Daiļā Margareta

XXIV nodaļa PIEKŪNS UZBRŪK

Bija Margaretas un Pītera kāzu diena. Tērpies baltās bruņās, ko viņam bija atsūtījusi karaliene kā dāvanu un zīmi, ka vēlē veiksmi cīņā ar Morelju, Pīters izjāja no savas mītnes cietumā un karaliskās gvardes eskorta pavadībā devās uz pili. Ap kaklu viņam bija lentē iekārts Svētā Jago bruņinieka ordenis, vairogu un balta apmetni rotāja vapenis ar uzbrūkoša piekūna attēlu, bet aiz mugu­ras jāja ieroču nesējs — kāds augsts virsnieks —, kas turēja rokā viņa šķēpu un spalvām greznoto ķiveri. Nonācis pie pils vārtiem, Pīters apstājās un gaidīja, kā bija vēlēts. Drīz vien vārti atvērās un parādījās Margareta, kas sēdēja stalta aidinieka mugurā un bija ģērbusies baltā, ar sudrabu bagātīgi izrakstītā tērpā. Plīvurs bija pacelts, tā ka varēja redzēt viņas seju. Margaretu pavadīja grupa jaunu meiteņu baltos zirgos, un blakus viņai, ārējā spožumā gandrīz aizēnodama līgavu, ar visu savu svītu jāja Betija jeb — vismaz pagaidām — marķīze Morelja.

Kaut Margareta nekad nevarēja būt citāda kā daiļa, šobrīd, apsveicinoties ar savu līgavaini pils vārtu priekšā, viņa izskatījās nomākta un bāla. Un kāds gan brīnums, jo viņa taču zināja, ka pēc dažām stundām Pītera dzīvība tiks likta uz spēles visspīvākajā cīniņā un rīt viņas tēvu dzīvu sadedzinās uz sārta Kvemadero.

Viņi satikās un sasveicinājās; tad, sudraba taurēm skanot, spožā procesija sāka virzīties cauri Seviljas šaurajām ielām. Margareta un Pīters nepārmija gandrīz ne vārda, jo viņu sirdis bija pārāk pilnas, lai runātu, un viss, kas sakāms, jau pasacīts, tagad atlika tikai nogaidīt, kā risināsies notikumi. Turpretī Betija, kuru prāva daļa skatītāju noturēja par līgavu, tāpēc ka viņa izskatījās daudz laimīgāka par Margaretu, negribēja klusēt. Viņa pārmeta Margaretai, ka tā savā kāzu dienā nemaz neesot priecīga.

— Ak, Betij, Betij! — Margareta atteica. — Kā es varu būt priecīga, ja manu sirdi māc rītdienas smagums?

— Rauj jupis to rītdienas smagumu! — iesaucās Betija. — Man pietiek ar šodienas nastu, un tā nav nemaz tik nepatīkama. Nekad mēs vairs nepiedzīvosim šādu reizi, kad jājam, ļaužu apbrīnojošo skatienu pavadītas, un visas Seviljas sievietes apskauž mūs, mūsu skaistumu un karalienes labvēlību pret mums.

— Man šķiet, tā esi tu, ko tauta apbrīno un apskauž, — sacīja Margareta, pamezdama skatienu uz krāšņo sievieti sev līdzās, ku­ras skaistums aizēnoja viņas pašas neparasto daiļumu, vismaz šādā ielas procesijā, gluži kā saules gaismā roze aizēno liliju.

— Nu, — atbildēja Betija, — ja tas ir tā, tad tikai tāpēc, ka es visu uzņemu vieglāk un smaidu, kaut arī mana sirds asiņo. Galu galā tev ir vairāk cerību nekā man. Tavam vīram jācīnās divkaujā līdz nāvei, manējam arī, bet, starp mums runājot, es domāju, ka Pīteram ir lielākas izredzes uzvarēt. Viņš ir ļoti nepiekāpīgs, šis tavs Pīters, un brīnum stiprs, pārāk spīvs un stiprs pretinieks jeb­kuram spānietim.

— Nu, tā jau arī vajadzētu notikt, — Margareta sacīja, vāri

pasmaidīdama. — Pīters ir tavs aizstāvis, un, ja viņš zaudēs, tavs gods būs apkaunots ar kalpones un vieglas sievietes zīmogu.

— Kalpone es biju vai kaut kas tamlīdzīgs, — Betija domīgi atbildēja, — un gar manu tikumu ir daļa tikai man pašai un die­vam debesīs, taču ar to es varu iespraukties pa tādām durvīm, kas citiem paliek slēgtas. Tā ka tas mani diezko neuztrauc. Es vai­rāk raizējos par citu: ja mans aizstāvis uzvarēs, viņš nokaus manu vīru.

— Tātad tu nevēlies, lai Morelja tiek nogalināts? — vaicāja Margareta, uzmezdama Betijai ašu skatienu.

