Daiļā Margareta

XI nodaļa SASTAPSANĀS UZ JūRAS

Spānieši vēl kādu brīdi ieturēja to pašu virzienu, bet tad, no­pratuši sava ienaidnieka pārdrošo nodomu un redzēdami, ka «Mar­garetas» priekšgals nule nule ietrieksies karavelas nestiprajos sānos, spēji pagriezās par dažiem grādiem, tā ka galu galā «Mar­gareta» neuzdrāzās tai virsū, bet sāniski saskrējās ar to, sašķaidī­dama apšuvuma plankas un noraudama prāvu daļu falšborta. Da­

žas sekundes abi kuģi atradās cieši blakus, un, iekams viļņi tos atšķīra, angļi izsvieda abordāžas kāšus. Viens no tiem stipri ieķē­rās «San Antonio» bortā, saāķēdams kopā abu kuģu priekšgalus, tā ka «Margaretas» bugsprits izslējās pāri «San Antonio» augsta­jam klājam.

— Uz priekšu! — Pīters iekliedzās. — Sekojiet man! — Pietrū­cies kājās, viņš pieskrēja pie bugsprita un sāka rāpties pa to.

Tas bija baismīgs skats. Vienu mirkli satrakotā jūra pacēla Pīteru augstu gaisā, nākamajā viņš gāzās atkal lejup un masīvais bugsprita koks krakšķēdams triecās pret «San Antonio» klāju ar tādu sparu, ka viņš gandrīz aizlidoja no tā kā akmens no lingas. Tomēr viņš noturējās un, piesaukdams laimi, satvēra pārtrūkušo tauvu, kas kūļājās bugsprita galā kā pātagas siksna, un sāka lais­ties pa to lejā. Vējš svaidīja viņu šurpu turpu, kuģa negantā gare­niskā šūpošanās mētāja augšup lejup, «San Antonio» klājs te tuvojās, te atkāpās gluži kā dzīvs. Tas .bija tuvu — tikai nepilnas divpadsmit pēdas zem Pītera, un, palaidis rokas vaļā, viņš nokū­leņoja uz fokmasta platformas, nedabūjis ne skrambiņas. Pielēcis kājās, viņš pieskrēja pie nolauztā masta un, ar kreiso roku apķēries tam, ar labo izrāva savu zobenu.

Nākamajā acumirklī, pats nezinādams, kā tur nokļuvis, Kastels atradās Pīteram blakus. Viņam sekoja vēl divi vīri, bet viens no tiem nenoturējās uz kājām un ievēlās jūrā. Kad viņu aprija viļņi, abordāžas kāša ķēde pārtrūka un «Margareta» atrāvās no karave- las, pamezdama šos trīs vīrus vienus pašus ienaidnieku varā. Ne ar kādiem pūliņiem tai nebija vairs iespējams pieāķēties otrreiz. Taču pagaidām spāniešu tuvumā neredzēja, jo neviens nebija uz­drošinājies stāvēt uz augstās platformas ar norautajām margām, kad «Margaretas» bugsprits sitās pret to kā milža nūja un, kuģim zvalstoties, aizmēza visu savā ceļā.

Tā viņi tur stāvēja, pieķērušies mastam un gaidīdami savu galu, jo tagad «Margareta» bija jau ap simt jardu tālu un viņi zināja, ka stāvoklis bezcerīgs. Nožvīkstēja vesels spiets bultu, kas tika raidītas no citām kuģa daļām, un viena no tām trāpīja kaklā puisim, kas bija sekojis Kastelam. Tas nogāzās uz klāja, mēģināja kaut kur pieķerties, bet drīz vien ievēlās jūrā. Otra bulta caururba Kastelam labo apakšdelmu; viņa zobens izkrita no rokas un aiz­slīdēja projām. Pīters satvēra bultu, pārlauza uz pusēm un izvilka no brūces. Bet Kastela labā roka tagad bija bezspēcīga, un ar kreiso viņš tik vien varēja kā pieturēties pie masta.

