgi piebilda.

Nu labi, nav ko ilgi gudrot. Viņš apņēmīgi pacēla galvu. Starp saulrieta sārtotajiem smilšu viļņiem klājās garas ēnas. Smilšu plīvurs, kas, vēja sagrābts, uzplandīja gaisā no vienas ēnas, piekļāvās otrai un tad trešajai ēnai. Varbūt šis lidojošo smilšu auts paslēps viņu?… Atskatī­jies, lai redzētu, cik stipri acis žilbina saule, vīrietis iz­brīnā sastinga. Kā izrādījās, ne tikai lidojošo smilšu dēļ saule, kas sliecās uz rietu, šķita esam izkrāsota ar krā­sainajiem zīmuļiem, — visa apkārtne tinās pienbaltā dū­makā. No zemes gan še, gan tur cēlās saplosīti miglas lē­veri. Vēja izkliedēti vienā vietā, tie uzvilnīja citur, izklie­dēti tur, jau virpuļoja te… Sēdēdams bedrē, viņš pats bija pārliecinājies, ka smiltis uzsūc mitrumu, bet nebija domājis, ka tik daudz… Tā vien likās — tur kūp uguns­dzēsēju pamestas krāsmatas… Migla, tiesa, nav nekāda lielā, to pat grūti samanīt, jo saule spīd viņam aiz mu­guras, tomēr tā ir gana labs patvērums, lai paslēptos no novērotāju acīm.

Viņš uzāva zābakus, kas bija karājušies pie jostas, sa­tina virvi un noglabāja to kabatā. Grieznes, ja nu kas at­gadās, var noderēt arī par ieroci. Jābēg uz rietumiem — gaisma, žilbinādama novērotājam acis, nosegs viņu. Jā­atrod vieta, kur paslēpties līdz tumsai.

Nu, ātrāki… Pieliecies un joz prom pa ieplakul… Tagad tik nezaudēt galvul… Dod kājām ziņu, bet acis turi vaļā!… Nolikšos pie zemes tajā tur palejā!… Kas tā par skaņu?… Ļauna zīme?… Nu diez… Tā, augšā — un uz priekšu … Jāturas vairāk pa kreisi! Labajā pusē nogāze ļoti lēzena, jau pret vidu viņu var pamanīt.

Tā kā ik nakti tiek nesti grozi ar smiltīm, starp bed­rēm iemītas dziļas, taisnas ejas. Šo eju labā puse vietu­mis nogruvusi un kļuvusi lēzena. Lejā tikko saskatāmas bedrēs paslēpto otrās māju rindas jumtu kores. Tos aiz­sedz trešā — jūrai tuvākā rinda. Tādēļ gan bedres te krietni vien seklākas, gan smilšu aizturei paredzētie aiz- sargrežģi šeit var tikt galā ar savu uzdevumu. Ciema pusē, redzams, var no bedrēm brīvi izkļūt ārā. Viņš ne­daudz paslējās, un gandrīz vai viss ciems atklājās kā uz delnas. Viļņaino kāpu pakājei kā vēdeklis piekļāvās dak­stiņu, cinkota skārda un dēļu jumti… Skatienam pavērās arī priežu mežiņš, tiesa, tas šķita paskrajš un nez kādēļ atsauca atmiņā dīķi. Un, lūk, tālab, lai nosargātu šo

nožēlojamo zemes ielāpu, vairāki desmiti māju krastmalā lemti verga dzīvei.

Šīs vergu bedres nu stiepās gar ce|a kreiso pusi… Šur tur bija redzami eju atzari, ko radījuši pa zemi vilktie grozi, bet šo atzaru galā smilšu maisi, pēc kuriem varēja noteikt, kur sākas bedre… Sirds sāpēja, uz tiem noskato­ties … Vietumis trūka pie maisiem piestiprināto kāpņu, bet gandrīz visur tās bija. Redzams, daudzi šo bedru iemītnieki atmetuši domu bēgt.

Tagad viņu vairs nepārsteidza tas, ka tāda dzīve vis­pār iespējama. Virtuves, aizkurtas krāsnis, rakstāmgalda vietā — ābolu grozi, pilni ar mācību grāmatām; virtuves, zemē ierakti pavardi, lampas, aizkurtas krāsnis, salauz­tas pārbīdāmās šķērssienas, nokvēpuši virtuves griesti, ejoši pulksteņi un stāvoši pulksteņi, brēcoši radio un sa­lauzti radio; virtuves un aizkurtas krāsnis… Un visā tajā kā ietvarā ieliktas lētas rotas, mājlopi, bērni, fiziskas dziņas, parādsaistības, nodevība, vīraka kvēpināšana, fo­tokartītes atmiņai… Nebeidzama atkārtošanās, kas iedveš šausmas… Un, kaut gan tā ir dzīvē tikpat neizbēgama atkārtošanās kā sirds puksti, tomēr sirds puksti taču vēl nav visa dzīve.

