Sieviete smiltīs - читать онлайн бесплатно или скачать fb2

Kobo Abe

Sieviete smiltīs

Romāna «Sieviete smiltīs» (1963) varonis — vidusmēra cilvēks — ir vienkāršs skolotājs. Viņam ir viena kaislība — kukaiņu kolekcionē­šana un viens sapnis — atklāt jaunu sugu. «Ja tas izdosies, entomoloģiskajā atlantā blakus jaunatrastā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu nosaukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem.»

Bet nu šis cilvēks, kas sapņo vismaz ar kaut ko padarīt slavenu savu vārdu, apliecināt sevi kā personību, pazūd.

Izbraucis svētdienā ārpus pilsētas, viņš nokļūst kāda ciemata iedzīvotāju rokās; šo cilvēku vienīgais darbs ir atrakt smiltis, kas draud apbērt viņu mājokļus. Skolotājs nokļūst gūstā dziļā smilšu bedrē un spiests kopā ar kādu vientuļu Sievieti strādāt veltīgu, smagu darbu.

Cilvēks, atrauts no dzīves, nošķirts no pasaules, iemests ieslo­dzījumā, — tā ir viena no visizplatītākajām situācijām jaunās pasau­les literatūrā. Kobo Abes attēlotā bedre galu galā ir tas pats, kas franču rakstnieka Kamī mēra apsēstā pilsēta. Rakstnieki pievēr­sušies un pievēršas šādam robežstāvoklim — starp dzīvību un nebūtību, pētīdami personības psihofizisko stāvokli. Vieni — lai pie­rādītu cilvēku dzīves un visu pasaulīgo lietu veltīgumu. Citi atkal pašā neiespējamībā izrauties no lamatām meklē sākotni cilvēka vī­rišķīgajam stoicismam nemitīgo briesmu priekšā.

izdevniecība «Liesma»Rīga 1970

No krievu valodas tulkojušas Irma Bērzkalne un Laima Rūmniece Mākslinieks Arvīds Jēgers

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ceļš pie citiem - ceļš pie sevis

Kobo Abes romānus var lasīt dažādi — kā stāstus un kā līdzības.

Kaut arī romāni piesātināti ar simboliku un ārkārtīgi izsmalci­nātiem filozofiskiem prātojumiem, lasītāju valdonīgi, neļaujot ne mir­kli pārdomām, vada stāstījums ar skaidru, dinamisku, gluži vai de­tektīvromānam līdzīgu asu sižetu. Stāstījums par skolotāju, kurš gadījuma dēļ nokļūst kādā nelielā piekrastes ciemā un milzu bedrē spiests bez apstājas cīnīties ar smiltīm, lai tās viņu neapraktu, un par viņa veltīgajiem mēģinājumiem izkļūt brīvībā. Vai arī stāstījums par ķīmiķi, kuram šķidrās gāzes sprādzienā sakropļota seja un kurš drudžaini meklē līdzekli, kā iegūt garīgo līdzsvaru un to parasto kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, ko tik traģiski pārrāvis šis nelai­mes gadījums.

Bet šis priekšmetiskais, emocionāli piesātinātais un aizraujošais stāstījums katrā pagrieziena momentā, katrā varoņa pārdzīvojumu krīzes punktā pēkšņi aizsedzas ar daudzām nozīmes kārtām un pār­vēršas plašā alegorijā, līdzībā par personības tiesībām uz neatkārto­jamu individualitāti un tās pienākumu pret citiem, par cilvēka brī­vību un nebrīvību.

Tieši šajā grafiskajā, gluži kā tušas zīmējuma uzskatāmībā, aiz kuras rodas vesela pasaule sabiedrisku, morālu, psiholoģisku un me- tafizisku problēmu, arī slēpjas japāņu rakstnieka neparastā savda­bība. Šī pasaule ir sarežģīta, un autors to apzinīgi padarījis sarež­ģītāku, daudzējādā ziņā tā ir sveša krievu literatūras tradīcijām, to­mēr tā ir pasaule, kurā dzīvo un mokās kapitālistiskās sabiedrības lielum lielā inteliģences daļa, tāpēc Kobo Abes grāmatas noteikti pelna padomju lasītāju uzmanību.

Kobo Abes līdzības ir tikpat paradoksālas, cik viņa vēstījumi vienkārši. Darbības gaitā autors rūpīgi apsver bezgala daudz atrisi­nājumu, — reizēm tas apmulsina, kaitina, izraisa iekšēju protestu, tāpat kā apmulsina un kaitina nepievilcīgais, naturālistiskais priekš- metiskums, kad var sajust pat smilšu čirkstoņu zobos. Līdzības uni- versālumu līdzsvaro pilnīga ticamība detaļās. Dziļi pārdomāti ir se­cinājumi, pie kuriem rakstnieks mūs pamazām noved, pilnīgi nobrie­dis ir viņa saprātīgais un prasīgais humānisms bez ilūzijām un paš­apmāna. Droši vien viņš varētu atkārtot Brehta vārdus: «Lai būtu labs, man jābūt cietsirdīgam.»