— Mēs esam darījuši visu, kas mūsu spēkos, dēls, — Kastels sacīja, — un cietuši neveiksmi. Gan Margareta uzzinās, ka mēs

būtu viņu izglābuši, ja butu varējuši, bet mēs viņu vairs nere­dzēsim.

Pīters, zobus griezdams, izmisīgi lūkojās apkārt un neteica ne vārda. Ko viņam tagad darīt? Atstāt Kastelu, mesties uz vidus- klāju un tur iet bojā vai palikt un mirt šeit? Nē,, viņš nejaus sevi nogalināt kā putnu uz zara, viņš kritīs cīņā.

— Ardievu! — viņš sauca cauri vēja auriem. — Lai dievs dod mieru mūsu dvēselēm! — Tad, nogaidījis brīdi, kad kuģis tik bries­mīgi nešūpojas, pieskrēja pie kāpnēm, kas veda uz vidusklāju, no- streipuļoja lejā un palika stāvam, pieturēdamies pie margām.

Skats, kas pavērās Pīteram, bija diezgan dīvains. Spāniešu vīri bija nostādīti rindā pie falšborta un ziņkāri raudzījās viņā, bet dažus soļus tālāk, atspiedies pret mastu, stāvēja d'Agilars. Viņš pacēla roku, kurā nebija nekāda ieroča, un uzrunāja Pīteru.

— Senjor Broum, — viņš sauca, — nekustieties ne par sprīdi, jo citādi jūs tūlīt būsiet pagalam! Vispirms uzklausiet mani un tad dariet, kā vēlaties. Vai es varu būt drošs no jūsu zobena, kamēr runāju?

Pīters apstiprinoši pamāja, un d'Agilars pienāca tuvāk, jo vētra auroja tā, ka pat šeit, samērā aizsargātā vietā, bija grūti ko sa­dzirdēt.

— Senjor, — d'Agilars sacīja Pīteram, — jūs esat ļoti drošsir­dīgs vīrs un esat izdarījis tādu varoņdarbu, kādu neviens no mums vēl nav redzējis, tādēļ es gribu saudzēt jūsu dzīvību, ja būs iespē­jams. Pie tam es, mīlas varas un greizsirdības dzīts, esmu gauži nodarījis jums pāri un arī tādēļ vēlos jūs saudzēt. Tagad jums uzbrukt nozīmētu jūs noslepkavot, bet, lai kāds esmu, slepkavību es neatzīstu. Vispirms atļaujiet man jūs nomierināt. Jūsu un manas- sirds pavēlniece atrodas uz šā kuģa, bet nebaidieties — viņai nekas ļauns nav noticis un nenotiks, kamēr es būšu dzīvs. Es nevēlos apvainot sievieti, kura, ceru, pati no savas brīvas gribas reiz kļūs par manu sievu un kuru esmu atvedis uz Spāniju, lai, apprecēdama jūs, viņa neatņemtu man šo cerību. Senjor, ticiet man, es nelietošu varu pret sievieti un nenoslepkavošu viņas mīļoto. '

— Bet ko tad jūs darījāt, kad ar nekrietnu krāpšanu nolaupījat viņu? — Pīters nikni jautāja.

— Senjor, es esmu nodarījis pāri viņai un jums visiem un iz­pirkšu šo savu vainu.

— Kādā veidā? Vai jūs atdosiet man Margaretu?

— Nē, to es nevaru, pat ja viņa to vēlētos, par ko gan neesmu pārliecināts. Nē, nekad, kamēr esmu dzīvs.

— Atvediet viņu šurp, un uzklausīsim, vai viņa to vēlas vai ne! — kliedza Pīters, cerēdams, ka Margareta viņu sadzirdēs.

