Daiļā Margareta

XXV nodala Kā «MARGARETA» IZLAUZĀS UZ JūRU

Bija vakars. Pīters, vārgs no asiņu zaudējuma, tikko spēdams pakustēties, atvadījās no viņu majestātēm Spānijas valdniekiem. Tie apveltīja Pīteru ar daudziem laipniem vārdiem, nosauca par bruņniecības ziedu un piedāvāja viņam augstu stāvokli, ja viņš vēlētos stāties to dienestā. Bet Pīters pateicās un sacīja «nē», jo bija Spānijā pārāk daudz cietis, lai paliktu dzīvot šai zemē. Tad karalis un karaliene noskūpstīja viņa sievu, daiļo Margaretu, kas kļāvās pie sava ievainotā vīra kā efeja pie ozola, pat ne uz mirkli negribēdama šķirties no dārgā cilvēka, kuru gandrīz vairs nebija cerējusi apskaut dzīvu. Jā, viņu majestātes noskūpstīja Margaretu, un karaliene, noņēmusi no sava kakla dārgu rotu, aplika to viņai kā atvadu dāvanu un novēlēja būt laimīgai ar tādu drošsirdīgu vīru.

— Ak, jūsu majestāte! — Margareta sacīja, tumšajām acīm pie- riešoties ar asarām. — Kā es varu būt laimīga, ja man jādomā par rītdienu?

Isabellas vaigs sastinga, un viņa atbildēja:

— Donja Margareta Brouma, esiet pateicīga par to, ko šī diena jums devusi, un nezūdieties par rītdienu un to, ko tā taisnīgi at­ņems. Tagad ejiet, un lai dievs stāv jums abiem klāt!

Pīters ar Margaretu devās projām, un mazais pulciņš angļu jūrnieku, kas, ietinušies spāņu apmetņos, bija sēdējuši amfiteātrī, smagi pūtuši, kad ērglis uzbruka, un gavilējuši, kad piekūns uz­varēja, tumsas aizsegā aizveda vai drīzāk gan aiznesa Pīteru uz laivu turpat netālu no Plaza de Toros. Viņi iekāpa laivā neviena nepamanīti, jo publika un pat Pītera pavadoņi domāja, ka viņš ar sievu atgriezies pilī, kā bija teicies darīt. Tiklīdz viņi sasniedza «Margaretu», tā pacēla enkuru, it kā dotos projām, un patiešām arī pabrauca gabaliņu lejup pa straumi, taču aiz upes līkuma atkal noenkurojās un palika tur pa nakti.

Smaga bija šī nakts, un tajā neatradās vietas mīlestībai un mī­lētāju maigumam. Vai gan par to varēja domāt Pīters un Marga­reta, kas bija pagalam nomocījušies šaubās un bailēs, dienā pār­dzīvojuši tādus šausmu brīžus un tādu neizsakāmu prieku? Tur­klāt Pītera ievainojums bija smags un dziļš, kaut ari viņa vairogs bija mazinājis Moreljas cirtiena spēku un zobena gals laimīgā kārtā trāpījis plecā tā, ka nebija skartas artērijas vai kauls. To­mēr Pīters bija zaudējis daudz asiņu, un kapteinis Smits, kurš iz­rādījās labāks ķfrurgs, nekā varētu domāt, spriežot pēc viņa raup­jajām rokām, atrada par vajadzīgu brūci izmazgāt ar spirtu, kaut arī tas sagādāja Pīteram sāpes, un aizšūt ar zīdu.T^īteram bija arī lieli zilumi uz roku dilbiem un gurniem, turklāt, krītot no baltā zirga kopā ar Morelju, sasista mugura.

Lielāko nakts daļu spēkus zaudējušais Pīters pavadīja pus­miegā, pusnomodā, un, kad uzlēca saule, viņš, ar pūlēm piecēlies no savas guļvietas, tik vien spēja kā nomesties ceļos līdzās Marga- retai un piebiedroties viņas lūgšanām, lai tēvs tiktu izglābts no ne­žēlīgo Spānijas garīdznieku rokām.