Gulsties!… Nē, nav nekas briesmīgs. Parasta vārna … Viņam nav vēl gadījies ķert vārnas un taisīt to izbāzeņus, bet tagad tas nav svarīgi. Sapņi par tetovējumiem, me­daļām, ordeņiem apciemo tikai kopā ar neiedomājamiem murgiem.

fcrikās, viņš sasniedzis ciema nomali. Ceļš vijās augšup kāpā, pa kreisi skatienam pavērās jūra. Vējš atnesa krasta bangu rūgteno smaržu, ausīs sāka džinkstēt, it kā tur un arī degunā būtu sākuši griezties vilciņi. Ap galvu apsietā dvieļa gali plandījās vējā un sita pa vaigiem. Šeit jau arī miglas spēki apsīka, tā nespēja pacelties gaisā. Jūru klāja biezas svina plātnes, kas vietumis raucās seklās krokās, gluži kā kūsājošs piens. Kurkuļiem līdzīgo mākoņu sa­spiestā saule stāvēja kā pamirusi, tā negribēja nogrimt aiz apvāršņa. Pie tā kā melns punkts bija sastindzis ku­ģis, kura lielums un attālums nebija nosakāms.

Cilvēka priekšā līdz pašam zemesragam kā bezgalīgs viļņu klaids gulēja lēzenas kāpas. Iet tikai uz priekšu lai­kam gan bīstami. Viņš neziņā atskatījās. Par laimi, uguns­

dzēsēju torni aizklāja ne visai augsts smilšu paugurs, un pamanīt viņu no turienes nebija iespējams. Piesardzīgi pacēlies pirkstgalos, viņš pa labi smilšu nokalnes ēnā ieraudzīja sašķiebušos, gandrīz līdz pašam jumtam smilšu apraktu būdu, kas bija saskatāma tikai no tās vietas, kur viņš stāvēja. Būdas aizvēja pusē bija dziļa, it kā ar karoti izgrebta ieplaka.

Lieliska paslēptuve… Smiltāja virsma visapkārt līdzena, gluži kā gliemežnīcas iekšpuse, nekādu pazīmju, ka šeit būtu staigājuši cilvēki… Bet ko darīt ar paša at­stātajām pēdām?… Viņš pagājās atpakaļ pa savām pē­dām un, nosoļojis metrus trīsdesmit, redzēja, ka no tām vairs nav ne zīmes… Un jau turpat pie kājām viņa acu priekšā tās plaka un mainīja formu… Savā reizē arī vējš var lieti noderēt.

Viņš jau grasījās apiet būdai apkārt, kad pēkšņi no tās izlīda kaut kas tumšs. Tas bija ruds suns, trekns kā ba­roklis. Nav ko baidīties. Prom no šejienes! Bet suns ar acīm iedzēlās cilvēkā un ir nedomāja doties projām. Viena auss tam bija saplosīta, pārlieku mazās ačeles blenza nikni. Suns viņu apostīja. Vai tikai netaisās riet? … Pa­mēģini tik!… Vīrietis iebāza roku kabatā un sažņaudza grieznes… Ja vērs rīkli vaļā, iztaisīšu caurumu paurī ar šo krāmu. Suns joprojām nikni skatījās, neizdodams ne skaņas. Varbūt tas ir meža suns? Spalva savēlusies, no­karājas lēkšķēm… Laikam tam kāda slimība, viss purns vienās krevelēs… Stāsta, ka suns, kurš nerej, ir bīs­tams… velns parāvis! Vajadzēja paķert līdzi kaut ko ēdamu … Jā, ēdamu, ak tu, aizmirsu paņemt ciānkāliju … Nu, nekas, viņš to tik labi noslēpis, ka sieviete diez vai atradīs… Vīrietis klusu iesvilpās un pastiepa roku, cenz­damies suni pielabināt… Par atbildi tas atšiepa plānās lūpas un atieza dzeltenos, ar smiltīm aplipušos ilkņus… Kur nu, vai gan viņš tādam sunim vajadzīgs… Pretīgais āmrija! … Derētu gāzt ar kaut ko, lai uz vietas atstiepj kājas.