Bet d'Agilars tikai smaidīja un purināja galvu. Tad viņš tur­pināja:

— Arī to es nevaru darīt, jo redzēt jūs viņai būtu sāpīgi. Un tomēr, senjor, es vēlos dzēst lielo parādu, kas man maksājams jums un arī jums, senjor, — viņš paklanījās pret Kastelu, kurš, Pīteram neredzot, bija nonācis lejā pa kāpnēm un tagad stāvēja viņam aiz muguras, ar sašutumu un saltu nicinājumu vērdamies d'Agilarā. — Jūs esat nodarījuši mums lielus zaudējumus, vajā­dami mūs pāri jūrām un ar savām bultām nogalinādami mūsu cilvēkus, un tagad jūs mēģinājāt abordēt mūsu kuģi, lai kaujā krustotu zobenus, taču dievs izjauca šo nodomu. Pēc taisnības jūsu dzīvības vairs nepieder jums, un neviens mūs nenosodītu, ja mēs jūs nogalinātu. Taču es saudzēšu jūs abus. Ja būs iespējams, es nogādāšu jūs atpakaļ uz «Margaretas»-, ja tas neizdosies, jūs krastā tiksiet atbrīvoti un varēsiet iet, kurp vēlaties. Tā es dzēsīšu savu parādu, un mana sirdsapziņa būs tīra.

— Vai jūs mani mērījāt ar savu mērauklu? — rūgti iesmieda­mies, vaicāja Pīters. — Es dzīvs atstāšu šo kuģi vienīgi tad, -ja mana saderinātā līgava, mistris Margareta, pavadīs mani.

— Tādā gadījumā, senjor Broum, es baidos, ka jūs atstāsiet to miris, tāpat kā varbūt visi mēs, ja drīzumā nesasniegsim zemi, jo kuģis strauji piepildās ar ūdeni. Taču, pazīdams jūsu cieto rak­sturu, es biju sagatavojies uz šādu atbildi, un man ir cits priekš­likums, ko jūs droši vien pieņemsiet. Senjor, mūsu zobeni ir gan­drīz vienā garumā, varbūt mērosim spēkus ar tiem? Es esmu spāņu grands, marķīzs Morelja, jums nebūs apkaunojoši cīnīties ar mani.

— Neesmu par to pārliecināts, — Pīters atteica, — jo es esmu kaut kas vairāk — godīgs anglis, kas nekad nav zadzis sievietes. Taču es allaž būšu priecīgs cīnīties ar jums uz jūras vai uz saus­zemes, lai kur un kad mēs sastaptos, kamēr viens no mums vai abi kritīs. Bet kāda būs balva uzvarētājam, un kā es varu zināt, vai kāds no tiem, — viņš norādīja uz komandu, kas vērīgi klausī­jās, — nenodurs mani no muguras?

— Senjor, es jums teicu, ka neatzīstu slepkavību, un tā būtu viszemiskākā slepkavība. Kas attiecas uz balvu — tā būs Mar­gareta. Zvēru visas savas komandas vārdā pie mūsu pestītāja asi­nīm: ja jūs nogalināsiet mani, tad kopā ar Margaretu un viņas tēvu varēsiet neapdraudēti doties projām. Un jūs abi zvēriet: ja es no­galināšu jūs, Margareta paliks man un pret mani netiks celta ne­kāda apsūdzība, ne prasība. Viņas kalponei es došu brīvību, šīs sievietes sabiedrība jau tā ir diezgan mani apgrūtinājusi.

— Nē, — iejaucās Kastels, pirmoreiz paceldams balsi, — es prasu sev tiesības cīnīties ar jums, kad mana roka būs sadzijusi.

— Es noraidu šo prasību, — augstprātīgi atbildēja d'Agilars. — Es nevaru pacelt zobenu pret vecu vīru, kas ir manas nākamās sievas tēvs, turklāt tirgotājs un ebrejs. Nē, nesakiet man vairāk nekā, lai šie ļaudis nedzird jūsu ļaunos vārdus. Es būšu augst­sirdīgs un neprasīšu no jums zvērestu. Vērsiet savu ienaidu pret mani, master Kastei, un tad es savukārt vērsīšos pret jums. Senjor Broum, sāk jau krēslot, un ūdens kuģī kāpj. Vai jūs esat gatavs?

Pīters pamāja ar galvu, un viņi izgāja viens otram pretī.

