Daiļā Margareta

VIII nodala D'AGILARS RUNĀ

— Zaudējumus? — d'Agilars iesaucās. — Vai patiešām es dzirdu bagāto Džonu Kastelu, kura rokās atrodas puse no tirdzniecības ar Spāniju, runājam par zaudējumiem?

— Jā gan, senjor. Ar manu kuģi ir notikusi nelaime, tas tik tikko izglābies no bojā ejas pavasara vētrās. Bet, lūdzu, apsēdieties!

— Vai tiešām tik bēdīgi? — d'Agilars apsēzdamies vaicāja. — Kā gan ļaužu valodām nevar ticēt! Man stāstīja, ka jūsu kuģis laimīgi sasniedzis Anglijas krastus. Taču, protams, tas, kas jums ir zaudējums, tādam kā man varbūt liktos prāvs ieguvums.

Kastels nekā neatbildēja un gaidīja, kas sekos tālāk, juzdams, ka šis viesis nav ieradies tāpēc, lai parunātos par viņa veiksmēm un neveiksmēm tirdzniecībā.

— Senjor Kastei, — d'Agilars sacīja ar nervozu pieskaņu balsī, — es esmu atnācis, lai jums kaut ko lūgtu.

— Ja tas ir aizdevums, senjor, tad baidos, ka patlaban gan nav īstā reize. — Un Kastels pamāja uz skaitļiem aprakstīto papīra lapu.

— Tas nav aizdevums. Tā ir dāvana.

— Viss manā trūcīgajā mājā pieder jums, — Kastels laipni at­bildēja ar austrumniecisku izteicienu.

— Man prieks to dzirdēt, senjor, jo es tīkoju pēc kaut kā, kas atrodas jūsu mājā.

Kastels ar savām ašajām, melnajām acīm jautājoši pavērās spā­nietī.

— Es vēlos precēt jūsu meitu, senjoru Margaretu.

Kastels pārsteigts blenza d'Agilarā; tad pār viņa lūpām izlauzās viens vienīgs vārds:

— Neiespējami.

— Kāpēc neiespējami? — d'Agilars lēnām jautāja, bet tādā tonī,, it kā būtu gaidījis tamlīdzīgu atbildi. — Pēc gadiem mēs esam viens otram piemēroti, šķiet, mantas ziņā arī, un es esmu no augstas kārtas, varbūt augstākas, nekā jūs domājat. Negribu lielīties, taču sievietes neuzskata mani par neglītu. Es būšu labs draugs mājai, no kuras paņemšu sievu, un var pienākt diena, kad tai draugi būs ļoti vajadzīgi. Un beidzot — es netīkoju pēc jūsu meitas viņas pūra dēļ, kaut gan bagātība nekad nav par ļaunu, bet — lūdzami, ticiet x man! — tāpēc, ka mīlu viņu.

— Es esmu dzirdējis, ka senjoram d'Agilaram tur, Granada, esot daudzas mīlamas sievietes.

— Tāpat kā es esmu dzirdējis, ka «Margareta» laimīgi veikusi savu ceļojumu, senjor Kastei. Ļaužu valodām, kā jau teicu, nevar ticēt. Taču es negribu melot. Es neesmu bijis svētais. Bet tagad Margaretas dēļ par tādu kļūšu. Es būšu uzticīgs jūsu meitai, sen­jor. Ko jūs tagad teiksiet?

Kastels tikai papurināja galvu.

— Paklausieties, — d'Agilars turpināja. — Es esmu daudz ievē­rojamāka persona, nekā šķiet. Sieviete, kas apprecēsies ar mani, iegūs augstu stāvokli un titulus.

— Jā, jūs esat marķīzs de Morelja, daudzinātais Vianas prinča Karlosa un augstdzimušas maurietes dēls, tātad viņa majestātes Spānijas karaļa brāļadēls.

D'Agilars pavērās Kastelā, palocījās un sacīja:

— Jūs esat labi informēts — gandrīz tikpat labi kā es. Jums, protams, nepatīk šis mauru asiņu piejaukums. Ja tā nebūtu, man pienāktos atrasties Ferdinanda vietā, jā gan! Arī man tas nepatīk, kaut gan šīs augstdzimušo mauru asinis ir labas un ļoti senas. Tagad pasakiet, vai Spānijas karaļa brāļa un Granadas princeses dēls nav piemērots precinieks jaunavai, kuras tēvs ir .. . ebrejs, jā, marāns, un māte kristīga angļu lēdija no labas ģimenes, taču nekas vairāk?