Romāna «Sieviete smiltīs» (1963) varonis — vidusmēra cilvēks — ir vienkāršs skolotājs. Viņam ir viena kaislība — kukaiņu kolekcionē­šana un viens sapnis — atklāt jaunu sugu. «Ja tas izdosies, entomoloģiskajā atlantā blakus jaunatrastā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu nosaukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem.»

Bet nu šis cilvēks, kas sapņo vismaz ar kaut ko padarīt slavenu savu vārdu, apliecināt sevi kā personību, pazūd.

Izbraucis svētdienā ārpus pilsētas, viņš nokļūst kāda ciemata iedzīvotāju rokās; šo cilvēku vienīgais darbs ir atrakt smiltis, kas draud apbērt viņu mājokļus. Skolotājs nokļūst gūstā dziļā smilšu bedrē un spiests kopā ar kādu vientuļu Sievieti strādāt veltīgu, smagu darbu.

Cilvēks, atrauts no dzīves, nošķirts no pasaules, iemests ieslo­dzījumā, — tā ir viena no visizplatītākajām situācijām jaunās pasau­les literatūrā. Kobo Abes attēlotā bedre galu galā ir tas pats, kas franču rakstnieka Kamī mēra apsēstā pilsēta. Rakstnieki pievēr­sušies un pievēršas šādam robežstāvoklim — starp dzīvību un nebūtību, pētīdami personības psihofizisko stāvokli. Vieni — lai pie­rādītu cilvēku dzīves un visu pasaulīgo lietu veltīgumu. Citi atkal pašā neiespējamībā izrauties no lamatām meklē sākotni cilvēka vī­rišķīgajam stoicismam nemitīgo briesmu priekšā.

Daudzu Rietumu mākslinieku radītais «savrupais» pasaules mo­delis metaforiski attēlo kapitālistiskās ražošanas stihisko spēku ap­spiestā cilvēka izjūtas, viņa atsvešinātību. Nenovēršami, ka šādos gadījumos ārkārtīgi asi, reizēm slimīgi rodas jautājums par perso­nības īstumu, tiek pārspīlētas tās vienreizīguma, pašvērtības pazīmes. «Elle — tie ir citi,» savā laikā sacījis Sartrs. Šķiet, ka pilnīgā sa­skaņā ar šo tēzi Kobo Abe tēlo aklas nejaušības kopā savesto Niki Dzimpeja un Sievietes mocošo savstarpējo attiecību ainas. Viņi abi uzstājas gan upura, gan bendes lomā. Viņus it kā apdraud pirmā grēka lāsts, kāds mūžsens vainīgums par pašu viņu eksistences faktu. Tomēr japāņu rakstnieks negrib pilnīgi piekrist franču kolēģa uzska­tiem — citādi nav iespējami savstarpēji sakari. «Bez Sartra «cita» ir «cits» — tuvākais vārda kristietiskajā nozīmē, kaut gan kristietība, ab­solutizēdama «cita» ideju, arī nonāk pie kaut kā maldīga.»[3] Kobo Abe, kā liecina romāns, meklē saprātīgu, reālistisku atrisinājumu pret­runām starp personību un tās vidi.

Izmisuma lēkmes un tukšumam teiktās deklarācijas par likumu un personības tiesībām Niki Dzimpejam mijas ar bēgšanas mēģinājumiem. Bet, jo rafinētāki un saprātīgāki ir šie mēģinājumi, jo negaidīti pierastāka kļūst gan bedre, gan ar lāpstu veicamais mehāniskais darbs, kas palīdz samierināties ar laika skrējienu, gan pastāvīgais no­gurums; un viņš jau izjūt patiku, kad viņam no augšas nolaiž ciga­retes un nelādzīgu degvīnu. Un bez tam — Sieviete, kaut arī sveša, toties gluži blakus, atliek tikai pastiept roku …

Apslāpēdams sevī patīkamās domiņas par brīvības «slogu», tās šķietamību, viņš tomēr pēdējo reizi mēģina izrauties no lamatām. Viņš drudžaini bēg projām no bedres, un tikpat drudžaini viņa do­mas skrien atpakaļ pie Sievietes, pie viņu kopīgās briesmīgās eksis­tēšanas brīžiem. Bedre it kā negrib viņu laist vaļā. Maldīdamies starp kāpām, glābdamies no vajāšanas, viņš nokļūst smilšu slīkšņā, viņa kājas stieg aizvien dziļāk un dziļāk, smiltis jau sniedzas līdz viduk­lim, un tad šeit no pašiem viņa būtnes dziļumiem izlaužas dzīvnie­cisks kliedziens — palīdziet! «Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi!»

