Daiļā Margareta

XX nodaļa SPĀNIJAS ISABELLA

Nākamās dienas otrā pusē Kastela kompanjons Bernaldess at­kal ieradās Ermandadas cietumā, atvezdams līdz drēbnieku, kādu sievieti un ar drēbēm pilnu lādi. Komandants lika abiem pavado­ņiem pagaidīt, kamēr viņa paša uzraudzībā šīs drēbes pārmeklēs, bet Bernaldesu atļāva tūlīt aizvest pie ieslodzītajiem. Tiklīdz viņi palika vieni, Bernaldess pavēstīja:

— Jūsu marķīzs ir salaulāts.

— Kā jūs to zināt? — Kastels vaicāja.

— No sievietes, vārdā Ineša, kas kopā ar garīdznieku pagājušo nakti ieradās Seviljā un iedeva man paša Moreljas parakstītu do­kumentu par viņa laulībām ar Betiju Dinu. Es to līdz nepaņēmu, jo, ja mani pārmeklētu, tas tiktu atņemts. Bet Inesa pati, pārģērbu­sies par šuvēju, ir atnākusi šurp. Ja viņu te ielaidīs, neizrādiet pārsteigumu. Varbūt viņa varēs donjai Margaretai šo to pastāstīt, ja viņām atļaus, tērpus pielaikojot, palikt divatā. Pēc tam Inesai jānoslēpjas, lai paglābtos no Moreljas atriebības, taču es zināšu, kur viņu sameklēt, ja būs vajadzīgs. Jūs visi rīt stāsieties karalie­nes tiesas priekšā, ari es tur būšu un tad uzrādīšu šo dokumentu.

Tikko Bernaldess bija paguvis to pateikt, ienāca cietuma ko­mandants kopā ar drēbnieku un Inesu. Inesa noliecās reveransā un, slepus uzmetusi Margaretai savu maigo acu skatienu, nolū­kojās viņos ar ziņkāri, it kā nekad nebūtu šos cilvēkus ne redzējusi, ne pazinusi.

Kad drēbes bija izkravātas, Margareta lūdza komandantu atļaut viņām abām iziet blakus istabā, lai tās pielaikotu, jo iepriekš viņai mērs neesot noņemts.

Komandants atbildēja, ka, tā kā gan šuvēja, gan drēbes jau pārmeklētas, viņam iebildumu neesot. Margareta kopā ar Inešu, kas stiepa veselu klēpi drānu, devās uz otru istabu.

Viņas nevarēja būt drošas, ka pa kādu slepenu lodziņu netiek novērotas, tādēļ tūlīt ķērās pie uzlaikošanas, un Ineša, turēdama mutē alojes ērkšķus, ko tajos laikos šuvējas lietoja spraudadatiņu vietā, izstāstīja Margaretai visu, kas noticis līdz tam brīdim, kad viņa aizbēgusi no Granadas. Kad Inesa aprakstīja, kā viltus līgava pacēlusi plīvuru un noskūpstījusi līgavaini, Margaretai izbrīnā aizrāvās elpa.

— Ak, kā viņa to spēja! — Margareta nočukstēja. — Es uz vie­tas būtu noģībusi.