Kastels pacēla roku, it kā gribētu ko teikt, bet d'Agilars tur­pināja:

— Nemēģiniet to noliegt, mans draugs! Nav vērts, mēs taču •esam divatā. Vai jums nav zināms tāds Izaks no Toledo, kas pirms

gadiem piecdesmit kopā ar savu mazo dēlu aizbēga no Spānijas un Londonā kļuva pazīstams kā Džozefs Kastels, jo abi ar dēlu kristījās un tika uzņemti par svētās baznīcas locekļiem? Redzat, jūs neesat vienīgais, kas pētī ciltsrakstus.

— Labi, senjor, ja arī tā būtu, kas par to?

— Itin nekas, draugs Kastei. Tas ir sens stāsts, un, tā kā šis Izaks sen ir miris un viņa dēls gandrīz piecdesmit gadu- bijis krietns kristietis, dzīvojis laulībā ar kristīgu sievieti un ir kristī­gas jaunavas tēvs, kam gan vajadzīgs celt augšā pagātni? Ja viņš tagad atklāti būtu ebrejs vai — vēl ļaunāk — izliktos par kristieti, -bet slepus piekoptu ebreju rituālus, tad, protams …

— Kas tad notiktu?

— Tad, protams, viņu izraidītu no šīs zemes, kur ebreji nedrīkst dzīvot, viņa mantu atsavinātu par labu karalim, kurš kļūtu arī par viņa meitas aizbildni un izprecinātu to pēc savas gribas, bet pašu šo ebreju, tā kā viņš dzimis Spānijā, droši vien nodotu Spā­nijas valstij, un tur tam liktu atbildēt par visiem saviem nodarī­jumiem. Taču mēs aizklīstam dīvainās valodās. Vai šīs precības vēl arvien ir neiespējamas, senjor?

Kastels paskatījās spānietim tieši acīs un atbildēja:

— Jā.

Tas tika pateikts tik drosmīgi un kategoriski, ka d'Agilars uz mirkli šķita apmulsis. Viņš nebija gaidījis šādu asu noraidījumu.

— Jums pieklātos minēt iemeslu, — pēc brīža viņš sacīja.

— Iemesls ir pavisam vienkāršs, marķīz. Mana meita ir jau sa­derināta un drīz tiks salaulāta.

D'Agilars, to dzirdot, nemaz nelikās pārsteigts.

— Ar šo ķildnieku, jūsu radinieku Pīteru Broumu, vai ne tā? — viņš vaicājoši sacīja. — Es to jau nojautu, un, zvēru pie visiem svētajiem, man jūsu meitas ir žēl, jo tik daiļai un gudrai būtnei viņš nevar būt interesants līgavainis, un kā vīrs … — viņš paraus­tīja plecus. — Draugs Kastei, viņas pašas labā jums jāatceļ šīs precības.

— Un ja es to nedarīšu, marķīz?

— Tad man būs tās jāizjauc visu mūsu interesēs, kā jūsējās, tā, protams, arī manējās. Es mīlu Margaretu un gribu viņu pacelt dižos augstumos, bet jums savukārt novēlu pavadīt vecumdienas mierā un bagātībā, nevis tikt vajātam līdz nāves stundai kā tra­kam sunim.

— Kā jūs tās izjauksiet, marķīz? Ar…

— O, nē, senjor! — d'Agilars iesaucās. — Ne jau ar citu vīru zobeniem, ja to jūs gribējāt teikt. No manas puses tie cienījamo Pīteru neapdraud, taču, ja viņš nostātos man pretī aci pret aci, lai tad uzvar pārākais. Nebaidieties, draugs, es nekad neķeros pie slepkavības, jo pārāk augstu vērtēju savu dvēseli, lai to aptraipītu ar asinīm, un precēšu tikai tādu sievieti, kas pati no brīvas gribas nāks pie manis. Taču var gadīties, ka Pīters nomirst un daiļā Mar­gareta tomēr ieliek savu roku manējā un saka: «Es vēlos jūs par savu vīru.»