— Vēl vienu vārdu, — d'Agilars sacīja, nolaizdams savu zobenu lejup. — Mani draugi, jūs dzirdējāt mūsu norunu. Vai jūs zvērat, ka to ievērosiet un, ja es kristu, bruņniecības goda un Spānijas slavas vārdā atbrīvosiet abus šos vīrus un abas lēdijas un nogā­dāsiet uz viņu kuģa vai krastā?

«San Antonio» kapteinis un viņa palīgi atbildēja, ka zvērot to visas komandas vārdā.

— Jūs dzirdējāt, senjor Broum. Noteikumi ir šādi: mēs cīnīsi­mies līdz nāvei, bet, ja mūs piemeklēs nelaime un mēs tiksim ievai­noti, tā ka nevarēsim cīņu pabeigt, tad nevienam no mums dzīvība netiks atņemta. Mūs kops, kamēr mēs atveseļosimies vai nomirsim, ja tāda būs dieva griba.

— Jūs gribat teikt, ka mums jāmirst tikai vienam no otra zobena un, ja vienam gadītos ciest ne no pretinieka rokas, pretinieks viņu nenogalinās?

— Jā, senjor, jo šādos apstākļos tas viegli var notikt, — d'Agi­lars norādīja uz milzīgajiem viļņiem, kas bangoja pāri viņiem, draudēdami aprīt dziļi iegrimušo karavelu. — Mēs neizmantosim viens otra nelaimi, jo gribam izšķirt šo strīdu tikai ar saviem zobeniem.

— Lai notiek! — Pīters sacīja. — Masters Kastels ir liecinieks mūsu norunai.

D'Agilars pamāja ar galvu, noskūpstīja sava zobena rokturi, ap­stiprinādams vienošanos, pieklājīgi palocījās un nostājās aizsar­dzības pozīcijā.

Kādu mirkli Pīters un spānietis stāvēja nekustīgi aci pret aci. Viņi bija viens otra cienīgi pretinieki. Kalsnais Pīters ar savām garajām rokām un niknumā saviebto seju izskatījās briesmīgs saul­rieta sārtajā gaismā, kas izlauzās gar melna mākoņa malu. Slai­dais spānietis bija sasprindzis uzmanībā, taču neizrādīja ne ma­zāko satraukumu, it kā šī te būtu cīkstīšanās prieka pēc, nevis spīva sāncenšu divkauja, no kuras iznākuma atkarīgs sievietes lik­tenis. D'Agilara galvu sedza ķivere un krūtis aizsargāja melna tērauda bruņuplāksne ar zelta inkrustāciju, bet Pīters bija ģērbies tikai savā vēršādas kamzolī un tērauda sloksnēm apšūtā cepurē, taču viņa taisnais, parocīgais zobens bija smagāks un varbūt kādu puscollu garāks nekā pretiniekam.

Tā viņi tur stāvēja, bet Kastels un visi kuģa vīri, izņemot stūr­mani, kas stūrēja karavelu uz līci, pieķērušies pie borta vai grot- masta vantīm un aizmirsuši draudošās briesmas, klusēdami vēroja notiekošo.

Pīters pirmais cirta pretiniekam, tēmēdams tieši rīklē, bet d'Agi­lars veikli atvairījās, tā ka zobena smaile aizslīdēja garām kak­lam, un, pirms Pīters paguva to atvilkt, uzbruka viņam. Spānieša zobens trāpīja pa viņa tērauda cepuri, noslīdēja gar to un skāra kreiso plecu, bet, tā kā cirtiens nebija spēcīgs, nekādu vainu nenoda­rīja. Tūlīt sekoja daudz smagāka atbilde — Pītera zobens triecās pret d'Agilara krūšu bruņām ar tādu sparu, ka viņš atstreipuļoja atpakaļ. Pīters pielēca klāt, domādams, ka cīņa tūlīt būs galā, bet šai brīdī kuģis, kas bija iegājis līča sēkļa bangās, neganti sašūpo­jās un viņi abi aizmeimuroja pie borta. Šūpošanās nemitējās, un Pīters ar d'Agilaru, mežonīgi vicinādami zobenus, steberēja šurpu turpu pa klāju, ar kreiso roku grābstīdamies pēc kāda atbalsta, līdz beidzot, apdauzījušies un galīgi aizelsušies, bet neievainoti, atvir­zījās viens no otra, lai mazliet atpūstos.

