Daiļā Margareta

I nodaļa KĀ PĪTERS SASTAPA SPĀNIETI

Bija pavasara pēcpusdiena Anglijas karaļa Henrija VII [1] valdī­šanas sestajā gadā. Londonā notika lielas svinības, jo tajā dienā viņa majestāte atklāja no jauna sasaukto parlamentu un paziņoja saviem uzticamajiem pavalstniekiem, ka viņš nolēmis iebrukt Fran-

cijā un pats vadīs angļu karaspēku. Tauta šo vēsti uzņēma ar ska­ļām gavilēm. Tiesa, pašā parlamentā gan vispārējais entuziasms mazliet apsīka, kad karalis lika saprast, ka karagājienam būs va­jadzīgi prāvi līdzekļi, bet ļaužu pūlim ārpusē, kur maz bija tādu, no kuriem varētu pieprasīt naudu, šis jautājums raizes nesagādāja. Un, kad viņu žēlīgais valdnieks savas spožās augstmaņu un kara­vīru svītas pavadībā izjāja laukumā, viņi svieda gaisā cepures un sajūsmā auroja līdz aizsmakumam.

Pats karalis — vēl gados jauns, bet pēc izskata noguris vīrs ar smalku, šauru seju — uzņēma šīs ovācijas ar mazliet ironisku smaidu, bet, atcerējies, cik laimīgam, tās dzirdot, jābūt valdnie­kam, kas vēl arvien nevar justies īsteni drošs savā tronī, pateica dažus laipnus vārdus, tad ataicināja pie sevis divus trīs tautas pārstāvjus, pasniedza tiem savu karalisko roku un atļāva dažiem bērniem pieskarties viņa tērpam, lai tādējādi tie tiktu izdziedināti no ļaunā gara. Vēl brīdi uzkavējies, lai saņemtu nabaga ļaužu lūgumus, ko nodeva izlasīšanai vienam no svītas virsniekiem, kara­lis cauri atkal uzgavilējošam pūlim devās uz svinīgo mielastu, kas bija sagatavots Vestminsteras pilī.

Netālu no karaļa grezni ģērbtu augstmaņu un ierēdņu pavadībā jāja Anglijas galmā akreditētais Spānijas valdnieku Ferdinanda un Isabellas sūtnis de Ajala. Viņa vieta procesijā skaidri liecināja, cik lielu Anglijas labvēlību bauda Spānija. Un citādi arī nemaz neva­rēja būt, jo jau pirms kādiem četriem gadiem divpadsmit mēnešu vecais princis Arturs, karaļa vecākais dēls, bija oficiāli saderināts ar infanti Katerinu, Ferdinanda un Isabellas [2] gadu un deviņus mēnešus veco meitu. Tajos laikos valdīja uzskats, ka prinču un princešu simpātijas jau agri jānovirza tādā gultnē, ko viņu kara­liskie vecāki un zemju valdnieki atzinuši sev par visizdevīgāko.

Pie sūtņa kreisās rokas uz skaista, melna zirga jāja slaida auguma senjors dārgā, bet vienkāršā melna samta tērpā un tāda paša materiāla cepurē, pie kuras bija piestiprināta viena vienīga pērle. Viņš bija apmēram trīsdesmit pieci gadi vecs un ļoti izska­tīgs, ar tumšām, caururbjošām acīm un vīrišķīgi skarbiem, asiem sejas pantiem. Mēdz teikt, ka katrā cilvēkā varot saskatīt kaut vai visai tālu un šķietamu līdzību ar kādu zvēru, putnu vai citu dzīv­nieku, un šajā gadījumā noteikti nebija grūti to ieraudzīt. Sis vīrs līdzinājās ērglim, kura veidols vai nu nejauši, vai ar nolūku rotāja viņa kalpotāju livrejas un zirga iemauktus. Acu ciešais skatiens, līkais deguns, lepnā un kundziskā izturēšanās, kalsnās, šaurās plaukstas, straujās, veiklās kustības — viss viņā atgādināja šo putnu karali, turklāt viņa devīze zīmīgi vēstīja: ko es meklēju, to- atradīšu, un, ko būšu atradis, to paturēšu. Patlaban viņš vēroja, kā Anglijas karalis sarunājās ar pūļa vadoņiem, ko vitft augstībai bija labpaticies piesaukt klāt, un viņa sejā jautrība mijās ar nici­nājumu.