— Tas viss un vēl daudz kas cits var gadīties, marķīz, bet ne­domāju gan, ka tā notiks. Es no savas puses pateicos jums, bet noraidu jūsu pagodinošo piedāvājumu, jo esmu pārliecināts, ka mana meita būs laimīgāka savā pašreizējā necilajā stāvoklī kopā ar vīru, ko pati izraudzījusies. Vai jūs tagad atļautu man atgriez­ties pie saviem rēķiniem? — Kastels piecēlās.

— Jā, senjor, — atbildēja d'Agilars, arī pieceldamies. — Bet pieskaitiet saviem nupat pieminētajiem zaudējumiem marķīza Kar- losa de Moreljas draudzību un ienākumu kontā ierakstiet viņa naidu. Neprātīgais! — viņš iesaucās, un viņa skaistā, melnīgsnējā seja kļuva ļauna. — Vai jūs apjēdzat, ko darāt? Padomājiet par slepeno kambarīti aiz jūsu kapelas altāra un to, kas tur atrodas!

Kastels pavērās spānietī un mierīgi sacīja:

— Iesim, paskatīsimies. Nē, nebaidieties lamatu, es, tāpat kā jūs, paturu prātā savu dvēseli un neaptraipu rokas ar asinīm. Sekojiet man, jums nekas nedraud.

Ziņkārība vai kaut kas cits mudināja d'Agilaru paklausīt šim uzaicinājumam, un drīz vien viņi stāvēja kapelā aiz altāra.

— Lūdzu! — sacīja Kastels, atbīdījis gobelēnu un atvēris slepe­nās durvis. — Skatieties!

D'Agilars ielūkojās šaurajā telpā, bet tur, kur vajadzēja atras­ties galdam, šķirstiņam, svečturiem un ebreju svēto rakstu rullim, par ko Betija bija viņam stāstījusi, stāvēja tikai pāris vecas, no­putējušas kastes, pilnas ar pergamentiem, un dažas salauztas mē­beles.

— Ko jūs redzat? — vaicāja Kastels.

— Es redzu, draugs, ka jūs esat vēl viltīgāks ebrejs, nekā es •domāju. Bet par to jums vajadzēs sniegt paskaidrojumus citiem, kad pienāks laiks. Ticiet man, es neesmu inkvizitors. — Un, vairāk nebildis ne vārda, d'Agilars apgriezās un aizgāja.

Kad Kastels, aizvēris slepenās durvis un nosedzis tās ar gobe­lēnu, izsteidzās no kapelas, marķīzs jau bija atstājis viņa māju.

Ļoti satraukts, viņš atgriezās kantorī un apsēdās, lai padomātu. Acīmredzot liktenis, kas tik ilgi bija bijis viņam labvēlīgs, tagad vērsās pret viņu. Bija noticis visjaunākais. D'Agilars ar savu spiegu palīdzību bija atklājis viņa ticības noslēpumu un, aiz no­lādētas sagadīšanās Margaretas skaistuma savaldzināts, nu kjuvis par viņa niknāko ienaidnieku, tāpēc ka ticis noraidīts. Kāpēc vaja­dzēja viņu noraidīt? Sis cilvēks bija dižciltīgs un ieņēma augstu stāvokli, Margareta kļūtu par sievu vienam no pirmajiem spāņu grandiem, kam ļoti tuvas attiecības ar troni. Varbūt — tas bija pil­nīgi iespējams — viņa kādreiz kļūtu pat par karalieni vai karaļu māti. Pie tam šīs precības Kastelam pašam nozīmētu drošību, klu­sas vecumdienas un mierīgu nomiršanu savā gultā, jo, lai viņš kaut simtreiz būtu marāns, kurš gan uzdrošinātos ķerties klāt marķīza de Moreljas sievastēvam? Kāpēc viņš noraidīja d'Agilaru? Tikai tāpēc, ka bija Margaretu apsolījis par sievu Pīteram Broumam un visu savu tirgotāja mūžu nekad nebija lauzis reiz doto vārdu, kaut arī darījums izrādījās viņam neizdevīgs. Tāda bija atbilde. Tomēr sirds dziļumos Kastels tagad gandrīz nožēloja, ka noslēdzis šo darījumu. Vai Pīteram, kas tik ilgi bija gaidījis, viņš nevarēja likt pagaidīt vēl kādu mēnesi? Bet nu jau bija par vēlu. Viņš ir devis vārdu un turēs to, lai cik dārgi par to būtu jāsamaksā.