Pa nakti kapteinis Smits, izmantodams paisumu, bija atvedis savu kuģi atpakaļ un noenkurojis Pītera norādītajā vietā aiz pa­mestajiem vrakiem, pie tam iepriekš ar gudru ziņu licis aizkrāsot tā vārdu «Margareta» un uzkrāsot citu — «Santa Maria». Tā sauca apmēram tāda paša lieluma un veida burinieku, kuru, kā tika dzirdēts, gaidīja ienākam ostā. Vai nu tādēļ, vai tāpēc, ka tajā laikā upē bija daudz kuģu, neviens no ostas dienestniekiem neievē­roja viņu atgriešanos vai, ja arī kāds ievēroja, neuzskatīja to par tik svarīgu notikumu, lai ziņotu priekšniecībai. Tik tālu viss gāja labi.

Pec Enrikes vārdiem, ko apstiprināja citur dabūtās ziņas, liela­jai «Ticības akta» procesijai vajadzēja iznākt krastmalā ap pulk­sten astoņiem, kādus simt jardus virzīties pa to un tad iegriezties ielā, kas veda uz jau sagatavoto laukumu, kur tiks nolasīts spre­diķis, noturēta mesa un «šķīstītie» ķeceri ieslodzīti būros, lai vestu sadedzināšanai uz Kvemadero.

Sešos no rīta Smits iesauca kajītē tos divpadsmit vīrus, ko bija izraudzījies sev par palīgiem. Pīters Margaretas klātbūtnē siki iz­stāstīja jūrniekiem rīcības plānu un Džona Kastela un viņa meitas lēdijas Margaretas vārdā lūdza viņus uzņemties šo risku un nežē­lot pūliņu, lai glābtu no tik šausmīgas nāves savu saimnieku, ko viņi mīl un godā.

Jūrnieki visi kā viens zvērēja, ka izdarīs to, jo viņu angļu asinis kūsāja niknumā, un neviens pat nepieminēja lielo atlīdzību, kas bija apsolīta tiem, kuri paliks dzīvi, kā arī bojā gājušo ģimenēm. Tad viņi pabrokastoja, apjoza savus zobenus un dunčus un ietērpās spāniešu apmetņos, kaut gan, patiesību sakot, arī tajos šie Esek- sas un Londonas puiši pēc spāniešiem diezko vis neizskatījās. Kad laiva bija nolaista, Pīters uzstāja, lai viņu nones tajā, jo, lai cik slikti jutās, gribēja pats doties jūrniekiem līdzi. Taču kapteinis Smits, kuram Margareta laikam bija ko bildusi, piecirta kāju uz klāja un pateica, ka šeit noteicējs ir viņš un to nepieļaus. Ievainots cilvēks, viņš sacīja, būtu tikai par apgrūtinājumu pārējiem, kam jau tā mazajā laivā tik tikko pietiek vietas, un nespētu neko palīdzēt ne krastā, ne uz ūdens. Turklāt mastera Pītera seja esot pazīstama tūkstošiem ļaužu, kas vakar to redzējuši amfiteātrī, un viņu noteikti sazīmēšot, bet neviens šādā reizē īpaši neievērošot duci jūrnieku, kuri izcēlušies malā, lai noskatītos procesiju. Galu galā Pīters rī­košoties prātīgi, palikdams uz kuģa, jo tādā gadījumā, ja viņiem tur krastā kas misētos, te būšot par maz cilvēku, lai «Margaretu» ar vislielāko ātrumu aizvadītu līdz jūrai un pāri tai uz Angliju.

Taču Pīters palika pie sava. Nu Margareta apķērās viņam ap kaklu un jautāja, vai Pīters gan domājot, ka viņai būšot labāk zaudēt abus reizē — tēvu un vīru, kā varot notikt, ja glābšanas mēģinājums neizdotos. Tikai tad Pīters, būdams gauži vārgs un sāpju nomocīts, piekāpās. Kapteinis Smits nodeva pēdējos rīkoju­mus savam palīgam un, ar rokas spiedienu atvadījies no Pītera un Margaretas, kopā ar saviem divpadsmit vīriem nokāpa laivā. Turēdamies veco kuģu aizsegā, viņi apmeta līkumu un tad īrās uz krastu, it kā nāktu no pavisam cita kuģa.