— Viņai ir liela dūša, šai Betijai… lūdzu, pagriezieties pret gaismu, senjora … es pati nebūtu notēlojusi labāk… šķiet, krei­sais plecs ir mazliet uzrauts … Viņš, apreibušais muļķis, neko ne­nojauta, kaut tobrīd vēl nebija iedzēris manu vīnu, un pēc tam jau nu vairs neapjēdza ne tik… Senjora saka, ka tērps padusēs par ciešu? Nu, varbūt mazliet, bet šī drāna stiepjas. Man tikai gribē­tos zināt, kas notika pēc tam. Jūsu māsīca ir tas vērsis, uz kuru es lieku savu naudu, un es ticu, ka viņa uzvarēs. Tā ir sieviete ar dzelzs nerviem. Bijuši man tādi, es jau sen būtu kļuvusi par mar­ķīzi Morelju vai arī dabūjusi sev citu marķīzu … Svārki sēž lie­liski. Senjoras augums šai tērpā izskatās daiļāks nekā jebkad. Nu, gan jau, gan mēs uzzināsim visu, nav velti ko raizēties.. Starp citu, Bernaldess man samaksāja, turklāt prāvu summu, tā ka jums nevajag man pateikties. Es to darīju tikai naudas dēļ… un aiz naida. Tagad es paslēpšos, jo negribu, ka man apgriež sprandu, bet Bernaldess zinās, kur mani atrast, ja būšu vajadzīga. Garīdznieks? Ah, viņš nav bīstams. Mēs piespiedām viņu parakstīt kvīti par naudas saņemšanu. Turklāt man liekas, ka viņš jau ir dabūjis kāroto inkvizīcijas sekretāra vietu un tūlīt ķēries pie savu pienā­kumu pildīšanas, jo inkvizitoriem darba atliku likām, spīdzinot ebrejus un ķecerus, laupot viņu mantu, un abas šīs nodarbības viņam būs īsti pa prātam. Visu ceļu līdz Seviljai es jāju kopā ar viņu, un šis glumais neģēlis mēģināja ap mani lakstoties, bet es viņam pienācīgi sadevu, — Ineša pasmaidīja, it kā atcerēdamās ko patīkamu. — Taču gluži sanīsties es negribēju, jo — kas zina? — viņš var vēl būt noderīgs. Klau, komandants mani sauc. Vienu mirkli, ekselence, vienu mirklīti vēl! Jā, senjora, daži sīki labojumi, un šis tērps jums būs kā uzliets! Jau šovakar jūs to saņemsiet atpakaļ pilnīgā kārtībā, un pēc šā parauga ēs piegrie­zīšu pārējos, ko esat pasūtījusi. Ak, pateicos jums, senjora, jūs esat pārāk laipna pret nabaga meiteni! — Tad Inesa nočukstēja: — Lai svētā dievmāte jūs pasargā un turpmāk dod Pīteram lielāku de­dzību mīlestībā! — un, apkrāvusies ar drānām, klanīdamās izgāja pa durvīm, kuras komandants jau bija atvēris.

Ap pulksten deviņiem nākamajā rītā ieradās viens no cietumsar­giem un paziņoja, ka Margaretai un viņas tēvam jādodas uz tiesu. Margareta bažīgi jautāja, vai turp vedīs arī senjoru Broumu, bet cietumsargs -atbildēja, ka viņam par to nekas neesot zināms, jo senjors Broums atrodoties bīstamu noziedznieku kamerā, kuru viņš neapkalpojot.

Tā nu, apģērbušies savās jaunajās drēbēs, kas bija vissmalkā­kās, kādas vien varēja dabūt, un šūdinātas pēc pēdējās Seviljas modes, Margareta un Kastels sekoja cietumsargam un tika izvesti pagalmā. Sev par lielu prieku, Margareta tur ieraudzīja Pīteru, kas sargu pavadībā viņus gaidīja, arī ģērbies kristiešu drēbēs, ko viņi bija lūguši tam sagādāt uz Kastela rēķina. Margareta pie­skrēja Pīteram klāt — neviens viņu neaizkavēja — un, aizmirsusi kautrību, ļāva sevi apskaut visu acu priekšā. Uz Margaretas jau­tājumu, kā Pīteram klājies, kopš viņi izšķirti, tas drūmi atbildēja:

— Ne visai labi, jo es nezināju, vai mēs jebkad vairs tiksimies. Turklāt mans cietums ir pazemē, kur caur restēm iespraucas tikai nedaudz gaismas, un tajā ir žurkas, kas neļāva man gulēt, tā ka es gandrīz visu nakti pavadīju nomodā, domājot par tevi. Bet uz kurieni mūs tagad vedīs?

— Karalienes tiesas priekšā, man šķiet. Ņem manu roku un turies cieši man blakus, tikai neskaties manī, acis iepletis. Vai kaut kas nav kārtībā ar manu apģērbu?

— Nē, — Pīters atbildēja, — es tā raugos tāpēc, ka tu tajā iz­skaties tik daiļa. Vai tu nevarēji uzlikt plīvuru? Sajā galmā no­teikti ir vēl arī citi marķīzi.

— Tikai maurietes nēsā plīvurus, Pīter, un tagad mēs atkal esam kristīgie. Paklausies — šķiet, neviens no sargiem nesaprot an­gliski —, es tikos ar Inešu, un viņa ļoti mīļi apvaicājās par tevi. Nesarksti, nesarksti, vīrietim tas neklājas! Vai arī tu viņu redzēji? Ak, nē? Nu, viņa ir aizbēgusi no Granadas, kā bija nodomājusi, un Betija ir salaulāta ar marķīzu.