— Te ir slikts pamats zem kājām, lai cīnītos, senjor, — izdvesa d'Agilars.

— Nekas, mums noderēs arī tāds! — Pīters nikni atteica un me­tās viņam virsū kā vērsis. Tieši šajā mirklī milzīgs vilnis uzvēlās kuģim, zaļa ūdens masa nogāza viņus no kājām un kā salmus ieskaloja špigatē, bezmaz noslīcinādama. Pīters pirmais pierau­sās augšā, atklepoja sāļo ūdeni un, izslaucījis acis, ieraudzīja, ka d'Agilars vēl arvien guļ zemē līdzās savam zobenam, ar kreiso roku satvēris labās locītavu.

— Kas jūs savainoja? — Pīters jautāja. — Es vai kritiens?

— Kritiens, senjor, — atbildēja d'Agilars. — Šķiet, man ir lauzta plaukstas locītava. Bet kreisā roka man vēl ir vesela. Tūlīt es pie- celšos, un mēs pabeigsim šo cīniņu.

Tiklīdz viņš bija to izteicis, mežonīga vēja brāzma, niknāka nekā visas iepriekšējās, blīvā un spēcīgā pūtienā kā no kalnu aizas uzklupa karavelai, kas bija jau gandrīz sasniegusi ieeju līcī, un sazvēla to uz sāniem. Vienu brīdi šķita, ka «San Antonio» apgāzī- sies un nogrims,- bet tad piepeši tā grotmasts nolūza kā skals un ievēlās jūrā; kļuvis vieglāks, kuģis mazpamazām atslējās taisni. Sķērsrāja nogāzās uz klāja, ar vienu galu sadragādama jumtu ka­jītei, kurā bija ieslēgtas Margareta un Betija, bet tās otrā galā piestiprinātais bloks sāniski trāpīja Pīteram pa galvu, noslīdēja gar tērauda cepuri un triecās pret kaklu un plecu. Viņš nesamaņā noslīga uz klāja un, vēl tvarstīdams pēc sava zobena, palika tur guļam ar izplestām rokām.

No sapostītās kajītes izskrēja Margareta un Betija. Margareta bija ļoti bāla un izbijusies, Betija murmināja lūgšanas, taču, kā par brīnumu, ne viena, ne otra nebija ci'etusi. Turēdamās pie sa­mudžinātajām virvēm, viņas līda uz priekšu, meklēdamas glābiņu kuģa vidusdaļā, jo smagā rāja vēl zvārojās un šūpojās pār viņu galvām, atmetusies uz kajītes drupām un falšborta. Drīz tā ieslī­dēja jūrā. Pie nolūzušā grotmasta pamatnes sievietes apstājās um garajiem matiem plīvojot vētrā, palūkojās apkārt. Tad Margareta ieraudzīja Pīteru, kas ar asinīm noplūdušu seju gulēja uz muguras un, kuģim šūpojoties, zvalstījās šurpu turpu.

Viņa nespēja izteikt ne vārda, tikai ar mēmu pārmetumu norādīja vispirms uz Pīteru, tad uz tuvumā stāvošo d'Agilaru, šai brīdī at­cerēdamās savu dīvaino nojautu toreiz mājās Holbornā. Nu tā bija piepildījusies. Turēdamies pie virves, d'Agilars pienāca Margaretai klāt un noliecās pie viņas auss.

— Lēdij, — spānietis sacīja, — tas nav manas rokas darbs. Viņš abordēja manu kuģi, un mēs cīnījāmies godīgā divkaujā. Tad no­gāzās masts un nosita viņu. Nevainojiet mani viņa nāvē, bet mek­lējiet mierinājumu pie dieva.

To dzirdēdama, Margareta izmisīgi palūkojās apkārt un ierau­dzīja savu tēvu, kas grīļodamies viņai tuvojās. Iekliegdamās viņa pieplaka pie tā krūtīm un zaudēja samaņu.