— Nē, nevēlos vis, — Betija atbildēja, balsij mazliet ietrīcoties, un uz mirkli novērsa seju. — Zinu, ka viņš ir nelietis, bet, saproti, es no sākta gala esmu šo nelieti mīlējusi, tāpat kā tu ienīduši, un nespēju citādi. Es gribētu, kaut viņam būtu jācīnās ar pretinieku, kam mazliet vieglāka roka nekā Pīteram. Turklāt, ja Morelja būs miris, viņa mantinieki noteikti sāks ar mani tiesāties.

— Lai nu kā, taču tavs tēvs rīt netiks sadedzināts, — sacīja Margareta, pavērsdama citā virzienā šo sarunu, kas, patiesību sa­kot, bija diezgan kutelīga.

— Nē, māsīc, ja mans tēvs saņēma par visu pēc nopelniem, — kaut arī tas, ko stāstīju par mūsu senčiem, ir tīrā patiesība, — tad viņš jau sen ir sadedzināts un vēl joprojām deg šķīstītavas ugunīs … taču, dievs mans liecinieks, es ne žagariņa negribu pie­mest viņa sārtā. Bet masters Kastels nemaz netiks sadedzināts, tā ka par to nevajag tik gauži bēdāties.

— Kāpēc tu tā runā? — vaicāja Margareta, kas par Kastela glābšanas plānu Betijai nebija stāstījusi.

— Nezinu, bet esmu pārliecināta, ka Pīters viņu kaut kā izpestīs. Uz Pīteru var paļauties. Ciets, nelokāms un mazrunīgs kā koka gabals, viņš ir drošs balsts grūtā brīdī. Bet paraugies — mēs jau tuvojamies katedrālei. Vai tā nav brīnišķīga? Un pie vārtiem gaida liels ļaužu pūlis. Smaidi, māsīc! Māj ar galvu un smaidi, tāpat kā es!

Viņi piejāja pie galvenās ieejas. Pīters, nolēcis no zirga, palī­dzēja savai līgavai izkāpt no segliem. Sastājusies pienācīgā kār­tībā, procesija, kuras priekšgalā soļoja baznīcas kalpotāji ar ziž­ļiem, iegāja majestātiskajā celtnē. Margareta šajā katedrālē vēl nekad nebija bijusi un nekad vairāk to neredzēja, taču tā palika viņai atmiņā dzīvi un spilgti uz visu mūžu. Stingais vēsums un pēkšņā puskrēsla pēc saules spožuma, septiņi milzīgie jomi jeb ailes, kas aizstiepās bezgalībā pa labi un pa kreisi, skatienam gaistošās jumta velves, pret kurām kā milzīgi koki pret debesīm cita aiz citas augšup tiecās kolonnas, drūmās ēnas, šķeltas gaismas strēlēm no augstajiem, šaurajiem logiem, altāru zaigojošais zelts, dziedāto psalmu skaņas, mirušo kapenes — tas viss valdonīgi ap­ņēma viņu, saviļņoja prātu un iespiedās uz laiku laikiem neizdzē­šamā atmiņā.

Lēnām viņi devās uz priekšu garām korim un tuvojās katedrāles centrālās kapelas lielā altāra pakāpieniem. Seit, starp kori un al­tāri, bija sapulcējusies draudze jo kuplā skaitā, un pašā priekšā pa labi goda krēslos plecu pie pleca sēdēja viņu majestātes Spā­nijas karalis un karaliene, kas bija nolēmuši pagodināt šo cere­moniju ar savu klātbūtni. Vēl vairāk: kad pienāca līgava, karaliene Isabella, parādīdama īpašu žēlsirdību, piecēlās no savas vietas un, paliekusies uz priekšu, noskūpstīja viņu uz vaiga. Koris dzie­dāja, svinīgi skanēja mūzika. Tā bija varen spoža izrāde — šīs viņas laulības, kas notika varbūt pašā slavenākajā Eiropas diev­namā. Taču Margareta, raudzīdamās uz mirdzošajās sutanās tērp­tajiem bīskapiem un garīdzniekiem, kas bija te sapulcēti viņai par godu un slīdēja šurpu turpu noslēpumainajās laulību rituāla iz­darībās, domāja par citu tikpat svinīgu ceremoniju, kas notiks rīt Seviljas lielākajā laukumā, kur šie paši augstie baznīcas vīri sa­viem līdzcilvēkiem — varbūt arī viņas tēvam — pasludinās nežē­līgo spriedumu tikt salaulātiem ar liesmām.