— šīs laulības nebūs spēkā, — Pīters sacīja, galvu kratīdams, — jo ir notikusi krāpšana, un es baidos, ka Betijai, nabadzītei, būs par to jāsamaksā! Taču viņa mums ļoti palīdzēja, kaut gan, ja runājam par cietumiem, tad Granadā man klājās labāk nekā šajā žurku bedrē.

— Jā, protams, — Margareta nevainīgi atteica, — tur tev bija dārzs, kur pastaigāties, vai ne tā? Nē, neskaisties uz mani! Vai zini, ko Betija izdarījusi? — Un Margareta pastāstīja Pīteram, kā Betija pacēlusi plīvuru un noskūpstījusi Morelju, bet šis pat neno- jautis, ka tiek apmānīts.

— Tas nav nekāds brīnums, — Pīters sacīja, — jo jaunas sie­vietes, ja nokrāsojušās, izskatās gaužām līdzīgas pustumšā telpā …

— Vai dārzā, — Margareta piemetināja.

— Brīnums ir tas, — Pīters turpināja, neievērodams Margaretas dzēlienu, — ka Betija vispār bija ar mieru skūpstīt šo cilvēku. Divkosīgais nelietis! Vai Inesa tev stāstīja, kā Morelja ar viņu apgājies? To iedomājoties vien, mani pārņem niknums.

— Bet, Pīter, tev taču viņš nebija jāskūpsta. Un par pāridarī- jumiem Inesai, kaut gan tu, protams, par tiem zini vairāk nekā es, domāju, viņa ir marķīzam atmaksājusi ar uzviju. Bet paskaties — tur priekšā ir Alkasara. Vai tā nav brīnišķīga pils? Zini, to uz­cēluši mauri.

— Man vienalga, kas to cēluši, — Pīters atteica, — un man tā šķiet tāda pati kā jebkura cita pils, tikai lielāka. Es zinu vienīgi to, ka mani tur tiesās par tā rupjā tēviņa galvas pāršķelšanu … un ka varbūt mēs abi redzamies pēdējo reizi, jo droši vien mani no­sūtīs uz galerām, ja ne vēl ļaunāk.

— Ak, nerunā tā! Man tāda doma ne prātā nav nākusi. Tas nav iespējams! — Margareta iesaucās, un viņas tumšās acis pieriesās asarām.

— Pagaidi, kad ieradīsies šis tavs marķīzs un apsūdzēs mūs, tad redzēsi, kas ir un kas nav iespējams, — Pīters pārliecināti sacīja. — Taču mēs esam izturējuši ne vienu vien vētru, nezaudē­sim arī tagad cerību.

šai brīdī viņi sasniedza Alkasaras pili, uz kuru viņu ceļš no cietuma bija vedis cauri apelsīnu dārziem. Te pie vārtiem sargi viņus izšķīra. Tad cauri pagalmam, kur šurpu turpu tekalēja ļau­dis, viņus ieveda milzīgā zālē ar marmora kolonnām un zeltītiem greznojumiem — tā sauktajā Taisnības zālē. Telpas viņā galā tronī, kas bija novietots uz .grezniem tepiķiem noklāta paaugsti­nājuma, augstmaņu un padomnieku vidū sēdēja krāšņi tērpta dāma pusmūža gados. Viņai bija zilas acis un rudi mati, gaiša, atklāta seja, bet ļoti atturīgas un nosvērtas manieres.

— Karaliene, — sargs nočukstēja, atdodams godu. Kastels un Pīters zemu paklanījās, Margareta noliecās reveransā.

Tikko bija izskatīta kāda lieta, un karaliene Isabella, apsprie­dusies ar saviem padomniekiem, rāmā balsī īsos vārdos pasludi­nāja spriedumu. Runājot viņas maigās, zilās acis apstājās pie Mar­garetas un, it kā tās daiļuma savaldzinātas, bridi uzkavējās, tad pārslīdēja Pītera garajam stāvam un turpat līdzās stāvošajam Kastelam. Ieraugot melnīgsnējo, ebrejam līdzīgo vīru, karaliene mazliet sarauca uzacis.