— Jums šī aina liekas dīvaina, marķīz, — sacīja sūtnis, uzmetis savam pavadonim asu skatienu.

— Seit Anglijā es esmu senjors, ja jūsu ekselencei nav iebil­dumu, — uzrunātais nopietni atbildēja, — senjors d'Agilars. Jūsu pieminētais marķīzs dzīvo Spānijā un ir akreditēts sūtnis pie Gra- nadas [3] mauriem. Senjors d'Agilars, svētās baznīcas pazemīgais kalps, — viņš pārmeta krustu, — ceļo pa pasauli, kārtodams baz­nīcas un viņu majestāšu darīšanas.

— Un dažreiz pats savējās arī, man šķiet, — sūtnis sausi atteica.

— Bet, runājot atklāti, senjor d'Agilar, es nesaprotu, kāpēc jūs, ja jau reiz esat atteicies no politiskas karjeras, nesekojat manam pa­raugam un neuzvelkat melno garīdznieka tērpu uz visiem laikiem. Ko es saku — melno? Ar jūsu veiksmi un sakariem tas jau tagad varētu būt purpursarkanais ar tādas pašas krāsas galvassegu.

Senjors d'Agilars mazliet pasmaidīja un sacīja:

— Jūs teicāt, ka dažkārt es ceļojot pats savās interesēs. Labi, es jums atbildēšu. Taisnība, esmu atteicies no gandrīz visiem pasau­līgiem centieniem. Tie sagādā raizes un ir ļoti bīstami cilvēkiem, kam pārāk augsta izcelšanās, bet nav tai atbilstošu tiesību. No godkāres zīles nereti izaug ozols, kurā tiek pakārti cilvēki.

.— Vai arī bluķis, uz kura var nocirst cilvēkiem galvas. Senjor, apsveicu jūs! Jums piemīt gudrība tvert pēc realitātes un nedzīties pakaļ ēnām. Tādi cilvēki patiešām ir retums.

— Jūs jautājāt, kāpēc es neizmainu savu drānu griezumu, — d'Agilars turpināja, nepievērsdams uzmanības sūtņa piebildei.

— Ekselence, teikšu atklāti, savu personisko interešu dēļ. Man ir vājības, tāpat kā visiem cilvēkiem. Piemēram, bagātība ir tā reali­tāte, par ko jūs runājāt, bet vara ir tikai ēna. Tam, kas ir bagāts, pieder īstā vara. Un vēl — mani var savaldzināt daiļas acis vai arī naids likt pacelt zobenu, bet tādi darbi nesaderas ar melno vai sarkano tērpu.

— Daudz ko tadu ir darījuši šo tērpu valkataji, — sūtnis daudz­nozīmīgi atbildēja.

— Jā, ekselence, par kaunu svētajai baznīcai. Jūs, būdams ga­rīdznieks, to zināt labāk nekā jebkurš cits. Lai pasaule ir ļauna, tam tā jābūt, bet lai baznīca paceļas kā debesis pāri tai, tīra un neaptraipīta, lūgšanu cēlais doms, žēlastības un taisnīgas tiesas miteklis, kur neieiet neviens tāds grēcinieks kā es, — un d'Agilars atkal pārmeta krustu.

Runātāja balsī skanēja tāda nopietnība, ka de Ajala, kas šo to zināja par d'Agilara privāto dzīvi, izbrīnīts pavērās viņā.

«īsts fanātiķis un tādēļ mums noderīgs cilvēks,» de Ajala pie sevis nodomāja, «kaut gan, tāpat kā vairums tādu, zina, kā gūt labumu no abām pasaulēm.» Bet skaļi viņš sacīja: — Nav brī­nums, ka mūsu baznīca priecājas par tādu dēlu un tās ienaidnieki 4reb, kad viņš paceļ zobenu. Bet, senjor, jūs vēl neesat dalījies ar mani savos iespaidos par visu šo ceremoniju un šejienes tautu.