Kastels piecēlās, pasauca kalponi un lika ataicināt Margaretu. Drīz viņa atgriezās un pateica, ka kundze kopā ar Betiju izgājusi pastaigāties, bet Kastela zirgs apseglots jau stāvot pie durvīm. Viņam bija laiks jāt uz upi, lai nakti pavadītu uz izkraujamā kuģa klāja.

Paņēmis papīra lapu, Kastels iedomājās, ka varbūt vajadzētu; Margaretu brīdināt no spānieša, taču, nospriedis, ka vismaz pa­gaidām viņai nav no tā ko baidīties un nebūtu gudri tādas lietas izlikt uz papīra, tikai uzrakstīja, lai viņa ir piesardzīga un ka viņš- atgriezīsies mājās no rīta.

Vakarā, kad Margareta sēdēja savā mazajā viesistabā blakus lielajai hallei, durvis piepeši atvērās, un, pacēlusi acis no rokdarba,, viņa ieraudzīja savā priekšā stāvam d'Agilaru.

— Senjor! — Margareta izbrīnījusies iesaucās. — Kā jūs šeit nokļuvāt?

— Senjora, — d'Agilars atbildēja, aizvērdams durvis un pakla­nīdamies, — mani šurp atnesa manas kājas. Ja būtu kā citādi iespējams nokļūt jūsu tuvumā, es laikam gan allaž atrastos jums blakus.

— Lūdzu jūs, senjor, nešķiediet man savus skaistos vārdus, — Margareta, pieri saraukdama, atteica. — Man neklājas jūs pieņemt vienai tik vēlu vakarā, kad tēva nav mājās. — Un viņa grasījās garām spānietim doties uz durvīm.

D'Agilars, kas stāvēja tām priekšā, pat nepakustējās, tā ka viņa gribot negribot apstājās pusceļā.

— Man teica, ka jūsu tēva nav mājās, — viņš pieklājīgi sa­cīja, — tādēļ es uzdrošinos griezties pie jums kādā svarīgā jau­tājumā. Veltījiet man dažas minūtes, es ļoti lūdzu jūs.

Margaretai pēkšņi iešāvās prātā, ka spānietim ir pavēstījamas kādas ziņas par Pīteru — varbūt noticis kas slikts.

— Apsēdieties un runājiet, senjor, — viņa sacīja, atslīgdama krēslā. Arī d'Agilars apsēdās, bet turpat durvju tuvumā.

— Senjora, mani pienākumi šai zemē ir galā, un pēc dažām dienām es došos uz Spāniju, — viņš pateica un apklusa.

— Ceru, ka jūsu ceļojums būs patīkams, — sacīja Margareta, nezinādama, ko citu lai atbild.

— Arī es tā ceru, senjora, jo esmu atnācis lūgt, lai jūs pie­dalītos tajā. Iekams atsakāties, uzklausiet mani. Šodien es tikos ar jūsu tēvu un lūdzu viņam jūsu roku. Viņš man nedeva nekādu atbildi, ne «jā», ne «nē». Jūs pati esot noteicēja par sevi, viņš sacīja, un man jājautājot jums.

— Mans tēvs tā teica? — izbrīnījusies izdvesa Margareta, bet tad iedomājās, ka varbūt tēvam ir bijuši savi iemesli tā runāt, un aši turpināja: — Labi, mana atbilde ir īsa un vienkārša: pateicos jums, senjor, bet es palieku Anglijā.

— Jūsu dēļ es labprāt darītu pat to, senjora, kaut arī, atklāti sakot, man šī šķiet auksta un mežonīga zeme.

— Ja jūs paliksiet šeit, senjor d'Agilar, tad gan man būs jādo­das uz Spāniju. Lūdzu, atļaujiet man iet!

— Tikai pēc tam, kad būsiet uzklausījusi mani līdz galam, sen­jora! Ceru, ka tad jūsu vārdi būs laipnāki. Ziniet, es savā zemē esmu dižs augstmanis. Seit es uzturos inkognito un saucos vien­kārši par senjoru d'Agilaru, bet patiesībā esmu marķīzs Morelja, karaļa Ferdinanda brāļadēls, bagāts un ievērojams grands. Ja jūs man neticat, varu to pierādīt.