Pēkšņi suns pagriezās, nodūra galvu un, it kā nekas nebūtu noticis, slinki aizrikšoja projām. Laikam nobijies no viņa draudošā izskata. Ja viņš piespiedis bēgt meža suni, tad garā vēl stiprs. Viņš nošļūca ieplakā un palika guļam uz nogāzes. Vējš viņu te neaizsniedza, un varbūt tādēļ ap sirdi kļuva vieglāk. Grīļodamies suns nozuda aiz

vējā plandošā smilšu auta. Ja jau šajā graustā iemitinājies meža suns, tas nozīmē, ka ļaudis te tuvumā ne soli ne­sper … Un, kamēr suns nebūs par viņu paziņojis arteļa valdei, viņš var justies drošībā. Cik jauki pat tas, ka viņš pludo sviedros. Kāds klusums!… It kā viņš būtu nogul­dīts trauka dibenā un virsū uzliets želatīns… Viņam ro­kās ir bumba ar pulksteņa mehānismu, sprādziena laiks nav zināms, bet tas neuztrauc vairāk par modinātāja tikšķiem… Ja viņa vietā tagad būtu «Mebiusa lente», tas acumirklī izanalizētu apstākļus un teiktu:

«Tu, mans draugs, esi spilgts tāda cilvēka piemērs, kuram tīk līdzekļus pārvērst mērķī.»

— Pilnīgi pareizi, — viņš piekristu. — Bet vai gan vajag tā norobežot mērķi no līdzekļiem? … Tie jāliek lietā atkarībā no nepieciešamības …

— Nu to nu gan nedrīkst. Nevar nodzīvot savu laiku pa vertikāli. Laiks ir kaut kas tāds, kas plūst horizontāli. Tas taču visiem zināms.

— Bet kas notiktu, ja mēģinātu nodzīvot vertikāli?

— Pārvērtīsies mūmijā. Domā — ne?

Vīrietis iesmējies sāka vilkt nost zābakus. Bet tā ir patiesība, laiks plūst horizontāli. Zābaki bija pilni ar sviedros savilgušām smiltīm, to nevarēja vairs izturēt. Viņš ar pūlēm norāva zeķes un izlika vējā. Kādēļ gan tur, kur mitinās dzīvnieki, tik pretīga smaka?… Labi būtu, ja tie vēdītu ap sevi ziedu aromātu… Bet ne, smird viņa kājas… Un, lai cik paradoksāli, šī atziņa bija viņam pa­tīkama … Kāds sacījis, ka nav nekā labāka par sēru no paša auss — tas garšīgāks par sieru… Iespējams, ka mazliet pārspīlēts, tomēr arī paša izpuvušo zobu smakā ir kaut kas patīkams — šo smaku kārojas ieelpot vēl un vēlreiz.

Ieeja būdā pusdurvju augstumā bija aizvilkta ar smil­tīm, un viņam pirmajā mirklī neizdevās ielūkoties iekšā. Varbūt tā ir veca, sagruvusi aka? Nē, tur nav nekā sa­vāda, ka virs akas, lai to neaizbērtu smiltis, uzcelts na­miņš. Kaut gan diez vai šeit ir ūdens… Viņš atkal tiecās ieskatīties iekšā, un nāsīs iecirtās asa suņa smaka. Dzīv­nieku smaka ir stiprāka par filozofiju. Esot bijis kāds sociālists, kas teicis, ka viņam tuva korejieša dvēsele, bet viņš nevarot ciest tā smaku… Nu labi, ja laiks plūst horizontāli, lai tad tas parāda, cik ātri prot steigties!… Cerība un satraukums … Brīvības sajūta un degšana ne­pacietībā … Tās ir visbaismīgākās mokas. Viņš pārklāja sejai dvieli un atlaidās uz muguras. Tā bija viņa paša smaka, bet, lai kā vēlētos sev pateikt komplimentu, neva­rēja nosaukt šo smirdoņu par patīkamu.

Kaut kas rāpo pa kāju. Spriežot pēc gaitas, tā nav spāniešu muša … Tad jau drīzāk kāda vabole, kas ar savām sešām vārgajām kājiņām tik tikko velkas uz priekšu … Sīkāk pētīt negribējās. Pat ja tā pretēji gaidī­tajam būtu spāniešu muša, diez vai viņš vēlētos to noķert. Vismaz droši atbildēt uz šo jautājumu viņš nevar.