— Tautu es pazīstu labi, ekselence, jo neesmu šeit pirmoreiz un protu angļu valodu. Tieši tādēļ esmu uz laiciņu atstājis Granadu un šodien atrodos te, lai pavērotu un sniegtu ziņojumu… — d'Agilars aprāvās un tad turpināja: — Kas attiecas uz ceremoniju, tad es karaļa vietā gan būtu rīkojies citādi. Iedomājieties tikai, nu­pat parlamentā tie vulgārie komoneri — tā viņus te sauc, vai ne? — gandrīz piedraudēja savam karaliskajam valdniekam, kad viņš pazemīgi lūdza desmito tiesu no zemes ienākumiem kara vajadzī­bām. Jā, un es redzēju, ka viņš, klausoties šais rupjajās balsīs, kļuva bāls un nodrebēja, it kā tās satricinātu viņa troni. Es jums saku, ekselence, pienāks laiks, kad Anglijā valdīs nevis karalis, bet šie komoneri. Paskatieties uz to vīru, ko viņa gaišība saņēmis pie rokas un godina par «seru» un «masteru», kaut gan zina, tāpat kā ■es, ka tas ir ķeceris, maskējies ebrejs, kuram pēc taisnības savus grēkus vajadzētu izpirkt uz sārta. Vakar man tika ziņots, ka šis cilvēks izteicies nicīgi par baznīcu …

— Un baznīca vai tās kalps to, bez šaubām, pierakstīja, lai iz­mantotu, kad pienāks īstais brīdis, — de Ajala viņu pārtrauca. — Bet audience ir beigusies, un viņa augstība aicina mūs doties uz mielastu, kur nebūs ķeceru, par ko pukoties, un, tā kā ir lielais gavēnis, nebūs arī daudz ko ēst. Sāksim kustēties, senjor, mēs aiz­šķērsojam ceļu.

Bija pagājušas trīs stundas, un sārti rietēja saule. Par spīti pa­vasarim, Vestminsteras purvainajā zemienē bija vēsi un gaisā jau­tās sala elpa. Klajumā iepretim banketu zālei, kuras priekšā bija sapulcējušies ieroču nesēji un grūmi ar zirgiem, stāvēja un stai­gāja daudzi Londonas pilsoņi, pēc pabeigtiem dienas darbiem at­nākuši šurp, lai redzētu karali aizjājam garām visā godībā. Sa ļaužu vidū bija kāds vīrietis un dāma skaistas, jaunas sievietes pa­vadībā, un šī trīs cilvēku grupiņa ar savu izskatu piesaistīja zi­nāmu publikas uzmanību.

Vīrietis, ap gadu trīsdesmit vecs, ģērbies vadmalas drānās, kā­das mēdza valkāt tirgotāji, ar dunci pie jostas, augumā pārsniedza sešas pēdas, un arī viņa dāma savā plīvojošajā, kažokādām rotā­tajā apmetnī izskatījās neparasti stalta. So vīrieti, stingri vērtējot,, nevarēja saukt par skaistu, jo piere viņam bija pārāk augsta un vaibsti parupji, pie tam gludi skūto labo vaigu no deniņiem līdz enerģiskajam zodam šķērsoja zobena cirsta gara, sarkana rēta. Taču viņa skarbā seja pauda vīrišķību un godīgumu, pelēkās acis raudzījās tieši un atklāti. Tā nebija tirgotāja seja, viņš vairāk iz­skatījās pēc augstas kārtas cilvēka, kas pieradis pie kara nomet­nēm un kaujām. Viņa stāvs bija labi veidots un vingrs un balss, kad viņš retumis kaut ko pateica, skanēja skaidri un ļoti spēcīgi,, taču neuzbāzīgi un patīkami. Arī pēc runas veida viņš nemaz ne­līdzinājās tirgotājam.

