Daiļā Margareta

II nodaļa DŽONS KASTELS

Kad karalis aizgāja, Pīters pagriezās pret vīriem, kas bija at­steigusies viņam palīgā, un jo sirsnīgi tiem pateicās. Tad viņš sacīja Margaretai:

— Iesim, māsīc! Pagaidām tas ir beidzies, un jūsu vēlēšanās redzēt viņa žēlastību ir piepildījusies. Jo drīzāk jūs atgriezīsieties mājās, jo mierīgāks būs man prāts.

— Protams, — atbildēja Margareta. — Es esmu redzējusi vai­rāk, nekā būtu gribējusi. Bet, pirms mēs aizejam, pateiksimies spāņu senjoram … — viņa saminstinājās.

— D'Agilaram, lēdij, — vismaz esmu pazīstams ar šo vārdu, — teica spānietis savā izkoptajā balsī, zemu paklanīdamies un neno- laizdams acu no Margaretas daiļās sejas.

— Senjor d'Agilar, es un mans brālēns Pīters Broums esam jums ļoti pateicīgi, jo varbūt jūs izglābāt viņa dzīvību. Vai ne, Pīter? Ak, un ari mans tēvs būs jums pateicīgs!

— Jā, es viņam ļoti pateicos, — Pīters mazliet īgni sacīja, — taču ne par dzīvības glābšanu. Sai ziņā es paļāvos vienīgi uz savu roku un savu draugu zobeniem. Arlabunakti, ser!

— Es baidos, senjor, — d'Agilars smaidot iebilda, — ka mēs vēl nevaram šķirties. Jūs aizmirstat, ka esmu galvojis par jums. Tādēļ man jāpavada jūs līdz mājām, lai varētu apliecināt, kur jūs dzīvojat. Un varbūt tā būs ari drošāk, jo mani tautieši ir atriebīgi un, ja jūs iesiet vieni, var ceļā jums uzglūnēt.

Redzēdama, ka Pīters vēl arvien negrib pieņemt spānieša pava- donību, Margareta aši sacīja:

— Jā, tā tiešām būs visprātīgāk, un arī manam tēvam tas pa­tiktos. Senjor, es jums rādīšu ceļu. — Un kopā ar d'Agilaru, kas galanti piedāvāja dāmai elkoni, viņa sāka naski soļot uz priekšu, tā ka Pīteram ar māsīcu Betiju neatlika nekas cits kā sekot.

Tā viņi četratā gāja pa krēslainajiem laukiem un šaurajām ielām, kas atradās starp Vestminsteru un Holbornu. Pa priekšu tipināja Margareta blakus savam staltajam kavalierim, ar kuru viņa drīz vien jau dzīvi tērzēja spāniski, jo aiz iemesliem, kas vēlāk tiks paskaidroti, labi prata šo valodu, bet aizmugurē, joprojām nes­dams rokā skota zobenu un gauži sapīcis, soļoja Pīters Broums ar elkonī ieķērušos skaisto Betiju.

Džons Kastels dzīvoja pie galvenā Holbornas ceļa lielā mājā ar daudziem frontoniem un piebūvēm. Aiz mājas bija dārzs, apjozts

ar augstu mūra žogu. Senlaicīgās ēkas ielas pusē atradās tirgo­tava, preču noliktava un kantoris, jo Kastels bija bagāts tirgonis — neviens pat īsti nezināja viņa bagātības apmērus—, karaļa licences īpašnieks, kas veda pārdot uz Spāniju vilnas drānas un citas man­tas un ar saviem kuģiem no turienes piegādāja smalku, neapstrā- . dātu jēlvilnu apstrādāšanai Anglijā. Viņš ieveda samtu, zīdu un vīnus no Granadas, skaistus, inkrustētus Toledo tērauda ieročus. Dažkārt viņš tirgojās arī ar sudrabu un varu no kalnu raktuvēm, jo bija tiklab tirgotājs kā baņķieris vai, pareizāk sakot, bagātnieks, kas pēc savu darījumu rakstura tais laikos atbilda šim jēdzienam.