Vējš norāva sejai dvieli. Ar acu kaktiņu viņš ierau­dzīja kāpas muguru, kas laistījās zeltā. Smilšu krauja maz pamazām veda līdz šai zeltītajai līnijai un tad spēji iegruva tumsā. Šādā izplatījuma uzbūvē bija kaut kas ne­izsakāmi saspringts, un vīrietis pat nodrebēja aiz nepār­varamām ilgām pēc cilvēkiem. (Jā. Neko teikt, romantiska ainava… Tieši šādas ainavas pēdējos gados pievelk gados jaunos tūristus… Drošas akcijas… Kā cilvēks ar pieredzi varu šim apvidum garantēt spožu nākotni. Taču pirmām kārtām vajadzīga reklāma. Bez reklāmas pat mušas šurp nelidos… Nezināt — nozīmē palikt tukšā. Tev ir dārg­akmeņi, bet tu ieroc tos zemē. Ar ko tad sākt?… Uzdot prasmīgam fotogrāfam izgatavot mākslinieciskas atklāt­nes. Senos laikos šādas atklātnes laida klajā tikai pēc tam, kad ievērības cienīgā vieta bija kļuvusi plaši pazīstama… Bet tagad vispirms atklātnes, pēc tam šo ievērojamo vietu labiekārtošana. Tagad tāda kārtība nav nekas jauns. Šeit ir daži paraugi, apskatiet tos, lūdzu.) Nabaga atklātņu pārdevējs dzīrās izlikt slazdus citiem, bet pats iekrita slazdā, tad saslima un nomira. Vārdu sakot, nav bijis ne­kāds laimes luteklis… Viņš droši vien lika lielas cerības uz šejienes dabu un ieguldīja šajā pasākumā visus savus līdzekļus… Kur gan īsti slēpjas šis burvīgums? Varbūt tas ir fiziskajā harmonijā un precizitātē, kas piemīt dabai, vai arī gluži otrādi — nežēlīgajā dabas pretestībā cilvēka mēģinājumiem to iepazīt.

Līdz vakardienai vīrietim vārda tiešajā nozīmē metās nelabi no domas par šo skatu. Un viņš ar niknumu prā­toja, ka bedre tik tiešām ir gluži piemērota vieta tādam blēdim kā šis atklātņu pārdevējs.

Bet kādēļ gan, apcerot dzīvi bedrē un dabas skatu, tos abus nostādīt vienu otram pretī? Skaistam dabas skatam nepavisam nav jābūt augstsirdīgam pret cilvēku.

Galu galā arī viņa pamatideja — saskatīt smilšu kus­tībā stabilitātes noliegšanu nav nemaz tik aplama. Vienas milimetra astotdaļas kustība. Pasaule, kur eksistence ir stāvokļu virkne … Citiem vārdiem — dzīves jaukums mek­lējams nāvē. Valdzinājums nāvē, kas apžilbina ar savu milzīgo graujošo spēku, atstātajām drupām… Nē, pa­gaidi! Tā var nokļūt sprukās, — ja nu viņam saka, — lūk, tieši tāpēc jau viņš sakampis un nelaiž laukā no rokām biļeti, ar kuru var braukt turp un atpakaļ. Filmās par meža zvēriem, par karu daudz kas notiek gluži kā īstenībā, tās cilvēku var novest līdz sirds lēkmei, bet izej laukā no kino — un ārā tevi gaida šodiena, vakardienas turpinā­jums… Tur jau slēpjas šo filmu burvīgums. Kur gan re­dzēts tāds muļķis, kas iet uz kino, pagrābis sev līdzi ar īstām patronām pielādētu šauteni?… Kas var pielāgoties dzīvei tuksnesī? Dažu sugu peles, kas dzer nevis ūdeni, bet pašas savus mīzalus, kukaiņi, kas pārtiek no sapuvu­šas gaļas, nu un vēl klejotāji, kuriem nav ne jausmas, ka mēdz būt arī biļetes turp un atpakaļ. Ja jau pašā sākumā ir droša pārliecība, ka biļete ir tikai uz vienu pusi, tad var mierīgi dzīvot, nav ko velti līst, pieplakušam pie smiltīm kā austerei pie klints. Bet šie klejotāji pat savu nosau­kumu mainījuši un tagad saucas par lopkopjiem…

Jā, vajadzēja gan par visu to pastāstīt sievietei… Vajadzēja viņai nodziedāt dziesmu — nav svarīgi, ka maz­liet klibotu melodija, — smilšu dziesmu, kurai nav nekā kopēja ar biļeti turp un atpakaļ… Labākajā gadījumā viņš atdarinātu nožēlojamu siržulauzēju, kurš dara visu, lai sieviete uzķertos uz makšķeres, uz kuras āķa uzsprausta cita, kaut kāda īpaša dzīve. No galvas līdz kājām smilšu apbērts, nespēdams pakustēties, viņš bija līdzīgs kaķim, kas ietupināts papīra turzā.