Plecu pie pleca līgava un līgavainis nometās ceļos greznā altāra priekšā, vīraka dūmu mākulīšiem uzvirmojot augšup no kvēpinā­majiem traukiem un izgaistot krēslainajās velvēs, tāpat kā rīt­dienas upuru dūmi pacelsies augšup un izgaisīs debesīs. Nu viņi tiek salaulāti, beidzot Pīters ir Margaretas vīrs, ko viņa ieguvusi pēc tik daudzām briesmām, lai varbūt atkal pazaudētu, pirms vēl pār zemi satumsīs vakars. Garīdznieki skandēja psalmus, grezni tērptais bīskaps noliecās pār viņiem un nomurmināja laulību cere­moniāla vārdus, Margaretai pirkstā tika uzmaukts gredzens, jaun­laulātie deva uzticības zvērestu, saņēma svētību un bija vīrs un sieva, līdz nāve tos šķirs — nāve, kas stāvēja viņiem tik tuvu šai dzīves piepildījuma stundā. Tad viņi abi, grēkus izsūdzējuši jau no paša rīta, palika vieni uz ceļiem altāra priekšā un baudīja svēto vakarēdienu, vienu noslēpumainu rituālu apzīmogodami ar otru tādu pašu.

Viss bija galā. Piecēlušies kājās, Pīters un Margareta pagriezās un roku rokā brīdi palika stāvam, kamēr koris saldās balsīs dzie­dāja brīnumjauku melodiju. Margareta pārlaida acis draudzei un pēkšņi ieraudzīja Moreljas melnīgsnējo seju. Viņš stāvēja mazliet atstatu no pārējiem savu pavadoņu vidū un vēroja Margaretu. Tad marķīzs pienāca klāt un, zemu paklanījies, čukstēja viņai:

— Mēs spēlējam dīvainu spēli, lēdij Margaret, un es sev jau­tāju: kā tā beigsies? Vai es šovakar būšu miris, vai jūs būsiet at­raitne? Un kur sākās šī spēle? Ne šeit, es domāju. Un kur, ak, kur gan šīs sēklas, ko mēs sējam, nesīs augļus? Nedomājiet par mani pārāk ļauni, jo es jūs mīlēju, bet jūs mani ne.

Un, atkal paklanījies, vispirms Margaretai, tad Pīteram, Morelja devās projām, nepievērsdams uzmanību Betijai, kas stāvēja turpat blakus, vērdamās viņā ar savām lielajām acīm, it kā arī viņa minētu, kāds būs šās spēles iznākums.

Karalis un karaliene galminieku pavadībā izgāja no katedrāles; jaunlaulātie viņiem sekoja. Viņi atkal sēdās savos zirgos un dien­vidu saules spozmē jāja caur uzgavilējošo pūli atpakaļ uz pili. Tur tos gaidīja kāzu mielasts, kurā jaunā pāra galds bija novie­tots tikai mazliet zemāk par viņu majestāšu galdu. Mielasts bija ilgs un bagātīgs, taču Pīters un Margareta tikpat kā nekā neēda, un, izņemot pirmo tradicionālo kausu, viņu lūpas vīnam nepie- skārās. Beidzot nopūta taures, viņu majestātes piecēlās un karalis savā augstajā, skanīgajā balsī paziņoja, ka viņš no saviem viesiem neatvadās, jo ļoti drīz visi atkal satiksies citā vietā, kur drosmīgais jaunais vīrs, muižnieks no Anglijas, aizstāvēs savas radinieces un tautietes godu, cīnīdamies divkaujā ar vienu no pirmajiem Spānijas grandiem, kurš šo sievieti apvainojis. Tas vis nebūs turnīrs tāpat prieka pēc, bet cīņa līdz viena pretinieka nāvei, jo abu šo bruņi­nieku naids ir dziļš un nesamierināms un tādi viņu divkaujas no­teikumi. Viņš, karalis, nevar vēlēt panākumus ne vienam, ne ot­ram, bet ir pārliecināts, ka visā Seviljā neatradīsies tādas sirds, kas neizjustu vienlīdz lielu cieņu kā pret uzvarētāju, tā uzvarēto, un ir ari pārliecināts, ka abi pretinieki cīnīsies godprātīgi, kā drosmīgiem Spānijas un Anglijas bruņiniekiem piedienas.

Tad atkal nopūta taures, un daži augstmaņi, kas bija izvēlēti par Pītera pavadoņiem, klanīdamies pienāca viņam klāt un sacīja, ka laiks posties. Jaunlaulātie piecēlās un, kad apkārtējie ļaudis, ziņkārām acīm viņus vērodami, bija pagājuši nostāk, pārmainīja dažus vārdus.

— Mums jāšķiras, — Pīters sacīja, — un es nezinu, ko tev teikt.

— Nesaki nekā, vīrs, — atbildēja Margareta, — lai tavi vārdi nepadara mani vāju. Ej tagad un esi drosmīgs — tu cīnīsies par savu, Anglijas un manu godu. Dzīvs vai miris — tu paliksi man dārgs, un dzīvi vai miruši mēs atkal reiz satiksimies un būsim kopā uz visiem laikiem. Lai manas lūgšanas tevi pavada, ser Pīter,

manas lūgšanas un mana mūžīgā mīlestība, un lai tās dod spēku tavai rokai un drošību tavai sirdij.