Krastmala nebija tālāk par loka šāviena attālumu, un no «Mar­garetas» klāja vienā vietā pa spraugu starp diviem vecajiem ku­ģiem to varēja gluži labi novērot. Pīters un Margareta apsēdās zemē aiz falšborta un ar neizsakāmām bažām raudzījās turpu, bet kāds acīgs matrozis uzrāpās novērošanas punktā mastā, no kura bija redzama lielākā daļa pilsētas un pat vecā mauru pils, kur tagad mitinājās inkvizīcija. Drīz vien matrozis ziņoja, ka procesija sākusi kustēties, — viņš redzot tās karogus un cilvēkus pie logiem un uz namu jumtiem. Arī katedrāles zvans sāka lēni zvanīt. Jā­gaida bija ilgi ilgi. Pa to laiku mazais jūrnieku pulciņš spāniešu apmetņos izkāpa krastā un pievienojās nedaudzajiem skatītājiem, kas bija tur sapulcējušies. Vairums publikas — tūkstoši un atkal tūkstoši — drūzmējās lielajā laukumā un tam tuvējās ielās.

Beidzot, kad katedrāles pulkstenis nosita astoņi, tā dēvētais triumfa gājiens parādījās krastmalā. Pašā priekšā soļoja grupa kareivju ar šķēpiem; tiem sekoja garīdznieks, kas nesa ar melnu krēpu aizplīvurotu krucifiksu; aiz viņa gāja vairāki citi garīdznieki sniegbaltos tērpos, kuri simbolizēja viņu nevainojamo šķīstību. Tad nāca cilvēki ar koka vai ādas veidoliem, kas attēloja vīriešus un sievietes, kuri, aizbēgdami uz citām zemēm vai nāves valstībā, bija izglābušies no inkvizīcijas ķetnām. Tālāk sekoja četru vīru grupi­ņas, kas katra nesa zārku ar kāda miruša ķecera līķi vai kauliem; tā kā dzīvā grēcinieka vairs nebija, viņa mirstīgās atliekas, tāpat kā nenotverto ķeceru attēlus, vajadzēja nodot liesmām, lai parādītu, ko inkvizīcija būtu ar viņu izdarījusi, ja varētu, pie tam šis akts tai deva tiesības sagrābt ķecera mantu.

Tālāk soļoja grēku nožēlnieki ar noskūtām galvām un basām kā­jām, daži tumšos apmetņos, citi ar sarkanu krustu apzīmogotos dzeltenos ģērbos, ko sauca par sanbenito. Viņiem sekoja skumjš bariņš «šķīstījamo» ķeceru, kas bija nolemti sadedzināšanai vai nožņaugšanai pie kaunastaba. Šiem nabaga radījumiem mugurā bija zamarras — aitādas kaunasvārki, no vienas vietas apkrāsoti ar velniem un viņu pašu degošām sejām, galvā uzliktas tā sauktās korozas — ar liesmu mēlēm izzīmētas cepures, pēc formas līdzīgas bīskapu mitrām — un mutes aizbāztas ar koka sprūdiem, lai viņi ar savām ķecerīgajām runām nesamaitātu tautu. Rokās viņi nesa tievas vaska svecītes, ko līdzās ejošie mūki laiku pa laikam no jauna aizdedzināja, ja tās nodzisa.

Pīteram un Margaretai sirds salēcās, ieraugot šās ķēmīgās gru­pas beigās uz ēzeļa jājam kādu vīru tādā pašā kaunasvārkā un cepurē, bet vēl ar cilpu ap kaklu. Tātad tēvs Enrike brja runājis taisnību — tas neapšaubāmi bija Džons Kastels. Kā sapnī viņi re­dzēja to virzāmies uz priekšu šajā kaunaģērbā un aiz viņa grezni tērpušos ierēdņus, inkvizitorus, augstmaņus, inkvizīcijas padomes locekļus, kuriem aizmugurē plandījās karogs, tā dēvētais ticības svētais karogs.

Nu uz ēzeļa sēdošais cilvēks jau bija iepretim mazajam jūrnieku pulciņam, un, kā likās, kaut kas atgadījās ar ēzeļa apseglojumu, jo dzīvnieks apstājās un kāds vīrs sekretāra ģērbā piegāja tam klāt, laikam lai pievilktu atlaidušos siksnu. Tādējādi viss proce­sijas gals bija spiests apstāties, bet priekšējie aizsoļoja tālāk pa krastmalu un nogriezās gar ielas stūri. Lai nu kas tur bija noticis, ķecerim vajadzēja nokāpt zemē un viņš rupji tika norauts no lopiņa muguras. Ēzelis, iepriecināts, ka ticis vaļā no nastas, izslēja galvu un skaļi nobrēcās.