Runāja, ka zem viņa tirgotavas esot kazemātiem līdzīgas dārgu mantu noliktavas ar biezām akmeņu mūra sienām un dzelzs durvīm, pa kurām zagļi netika iekšā. Tas tā varēja būt. Sai lielajā mājā, kas Plantagenetu [4] laikos bija bijusi kāda dižciltīga augstmaņa no­cietināta pils, noteikti atradās slepenas telpas, par kurām zināja tikai pats Kastels, jo neviens cits, pat ne viņa meita vai Pīters, ne­kad nepārkāpa to slieksni. Viņa kalpotāju vidū bija prāvs skaits- spēcīgu vīru, kas zem apģērba nēsāja dunčus vai zobenus un naktīs modri uzraudzīja māju, lai viss būtu kārtībā. Dzīvojamās istabas*"' kur mita Kastels, viņa meita Margareta un Pīters, bija plašas un ērtas, ar jaunu ozolkoka paneļu apšuvumu pēc Tjūdoru modes un dziļaiļu logiem pret dārzu.

Kad Pīters un Betija pienāca pie mājas durvīm, kas veda dzīvo­jamās telpās, Margareta un d'Agilars acīmredzot jau bija paguvuši ieiet iekšā, jo viņus nekur nemanīja un durvis bija ciet. Uz Pītera skaļo klauvējienu sulainis tās atvēra, un viņš cauri vestibilam jeb priekšnamam devās uz halli, jo tur bija dzirdamas balsis. Sī telpa, kur viņi parasti mēdza ieturēt maltītes un kopīgi patērzēt, bija skaisti iekārtota un apgaismota ar pakarinātām olīveļļas lampām. Tajā atradās liels kamīns, kurā patlaban tīkami sprēgāja uguns, un ozola galds tā priekšā bija uzklāts vakariņām. Margareta, no­metusi apmetni, sildīdamās stāvēja pie kamīna, un d'Agilars ar cepuri rokā, ērti atzvēlies lielā krēslā, it kā tā viņam būtu gadiem ierasta vieta, laiski viņu vēroja.

Iepretim viņiem stāvēja Džons Kastels — plecīgs vīrs pāri piec­desmitiem, ar tumšu bārdu, viediem, asiem sejas vaibstiem un caur­urbjošām, melnām acīm. Te, savas mājas noslēgtībā, viņš bija ģērbies ļoti greznā, ar visdārgāko kažokādu rotātā tērpā, ko apjoza zelta ķēde, kuras sprādzē mirgoja briljants. Kad Kastels rosījās pa

tirgotavu vai sēdēja kantori, viņš allaž valkāja tik vienkāršas drā­nas kā neviens cits Londonas tirgotājs, bet, sirdī mīlēdams grez­nību, bija paradis vakaros to sev atļauties, kaut arī tad viņu ne­viens neredzēja. Pēc Kastela pozas un sejas izteiksmes Pīters uz­reiz noprata, ka viņš ir ļoti satraukts. Izdzirdējis Pītera soļus, Kastels aši apsviedās un tūlīt savā skaidrajā, noteiktajā balsī viņu uzrunāja.

— Kas man jādzird, Pīter? Tu esot nogalinājis cilvēku pils vārtu priekšā? Skandāls! Publisks kautiņš, kas gandrīz novedis pie lielas asinsizliešanas starp angļiem ar tevi priekšgalā un viņa ekselences de Ajalas miesassargiem. Karalis gribējis tevi apcietināt, bet šis senjors par tevi galvojis. Vai tas viss ir taisnība?

— Jā gan, — Pīters mierīgi atbildēja.

— Tad es esmu pazudis, mēs visi esam pazuduši! Ak, lai nolā­dēta tā stunda, kad es pieņēmu savā mājā vienu no jūsu asinskārās cilts! Nu, ko tu teiksi?

— Vienīgi to, ka man gribas paēst vakariņas, — Pīters sacīja.

— Tie, kas sākuši šo stāstu, var to ari pabeigt, jo, kā rfedzu, viņu mēles ir lokanākas nekā manējā, — viņš uzmeta piktu skatienu Margaretai. Tā skaļi iesmējās, un pat nopietnais d'Agilars pa­smaidīja.