Fiziskajai kapitulācijai neizbēgami seko morālā kapitulācija. Iezīmējas visbriesmīgākā traģēdija — pielāgošanās traģēdija. Dzīvība pirkta par dārgu cenu — par atteikšanos no visa, no kā veidojas per­sonība. Bet izrādās, ka Niki Dzimpejam nav nekā cita, ar ko maksāt kā vien pārmērīga iedomība un savs «es». Viņš bija domājis, ka spēj veikt kaut ko lielāku nekā bez apstājas rakt smiltis. Bet, atskatīda­mies atpakaļ uz savu pilsētas dzīvi, viņš neatrod it nekā vērtīga, kam būtu jēga un kas paceltos pāri gausajam dienu ritumam. Ku­kaiņu kolekcionēšana, ieilguši mīlestības sakari, kas nedod prieka, pelēcīgs, drūms darbs, ko saindē skaudības bacilis. Būtībā dzīve šeit, nebrīvībā, neatšķiras no dzīves sabiedrībā, kur «brīvais» cilvēks «pērk akcijas, apdrošina dzīvību, ir divkosīgs pret arodbiedrību un priekš­niecību. Viņš aizspiež ausis, lai nedzirdētu izmisīgos palīgā saucie­nus, kas atskan no notekgrāvjiem un atkritumu bedrēm… Lai ne­uzmāktos pārdomas, viņš uzgriež televizoru, cik vien skaļi var…»

Jau pirms nokļūšanas bedrē Niki Dzimpeju bija, burtiski, apsē­dusi ideja par smiltīm — par neauglīgām, plūstošām smiltīm, kas iespiežas visās spraugās, — par cietu, ar hidrodinamiskām īpašībām apveltītu ķermeņu kopumu. Šo ideju viņš liek savas pasaules uzskata sistēmas pamatā. Neskaitāmie plūstošie smilšu graudiņi, kam dia­metrs ir viena astotdaļa milimetra, izaug līdz augstākās realitātes apjomiem — «pati kustība ir smiltis». Smiltis apbedījušas senās civi­lizācijas, un «nekas nevar stāties pretī šim bezveida graujošajam spēkam». Nakts murgos viņam rādās tādas kā mucveida mājas — kuģi, kas veļas pāri plūstošajām smiltīm un glābj no nepieciešamības cīnīties ar tām.

Pārmaiņas bedrē nokļuvušā ceļotāja apziņā nobrieda pamazām, gandrīz pret viņa gribu. Protams, Niki Dzimpejam zināmi tādi jē­dzieni kā taisnīgums vai pienākums pret citiem. Bet, «ja ikreiz gri­bēs glābt tuvāko, kas mirst badā, nekad citam neatliks laika». It īpaši viņam derdzas, ka viņu varmācīgi spiež strādāt. Varbūt viņš arī pats būtu pieteicies palīdzēt. Šķiet, ka notikumu dzelžainā loģika saārda pašapmāna viengabalaino sistēmu, iesaista viņu darbībā. Inteliģen- tisko koncentrētību uz sevi, domu par to, ka viņš ir nevainīgs upu­ris, nomainīja izpratne, ka tieši ciema iedzīvotāji ir pamesti un at­stāti, ka viņiem cietsirdība ir uzspiesta, to radījuši dzīves apstākļi, nepieciešamība aizsargāties no smilšu tirānijas. Joprojām paliekot bedres dibenā, viņā jau mostas tādas jūtas, it kā viņš būtu uzkāpis augstā tornī, no kurienes vieglāk pārskatāms ilgi gaidītais mērķis — brīvība. Un līdzeklis tās sasniegšanai — bēgšana — izrādās nederīgs. Pirmo reizi pēc pusgada tiek nolaistas virvju kāpnes. Bet bēgt — tātad padoties? «Smiltīs kopā ar ūdeni viņš it kā atklāja jaunu cil­vēku.»

Kobo Abe romānā saka: pienākums — tā ir cilvēka pase. Viņa varonis vizējis pasi pie dzīves atstumtajiem. Atteicies no sava «es», viņš pievienojas cilvēcei, jēdzienam «mēs». Romāna galvenā vērtība, acīm redzot, ir tā, ka Kobo Abe, izsekojis vairākiem moko­šiem cilvēka psiholoģiskiem stāvokļiem, noved lasītāju pie nepārpro­tama secinājuma, ka individuālistiskā pozīcija brīvības izpratnē ir ne­pamatota.