No nelielā skatītāju pūlīša, kas stāvēja malā, atdalījās vairāki cilvēki, it kā steigtos palīdzēt, un viņu vidū bija daži tādās cepu­rēs, kādas valkāja «Margaretas» matroži. Ierēdņi un augstmaņi aizmugurē kliedza: «Uz priekšul Uz priekšu!», ēzeli un ķeceri ielen- kušo ļaužu grupiņa pavirzījās vairāk uz upes pusi, bet sargi aiz­skrēja atpakaļ, lai paskaidrotu, kas lēcies. Tad piepeši izcēlās sa­jukums, kura cēloni no kuģa nebija iespējams noteikt. Nākamajā acumirklī Margareta un Pīters, vēl joprojām uztraukumā žņaug­dami viens otra roku, redzēja, ka vīru, kas bija sēdējis uz ēzeļa, aši aizvelk lejā pa krastmalas kāpnēm, pie kurām stāv «Margaretas» laiva.

Arī kapteiņa palīgs pie stūres rata to redzēja. Viņš tūlīt iepūta savā svilpē, dodams zīmi pārcirst enkura ķēdi — pacelt enkuru nebija laika —, un matroži, kas gaidīja pie rājām, palaida vaļīgāk dažu buru saites, tā ka kuģis gandrīz tūlīt sāka kustēties.

Tagad krastmalā notika cīniņš. Kastels un lielākā daļa jūrnieku jau bija laivā, bet citi vēl kāvās ar garīdzniekiem un apbruņotajiem inkvizīcijas kalpotājiem, kas centās piekļūt nolaupītajam ķecerim.

Kāds garīdznieks ar zobenu rokā aizmanījās matrožiem garām un arī iemetās laivā. Beidzot visi angji bija ielēkuši laivā, izņemot vienu — pašu kapteini Džeikobu Smitu, kuram uzbruka trīs preti­nieki. Airi bija izslieti, taču biedri viņu gaidīja. Smits cirta ar zo­benu, un viens pretinieks nogāzās. Viņš pagriezās, lai skrietu uz laivu. Divi inkvizīcijas kalpotāji maskās metās viņam virsū, viens uzklupa mugurā, otrs ieķērās kaklā. Ar izmisīgu piepūli Smits ielēca ūdenī, ieraudams tos abus līdzi. Vienu viņi vairāk neredzēja, jo Smits to nodūra; otrs uzpeldēja līdzās laivai, kas bija jau da­žus jardus no krasta, kāds no jūrniekiem tam iebelza ar airi pa galvu, un viņš nogrima.

Arī Smits bija nozudis, un Pīters ar Margaretu domāja, ka viņš ir noslīcis. Acīmredzot tā domāja arī jūrnieki, jo sāka irties pro-

jām, bet tad piepeši no ūdens izslējās liela, brūna roka, ieķērās laivas pakaļgalā, un rupja balss nobrēca:

— Airējiet vien, puiši! Ar mani viss kārtībā!

Jūrnieki airēja tik sparīgi, ka oškoka airi saliecās kā loki. Divi sagrāba garīdznieku, kas bija ielēcis laivā, un iesvieda upē. Kādu brīdi tas bļaudams vēl ķepurojās un grābstījās ar rokām pa gaisu, jo neprata peldēt, tad nogrima. Nu laiva bija sasniegusi upes vidus- teci un īrās apkārt pirmajam vrakam, aiz kura jau parādījās «Mar- garetas» priekšgals, jo pūta spēcīgs vējš un burinieka ātrums pie­auga ar katru sekundi.

— Nolaidiet trapu un sagatavojiet tauvas! — Pīters kliedza.

Tas tika izdarīts, un bija arī pats pēdējais brīdis, jo nākamajā

acumirklī laiva jau atsitās pret kuģa sāniem. Vīri satvēra virves

un ieķērās tajās, bet kapteinis Smits turējās, iekrampējies laivas pakaļgalā, pa pusei slīkdams, jo ūdens šļācās viņam pār galvu.

— Vispirms glābiet viņu! — kliedza Pīters. Viens no matrožiem noskrēja pa trapu un pasvieda Smitam virvi ar cilpu galā. Smits to satvēra un pamazītiņām uzdabūja sev ap krūtīm. Tad komandas vīri ar joni ķērās pie virves un vilkšus izvilka kapteini augšā uz klāja, kur viņš palika guļam, smagi dvašodams un spļaudams ūdeni un putas. Tagad kuģis jau traucās uz priekšu tik ātri, ka Margaretai vai sirds stājās aiz bailēm, ka laivu neparauj apakšā un neno- gremdē.