Dāmas augumu gandrīz pilnīgi paslēpa garais apmetnis, bet kapuces ietvertā seja, kad viņa pagriezās un to apspīdēja saulrieta gaisma, pārsteidza ar savu neparasto skaistumu, jo no pašas dzim­šanas līdz savai nāves dienai Margareta Kastela, ko visi dēvēja par daiļo Margaretu, bija apveltīta ar šo dabas balvu tik bagā­tīgi kā reti kāda sieviete. Maigais sejas ovāls bija kā gaišs, viegli ietonēts zieds ar daiļi veidotām, sulīgām lūpām un platu, snieg­baltu pieri. Bet visbrīnišķīgākais, kas šo sievieti padarīja nesalī­dzināmi pārāku par citām tā laika skaistulēm, bija viņas acis — ne zilas vai pelēkas, kā varētu iedomāties pēc gaišās sejas krāsas, bet melnas, lielas, mirdzošas un maigas kā stirnai, ogļu melnu, izliektu skropstu apēnotas. Sīs tumšās, starojošās acis, kas tik ļoti kontrastēja ar ziloņkaula pieri un viegli sārtajiem vaigiem, atstāja dīvainu, gandrīz satriecošu iespaidu. Tās piesaistīja ikviena cilvēka skatienu un neļāva atrauties, it kā viņš piepeši būtu ieraudzījis rozes ziedu starp sniegiem vai mirdzošu rīta zvaigzni pirmsausmas dūmakā. Kaut arī šīs acis bija maigas un biklas, sastaptais cil­vēks, ja tas bija vīrietis zem piecdesmit gadiem, ilgi nespēja tās aizmirstf sevišķi vēl tad, ja viņam laimējās redzēt, cik lieliski tās saderas ar kastaņbrūnajiem, tumši vizošajiem matiem, kas apvija pieri un līganām cirtām krita pāri gleznajiem pleciem līdz slai­dajam viduklim.

Pīters Broums — tā sauca šo vīrieti — mazliet bažīgi paraudzī­jās pūlī, tad pievērsās Margaretai un savā skanīgajā balsī sacīja:

— Te ir rupju ļaužu pūlis, vai jūs domājat, ka jums te vajadzētu uzkavēties? Jūsu tēvs var par to sadusmoties, māsīc.

Te būtu vietā paskaidrot, ka patiesībā Pīters Margaretai bija nevis brālēns, bet gan pavisam attāls radinieks pa viņas mātes līniju-. Tomēr viņi viens otru sauca par brālēnu un māsīcu, jo tāda uzruna ir ļoti ērta un var nozīmēt daudz vai neko.

— Ak, kāpēc gan ne? — atteica Margareta savā samtainajā, paklusajā balsī, kurā ieskanējās kaut kas svešzemniecisks, maigs un glāsains kā dienvidu nakts vēja elpa. — Kopā ar jums, brā­lēn, — viņa uzmeta atzinīgu skatienu Pītera spēcīgajam, kareivī­gajam stāvam, — man nav jābaidās pat no visrupjākajiem cilvē­kiem, un man ļoti gribas redzēt karali tuvumā, tāpat arī Betijai. Vai ne, Betij? — viņa pievērsās savai pavadonei.

Betija Dīna arī bija Margaretas māsīca, bet Pīteram Broumam viņa iznāca vēl tālāka radiniece nekā Margareta. Viņa bija dzi­musi dižciltīgā dzimtā, bet viņas tēvs, uzdzīvotājs un izvirtulis, bija padarījis nelaimīgu viņas māti un, tāpat kā tā, agri nomiris, atstādams Betiju Margaretas mātes aizgādībā. Tā bija pieņēmusi bārenīti savā mājā un uzaudzinājusi. Sī Betija savā veidā izcēlās gan ar izskatu, gan raksturu. Viņa bija skaista, ar lielisku augumu, spēcīga, platām, zilām, spriganām acīm un apaļīgām, sārtām lū­pām, valodā jestra un sparīga. Kaut gan Betijai ļoti patika vīriešu sabiedrība un vēl vairāk to pievērstā uzmanība, jo meiča bija ro­mantiski noskaņota un iedomīga, tomēr divdesmit piecu gadu ve­cumā viņa vēl bija godīga jaunava un prata savus pielūdzējus noturēt pienācīgā attālumā, kā to varēja apliecināt ne viens vien no viņiem. Par spīti necilajam stāvoklim, Betija sirds dziļumos ļoti lepojās ar savu izcelšanos un, godkāres urdīta, karsti vēlējās ar izdevīgām precībām atkal pacelties augstmaņu kārtā, no kuras tēva vieglprātība bija viņu izstūmusi. Nabadzīgai jaunavai, kas kalpoja radinieku namā, tas nebija viegli izdarāms.