Pēkšņi kāpas virsotne apdzisa … Visa apkārtne iegrima tumsā. Vienā mirklī vējš norima, no jauna uzbangoja mig­las vāli. Varbūt tāpēc ar tādu skubu nolaidās saule.

i.. Nu, tagad ceļā …

Jāpagūst izkļūt cauri ciemam, pirms smilšu pārnēsā­tāji ķērušies pie darba. Viņa rīcībā apmēram stunda. Drošs paliek drošs, teiksim — četrdesmit piecas minūtes. Zemes­rags, it kā ieskaudams ciemu, met lielu līkumu un nonāk līdz jūras līcim, kas piekļaujas ciemam austrumu pusē. Tāpēc to šķērso tikai viens šaurs ceļš. Bet tur jau beidzas zemesraga stāvo klinšu blīva, klintis pamazām noplok, un to vietā sākas ne visai augstas smilšu kāpas. Atstājis no sevis pa labi cauri dūmakai mirguļojošās ciema uguntiņas un iedams tikai uz priekšu, viņš nokļūs tieši tajā vietā. Cik tas tālu? … Pāris kilometru. Tur jau ciems beidzas, šur tur patrāpās zemesriekstu lauki, tad atkal smiltis un neviena cilvēku mājokļa. Bet, ticis pāri uzkalnam, varēs iet arī pa ceļu. Tas ir iebraukts, mālains ceļš, un, ja pa to jož, ko kājas nes, pēc minūtēm piecpadsmit var sasniegt šoseju. Bet tur jau viņš būs glābts. Pa šoseju iet autobusi, un arī ļaudis tur ir normāli.

Viņa rīcībā pusstunda, lai izkļūtu cauri ciemam. Noiet pa smiltīm četrus kilometrus nav smiekla lieta. Smiltīs stieg kājas, katrs jauns solis prasa liekas pūles. Bet skrienot vēl vairāk veltīgi šķiežas spēki. Prātīgāk laikam spert plašu soli. Taču, izsūkdamas spēkus, smiltis it kā par atlīdzību apslāpē soļu troksni. Iet un nebaidīties savu soļu trokšņa — tā arī ir zināma priekšrocība. Jā gan, priekšrocība.

Skaties sev zcrn kājām! … Pakrist jau nav bīstami, bet paklupsi pret kādu nieka cini vai aizķersies kāja grambā — sadauzīsi celi. Arī tas būtu sīkums, bet, ja nu pēkšņi ievel- sies jaunā smilšu bedrē, ko tad?

Visapkārt tumsa. Cik tālu saredz acs — juku jukām sastinguši smilšu viļņi. Milzum lielos viļņus vago sīkāki, bet tie savukārt virmo ņirbu vilnīšos. So neapsīkstošo viļņu kores aizsedz ciema ugunis, kam vajadzēja noderēt par orientieri, bet kas nu paspīd tikai retumis. Jāiet tikai uz priekšu, pēc nojautas turoties īstajā virzienā. Bet vīrie­tis ik pa brīdim pārliecinājās, ka pieļāvis nepiedodamu kļūdu. Varbūt tāpēc, ka vēlēšanās ieraudzīt šīs ugunis ne­vilšus lika meklēt augstākas vietas.

Nu re, jau atkal noklīdis no ceļa! Jāturas vairāk pa kreisi!… Vēl mazliet, un viņš būtu iekūlies pašā ciemā.

Pamatīgas trīs kāpas viņš jau pievārējis, bet ugunīm ne­maz nav ticis tuvāk… tā vien šķiet, ka gājis apkārt vien. Sviedri tek acīs… Kaut mirkli apstāties un ieelpot ar pilnu krūti.

Sieviete droši vien jau pamodusies… Ko gan viņa no­domāja, kad, atvērusi acis, redzēja, ka viņa nav? … Kaut gan diez vai tūdaļ apķērās… Laikam nosprieda, ka viņš aizgājis aiz mājas savās darīšanās… Sieviete iepriekšējā naktī bija ļoti nostrādājusies… Brīnīdamās, ka nogulē­jusi līdz tumsai, steigšus izlīda no segapakšas … Augums, kuru vēl dedzināja skūpstu pēdas, atgādināja viņai to, kas bija noticis starp viņiem no rīta … Taustīdamās ar roku pēc lampas, sieviete droši vien smaidīja.

Un tomēr man nav iemesla justies parādniekam, būt atbildīgam par viņas smaidu. Ko gan zaudē sieviete, man aizejot? Tikai mazu dzīves epizodi. Radio un spogulis mani aizstās.