— Kāpēc lai es neticētu? — Margareta vienaldzīgi sacīja. — Tas pilnīgi var tā būt. Bet kāda man par to daļa?

— Vai tiešām tas neko nenozīmē, lēdij, ka es, kura dzīslās rit karaliskas asinis, lūdzu tirgotāja meitu kļūt par manu sievu?

— Man — it neko, jo esmu apmierināta ar savu necilo likteni.

— Un arī tas jums nav nekas, ka es jūs mīlu ar visu sirdi un dvēseli? Appreciet mani, un es pacelšu jūs augstā godā, jā, varbūt pat tronī.

Mirkli padomājusi, Margareta sacīja:

— Ļoti vilinoši, bet kā jūs domājat to izdarīt? Ne viena vien jaunava ir tikusi piekrāpta ar neīstiem dārgakmeņiem, senjor.

— Kā tas citkārt ir izdarīts? Ferdinands nav visu mīlēts vald­nieks. Man ir daudz draugu, kas atceras, ka manu tēvu noindēja viņa un Ferdinanda tēvs. Viņš bija tā vecākais dēls. Mana māte bija mauru princese, un, ja es, kas tagad dzīvoju mauru vidū kā "Spānijas karaļa sūtnis, aicinātu viņu zobenus palīgā savējam… Un ir jau arī vēl citi ceļi. Bet patlaban es runāju tādus vārdus, kādus vēl nekad neesmu laidis pār lūpām. Ja tie nāktu zināmi, man būtu jāsamaksā ar savu galvu. Lai tas ir pierādījums, cik ļoti es jums uzticos.

— Pateicos jums, senjor, par uzticību, taču man šķiet, ka šis tronis atrodas augsta kalna smailē, kurā ir bīstami kāpt, un es labāk palikšu drošībā ielejā.

— Jūs nevilina slava un greznība, — d'Agilars turpināja kais­līgā, lūdzošā balsī, — bet vai mīlestība nespēj jūs aizkustināt? Ak, jūs tiktu dievināta kā neviena sieviete zemes virsū. Zvēru, jūsu acīs ir uguns, kas aizdedzinājusi manu sirdi, tā deg dienu un nakti, un nekas nespēj šīs liesmas apdzēst. Jūsu balss man skan kā saldākā mūzika, jūsu mati saista mani pie jums ciešāk nekā •cietumnieka važas, un, kad redzu jūs staigājam, man šķiet, ka uz zemes nokāpusi Venēra. Vēl vairāk — jūsu prāts ir tikpat skaidrs un cēls kā jūsu skaistums, un ar tā palīdzību es spētu pacelties šīs pasaules visdižākos augstumos un iemantot cēlu troni debesīs. Es, mīlu jūs, mana vienīgā, mana daijā Margareta! Jūsu dēj visas citas., sievietes manās acīs ir kļuvušas zemas un nīstamas. Redziet, cik liela ir mana mīlestība — tās vārdā es, viens no pirmajiem Spā­nijas grandierti, zemojos jūsu priekšā! — un d'Agikars piepeši no­metās ceļos pie Margaretas kājām un, pacēlis viņas tērpa malu,., piespieda to pie lūpām.

Margareta pavērās lejup viņā, un dusmas, kas bija uzvirmojušas, sirdī, noplaka; līdz ar tām izgaisa arī bailes. Sis vīrietis visā no­pietnībā bija viņā iemīlējies, par to varēja nešaubīties. Roka, kas turēja tērpa malu, trīcēja kā apšu lapa, seja bija nobālusi pelnu pelēka, un tumšajās acīs vīdēja asaras. Kādēļ lai viņa baidītos no, cilvēka, kas bija tai padevīgs kā vergs?

— Senjor, — Margareta ļoti maigi sacīja, — piecelieties, es jūs. lūdzu! Neizšķiediet savas mīlestības jūtas sievietei, kas nejauši saistījusi jūsu uzmanību, bet nepavisam nav tās cienīga un pieder pie daudz zemākas kārtas nekā jūs, pie tam nevar atbildēt uz jūsu jūtām. Es esmu jau saderināta, senjor. Tādēļ izmetiet mani no prāta un atrodiet sev citu mīlamu sievieti.