— Tēvs, — iejaucās Margareta, — nedusmojieties uz brālēnu Pīteru, kura vaina ir vienīgi tā, ka viņam pārāk spēcīga roka. Es esmu vainīga pie visa, jo pret viņa un Betijas gribu vēlējos palikt tur, lai redzētu karalit un tad … tad šis neģēlis, — meitenes acis pārplūda ar kauna un dusmu asarām, — sagrāba mani un Pīters notrieca viņu zemē, un pēc tam, kad viņš uzbruka ar zobenu, Pīters viņu nosita ar savu nūju … un tad notika viss pārējais.

— To jūs lieliski nostrādājāt, — savā labskanīgajā balsī ar svēš- zemniecisku akcentu ierunājās d'Agilars. — Es visu redzēju un biju pārliecināts, ka šis skots jūs nogalinās. Par to, ka jūs atvairījāt pirmo cirtienu, es nebrīnījos, bet šis jūsu spēcīgais zvēliens, pirms viņš paguva otrreiz pacelt zobenu … tas tiešām bija kaut kas …

— Labi, labi, — Kastels sacīja. — Vispirms paēdīsim un tad parunāsim. Senjor d'Agilar, jūs taču neatteiksieties pagodināt manu necilo vakariņu galdu, kaut ga,n pēc mielasta karaļa pilī ne­var būt nekādas patikas sēsties pie maltītes tirgotāja namā.

— Tieši otrādi, jūs pagodināt mani, — d'Agilars atbildēja, — un mielasts, ko rīkoja viņa augstība, lielā gavēņa dēļ bija visai pie­ticīgs. Vismaz es nedabūju lāgā paēst un tāpēc, tāpat kā senjors Pīters, esmu izsalcis.

Kastels paskandināja sudraba zvaniņu, un tūlīt sulaiņi ienesa bagātīgas un izmeklētas vakariņas. Kamēr viņi novietoja ēdienus uz galda, tirgotājs piegāja pie sienā iebūvētas bufetes, izņēma di­vas pudeles un pats tās rūpīgi atkorķēja, teikdams, ka gribot sen- joru pacienāt ar viņa zemes vīnu. Tad mājastēvs latīniski noskai­tīja galda lūgšanu un pārmeta krustu. D'Agilars sekoja viņa priekšzīmei, piebilzdams, ka esot ļoti laimīgs atrasties krietna kris­tieša namā.

— Kā tad jūs domājāt, kas gan cits es varētu būt? — jautāja Kastels, uzmezdams viņam vērīgu skatienu.

— Es nekā nedomāju, senjor, — spānietis atbildēja. — Bet diemžēl visi nav kristieši. Spānijā, piemēram, ir daudz mauru un … ebreju.

— Es zinu, — Kastels sacīja, — jo tirgojos gan ar vieniem, gan ar otriem.

— Tad jūs droši vien esat bijis Spānijā?

— Nē, es esmu angļu tirgotājs. Bet iebaudiet šo vīnu, senjor, tas ir no Granadas, un pazinēji saka, ka esot labs.

D'Agilars pagaršoja vīnu, tad iztukšoja savu glāzi.

— Tas patiešām ir labs, — viņš sacīja. — Tāda nav pat manos turienes pagrabos.

— Tātad jūs dzīvojat Granadā, senjor d'Agilar? — Kastels vaicāja.

— Laiku pa laikam, kad neatrodos ceļojumos. Man tur ir māja, ko mantoju no mātes. Viņa mīlēja šo pilsētu un nopirka tur no mauriem vecu pili. Vai jūs nevēlētos redzēt Granadu, senjora? —• d'Agilars jautāja Margaretai, it kā gribēdams mainīt sarunas te­matu. — Tur ir brīnišķīga celtne, ko sauc par Alambru [5] . Tā paceļas augstu kalnā manas mājas tuvumā.

— Mana meita gan laikam nekad to neredzēs, — iejaucās Kas­tels. — Es domāju, ka viņai Spānijā nav ko meklēt.

— Jūs tā domājat, bet kas var zināt? Tikai dievs un viņa svē­tie, — un d'Agilars atkal pārmeta krustu, tad sāka jūsmīgi stāstīt par Granadas skaistumu.