Tffču savu māsīcu Margaretu viņa mīlēja un dievināja kā ne­vienu citu šai pasaulē, bet pret Pīteru juta simpātijas un cieņu, varbūt jo lielāku tādēļ, ka nekādi nebija varējusi — lai arī, aiz­skarta patmīlībā, visādi centusies — savaldzināt viņu ar savu skaisto sejiņu un citiem daiļumiem.

Atbildot Margaretai, viņa iesmējās un sacīja:

— Protams. Mēs tur Holbornā visi esam pārāk aizņemti, un iz­devība kaut ko interesantu redzēt gadās tik reti, ka šo es gan ne­gribētu palaist garām. Taču masters Pīters ir ļoti gudrs, un man pieteikts allaž viņam paklausīt. Turklāt drīz kļūs tumšs.

— Labi jau, labi, — Margareta nopūzdamās sacīja un paraustīja plecus. — Tā kā jūs abi esat pret mani, tad varbūt iesim arī. Nā­kamreiz, kad došos pastaigāties, brālēn Pīter, es izvēlēšos sev laipnāku pavadoni.

Margareta apgriezās un sāka aši spraukties cauri ļaužu drūz­mai. Pīters sekoja viņai, bet nepaguva aizturēt, jo jaunā sieviete bija ļoti izveicīga. Redzēdama, ka izlauzt ceļu caur pūli būs grūti,, viņa nogriezās pa labi un iznāca laukumā banketu zāles priekšā, kur savus kungus gaidīja miesassargi un grūmi ar zirgiem. Kādu brīdi Pīters un Betija netika laukā no pūļa, kas saslēdzās aiz viņas, un tā nu Margareta atradās viena pati šo cilvēku vidū. Tie bija Spānijas sūtņa de Ajalas gvardes vīri, slaveni ar savām patvaļī- bām, jo viņi jutās droši, ka viņu kungs tos allaž spēs aizstāvēt. Turklāt šobrīd gandrīz visi viņi bija vairāk vai mazāk piedzē­rušies.

Viens no tiem — garš, sarkanmatains skots, ko šis garīdznieks un diplomāts bija atvedis sev līdz no Skotijas, kur arī bijis par sūtni, — ieraudzījis savā priekšā jaunu un skaistu sievieti, nolēma viņu tuvāk aplūkot un šai nolūkā ķērās pie rupjas kara viltības. Izlikdamies, ka paklupis, viņš, it kā tvarstot pēc atbalsta, sagrāba Margaretas apmetni un spēji atrāva to vaļā, atsegdams viņas daiļo seju un graciozo stāvu.

— Dūjiņa, puiši, kāda dūjiņa! — viņš kliedza aiz dzēruma pie­smakušā balsī. — Tā atlidojusi šurp, lai dāvātu man skūpstu. Un, ar garajām rokām apķēris Margaretu, dzīrās pievilkt sev klāt.

— Pīter! Palīdziet man, Pīter! — kliedza Margareta, nikni cīnī­damās sarkanmatainā skavās.

— Nekliedz, nekliedz, manu skaistulīti — sacīja piedzērušais, skots. — Ja gribi piesaukt svēto, tad Andrejs nemaz nav sliktāks par Pēteri. — Apkārtstāvošie, kas saprata viņa asprātību, sāka smieties, jo šā vīra vārds bija Endrjū.

Nākamajā mirklī atskanēja jauna smieklu šalts, un kauslīgajam Endrjū piepeši likās, ka viņš nokļuvis mežonīga viesuļa varā. Mar­gareta tika izrauta no viņa rokām, bet viņš pats kūleniski aizlidoja projām un smagi nogāzās ar seju pret zemi.

— Tas ir Pīters! — viens no gvardiem spāniski iesaucās.

— Jā gan, — otrs atteica, — tāds svētais aizstāvis ir ko vērts! — Bet trešais palīdzēja zemē notriektajam Endrjū pieslieties kājās.