«Nav vārdam vietas, man dūšīgs palīgs… Viss iegro­zījies citādi, kopš neesmu vairs viena. No rīta rāmā garā daru savu darāmo un arī ar smiltīm tagad tieku galā pā­ris stundu ātrāk… Domāju, ka drīz varēšu palūgt artelim kādu tepat mājā darāmu papilddarbu. Iekrāšu naudu. Un, kazi, nopirkšu pēdīgi radio, spoguli vai vēl kaut ko…»

(Radio un spoguli… Radio un spoguli…) Kāda uz­mācīga doma — it kā visa cilvēka dzīve sastāvētu no šiem diviem priekšmetiem. Jā, radio un spogulim patiešām ir kas kopējs: tie vieno ļaudis. Bet iespējams, ka ar tiem saistās dedzīgā vēlēšanās iekļūt visdziļākajās cilvēka esī­bas dzīlēs. Lai notiek, tiklīdz būšu ticis no šejienes pro­jām, tūdaļ nopirkšu radiouztvērēju un nosūtīšu to viņai. Izdošu visu savu naudu, bet nopirkšu vislabāko tranzis­toru.

Spoguli — to gan nez vai vērts apsolīt. Spogulis šeit ātri aizies bojā… Pēc pusgada būs atlupusi amalgama, bet pēc gada tas apsūbēs smiltīs, kas bez mitas klīst gaisā… Tāpat kā tas spogulis, kas viņai jau ir: ja redz tajā vienu aci, tad neredz degunu, ja redz degunu, neredz muti. Nē, ne jau tikai tur tā vaina, ka spogulis drīz sabo­jāsies. Spogulis atšķiras no radio: lai tas kļūtu par sakaru līdzekli, vajadzīgs cilvēks, kas skatās uz sievieti. Kāds labums no spoguļa, ja viņai nav kam sevi parādīt?

Pag, jāpaklausās!… Ko tad viņš tik ilgi tur kārto jas?… Bet varbūt? … Ak tu blēdis tāds, tomēr aizbē­dzis … Interesanti, vai viņa sacēla trauksmi? … Vai viņa ir pārsteigta, nomākta? … Bet varbūt tikai klusi raud? … Nu diezgan, lai viņa dara, ko grib, — tā vairs nav mana vaina… Bet tu taču pats atzīsti, ka ar spoguli viņai nav ko iesākt.

— … Es kaut kur esmu to lasījis… It kā tagad bieži pametot mājas?… Domāju, tas tāpēc, ka dzīve ir ļoti smaga, bet varbūt arī ne tikai tāpēc… Tur tieši bija rak­stīts par kādu diezgan pārtikušu zemnieku ģimeni. Gan zemi tie bija piepirkuši klāt, gan mašīnas iegādājās un, kā šķiet, saimniekoja tīri labi, bet vecākais dēls tomēr ņēma un aizgāja no mājām. Bija kārtīgs, strādīgs puisis. Vecāki lauzīja galvu — kāpēc viņš pēkšņi aizgāja? Lauku ļaudis augstā cieņā tur savu pienākumu, sargā savu labo vārdu. Tādēļ laikam gan jābūt kādam sevišķam iemes­lam, ja mantinieks aiziet no mājas.

— Jā, protams. Pienākums paliek pienākums.

— Nu un kāds no tuviniekiem it kā esot puisi uzmek­lējis un mēģinājis noskaidrot, kādēļ viņš tā darījis. Izrā­dās, ka viņa bēgšanai par ieganstu nav bijusi ne sieviete, ne mīlestības dēkas, ne parādi — vispār nekāda īpaša iemesla. Kā tad lai to saprot? … Tam, ko atbildējis puisis, trūkst jēgas. Un viņš jau arī pats īsti nespējis izskaidrot savu rīcību, sacījis tikai, ka nevarējis vairāk ciest…

— Ir gan pasaulē vējagrābšļi…

— Bet, ja labi padomā, šo puisi var saprast. Nu kas ir zemnieks? Ja viņš strādā vaiga sviedros un tiek pie lielāka zemes gabala, līdz ar to uzkrauj sev jaunus pūli­ņus… Tā viņa smagajam darbam nav ne gala, ne malas, un vienīgais, kas viņam atlec no tā — vēl smagāks darbs… Tiesa gan, darbs nes zemniekam augļus — viņš iegūst rīsa un kartupeļu ražu. Ko viņš vēl grib? Zemnieka darbu nekādi nevar salīdzināt ar mūsu noņemšanos pa smiltīm. Tas jau ir tikpat kā celt akmens dambi pekles upē — velni tik un tā izmētās akmeņus.

— Bet kā beidzās šis notikums peklē?

— Nekā… Un tādēļ, ka nekādi nebeidzas, tas jau arī ir sods par grēkiem!

— Bet kas vēlāk notika ar šo puisi, kuram vajadzēja kļūt par mantinieku?

— Viņš pie laika bija visu apsvēris un, jādomā, pirms atstāja māju, jau bija iekārtojies darbā.

— Nu un?

— Nu un sāka strādāt.