Bet šie angļu jūrnieki prata savu amatu. Mazpamazām, mani­pulēdami ar tauvām, viņi laivu iegrozīja tā, ka tās priekšgals no­nāca tieši pretī trapam. Tad viņi palīdzēja Kastelam aizkļūt līdz tam. Kastels ieķērās kāpšļos un, stipru roku balstīts, soli pa solim rāpās augšup, līdz beidzot viņa baismā, ar velniem izkrāsotā ce­pure, sakritusies seja ar baltu joslu noskūtās bārdas vietā un at­vērtā mute, kurā vēl arvien rēgojās koka sprūds, parādījās virs falšborta, atgādinot no pekles izsprukuša velna ģīmi, kā vēlāk iz­teicās kapteiņa palīgs. Vīri pārcēla Kastelu pāri treliņiem, un viņš nemaņā ieslīga savas meitas rokās. Tad cits pēc cita uz kuģa uz­kāpa pārējie — netrūka neviena, taču divi bija ievainoti un asinīm noplūduši. Jā, atgriezās it visi — dievs tos bija laimīgi atvedis atpakaļ uz «Margaretas» klāja.

Kapteinis Smits izspļāva pēdējo ūdens palieku no savām iek­šām, tad uzsauca, lai atnes kausu vīna, un tūlīt to izdzēra. Pīters un Margareta izvilka sasodīto sprūdu no tēva mutes un ielēja vi­ņam rīklē malku spirta. Purinādamies kā liels suns pēc peldes, bet neteikdams ne vārda, Smits aizslāja pie stūres rata un pārņēma to no palīga rokām savējas, jo kuģošana pa šo upi prasīja lielu māku un neviens tās gultni nepazina tik labi kā viņš. Tagad «Margareta» atradās iepretim slavenajam Zelta tornim, un uz viņiem tika iz­šauts no lielgabala, taču lādiņš aizgāja garām.

— Skatieties! — iesaucās Margareta, norādīdama uz jātniekiem, kas auļoja gar upes krastu uz dienvidiem.

— Jā, — Pīters sacīja, — tie steidzas brīdināt fortus. Lai dievs dod, ka vējš pieturētos, jo mums jāizlaužas līdz jūrai.

Vējš pieturējās, tas pat vēl pieņēmās spēkā un pūta no zieme­ļiem. Bet, ak — gara un briesmu pilna bija šī diena! Stundu pēc stundas viņi traucās lejup pa upi, kas kļuva arvien platāka, — ga­rām ciematiem, kur ļaužu pūlīši, ieraudzījuši kuģi, vicināja ieročus, garām tuksnesīgiem purvājiem, zemienēm un priežu klātiem krastiem.

Kad viņi sasniedza Bonansu, saule jau bija noslīdējusi zemu, un, kad aiz muguras palika Sanlukara, tā tuvojās rietam. Priekšā, platajā upes deltā, kur balti viļņi gāzās pār šaurajiem sanesu sēk­ļiem, parādījās divas lielas galeras, kas acīmredzot gribēja no­griezt viņiem ceļu. Tās bija ļoti ātras galeras, un šķita, ka izglāb­ties nav iespējams.

Margaretai un Kastelam vēlēja noiet apakšējā kajītē, komandas vīri ieņēma savas vietas, un Pīters stīviem locekļiem aizlīda uz kuģa pakaļgalu, kur nelokāmais Smits stāvēja pie stūres rata, ne­ļaudams nevienam citam tam pieskarties. Kapteinis palūkojās de­besīs, palūkojās uz krastu un atklāto jūru aiz sēkļiem. Tad viņš pavēlēja uzvilkt visas buras un drūmi pablenza uz abām galerām, kas kā dzinējsuņi meža stigā uzglūnēja viņiem, turēdamās šaurajā kanālā starp sēkļu mutuļojošajām bangām, caur kurām neviens kuģis nevarēja izbraukt.

— Ko jūs darīsiet? — Pīters jautāja.

— Master Pīter, — Smits caur zobiem atbildēja, — kad jūs va­kar cīnījāties ar to spānieti^ es nejautāju, ko jās darīsiet. Turiet muti un ļaujiet man darīt savu darbu!