Tad, nevēlēdamās Pīteru apskaut visu acu priekšā, Margareta noliecās dziļā reveransā, tā ka celis gandrīz skāra grīdu, bet Pīters savukārt zemu paklanījās viņai. Tā bija savāda un cēla šķirša­nās — vismaz tā šķita klātesošajiem. Un, paņēmusi Betiju aiz ro­kas, Margareta aizgāja.

Bija pagājušas divas stundas. Plaza de Toros, kur vajadzēja cīnīties Pīteram ar Morelju, jo pilsētas lielo laukumu, kurā parasti notika turnīri, baznīcas kalpi jau gatavoja rītdienas autodafē, bija ļaužu pārpildīts kā reti kad. Sajā milzīgajā amfiteātrī, ko varbūt bija uzbūvējuši vēl romieši, mēdza rīkot daždažādas spēles, arī tais laikos visai iecienītās vēršu cīņas un citas pusmežonīgas iz­priecas. Divpadsmit tūkstoš skatītāju varēja apsēsties uz soliem, kas loku aiz loka pacēlās visapkārt plašajai arēnai, bet šodien tur diez vai būtu iespējams atrast kādu brīvu vietu. Pati arēna, pie­tiekami gara, lai zirgi varētu ieskrieties un pret vidu sasniegt pilnu ātrumu, bija nokaisīta ar baltām smiltīm, kā tas droši vien tika darīts arī tajos laikos, kad te cīnījās gladiatori. Virs galvenās ieejas iepretī arēnas centram savas goda vietas bija ieņēmuši kara­lis un karaliene ar galminiekiem, un to vidū, tikai mazliet aiz­mugurē, aizsegusi seju ar savu līgavas plīvuru, sēdēja Margareta, cēla un nekustīga kā statuja. Tieši viņiem pretī arēnas otrā galā, ložā savu kalpotāju vidū, laistīdamās zeltā un dārgakmeņos, lepna un nesatricināmi mierīga sēdēja Betija — dāma, kuras goda dēļ bija jānotiek šai divcīņai līdz nāvei. Visu šeit sapulcējušos ļaužu tūkstošu acis šķita pievērstas viņai, un, gaidot turnīra sākumu, visi runāja par viņu, daudzajām balsīm saplūstot dobjā murdoņā, kas atgādināja viļņu murdoņu jūras krastā naktī.

Atskanēja fanfaras, un pēc tam iestājās klusums. Zeltītos ap­metņos tērptu heraldu pieteikts, pa galveno ieeju arēnā izjāja Kar- loss, marķīzs Morelja, ar saviem pavadoņiem. Viņš sēdēja skaista, melna zirga mugurā un bija tērpies ogļu melnās bruņās un ķiverē, ko rotāja melnu strausa spalvu pušķis. Uz sarkanā vairoga bija attēlots ērglis ar kroni, kas norādīja uz viņa augsto titulu, un ze­māk uzrakstīta lepnā devīze: «Ko es sagrābju, to saplosu.» Iz­nesīgs un stalts viņš aizauļoja līdz arēnas vidum, tad izslēja zirgu pakaļkājās un, likdams tam uz divām kājām pagriezties pret vald­nieku ložu, sveicināja viņu majestātes, paceldams savu garo, ar tēraudu apkalto šķēpu. Publika viņam skaļi uzgavilēja. Pēc tam

Morelja ar pavadoņiem aizjāja uz savu starta vietu arēnas zie­meļu malā.

Atkal atskanēja fanfaras. Parādījās heralds, un aiz viņa — balta zirga mugurā, tērpts baltās bruņās, kas vizuļoja saulē, ar baltām spalvām pie ķiveres, ar lejup traucošos zelta piekūnu un devīzi: «Par mīlestību un godu» uz vairoga — sera Pītera Brouma garais, iespaidīgais stāvs. Arī viņš izjāja arēnas centrā un, bez jebkādas dižošanās, rāmi kā uz ceļa pagriezis zirgu, pacēla salū­tam savu šķēpu. Tagad publika klusēja, jo šis bruņinieks bija sveš­zemnieks, taču karavīri, kas atradās skatītāju vidū, nosprieda, ka viņš izskatoties pēc tāda, ko nebūs viegli uzvarēt.