— Bet kas bija tālāk?

— Tālāk? Algas dienā droši vien saņēma naudu, bet svētdienās uzvilka tīru kreklu un gāja uz kino.

— Bet pēc tam?

— Grūti pateikt, kamēr neesi paprasījis pašam puisim.

— Kad bija sakrājis naudu, droši vien nopirka radio…

…Nu tā, beidzot augšā! Kaut gan tas ir tikai pus­ceļš… Nē, viņš ir kļūdījies… Šeit jau ir līdzenums… Jā, bet kur tad palikušas ugunis? … Viņš bez īstas pār­liecības gāja uz priekšu … Likās, ka tā ir milzīgas kāpas kore… Kāpēc tad no šejienes nav redzamas ugunis? Pa­zibot domai, ka piemeklējusi nelaime, viņam sagrīļojās kā­jas. Nevīžoja uzmanīties — un te nu ir maksa par to. Nošļūca pa stāvo nogāzi lejā, nezinādams, uz kuru pusi jāiet. Izrādījās, ka paleja ir lielāka, nekā bija domājis. Tā bija ne vien dziļa, bet arī plata. Turklāt smilšu viļņu pakāpieni lejā drūzmējās juceklīgās rindās un neļāva izvēlēties pareizo virzienu. Un tomēr nevar tikt gudrs, kāpēc nav redzamas ugunis… Ja arī noklīdis no ceļa, tad ne vairāk kā puskilometru uz vienu vai otru pusi. Viņu visu laiku vilka pa kreisi — iespējams tāpēc, ka viņš bai­dījās no ciema. Nojauta teica: lai tiktu tuvāk ugunīm, jāmet pie malas piesardzība un jāiet pa labi… Drīz izklī­dīs migla, paspīdēs zvaigznes… Šā vai tā, lai pārlūkotu apkārtni, visprātīgāk uzrāpties kādā kāpā, kas paceļas pāri citām …

Tomēr nav saprotams… Nepavisam nav saprotams, kāpēc sieviete tā pieķērusies tai pekles upei.. • Runāt par dzimtenes mīlestību, par pienākumu ir jēga tikai tad, ja cilvēks kaut ko zaudē, noliegdams to, atteikdamies no tā. Bet ko var zaudēt šī sieviete?

(Radio un spogulis … Radio un spogulis …)

Uztvērēju viņš, protams, atsūtīs… Bet vai rezultāti nebūs gluži pretēji gaidītajiem: vai viņa nav zaudējusi vairāk nekā iegūs? Tā, piemēram, cauri ir vannošanās ceremonija, kura viņai tā patika. Pat uz veļas mazgāša­nas rēķina aizvien ietaupīja ūdeni, lai es varētu noskalo­ties. Šļāca silteno ūdeni man kājstarpi un salīkusi skaļi smējās, it kā mazgātu viņu. Tagad jau nu nebūs par ko smieties.

Nē, prom ilūzijas… Starp mani un tevi jau kopš paša sākuma nav bijis nekāda līguma. Bet, ja nav līguma, tad nav iespējams to lauzt. Turklāt nevar teikt, ka tas mani pašu nekādi nav skāris. Kaut vai lētā, it kā no pēdējā draņķa dzītā, reizi nedēļā piegādātā degvīna smaka… tavas nepakļāvīgās, no cietiem muskuļiem savītās cis­kas … kauns, kad es ar siekalās samērcētu pirkstu izka­šāju smiltis, kas atgādināja sakusušu gumiju… Un tavs kautrīgais smaids, kas visu to vērta vēl piedauzīgāku… Un daudz kas cits. Ja to visu saskaitītu, sanāktu diezgan daudz. Tici vai netici, bet fakts paliek fakts. Vīrietim vairāk nekā sievietei ir noslieksme piešķirt nozīmi sīku­miem.

Bet, ja atceras to, ko man nodarījis ciems, tad šos zau­dējumus nevar ne aprēķināt. Salīdzinājumā ar to manas attieksmes ar sievieti — tīrais sīkums.

Bet tie agri vai vēlu dabūs savu tiesu. Viņš, jāteic gan, vēl īsti nezina, kādu triecienu tiem dot, lai tas būtu jo sāpīgāks… Varbūt aizdedzināt ciemu vai saindēt akās ūdeni, vai arī ierīkot vairākas lamatas un pa vienam vien samest smilšu bedrēs visus, kas vainīgi viņa likstās, — tik vienkārši viņš sākumā iekvēlināja iztēli un sevi iedves­moja. Bet tagad, kad viņam radusies izdevība savus nodo­mus īstenot, viņš vairs nevar nodoties šiem bērnišķīgajiem sapņiem. Pie tam — ko gan spēj izdarīt viens cilvēks? Nav citas izejas kā aicināt talkā likumu. Tiesa, šajā gadī­jumā var draudēt briesmas, ka likums nespēs izprast, cik daudz cietsirdības slēpjas viņam nodarītajā pārestībā. Labi, nezaudēdams laiku, paziņošu par visu to kaut vai šejienes policijai.