Iepriekšējā lieta bija pabeigta, un piecēlās nākamie prasītāji, bet karaliene, noraidoši pamājusi ar roku un vēl arvien lūkodamās uz Margaretu, noliecās, kaut ko pajautāja vienam no tiesas sekretā­riem un deva tam kādu rīkojumu. Sekretārs piecēlās un uzaicināja «Džonu Kastelu, Margaretu Kastelu un Pīteru Broumu no Angli­jas» stāties tiesas priekšā, lai atbildētu par Luisa Basa, Svētās Ermandadas kareivja, nogalināšanu.

Viņi tūlīt tika izvesti priekšā un visi trīs nostājās rindā iepretim paaugstinājumam. Sekretārs sāka lasīt apsūdzību.

— Pagaidiet, mans draugs! — karaliene viņu pārtrauca. — Sie apsūdzētie ir mūsu labā brāļa Anglijas Henrija pavalstnieki un varbūt nesaprot mūsu valodu, kaut gan viens no viņiem, man šķiet, — Isabella uzmeta ašu skatienu Kastelam, — nav dzimis Anglijā vai vismaz pēc izcelšanās nav anglis. Pajautājiet, vai viņiem ir vajadzīgs tulks.

Jautājums tika uzdots, un viņi visi atbildēja, ka prot spāņu valodu, tikai Pīters vēl piebilda, ka runā spāniski diezgan vāji.

— Acīmredzot jūs esat tas bruņinieks, kas tiek apsūdzēts šā nozieguma izdarīšanā, — Isabella sacīja, lūkodamās Pīterā.

— Jūsu majestāte, es neesmu bruņinieks, esmu tikai vienkāršs eskvairs, Pīters Broums no Dedemas, Anglijā. Mans tēvs, sers Pīters Broums, gan bija bruņinieks, bet viņš krita kaujā manā acu priekšā, kad mēs cīnījāmies par Ričardu pie Bosvortas. Tur es da­būju šo ievainojumu, — Pīters norādīja uz rētu savā sejā, — taču bruņinieku kārtā iecelts netiku.

Isabella mazliet pasmaidīja un jautāja:

— Un kā jūs nokļuvāt Spānijā, senjor Pīter Broum?

— Jūsu majestāte, — atbildēja Pīters, kam Margareta šad un tad nāca talkā, kad viņš nezināja kādu spāņu vārdu, — šī lēdija man līdzās ir tirgotāja Džona Kastela meita un mana saderi­nātā …

— Tad jūs esat iekarojis ļoti daiļas jaunavas mīlestību, sen­jor, — karaliene viņu pārtrauca. — Bet turpiniet!

— Viņu un viņas māsīcu, senjoru Dīnu. Londonā nolaupīja kāds cilvēks, kurš, cik saprotu, ir karaļa Ferdinanda brāļadēls un bija sūtnis Anglijas galmā. Tur viņš saucās par senjoru d'Agilaru, bet šeit, Spānijā, ir marķīzs Morelja.

— Nolaupīja! Marķīzs Morelja! — iesaucās karaliene.

— Jā, jūsu majestāte, viņš tās aizvilināja uz savu kuģi un nolaupīja. Mēs ar senjoru Kastelu sekojām viņām, abordējām marķīza kuģi un mēģinājām sievietes atbrīvot, bet kuģis pie Mot­rilas nogrima. Marķīzs viņas aizveda uz Granadu, un arī mēs devāmies uz turieni, kaut gan es, kuģim bojā ejot, tiku smagi ievainots. Tur, marķīza pilī, mēs daudzas nedēļas bijām gūstekņi, bet galu galā izbēgām. Mēs gribējām nokļūt līdz Seviljai un lūgt jūsu majestāšu aizstāvību. Lai izbēgtu, mēs bijām pārģērbušies par mauriem, un ceļā mums uzbruka bars vīru, kurus mēs noturē­jām par laupītājiem, jo bijām brīdināti no šādiem ļaundariem. Viens no tiem rupji uzmācās donjai Margaretai, es viņam bliezu ar zobenu un nelaimīgā kārtā viņu nogalināju. Par šo netīšo slepka­vību es tagad stāvu jūsu priekšā. Jūsu majestāte, es nezināju, ka viņš ir Svētās Ermandadas kareivis, un lūdzu piedot manu pār­kāpumu, kas izdarīts aiz nezināšanas, bailēs un dusmās. Mēs lab­prāt samaksāsim kompensāciju par šo nelaimīgo nāves gadījumu.

Zālē kāds iesaucās:

— Labi teikts, angli!