Trešo reizi nopūta fanfaras, un abi bruņinieki, pametuši savas vietas, izjāja viņu majestāšu priekšā un apstājās plecu pie pleca, lai noklausītos divkaujas noteikumus, ko skaļā balsī nolasīja gal­venais heralds. Noteikumi bija īsi. Jācīnās līdz viena pretinieka nāvei, ja karalis vai karaliene ar uzvarētāja piekrišanu nepavēlēs ātrāk pārtraukt kauju. Cīnīties var zirgos vai bez zirgiem, ar šķē­piem, zobeniem vai dunčiem, taču salauztu ieroci nedrīkst aizstāt ar jaunu un nedrīkst mainīt arī zirgu vai bruņas. Uzvarētājs ar pie-, nācīgu godu tiks pavadīts no kaujas vietas un varēs doties, kurp vēlas, kā Spānijas karalistē, tā ārpus tās, un pret viņu vairs ne­drīkst celt nekādu apsūdzību, nedz arī to vajāt ar asinsatriebību. Kritušā bruņinieka līķis tiks atdots viņa draugiem apbedīšanai ar pienācīgu godu. Sās kaujas iznākums nekādā veidā neietekmēs garīgās vai laicīgās tiesas spriedumu, kad pēc vienas vai otras puses pieprasījuma tiks izšķirts strīda jautājums starp dāmu, kas uzskata sevi par marķīzi Morelju, un augstdzimušo marķīzu Mo- relju, kurš, kā šī dāma apgalvo, esot viņas vīrs.

Kad noteikumi bija nolasīti, pretiniekiem noprasīja, vai viņi tiem piekrīt, un abi skaļā balsī atbildēja: «Jā!» Tad heralds, runādams sera Pītera Brouma, Svētā Jago ordeņa bruņinieka un Spānijas dona, vārdā, svinīgi izaicināja -augstdzimušo marķīzu Morelju uz divkauju līdz nāvei, jo tas apvainojis viņa radinieci angļu lēdiju Elizabeti Dinu, kura apgalvojot, ka esot marķīza sieva, likumīgi savienota ar to svētā laulībā, kā arī rīkojies negodīgi un izturējies apvainojoši pret viņu pašu, seru Pīteru Broumu, un viņa sievu lēdiju Margaretu Broumu. Kā izaicinājuma zīmi heralds nosvieda zemē cimdu. Marķīzs Morelja to pacēla ar sava šķēpa galu un pārsvieda sev pār plecu, tā pieņemdams izaicinājumu.

Nu pretinieki nolaida ķiveru vizīrus, kas līdz tam bija pacelti, un viņu pavadoņi, pienākuši klāt, pārbaudīja bruņu piesprādzē- jumu, ieročus, zirgu iemauktus un seglu jostas. Paziņojuši, ka viss ir nevainojamā kārtībā, viņi paņēma zirgus aiz iemauktiem un aizveda katru uz savu arēnas galu. Pēc karaļa mājiena atskanēja taures signāls, pavadoņi palaida iemauktus un atlēca malā. Vēl­reiz nopūta taure, bruņinieki pievilka pavadas, pacēla vairogus un, noliekušies pār zirgu kakliem, izslēja uz priekšu savus šķēpus.

Pār gaidošo skatītāju pūli nogūlās saspringts klusums gluži kā pār jūru naktī, un tad šo klusumu pāršķēla trešais taures signāls. Margaretai tas izklausījās kā paša likteņa balss. No divpadsmit tūkstoš mutēm izlauzās nopūta, līdzīga vēja brāzmai pār jūru, un, iekams tā noklusa, no arēnas galiem kā bultas no stopa, kā zibeņi no mākoņa duelanti drāzās viens pretī otram, zirgu ātrumam pie­augot ar katru soli. Rau, viņi sastapās! Abi šķēpi triecās pret vairogiem, un abi jātnieki salīgojās seglos. Šķēpu asie gali pasitās sānis vai augšup, un bruņinieki attapušies aizauļoja viens otram garām, dabūjuši triecienu, bet neievainoti. Arēnas galā viņu pa­vadoņi saķēra zirgus aiz iemauktiem un apgrieza. Pirmā tūre bija galā.

Atkal nopūta taures, atkal viņi metās uz priekšu un pēc mirkļa sastapās arēnas vidū. Tāpat kā pirmoreiz, šķēpi trāpīja pa vai­rogiem; trieciens bija tik spēcīgs, ka Pītera šķēps sašķīda gabalos, bet Moreljas šķēpa gals, pārslīdējis pretinieka vairoga augšmalai, ieķērās Pītera vizīra restēs. Grūdiena spēks gāza Pīteru atpakaļ, viņš atmuguriski slīga arvien zemāk, kamēr gandrīz jau bija no­spiests guļus uz zirga krustiem. Pēdējā mirklī, kad šķita, ka viņš neglābjami nogāzīsies zemē, ķiveres siksnas pārtrūka. Tā tika no­rauta viņam no galvas, un Morelja aizjoņoja garām, nesdams to uz sava šķēpa gala.

— Piekūns krīt! — kliedza skatītāji. — Viņš tūlīt novelsies no zirga!