Skots izskatījās pēc paša nelabā. Viņa cepure bija nokritusi,.

ugunssarkanie mati notraipīti ar dubļiem, deguns sadragāts pret bruģa akmeņiem, un asinis no tā plūda pār seju un krūtīm, bet mazās, piesarkušās ačeles kvēloja kā seskam. Viņa seja aiz sāpēm un niknuma bija kļuvusi pelēcīgi balta. Kaut ko iebrēcies skotiski, viņš izrāva zobenu un metās virsū savam pretiniekam, lai to noga­linātu.

Pīteram nebija zobena, un savu īso dunci viņš nepaguva izraut. Bet viņam rokā atradās resna, ar dzelzi apkalta akmeņozola nūja, un, Margaretai izmisumā lauzot rokas un Betijai spiedzot, viņš ar to uztvēra un atvairīja baismīgo cirtienu. Iekams uzbrucējs paguva -otrreiz atvēzēties, nūja izslējās gaisā un Pīters pielēca viņam klāt. Ar drausmīgu spēku nūja triecās pret skota plecu, salauzdama to un atsviezdama pašu tenteriski atpakaļ.

— Varens belziens, Pīter! Pamatīgi nostrādāts, Pīter! — kliedza skatītāji.

Bet Pīters viņus ne redzēja, ne dzirdēja, jo bija traks aiz dusmām par nekaunīgo Margaretas apvainošanu. Gaisā atkal uzšāvās ar dzelzi apkaltā nūja un, triecoties lejup, šoreiz trāpīja tieši pa Endrjū galvu. Tā nokrakšķēja kā olas čaumala, un neģēlis nogā­zās uz muguras beigts.

Kādu brīdi valdīja klusums, jo joks bija pieņēmis traģisku vir­zienu. Tad viens no spāniešiem, paraudzīdamies uz izstiepušos ķermeni, sacīja:

— Žēlīgais dievs, mūsu Endrjū ir pagalam! Sim tirgotājam ir smaga roka.

Tūlīt pat starp mirušā biedriem atskanēja draudīga murdoņa un -viens no tiem iekliedzās:

— Noduriet viņu!

Saiprazdams, ka viņam uzbruks, Pīters palēca uz priekšu, aizsviedis nūju, paķēra no zemes skota nokritušo zobenu un ar kreiso roku izrāva dunci. Tagad viņš bija labi apbruņots un pavēr­sās pret saviem ienaidniekiem tik nikns un kareivīgs, ka tie sa­stinga uz vietas, kaut gan četri vai pieci zobeni jau bija kaujas gatavībā. Tad Pīters pirmoreiz ierunājās, jo zināja, ka ar tik dau­dziem pretiniekiem viens nespēs cīnīties.

— Angļi! — viņš skaļi sauca, nepagriezdams galvu un nenolaiz- dams acu no gvardiem. — Vai jūs mierīgi noskatīsieties, kā šie spāniešu suņi mani nogalina?

Pēc mirkļa klusuma kāda balss aizmugurē iekliedzās:

— Dievs mans liecinieks, es to nepieļaušu! — Un blakus Pīteram •nostājās muskuļots kentiešu karavīrs ar kreisajai rokai pārmestu apmetni un zobenu labajā rokā.

— Es ari ne! — kāds cits piebalsoja. — Mēs ar PIteru Broumu jau senāk esam kopā cīnījušies.

— Arī es ne! — sauca trešais. — Jo mēs abi esam dzimuši vienā Eseksas simtienā.

Un tā tas turpinājās, kamēr līdzās Pīteram saradās tikpat daudz dūšīgu angļu, cik pretī viņam stāvēja spāniešu un skotu.

— Pietiks, — Pīters sacīja, — mums jācīnās vīram pret vīru. Jūs, draugi, tur aizmugurē pieskatiet sievietes. Nu, slepkavnieki, ja jūs gribat redzēt, kā angļi cilā zobenus, panāciet uz priekšu vai arī, ja esat nobijušies, ļaujiet mums aiziet mierā.

— Jā, nāciet, nāciet, jūs, citzemju gļēvuļi! — kliedza pūlis, kas neieredzēja šos lielīgos un privileģētos gvardus.