Tad karaliene sacīja:

— Ja tas viss ir patiesība, tad es domāju, ka mēs nedrīkstam jūs pārāk bargi tiesāt, senjor Broum. Bet kā lai mēs zinām, vai jūs runājat patiesību? Jūs, piemēram, teicāt, ka augstdzimušais marķīzs Morelja nolaupījis divas dāmas, bet man šķiet neticami, ka viņš būtu spējīgs tā rīkoties. Kur tad ir tā otrā dāma?

— Es domāju, — Pīters atbildēja, — viņa tagad ir marķīza Mo­reljas sieva.

— Sieva?! Kas to var apliecināt? Marķīzs nav mums darījis zi­nāmu savu nodomu precēties, kā tas ir pieņemts.

Tad priekšā izgāja Bernaldess, nosauca savu vārdu un nodar­bošanos, pateica, ka viņš ir angļu tirgotāja Džona Kastela kom­panjons, un, izvilcis Moreljas, Betijas un garīdznieka Enrikes pa­rakstīto laulību apliecību, pasniedza to karalienei, piebilzdams, ka saņēmis šā dokumenta divus eksemplārus ar sūtni no Granadas un vienu nodevis Seviljas arhibīskapam.

Karaliene, ielūkojusies dokumentā, pasniedza to saviem padom­niekiem. Viņi ļoti vērīgi to izpētīja, un viens no viņiem sacīja, ka dokuments izskatoties neparasts pēc formas un varot būt viltots.

Karaliene bridi padomāja un tad teica:

— Tā tas ir, un mēs varam noskaidrot patiesību tikai vienā ceļā. Mēs pavēlam ataicināt šurp mūsu brālēnu, augstdzimušo marķīzu Morelju, senjoru Dīnu, kas it kā esot viņa sieva, un Motrilas ga­rīdznieku Enriki, kurš viņus salaulājis. Kad viņi visi būs ieradušies, mans vīrs karalis un es izskatīsim šo lietu, bet, lai tad varētu spriest taisnu tiesu, līdz tam mēs nevēlamies nekā vairāk par to dzirdēt.

Nu priekšā iznāca cietuma komandants un jautāja, ko lai dara ar apcietinātajiem angļiem, kamēr ieradīsies liecinieki no Grana­das. Karaliene atbildēja, ka tiem jāpaliek viņa uzraudzībā, un vē­lēja ar ieslodzītajiem apieties labi. Pīters lūdza, vai viņu nevarētu pārvietot uz ērtāku kameru, kur būtu mazāk žurku un vairāk gais­mas. Karaliene pasmaidīja un to apsolīja, taču piebilda, ka Pīteram joprojām jābūt atšķirtam no viņa līgavas, kura var dzīvot kopā ar savu tēvu. Tad, ievērojusi sarūgtinājuma izteiksmi Margaretas un Pītera sejā, Isabella piemetināja:

— Taču es atļauju viņiem tikties ik dienas cietuma dārzā.

Margareta noliecās reveransā un pateicās karalienei. Tā ļoti žēl­sirdīgi sacīja:

— Nāciet šurp, senjora, un pasēdiet brītiņu pie manisl — Isabella norādīja uz zemu soliņu līdzās tronim. — Kad būšu tikusi galā ar tiesas lietām, vēlos ar jums mazliet parunāties.

Margareta uzkāpa uz paaugstinājuma un apsēdās uz grezni iz­šūtā soliņa pie viņas majestātes kreisās rokas. Kā brīnumdaiļa parādība viņa tur pacēlās pāri pūlim, tik karaliska savā skaistumā un cēlumā. Bet Kastelu un Pīteru aizveda atpakaļ uz cietumu, kaut gan, redzot visapkārt tik daudz galantu augstmaņu, Pīteram nepa­visam negribējās aiziet.

Pēc kāda brīža, kad tiesāšana bija galā, karaliene atlaida visus galminiekus, vēlēdama palikt tikai dažiem virsniekiem, kas stāvēja attālāk no troņa, un pievērsās Margaretai:

— Tagad, daiļā jaunava, izstāstiet man visu kā sieviete sievie­tei un nebaidieties, ka jūsu atklātība tiks izmantota, kad spriedīs tiesu par jūsu līgavaini. Pret jums pašu, vismaz pagaidām, ne­kādas apsūdzības nav. Vispirms pasakiet man, vai jūs patiesi esat saderināta ar šo garo džentlmeni un vai patiesi viņam pieder jūsu sirds?