Bet Pīters tomēr nenovēlās. Atbrīvojies no briesmīgā spiediena, viņš nometa savu salauzto šķēpu un, pieķēries pie seglu siksnas, ierausās atpakaļ seglos. Morelja mēģināja apturēt savu rumaku, lai tūlīt grieztos apkārt un uzbruktu anglim, pirms tas pagūst atjēgties, taču ugunīgais dzīvnieks nebija apstādināms, iekams ne- nonāca ļaužu seju sienas priekšā arēnas galā. Pēc brīža abi due­lanti atkal tuvojās viens otram, bet Pīteram vairs nebija šķēpa un ķiveres, un Moreljas šķēpa galā karājās pretinieka ķivere, ko viņš veltīgi bija pūlējies nokratīt.

— Izvelciet savu zobenu! — no publikas angliski kliedza Pīte­ram — tas bija Smits ar saviem jūrniekiem —, un viņš jau dzīrās to darīt, bet tad laikam atrada labāku padomu, jo atstāja zobenu guļam makstī un, iecirtis piešus baltajam zirgam sānos, kā vie­sulis drāzās virsū Moreljam.

— Piekūnam gals klāt! — auroja publika. — Ērglis uzvar! Ērglis uzvar!

Un patiešām šķita, ka tam tā jānotiek. Morelja tēmēja ar savu šķēpu tieši Pītera neaizsargātajā sejā, bet tad pēkšņi Pīters izlaida pavadu no rokas un zvēla ar savu vairogu pa šķēpa galā plīvo­jošo balto spalvu pušķi, kas bija norauts no viņa paša galvas. Viņš bija labi aprēķinājis: spalvas pasitās augšup, tiesa, pavisam ne­daudz, taču pietiekami, lai viņš, pieplacis pie segliem, varētu aiz­joņot neskarts bīstamajam šķēpam pa apakšu. Un tajā mirklī, kad pretinieki atradās tieši līdzās, gaisā pazibēja Pītera garā, spēcīgā roka, sagrāba Morelju kā tērauda spīlēs un izrāva no segliem. Melnais zirgs aizdrāzās tālāk bez jātnieka, bet baltais turpināja savu skrējienu ar dubultu nastu.

Izmisīgā tvērienā Moreljas rokas sagrāba Pītera kaklu, un, sa­ķērušies vienā murskulī, baltās un melnās bruņās tērpīie ķermeņi cīkstīdamies zvārojās šurpu turpu, pārbiedētajam zirgam lēkšojot pa arēnu, līdz, pēkšņi zaudējuši līdzsvaru, tie abi kopā nogāzās smiltīs un apdulluši palika guļam.

— Kurš ir uzvarējis? — pūlī nošalca vaicājums.

— Abi pagalam! — citi atbildēja.

Paliekusies uz priekšu savā krēslā, Margareta norāva plīvuru un raudzījās uz arēnu ar nāves bālu, pārakmeņojušos seju.

Palūk! Viņi sakustējās un, kā nokrituši kopā, tā kopā ari pie­cēlās — piecēlās neievainoti. Tad atlēca nost viens no otra, izrāva garos zobenus un, kamēr viņu pavadoņi tvarstīja zirgus un aizvāca no arēnas salauztos šķēpus, nostājās cīņas pozīcijā. Tā kā Pīteram nebija ķiveres, viņš pacēla augšup vairogu, lai aizsargātu galvu, un, mierīgs kā allaž, gaidīja uzbrukumu.

Morelja metās viņam virsū, un tā zobens, asi nošķindēdams, at­dūrās pret tēraudu. Pirms Morelja paguva atgūties, Pīters cirta pretī, bet Morelja saliecās ceļos un zobens nošņāpa tikai viņa ķive­res melno spalvu pušķi. Zibens ātrumā spānieša asmens triecās Pītera sejā, bet anglis veikli palēcās sānis un palika neskarts. Mo­relja atkal uzbruka, un šoreiz viņa cirtiens bija tik spēcīgs, ka, lai gan Pīters paguva to uztvert ar vairogu, zobens pāršķēla vairoga stūri un skāra neaizsargāto kaklu un plecu, ievainodams viņu. Uz baltajām bruņām parādījās sarkanas asinis, un Pīters grīļoda­mies atkāpās.

— Ērglis uzvar! Ērglis uzvar! Spānija un ērglis! — kliedza desmit tūkstoš rīkļu.

Tad uz mirkli iestājās klusums, un tajā piepeši atskanēja viena vienīga dzidra sievietes balss, kurā Margareta pat šobrīd pazina Inesas balsi:

— Nē, piekūns uzbrūk!

Sā kliedziena skaņas vēl vibrēja gaisā, kad Pīters, acīmredzot sakāves draudu un sāpju satracināts, izgrūda savu kaujas sau­cienu: «Slava Broumiem!» un, sakopojis visus spēkus, metās virsū Moreljam kā izbadējies vilks Zils tērauds pazibēja saulē, tad trie­cās lejup, un — raugi! — puse spānieša ķiveres novēlās smiltīs, Morelja streipuļodams kāpās atpakaļ… un izlaida no rokām savu vairogu. .