Rietumu kritika, kas tiecas pārmērīgi pārspīlēt romāna metafi- zisko pusi, bedres tēlu interpretē asociāli, kā pasauli, kurā neprātīgi rosās primitīvas būtnes, kas moka cita citu. «Muļķīga nejaušība iedzi­nusi nelaimīgos šausmīgās lamatās, pilnīgi nav nekādu ētisku vai so­ciālu motīvu vai kādas kaprīzas gribas, kas viņus būtu nolēmusi tu­rēt mūža ieslodzījumā, — tas viss pasvītro notikušā absurdumu, cē­lonības un mērķa trūkumu, rada vēl lielāku bezcerīguma sajūtu nekā Kafkas «Process»,» rakstīja Parīzes «Mond» recenzents Marsels Bri- ons.[5] Ar visu savu māksliniecisko sistēmu japāņu romāns saceļas pret šādu patvaļīgu interpretāciju. Kafkas antivaroņiem dzīve ir Nāves pa­sludinātā sprieduma izpildīšana iepriekš, neizmeklējot lietu, un ape­lācija augstākās instancēs patiešām ir absurda.

Kobo Abem dzīve ir cīņa — sīva, smaga, tā prasa pašuzupurēša­nos, dažreiz tā pat šķiet bezcerīga, it īpaši, ja domā par visu mir­stīgo kopējo likteni. Bet cilvēks tāpēc arī var saukties par cilvēku, nevis par kukaini, ka, apzinādamies bargo nepieciešamību, nenolaiž rokas, nepakļaujas mierinošajai filozofijai par būtības bezjēdzīgumu.

Romāna «Sieviete smiltīs» pamatā liktā situācija ir nosacīta un eksotiska. Romāna «Svešā seja» (1963) materiāls vairāk tuvināts vēs­turei. Notikumi, kas satricinājuši japāņu nāciju pēdējo gadu desmitu laikā, met draudīgu ēnu uz šo daiļdarbu. Militārisma neierobežotā vara 30. gados, sakāve otrajā pasaules karā, kad galīgi tika iznīcinā­tas varonīgo, dieva svētīto samuraju mūžsenās tradīcijas, astoņpa­dsmit grāmatas ar sešdesmit diviem tūkstošiem Hirosimas un Naga- saki atombombardēšanas upuru vārdiem, «svešo seju» — it īpaši amerikāņu masveida ieplūšana japāņu salās, viņu iejaukšanās ekono­mikā, politikā, kultūrā, šķiru pretišķības — tas viss skaidri sama­nāms sarežģītajā, pretrunīgajā romāna mākslinieciskajā izveidē. Uz­manīgs lasītājs ievēros meitenes tēlu ar caurspīdīgo un skumjo pro­filu un sakropļoto sejas pusi, — acīm redzot, apstarojuma upuri, tā­pat arī daudzos atgādinājumus par karu un varmācību pasaulē, «al­katību, nesaudzīgu dzīvības izšķiešanu» mūsdienu pilsētās. Traģiskā pagātne un šķietami laimīgā tagadne caurstrāvo visu daiļdarbu un atstāj savas pēdas varoņa izskatā. Sakarā ar romāna ekranizāciju Zoržs Saduls rakstīja: «Šim sakropļotajam cilvēkam jāsimbolizē kara izpostītās Japānas seja un Hirosima, kurai laupītas tās īpatnības, tā­pat arī ņudzošie pilsētas pūļi.»

Pēc kara attīstītākajās kapitālistiskajās valstīs izvērsās plašas debates par personības lomas nostiprināšanu sabiedrībā. Jēdzienam identitļ), tas ir, cilvēka identitātei savam uzdevumam, personības īs­tumam, cilvēka individualitātei, ir veltīti zinātniski pētījumi un māk­slas darbi. Buržuāziskie sociologi un psihologi prāto par personības neizbēgamo atsvešināšanos «industriālajā sabiedrībā», par «es» krīzi. Literāti raksta romānus par cilvēka vientulību un individualitātes zu­dumu. Tikpat kā izbeigusies portretu glezniecība: klasiskās harmoni­jas vietā nākusi tendence sadalīt cilvēka ārieni sastāvdaļās, atklāt se­jas konstrukciju. Amerikāņa Džozefa Levi kollāža, kur cilvēks attēlots līdz viduklim ar apaļu ekrānu sejas vietā un uzrakstu «Tas esmu es!», uzskatāmi ilustrē mūsdienu buržuāziskā cilvēka depersonalizāciju.