«Margareta» bija ātrs kuģis, bet nekad vēl tā nebija traukusies tādā ātrumā. Aizmugurē gaudoja vējš, kas tagad jau bija pārvēr­ties īstā aukā. Resnie masti liecās kā makšķeru kāti, takelāža čīkstēja un stenēja zem vēja izspīlēto buru smaguma, kreisā borta treliņi slīdēja gandrīz pa pašu ūdens virsu, tā ka Pīters bija spiests nogulties zemē uz klāja, jo nostāvēt nebija iespējams, un vēroja, kā ūdens nesas garām trīs pēdu attālumā no viņa.

Galeras iegriezās tieši «Margaretas» ceļā. Pusjūdzi priekšā tās nostājās purnu pret purnu, labi zinot, ka neviens kuģis nevar tikt pāri bangās putojošajam seklumam, un gaidīja brīdi, kad «Marga­reta», neredzēdama citas izejas, samazinās ātrumu, lai tad abor- dētu šo angļu burinieku un apkautu tā nelielo apkalpi. Smits iz­kliedza kādu komandu savam palīgam, un tūlīt pat, sārti atvizē­dams norietošās saules staros, grotmasta galā uzvijas Anglijas karogs. To ieraugot, jūrnieki skaļi uzgavilēja. Smits nokliedza nā­kamo komandu, un tika pacelts pēdējais klīvers. Tagad kreisais borts brīžam pavisam ienira ūdeni, un Pīters juta, ka saļais ūdens apsvilina viņa nobrāzto muguru.

Tā kuģis «Margareta» samazināja ātrumu, un tā tas padevas Spānijas lielajām galerām!

Galeru kapteiņi netaisījās griezt ceļu. Viņi nevarēja saprast, vai šis svešzemnieks ir traks vai arī galīgi nezina upes farvateru. Viņš taču uzskries sēklī un pazudinās kuģi ar visiem cilvēkiem. Spānieši nekustējās ne no vietas un gaidīja, kad tiks nolaists šis koši plandošais karogs un izspīlētās buras, bet Smits pat nedomāja to darīt. Kā saniknots vērsis «Margareta» nesās tieši virsū galerām. Kad tā bija vairs tikai kādas ceturtdaļjūdzes attālumā un jopro­jām nemainīja kursu, galeru kapteiņi beidzot saprata, ka angļi netaisās noiet dibenā vieni. Kā vērsis ar aizmiegtām acīm «Mar­gareta» negantā ātrumā drāzās taisni uz priekšu.

Uz galerām sacēlās uztraukums, atskanēja svilpes, kliedzieni, uzraugi metās lejā un sāka pātagot vergus, paceltie airi, atmirdzē­dami sarkani norietošās saules staros, šāvās lejup, ar mežonīgu sparu šķeļot ūdeni. Galeru priekšgali atvirzījās viens no otra un attālinājās — piecas pēdas, desmit pēdu, varbūt divpadsmit pēdu. Un tad tieši pa šo šauro brīvā ūdens joslu kā lingas sviests akmens, kā loka raidīta bulta izdrāzās cauri vēja spārniem nestā «Mar­gareta».

Kas notika? Jautājiet to Sanlukaras zvejniekiem un Bonansas pirātiem, kuri paaudžu paaudzēs stāsta šo notikumu. Lielie airi salūza kā niedres, vergi no trieciena sakrita kaudzē, savainoti un sadauzīti, kreisās puses galeras augsto klāju «Margaretas» stip­rās rājas noplēsa nost kā papīra skrandas, no otras galeras sā­niem uzvērpās gaisā skaidu mutulis, un «Margareta» izlauzās cauri.

Kapteinis Smits palūkojās atpakaļ, kur grima abi milzīgie airu kuģi, kā ievainoti gulbji griezdamies apkārt un svaidīdamies sēkļa putojošajās bangās. Tad viņš pagrieza «Margaretas» stūri, uzņem­dams citu kursu, pasauca namdari un noprasīja, vai kuģis nav da­būjis sūci.

— Nē, ser, — namdaris atbildēja, — tikai būs vajadzīgs jauns darvojums. Tas bija ozolkoks pret olas čaumalām, un mums vēl palīdzēja ātrums.

— Labi! — sacīja Smits. — Abās pusēs sēkļi, izvēlies — dzī­vība vai nāve, un es ticēju, ka piespiedīšu viņus griezt ceļu. Atsū­tiet pie stūres manu palīgu. Es gribu pagulēt.

Saule iegrima nemierīgajā jūrā, un no Spānijas varas izbēgusi «Margareta» pavērsa savu nobrāzto, apskrambāto priekšgalu Ušentas virzienā — uz Angliju.