— Tas tik bija cirtiens! Varens cirtiens! — auroja pūlis. — Pie­kūns! Piekūns!

Pīters redzēja nokritušo vairogu un vai nu aiz bruņnieciskuma, kā domāja uzgavilējošā publika, vai tāpēc, lai atbrīvotu kreiso roku, aizsvieda arī savējo. Satvēris zobenu ar abām rokām, viņš atvēzējās pret spānieti. No šā brīža, kaut arī Pīteram nebija ķive­res, par cīņas iznākumu vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Betija bija nosaukusi Pīteru par spīvu pretinieku ar smagu roku, un nu viņš pierādīja šo vārdu patiesīgumu. Tvirts un spirgts kā pirmajā cīņas tūrē, viņš zvēla cirtienu pēc cirtiena nelaimīgajam spānietim, tā ka viņa zobena atsitieni pret lielisko Toledo tēraudu atgādināja kalēja vesera ritmiskos klaudzienus uz laktas. Tie bija briesmīgi cirtieni, taču labais tērauds izturēja, un Morelja, kas aizstāvējās, cik spēja, grīļodamies, tomēr nepakrizdams kāpās atpakaļ, līdz bei­dzot nonāca ložas priekšā, kurā sēdēja viņu majestātes un Mar­gareta.

Pašķielējis uz to pusi, Pīters sirdī nolēma, ka tieši šeit un tagad viņš pabeigs cīniņu. Atvairījis Moreljas izmisīgo mēģinājumu trā­pīt viņam galvā, Pīters metās spānietim virsū ar tādu sparu, ka pat zobens saliecās, un, kaut arī nespēja caursist melnās bruņas, gandrīz nogāza viņu no kājām. Morelja tenteriski atsprāga atpa­kaļ, un Pīters, sagriezis zobenu gaisā un iesaucies: «Margaret!», blieza viņam vēlreiz no visa spēka. Kā zibens — ātrs, ass, acis žilbinošs — Pītera zobens triecās lejup. Morelja pacēla roku, lai to atvairītu, taču veltīgi! Viņa zobens pārlūza, ķivere sašķīda, plati iepletis rokas, viņš smagi nogāzās zemē un palika guļam, gandrīz nekustēdamies.

Uz mirkli iestājās klusums; tad to pāršķēla spalga sievietes balss, kas sauca:

— Piekūns ir uzvarējis! Angļu vanags ir uzvarējis!

Nu sacēlās neiedomājams troksnis, pūlī cits caur citu skanēja kliedzieni: «Viņš ir miris!», «Nē, viņš kustas!», «Nogalini to!», «Žēlo viņu, viņš labi cīnījās!»

Pīters stāvēja, atspiedies uz sava zobena, un raudzījās uz sa­kauto ienaidnieku. Tad pavērās augšup uz viņu majestātēm, bet tie sēdēja nekustīgi, nedodami nekādu zīmi. Pīters tikai redzeja, ka Margareta aizmugurē mēģina piecelties un grib kaut ko sacīt, bet sieviešu rokas viņu novelk atpakaļ sēdeklī. Dziļš klusums nolai­dās pār skatītāju tūkstošiem, kas gaidīja cīņas beigas. Pīters pa­lūkojās uz Morelju. Ak vai! — viņš vēl bija dzīvs, jo pretī izslietais zobens un stiprā ķivere bija mazinājusi Pītera baismīgā cirtiena spēku. Morelja bija tikai ievainots trīs vietās un apdullināts.

— Kas man jādara? — Pīters dobjā balsī jautāja karalim un karalienei ložā virs viņa.

Nu karalis, kas šķita aizkustināts, dzīrās iejaukties, bet karaliene paliecās uz priekšu, kaut ko viņam pačukstēja, un viņš palika klusu. Abi valdnieki klusēja. Viss saspringti gaidošais pūlis klusēja. Sa­prazdams, ko nozīmē šis draudīgais klusums, Pīters nosvieda savu zobenu un izvilka dunci, lai pārgrieztu Moreljas kaklabruņu sik­snas un ar pēdējo dūrienu izbeigtu viņa mokas.

Sai brīdī viņš izdzirdēja troksni, kas nāca no arēnas pretējās malas, un, palūkojies uz to pusi, ieraudzīja visdīvaināko skatu savā mūžā. Tur pāri ložas margām veikli kā kaķis rāpās kāda sieviete, tad nolēca zemē kā kaķis no desmit pēdu augstuma un, saturēdama ap ceļgaliem garo tērpu, ātri skrēja šurpu. Tā bija Betija! Bez šau­bām, Betija! Betija savā krāšņajā tualetē, ar šķindošām rotām un plīvojošiem matiem. Pīters izbrīnījies blenza uz viņu. Visi pār­steigti lūkojās viņā. Pēc pusminūtes Betija bija klāt un, nostāju­sies līdzās gulošajam Moreljam, izdvesa:

— Neaiztieciet viņu! Es jums saku, neaiztieciet viņu!