Nu spāniešu asinis bija uzvirdušas un pamodies senais tautu naids. Gvardu seržants lauzītā angļu mēlē izkliedza neķītrus ap­vainojumus Margaretai un skubināja savus puišus «apgriezt rīkles šiem Londonas vepriem». Sārtajā saulrieta gaismā sarkani vizēja zobeni, vīri nostājās stingri uz kājām un paliecās uz priekšu, — nā­kamajā brīdī vajadzēja sākties lielam, asiņainam kautiņam.

Taču tas nesākās, jo šajā mirklī kāds slaids senjors, kas bija stāvējis malā un vērojis notiekošo, ienāca starp abām pretinieku rindām un ar roku atbīdīja izslietos zobenus.

— Izbeidziet! — mierīgi sacīja spāniski d'Agilars, jo tas bija viņš. — Muļķi tādi! Vai jūs gribat, lai visus spāniešus Londonā saplosa gabalos? Un šis piedzērušais lops, — viņš ar kāju pie­skārās Endrjū līķim, — pats ir vainīgs savā nāvē. Pie tam viņš nebija spānietis un nav jāatriebj ar asinīm. Paklausiet man! Vai man jums jāsaka, kas es esmu?

— Mēs pazīstam jūs, marķīz, — bijīgi atbildēja seržants.

— Puiši, noglabājiet savus zobenus! Galu galā tā nav mūsu da­rīšana.

Kareivji negribīgi paklausīja, bet šai mirklī notikuma vietā iera­dās pats sūtnis de Ajala, ļoti sadusmots, jo bija dzirdējis par sava kalpotāja nāvi, un skaļi pieprasīja, lai uzrādot cilvēku, kas to no­galinājis.

— Mēs viņu neizdosim spāniešu priesterim! — pūlis kliedza.

— Nāciet un paņemiet viņu, ja vēlaties!

Murdoņa atkal pieņēmās spēkā, un Pīters ar saviem biedriem saspringa cīņas gatavībā.

Šķita, ka sadursme tomēr notiks, lai kā d'Agilars pūlējās to no­vērst, bet tad piepeši troksnis sāka aprimties un iestājās klusums. Pa vidu paceltajiem zobeniem iznāca neliela auguma grezni ģērbies vīrietis un spēji pagriezās pret pūli. Tas bija pats karalis Henrijs.

— Kas uzdrošinās izvilkt zobenus manā pilsētā, pie pašām ma­nas pils durvīm? — viņš saltā balsī vaicāja.

Kāds ducis roku norādīja uz Pīteru.

— Runā! — karalis viņam pavēlēja.

— Margaret, nāciet šurp! — Pīters sauca, un pūlis pastūma meiteni uz priekšu.

— Majestāte, — viņš sacīja, norādīdams uz Endrjū līķi, — šis cilvēks izturējās nekrietni pret šo jaunavu, Džona Kastela meitu. Es, viņas brālēns, notriecu nekauņu zemē. Viņš izrāva zobenu un metās man virsū, un es viņu nositu ar savu nūju. Rau, tur tā guj. Tad spānieši, viņa biedri, gribēja nogalināt mani, un es saucu pa­līgā angļus. Tas ir viss, majestāte.

Karalis noskatīja Pīteru no galvas līdz kājām.

— Pēc drēbēm tirgotājs, — viņš sacīja, — bet pēc izturēšanās karavīrs. Kā tevi sauc?

— Pīters Broums, majestāte.

— Ahā! Viens man zināms sers Pīters Broums krita kaujā pie Bosvortas, bet viņš nekaroja par mani, — karalis pasmaidīja. — Vai tu gadījumā nebiji ar viņu pazīstams?

— Tas bija mans tēvs, majestāte. Es redzēju viņu nokautu … un nogalināju to, kurš viņu nokāva.

— Tam es ticu, — Henrijs sacīja, vērodams Pīteru. — Bet kā tas nāk, ka Pītera Brouma dēls, kam pār seju kaujā gūta rēta, ir ģēr­bies tirgotāja drānās?