— Jā, tā ir, jūsu majestāte, — atbildēja Margareta, — un mēs viens otra dēļ esam daudz cietuši. — Tad iespējami īsos vārdos Margareta pastāstīja, ko viņi pārdzīvojuši, un karaliene nopietni klausījās.

— Ļoti dīvains stāsts, un, ja tā ir patiesība, tad marķīzs Morelja patiešām rīkojies apkaunojoši, — viņa sacīja, kad Margareta bija beigusi. — Bet kā gan varēja notikt tā, ka Morelja, kas gribēja piespiest jūs kļūt par viņa sievu, tagad ir salaulājies ar jūsu mā­sīcu? Jus kaut ko no manis slēpjat, — karaliene cieši paraudzījās Margaretā.

— Jūsu majestāte, — Margareta atbildēja, — man bija kauns stāstīt pārējo, taču es uzticēšos jums un to darīšu, lūgdama jūsu karalisko piedošanu, ja jūs atzīsiet, ka mēs, atrazdamies bezizejas stāvoklī, esam rīkojušies slikti. Mana māsīca Betija Dīna atmak­sāja Moreljam ar viltu pret viltu. Viņš iekaroja Betijas sirdi un solījās viņu apprecēt, un Betija, riskēdama ar savu dzīvību, nostā­jās pie altāra manā vietā, tā dodama mums iespēju aizbēgt.

— Drosmīga rīcība, kaut arī ne visai godīga, — sacīja kara­liene. — Es tikai šaubos, vai šādas laulības būs spēkā. Bet par to lai spriež baznīca, tā nav mana darīšana. Protams, ir grūti dus­moties uz jums. Kā jūs teicāt: ko Morelja jums solīja, kad Londonā lūdza jūsu roku?

— Jūsu majestāte, viņš solīja pacelt mani augstā godā, varbūt pat… — Margareta saminstinājās, — tajā tronī, kur sēžat jūs.

Isabella sarauca pieri, tad pasmējās un, noskatīdama Margaretu no galvas līdz kājām, sacīja:

— Jums tas lieliski piederētos, tik tiešām varbūt labāk nekā man. Bet ko viņš vēl teica?

— Jūsu majestāte, viņš sacīja, ka ne visi mīlot karali, viņa tē­voci, bet viņam, marķīzam, esot daudz draugu, kas atceroties, ka karaļa tēvs, Moreljas vectēvs, noindējis viņa tēvu. Un vēl: ka viņa māte esot mauru princese un viņš varot izmantot mauru palīdzību vai arī kādā citā ceļā sasniegt savu mērķi.

— Tā, tā, — karaliene noteica. — Kaut arī Morelja ir krietns baznīcas dēls un mans vīrs viņu ļoti mīl, man viņš nekad nav paticis, un es pateicos jums par brīdinājumu. Taču man neklājas runāt ar jums par tādām augstām lietām, kaut gan šķiet, ka vie­nam otram šai ziņā ir citādi uzskati. Daiļā Margareta, vai jūs nevēlaties man kaut ko lūgt?

— Jā, jūsu majestāte. Es lūdzu jūs būt žēlsirdīgai pret manu mīļoto līgavaini, kad viņš stāsies jūsu tiesas priekšā. Viņam it strauja daba un smaga roka, un tādi cilvēki kā viņš, kam bruņnie- ciskums ir asinīs, nespēj mierīgi noskatīties, ka rupji vīrieši ap­vaino viņu dāmas un rauj tām nost drēbes. Un vēl es lūdzu aiz­sargāt mani pret Morelju, lai viņam netiktu atļauts ne man pie­

skarties, ne pat runāt ar mani; jo, lai cik augstdzimis un dižma­nīgs viņš ir, es viņu ienīstu kā indīgu čūsku.

— Es teicu, ka gribu noskaidrot patiesību un lemt taisnu tiesu, daiļā Anglijas Margaret, — karaliene smaidīdama sacīja, — taču domāju, ka tas, ko jūs lūdzat, neliks noslīdēt apsējam no taisnī­bas dievietes acīm. Ejiet un esiet mierīga! Ja jūs esat teikusi man patiesību, par ko es nešaubos, un ja lēmēja būs Spānijas Isabella, senjorām Broumam sods nebūs bargs un marķīzs Morelja-,' šis spāņu prinča un kaut kādas neticīgo princeses ārlaulības dēls, — šos vārdus karaliene izrunāja ar lielu rūgtumu, — pat ar savu ēnu jūs neapgrūtinās. Taču es brīdinu jūs, ka karalis, mans vīrs, gluži dabiski, mīl šo cilvēku un nelabprāt vērsīsies pret viņu. Sakiet man, jūsu līgavainis taču ir drošsirdīgs vīrs, vai ne?