Pīters nezināja, ko darīt, un devās uz priekšu, lai parunātu ar Betiju, bet viņa ar bezdelīgas ašumu aizšāvās pie Pītera zobena, kas gulēja smiltīs, paķēra to, vienā lēcienā bija atkal blakus Morel­jam un, vicinādama zobenu gaisā, kliedza:

— Jums vispirms būs jācīnās ar mani, Pīter!

Vēl vairāk — Betija metās Pīteram virsū ar viņa paša zobenu tik sparīgi, ka viņš bija spiests palēkt sānis, lai izvairītos no cir­tiena. Nu pret debesīm uzvirda dārdošu smieklu šalts. Jā, pat Pīters pasmējās, jo kaut kas tāds Spānijā vēl nebija redzēts. Kad smiekli norima, Betija, kuras balss nebija no klusajām, savā krop­lajā spāņu valodā atkal kliedza:

— Lai viņš papriekš nogalina mani, pirms nokauj manu vīru! Atdodiet man manu vīrul

— Manis pēc ņemiet viņu, — Pīter's atbildēja, un Betija, aizme­tuši zobenu, izmisuma spēka uzplūdos pacēla samaņu zaudējušo spānieti savās stiprajās, baltajās rokās kā bērnu un, atbalstījusi viņa asiņojošo galvu pret plecu, mēģināja aiznest projām, bet ne­jaudāja.

Publikai skaļi gavilējot, Pīters ar izmisīgu žestu nosvieda savu dunci un vēlreiz griezās pie viņu majestātēm. Karalis piecēlās un pacēla roku, pie viena pamādams Moreljas pavadoņiem pārņemt viņu savā ziņā. Betija, saprazdama, ka tā pienākas, ļāva tiem rī­koties.

— Marķīze Morelja, — sacīja karalis, pirmoreiz uzrunādams Betiju ar šo titulu, — jūsu gods ir nomazgāts, jūsu aizstāvis ir uzvarējis, un šī spīvā cīņa bija līdz nāvei. Kas jums būtu sakāms?

— Nekas, — atbildēja Betija, — izņemot to, ka es mīlu šo cil­vēku, kaut gan viņš ir izturējies ļauni pret mani un citiem. Kā es to jau paredzēju, krustojot zobenus ar PIteru, viņš ir saņēmis pēc nopelniem. Atkārtoju: es mīlu viņu, un, ja Pīters grib viņu nogali­nāt, tad lai vispirms nogalina mani.

— Ser Pīter Broum, — karalis sacīja, — jums pašam jāizlemj. Mēs nododam šā cilvēka dzīvību jūsu rokās. Dāviniet to viņam vai atņemiet.

Pīters brīdi padomāja un atbildēja:

— Es dāvināšu viņam dzīvību, ja viņš atzīs šo dāmu par savu īsto un likumīgo sievu, apsolīsies dzīvot līdz mūža galam kopā ar to un vairs necelt pret viņu nekādas apsūdzības.

— Kā viņš to var izdarīt, muļķi, — iesaucās Betija, — ja jūs ar savu lielo zobenu esat izsitis Viņam visu sajēgšanu?

— Varbūt, — Pīters pazemīgi bilda, — kāds cits to izdarīs viņa vietā.

— Jā, — sacīja Isabella, pirmoreiz paceldama balsi, — es to da­rīšu. Marķīza Moreljas vārdā es visu šeit sapulcējušos ļaužu priekšā dodu jums šādu solījumu, don Pīter Broum. Un piebilstu: ja marķīzs paliks dzīvs un iedomāsies lauzt šo solījumu, kas dots, lai glābtu viņu no nāves, tad viņa vārds kritīs kaunā, tiks zaimots un apsmiets. Pasludiniet to, heraldi!

Heraldi nopūta taures, un viens no viņiem skaļā balsī paziņoja karalienes lēmumu. Skatītāji to uzņēma ar ovācijām, saukdami, ka izlemts labi un viņi esot šā solījuma liecinieki.

Tad Morelju, kas vēl arvien bija nesamaņā, viņa pavadoņi aiz­nesa projām, un Betija savā asinīm notraipītajā tērpā viņu pava­dīja, soļodama līdzās. Pīteram pieveda klāt viņa zirgu, un, kaut arī ievainots, viņš uzlēca seglos un aulēkšos apjāja visapkārt arē­nai, skanot tādai aplausu vētrai, kādu šī vieta vēl nebija piedzī­vojusi. Tad, pacēlis sveicienā zobenu, viņš kopā ar saviem pavado­ņiem pēkšņi nozuda vārtos, pa kuriem pirmīt bija iejājis.

Tik neparasti beidzās šī divkauja, kas vēlāk ieguva apzīmējumu «Ērgļa un angļu piekūna cīniņš».