— Majestāte, — Pīters mierīgi atbildēja, — mans tēvs pārdeva savas zemes, aizlienēja visu savu bagātību kronim, un es nekad ne­esmu atprasījis šo parādu. Tādēļ man jādzīvo, kā varu.

Karalis pasmējās.

— Tu man patīc, Pīter Broum, kaut gan nav šaubu, ka tu mani ienīsti.

— Nē, majestāte! Kamēr bija dzīvs Ričards, es cīnījos par viņu. Ričarda vairs nav, un, ja būs vajadzīgs, es cīnīšos par Henriju, jo esmu anglis un kalpoju Anglijas karalim.

— Labi teikts. Tu man vēl vari būt noderīgs, un es neturu uz tevi ļaunu prātu. Jā, bet vai tad tu šādā veidā domā cīnīties par mani — traucēdams mieru un kārtību manā pilsētā un sariebdams maniem labiem draugiem spāniešiem?

— Majestāte, jūs zināt, kas te notika.

— Es zinu, ko tu man stāstīji, bet kas var to apliecināt? Vai tu, jaunava, tirgotāja Kastela meita?

— Jā, majestāte. Cilvēks, ko mans brālēns nogalināja, apgājās ar mani nekrietni, kaut gan es nekā ļauna nedarīju, vienīgi gaidīju šeit, lai redzētu jūsu žēlastību. Paraugieties uz manu saplēsto ap­metni.

— Nav nekāds brīnums, ka viņš nogalināja šo vīru tādu acu dēļ kā tavējās. Bet šis liecinieks var būt nepatiess. — Karalis atkal pasmaidīja un piebilda: — Vai neviena cita nav?

Betija pagājās uz priekšu, lai runātu, bet d'Agilars pasteidzās pirmais, noņēma cepuri, paklanījās un angliski sacīja:

— Jūsu žēlastība, liecinieks ir. Es visu redzēju. Sis drošsirdī­gais džentlmenis nav vainīgs. Vainīgi bija mana tautieša de Aja- las kalpotāji, vismaz sākumā, un vēlāk iznāca ķilda.

Tagad sarunā iejaucās sūtnis de Ajala, dusmīgi pieprasīdams gandarījumu par nogalināto gvardu un piedraudēdams, ka, to ne­saņēmis, viņš ziņošot par šo notikumu Spānijas karalim un kara­lienei, lai majestātes zinātu, kā ar viņu ļaudīm apietas Londonā.

To dzirdot, Henrijs sadrūma, jo, lai nu ko, bet aizvainot Ferdi­nandu un Isabellu viņš negribēja.

— Tu esi izdarījis ļaunu darbu, Pīter Broum, — viņš sacīja, —un par to jālemj manam tiesnesim. Līdz tam laikam būs prātīgāk tevi paturēt drošā vietā, — un karalis pagriezās, it kā gribētu dot pavēli Pīteru apcietināt.

— Majestāte, — iesaucās Pīters, — es dzīvoju mastera Kastela mājā Holbornā un nekur nebēgšu!

— Kas par to uzņemsies atbildību? — karalis jautāja. — Un kas var galvot, ka tu pa ceļam atkal neuzrīkosi kautiņu?

— Es uzņemos atbildību, jūsu žēlastība, — mierīgi sacīja d'Agilars, — ja jaunā lēdija atļaus man pavadīt viņu un viņas brālēnu līdz mājām. Un man liekas, — viņš klusu piebilda, — ka kautiņš drīzāk var izcelties tad, ja šim cilvēkam neļaus iet un vedīs viņu uz cietumu.

Henrijs pavērās uz pūli, kas bija sapulcējies apkārt un noraudzī­jās šai ainā, un ļaužu sejās saskatīja kaut ko tādu, kas mudināja viņu piekrist d'Agilaram.

— Lai notiek, marķīz, — viņš sacīja. — Man ir jūsu un Pītera Brouma godavārds, ka viņš ieradīsies, ja tiks izsaukts. Lai mironi novieto abatijā līdz rītam, kad šo lietu izmeklēs. Ekselence, snie­dziet man savu roku! Man ir svarīgāki jautājumi, par ko gribu ar jums parunāt, iekams mēs dodamies pie miera.