Jā, beidzot būtu vēl viens …

Pag! Kas tā par skaņu? … Visapkārt klusums … Var­būt tikai izlikās? Tomēr — kur gan palikušas ciema ugu­nis? Pat ja tās paslēpušās aiz augstajām kāpām, tik un tā šausmīgi. Var iedomāties, kas noticis: manai stūrei ir paradums griezt pa kreisi, un es esmu aizgājis pārāk tālu uz zemesraga pusi, bet ciemu pašlaik aizsedz kāda augsta klints… Nav ko vilcināties! Tas ir izlemts. Mēģināšu iet pa labi.

… Nu un, beidzot, negribētos, lai tu aizmirstu vēl vienu. Atceries, tu tā arī neatbildēji uz manu jautājumu. Tad divas dienas bez apstājas lija. Lietus laikā noslīdeņi kjūst bīstami; toties gandrīz nemaz neputina smiltis. Pir­majā dienā mēs padarījām mazliet vairāk nekā parasti, toties otrā varējām atpūsties. Izmantodams sengaidīto at­elpu, es nolēmu par katru cenu visu noskaidrot. Tiepīgi, it ka raudams nost miesai kreveles, es nolēmu tikt pie pa­tiesības, lai maksātu ko maksādams, uzzināt, kādēļ tu esi nokļuvusi šajā bedrē- Es pats biju pārsteigts par savu neatlaidību. Sākumā tu līksmi ļāvi savu kailo augumu lie­tus šaltīm, bet galu galā, spiesta atbildēt, sāki raudāt. Un sacīji, ka nevari pamest bedri tādēļ, ka šeit gāja bojā vīrs un bērns, kurus līdz ar vistu kūti apracis taifūns. Ja jau tā, tevi varēja saprast. Tas ir ticams iemesls, un skaidrs, kādēļ tu līdz šim biji izvairījusies par to runāt. Man gribējās tev ticēt. Un es nolēmu jau nākamajā dienā nozagt mazliet no sava miega un meklēt mirušos.

Divas dienas raku tevis norādītajā vietā. Taču ne vien neatradu mirstīgās atliekas, bet arī ne zīmes no sagrautās vistu kūts. Tad tu norādīji citu vietu. Bet arī tur es nekā neuzgāju. Tu mani vedi uz citu un atkal citu vietu. Piecās dažādās vietās deviņu dienu laikā turpinājās veltīgie mek­lējumi. Un tad jau atkal, valdīdama asaras, tu sāki tais­noties. Tu teici, ka māja laikam būs stāvējusi citur, ka nemitīgais smilšu spiediens to sagriezis un pārbīdījis uz citu vietu, bet iespējams, arī pati bedre pavirzījusies sā­nis. Varbūt vistu kūts un aizgājēju mirstīgās atliekas guļ zem biezās smilšu sienas, kas nošķir tavu māju no kaimi­ņiem, bet iespējams, ka pat kaimiņu bedrē. Teorētiski tas tā varēja būt. Taču tavs nelaimīgais, nomāktais izskats liecināja, ka tu neesi tik daudz gribējusi mani krāpt, cik jau no paša sākuma slēpt patiesību. Bojā gājušie bija tikai atruna. Es nespēju vairs dusmoties. Un nolēmu nelauzīt galvu par to, kurš kuram parādā. Man šķiet, arī tev va­jadzēja to saprast…

Kas tad tas!… Vīrietis šausmās nolikās guļus … Viss notika tik strauji, ka nevarēja ne aptvert… Viņa acu priekšā pēkšņi izauga ciems!… Jādomā, viņš bija gājis tieši uz kāpas virsotni, kas iesniedzās ciemā… Un tajā mirklī, kad skatienam pavērās visa panorāma, viņš re­dzēja, ka atrodas pašā ciemā… Nebija vēl lāgā atģidies, kad jau blakus aiz žoga atskanēja suņa rejas. Tam piebal­soja otrs, tad vēl kāds un vēl — īsta ķēdes reakcija. Aklajā tumsā viņam klupa virsū vesels bars atieztiem ilkņiem. Viņš izrāva virvi ar galā iesietajām grieznēm un metas bēgt. Nebija izvēles. Vienīgais, ko viņš varēja darīt — pa visīsāko ceju drāzties cauri ciemam.

Загрузка...