D'Agilars piecēlās un nostājās viņas priekšā.

— Saderināta! — viņš iesaucās. — Es to jau zināju. Nē, es ne­teikšu neko sliktu par šo cilvēku. Nonievāt to, kas laimīgāks, ir nožēlojami. Bet kas par to, ka jūs esat saderināta? Jūs varētu būt pat salaulāta, tik un tā es tiektos pēc jums, jo citādi nespēju. Zemākas kārtas? Jūs paceļaties pār mani tik augstu kā zvaigzne- un, šķiet, esat tikpat grūti aizsniedzama. Atrast citu mīļoto? At­zīstos jums, lēdij, man ir piederējušas daudzas sievietes, jo ne visas ir tik nepieejamas kā jūs, un es ienīstu ikvienu no tām. Tikai pēc jums es alkstu un alkšu, līdz savai nāves stundai, un es iegūšu jūs vai miršu. Nē, es nemiršu, iekams jūs nebūsiet mana. Nebaidie­ties, es nenogalināšu jūsu līgavaini. Tas varētu notikt vienīgi tad,, ja mēs sastaptos godīgā cīņā. Es nemēģināšu jūs ar varu pakļaut sev, ja man būtu tāda izdevība, bet gaidīšu to brīdi, kad jūsu pašas, lūpas man teiks: es vēlos jūs par savu vīru. Zvēru to pie Kristus, kas miris mūsu dēļ. Zvēru, ka, atmetis ar roku visam pārējam, es savas dienas veltīšu šim vienīgajam mērķim. Un, ja gadījumā jums būtu lemts šķirties no šīs pasaules pirms manis, es sekošu jums līdz pašiem nāves vārtiem un tur jūs ieslēgšu savās skavās.

Tagad Margaretā atkal pamodās bailes. Sā cilvēka kaisle bija briesmīga, un tomēr tajā jautās diženums. Pīters ar viņu nekad nebija tā runājis.

— Senjor, — viņa gandrīz lūdzoši sacīja, — mirušās vairs ne- der par līgavām. Pietiek šādu pārspīlētu fantāzijas lidojumu, kurus acīmredzot rosina jūsu austrumnieku asinis.

— Tādas ir ari jūsējās, jo jūs esat pa pusei ebrejiete, tāpēc jums gan vajadzētu tos saprast.

— Varbūt es ari saprotu, varbūt jūsu vārdi man ( šķiet savā veidā diženi, jā, pat cildeni un apbrīnojami, ja vien var būt cildeni tiek­ties iegūt cita vīrieša izredzēto. Bet, senjor, es esmu viņa saderināta līgava un ar visu miesu un dvēseli piederu viņam. Es neņemšu atpakaļ doto vārdu un nepametīšu viņu ar salauztu sirdi, lai pati iegūtu pasaules godību. Senjor, vēlreiz es lūdzu jūs: ļaujiet šai nabaga jaunavai iet savu necilo dzīves ceļu, kādu tā izvēlējusies, un aizmirstiet viņu.

— Lēdij, — d'Agilars sacīja, — jūsu vārdi ir gudri un maigi, es pateicos jums par tiem. Bet es nespēju jūs aizmirst, un zvērestu, ko nupat devu, atkārtošu vēlreiz! — Un, pirms Margareta paguva viņu aizkavēt vai pat uzminēt, kas viņam padomā, d'Agilars pacēla zelta krucifiksu, kas karājās ķēdītē ap viņas kaklu, noskūpstīja to un maigi nolaida atpakaļ uz jaunavas krūtīm, sacīdams: — Re­dziet, es būtu varējis noskūpstīt jūsu lūpas, pirms jūs spētu mani atturēt, bet to es darīšu tikai tad, kad jūs pati man atļausiet. To vietā es skūpstu krustu, kas līdz tam brīdim mums abiem jānes. Lēdij, manu dārgo lēdij Margaret, pēc dienas vai divām es došos uz Spāniju, bet jūsu tēls mani pavadīs, un es ticu, ka nepaies ilgs laiks un mūsu ceļi atkal krustosies. Citādi tas nemaz nevar būt, jo kopš tā vakara pie Vestminsteras pils jūsu un manas dzīves pa­vedieni ir savijušies kopā, lai vairs nešķirtos, kamēr viena no mums vairs nebūs, un arī tad atšķirtība ilgs tikai īsu brīdi. Pagaidām — palieciet sveika, lēdij!