— Ļoti drošsirdīgs, — Margareta smaidīdama atbildēja.

— Un viņš varētu, jājot zirgā, rīkoties ar šķēpu, ja šis strīds būtu jāizšķir cīņā?

— Jā, jūsu majestāte, un cilāt zobenu arī, tikpat labi kā citi bruņinieki, kaut gan tikai nesen ir atspirdzis no slimības. Ne viens vien par to pārliecinājās Bosvortas kaujā.

— Labi. Bet tagad atvadīsimies, — karaliene pasniedza Marga­retai roku skūpstam. Tad, pasaukusi divus virsniekus, lika tiem pa­vadīt Margaretu uz cietumu un tur pateikt, ka jaunajai dāmai ir atļauts sūtīt vēstis un rakstīt karalienei, kad vien viņa vēlas.

Tās pašas dienas vakarā Morelja ieauļoja Seviljā. Viņš būtu tur ieradies jau daudz ātrāk, bet, tā kā mauri, kas bija pavadījuši Pīteru, Margaretu un Kastelu līdz ceļu krustojumam, stāstīja, ka redzējuši viņus aizjājam Malagas virzienā, tad vispirms devās uz šo pilsētu. Tur bēgļus neatradis, viņš griezās atpakaļ un sadzina viņu pēdas līdz Seviljai. Te viņš drīz vien uzžināja visu, kas noti­cis, arī to, ka pirms desmit stundām uz Granadu nosūtīti jātnieki ar pavēli marķīzam Moreljam ierasties Seviljā kopā ar Betiju, ko viņš apprecējis.

Nākamajā rītā Morelja lūdza audienci pie karalienes, bet tika noraidīts, un karalis, viņa tēvocis, bija aizceļojis. Tad Morelja mēģināja dabūt atļauju apmeklēt Margaretu cietumā, taču ne aug­stais stāvoklis, ne vara, ne arī nauda neatslēdza viņa priekšā tā durvis. Tāda esot karalienes pavēle, viņam paskaidroja, un viņš saprata, ka turpmāk jārēķinās ar Isabellu kā ar ienaidnieku. Tad Moreljā pamodās atriebības tieksme, un viņš sāka meklēt Inešu un Motrilas garīdznieku Enriki, taču izrādījās, ka Inesa bija nozudusi bez pēdām, bet svētais tēvs atradās drošībā aiz inkvizīcijas sienām. Ārpus tām viņš nerādījās, un nepiederīgais, lai cik augstu stāvokli tas ieņemtu, iekļūt inkvizīcijā un tikt klāt tās amatperso­nai nevarēja. Pārskaities un sarūgtināts, Morelja apspriedās ar advokātiem un draugiem, jo saprata, ka pret viņu tiks celta apsū­dzība un jābūt gatavam aizstāvēties. Vēl joprojām viņš cerēja, ka varbūt tomēr izdosies atdabūt Margaretu. Moreljas rokās bija viena laba kārts, ko viņš tagad nolēma izspēlēt. Viņš zināja, ka Kastels ir ebrejs, kas ilgus gadus izlicies par kristīgo, un pret tā­diem Seviljā žēlastības nebija. Varbūt, izmantojot bailes par tēva likteni, viņš spēs ietekmēt Margaretu, kuru iegūt tagad kāroja kar- stāk nekā jebkad.

Katrā ziņā Morelja bija gatavs to izmēģināt un laist darbā jeb­kurus, pat viszemiskākos līdzekļus, lai tikai nepieļautu, ka Marga­reta apprecas ar viņa sāncensi Pīteru Broumu. Bija vēl arī cerība, ka šo Pīteru par Ermandadas kareivja nogalināšanu ieslodzīs cie­tumā vai pat sodīs ar nāvi.

Tā nu Morelja nopietni gatavojās lielajai cīņai un gaidīja Beti­jas ierašanos Seviljā, jo aizkavēt to nespēja.