Un ātri un klusu, tāpat kā bija ienācis, d'Agilars izgāja no istabas.

Tā bija Betija, kas viņu slepus izlaida pa sāndurvīm, tāpat kā pirmīt bija ielaidusi iekšā. Ar ašu skatienu pārliecinājusies, ka neviens viņu nenovēro, — tā kā daži uzticamākie kalpi bija projām kopā ar Pīteru un saimnieks ar citiem atradās ostā, tonakt sargu pie mājas nebija, — un atstājusi durvis vaļā, lai varētu tikt at­pakaļ, Betija devās spānieti kādu gabaliņu pavadīt. Kad viņi no­nāca pie vecas arkas, kas senos laikos bija vedusi uz kādu namu, kura paša tagad vairs nebija, Betija pieskārās d'Agilara rokai un ieslīdēja tumsā zem velves. Viņš mirkli vilcinājās, tad, nomurminā­jis caur zobiem kādu spāņu lāstu, sekoja viņai.

— Nu, visdaiļā Betij, — d'Agilars jautāja, — kas jums man sakāms?

— Tieši otrādi, senjor Kārlos, — atteica Betija ar vāji slēptu sašutumu, — gribu dzirdēt, kas jums sakāms man, pēc tam kad esmu jūsu dēļ šovakar rīkojusies tik pārdroši. Ka jums bija varen •daudz ko teikt manai māsīcai, to es zinu, jo stāvēju dārzā aukstumā un caur aizvirtņiem dzirdēju jūs runājam un runājam bez mitas, it kā no viņas būtu atkarīga jūsu dzīvība.

«Ak, kaut nu šais aizvirtņos nebūtu bijusi kāda sprauga!» d'Agi­lars pie sevis nodomāja. «Nē, arī aizkars bija aizvilkts, redzēt viņa neko nevarēja.» Bet skaļi viņš sacīja: — Mistris Betij, jums ne­vajadzēja stāvēt ārā šajā asajā vējā. Jūs varat saslimt, un tas sagādātu man ciešanas.

— Diezin vai. Droši vien ciestu tikai es pati. Bet es vēlos zināt, kāpēc jūs, atnācis apciemot mani, pavadāt veselu stundu kopā ar Margaretu.

— Lai novērstu aizdomas, dārgā Betij! Un man bija jāparunā ar viņu par šo Pīteru, pret kuru, šķiet, jūsu māsīcai ir lielas sim­pātijas. Jūs esat ļoti vērīga, Betij, sakiet, vai viņi netaisās pre­cēties?

— Laikam gan. Man nekas nav teikts, bet esmu šo to manījusi, un Margareta gandrīz katru dienu raksta viņam vēstules. Kā viņai var patikt tāds ūpis, to es nesaprotu.

— Neapšaubāmi viņa tajā saskata kādu patiesu vērtību, Betij, tāpat kā es jūsos. Kas gan var izskaidrot sirds dziņas, kuras nā­kot, kā gudri ļaudis saka, no debesīm vai dažkārt… no elles? Taču tā nav mūsu darīšana, tādēļ novēlēsim viņiem laimi un pēc appre­cēšanās kuplu un veselīgu ģimeni. Starp citu, dārgā Betij, vai jūs pošaties ceļojumam uz Spāniju?

— Nezinu, ko darīt, — Betija drūmi atbildēja. — Es neesmu pārliecināta, vai varu paļauties uz jums un jūsu skaistajiem vār­diem. Ja jūs gribat mani precēt, kā zvērat, — un citādi es neparko nebūšu ar mieru, — kāpēc mēs nevaram salaulāties pirms aizbrauk­šanas? Kā lai es zinu, vai jūs turēsiet savu solījumu, kad būsim nonākuši Spānijā?

— Jūs uzdodat man daudz jautājumu, Betij, uz kuriem es jau agrāk esmu atbildējis. Es taču jums teicu, ka nevaru jūs šeit ap­precēt tās atļaujas dēļ, kas nepieciešama sakarā ar mūsu kārtu starpību. Seit, kur jūsu sabiedriskais stāvoklis ir zināms, to nav iespējams dabūt. Spānijā jūs uzdosieties par dižciltīgu angļu lē­diju, kāda jūs, protams, pēc izcelšanās arī esat, un es šo atļauju dabūšu stundas laikā. Bet, ja jūs šaubāties, es, kaut arī sirds man asiņo, teikšu jums: labāk izšķirsimies tūlīt. Es nevēlos ņemt par sievu jaunavu, kas neuzticas man pilnīgi un līdz galam. Sakiet, cietsirdīgā Betij, vai jūs gribat pamest mani?

— Jūs zināt, ka es to negribu, jūs zināt, ka tā būtu mana nāve! — atbildēja Betija aiz kaislības piesmakušā balsī. — Jūs zināt, ka es pielūdzu zemi, pa kuru jūs staigājat, un ienīstu katru sievieti, kam tuvojaties, jā, pat savu mīļoto māsīcu, kura allaž ir bijusi pret mani tik laba. Es riskēšu un došos jums līdz, ticēdama, ka jūs esat godīgs džentlmenis un nepiekrāpsiet meiteni, kas uz jums paļaujas. Bet, ja tomēr tā notiks, lai dievs jums atriebjas, tāpat kā atriebšos es, jo neesmu rotaļlieta, ko var salauzt un aiz­sviest projām, ņemiet to vērā! Jā, es riskēšu, tāpēc ka esat iededzi­nājis manī tādu mīlestību, ka nespēju bez jums dzīvot.

— Betij, jūsu vārdi pilda mani ar sajūsmu, tie liecina, ka ne­esmu alojies, nojauzdams jūsos cēlu dvēseli. Tikai runājiet maz­liet klusāk, šai arkā atbalsojas ik skaņa. Tagad apspriedīsim mūsu plānu, jo laika ir maz un mājās var pamanīt jūsu prombūtni. Kad būšu gatavs doties ceļā, es uzaicināšu mistris Margaretu un jūs apskatīt manu kuģi'.

— Kāpēc ne mani vienu bez māsīcas Margaretas? — jautāja Betija.

— Tāpēc, ka tas varētu radīt aizdomas, bet mums no tām jāiz­vairās. Nepārtrauciet mani! Es uzaicināšu jūs abas vai ar kādu citu ieganstu atvedīšu uz kuģa un pēc tam izkārtošu tā, ka viņa atgriezīsies krastā, bet jūs paliksiet. Atstājiet to visu manā ziņā, tikai zvēriet, ka paklausīsiet jebkuram norādījumam, ko jums no­sūtīšu, jo, ja jūs to nedarīsiet… Redziet, Betij, mums ir ienaid­nieki augstās aprindās, un tie var mūs izšķirt uz mūžu. Teikšu atklāti, kāda ievērojama lēdija ir greizsirdīga un ļoti uzmanīgi no­vēro jūs. Vai jūs zvērat?

— Jā, jā, es zvēru! Bet kas tā par ievērojamu lēdiju?

— Ne vārda par viņu — pie jūsu un manas dzīvības! Drīz jūs saņemsiet no manis ziņu. Un tagad, sirdsmīļotā, arlabunakti!

— Arlabunakti! — Betija sacīja, bet joprojām stāvēja nepakus­tēdamās.

Saprazdams, ka viņa gaida kaut ko vairāk, d'Agilars saņēma visus spēkus un ar lūpām pieskārās Betijas matiem.

Nākamajā acumirklī viņš to nožēloja, jo pat šis remdenais glāsts iekvēlināja viņas kaislības liesmu.

Apskāvusi d'Agilara kaklu, Betija pievilka viņa seju sev klāt un apbēra skūpstiem, līdz beidzot, pa pusei nosmacis, viņš izrāvās no šīm skavām un aizmetās prom pa ceļu.

— Svētā dievmāte! — spānietis pie sevis murmināja. — Sī sie­viete ir īsts vulkāna izvirdums. Vai nedēļu es vēl jutīšu viņas skūpstus, — viņš skumīgi noberzēja seju ar plaukstu. — Man va­jadzēja izgudrot kādu citu plānu, bet tagad ir par vēlu — šī Betija var visu izjaukl Nu, gan jau es kaut kā atbrīvošos no šīs meičas, kaut vai man viņa būtu jānoslīcina. Grūts liktenis — mīlēt kundzi un būt kalpones mīlētam.