Viņš bija veikls runātājs ar ļoti patīkamu balsi, un Margareta uzmanīgi klausījās viņā, raudzīdamās vīrieša sejā un aizmirsusi ēst, bet Kastels un Pīters savukārt vēroja viņus abus. Beidzot mal­tīte bija galā, un, kad sulaiņi bija novākuši traukus un viņi palika vieni, Kastels sacīja:

— Nu, radiniek Pīter, pastāsti, kā tur tas viss notika.

Pīters pastāstīja skopiem vārdiem, taču nekā neizlaida.

— Es neredzu tavas vainas, — tirgotājs sacīja, kad viņš bija beidzis, — un saprotu, ka tu nevarēji rīkoties citādi. Vainīga ir Margareta, jo es viņai atļāvu kopā ar tevi un Betiju pastaigāties tikai gar upi un piekodināju izvairīties no ļaužu biezuma.

— Jā, tēvs, tā ir mana vaina, un es lūdzu jums piedošanu, — sa­cīja Margareta tik maigi un padevīgi, ka tēvs nespēja viņu norāt, kā bija domājis,

— Tev jālūdz piedošana Pīteram, — viņš nomurmināja, — jo viņu droši vien ieliks cietumā un tiesās par šā cilvēka nogalinā­šanu. Neaizmirsti, ka tas bija de Ajalas dienestā, ar kuru mūsu valdnieks grib saglabāt labas attiecības, un šķiet, ka de Ajala ir ļoti sadusmots.

Nu Margareta nobijās. Doma7ka Pīteram var klāties ļauni, iedū­rās viņai sirdī kā nazis. Viņas vaigi nobāla un acis atkal pieplūda asarām.

— Ak, nē, nē! — viņa iesaucās. — Pīter, vai jums nevajadzētu tūlīt bēgt projām?

— Nekādā gadījumā, — Pīters noteikti atbildēja. — Es taču devu karalim godavārdu, un šis cienījamais ārzemnieks par mani galvoja.

— Ko tad lai dara? — Margareta izmisusi vaicaja. Tad, pēkšņi kaut ko iedomājusies, pagriezās pret d'Agilaru un, slaidās rokas lauzīdama un lūdzoši vērdamās viņam sejā, sacīja: — Senjor, jūs esat tik varens un jums ir augsti stāvoši draugi, vai jūs mums ne­palīdzēsiet?

— Tieši tādēļ es esmu šeit, senjora! Kaut arī man šķiet, ka tādam vīram kā jūsu brālēns, kas var piesaukt sev palīgos vai pusi Lon­donas, mana palīdzība nav sevišķi nepieciešama. Taču paklausie-' ties! Anglijas galmā ir divi manas zemes sūtņi — de Ajala, kuru Pīters Broums apvainoja, un doktors de Puevla, karaļa draugs. Lai cik dīvaini tas būtu, de Puevla neieredz de Ajalu. Toties viņš mīl naudu un neatsakās no izdevības to saņemt. Ja tiks celta apsūdzība pret šā skandāla vaininieku, to droši vien darīs nevis garīdznieks de Ajala, bet de Puevla, kas pazīst jūsu tiesas un likumus, tātad … vai jūs saprotat mani, senjor Kastei?

— Jā, — tirgotājs atbildēja, — bet kā lai es rīkojos? Ja es de Puevlam piedāvāšu naudu, viņš tikai prasīs vēl un vēl.

— Redzu, jūs pazīstat viņa ekselenci, — d'Agilars sausi pie­zīmēja. — Jums taisnība, naudu nevajag piedāvāt. Jāpasniedz dā­vana, pēc tam kad būs dabūta oficiāla piedošana, ne ātrāk. O, de Puevla zina, ka Džona Kastela vārdam Londonā ir tikpat laba slava kā starp Granadas ebrejiem un neticīgajiem vai Seviljas tir­gotājiem. Abās šais pilsētās esmu dzirdējis to pieminam.

Šie d'Agilara vārdi lika Kastela acīm iedzirkstīties, bet viņš tikai noteica:

— Var jau būt. Bet kā lai es satiekos ar de Puevlu, senjor?

— Ar jūsu atļauju es uzņemos visu nokārtot. Cik jūs būtu ar mieru izdot, lai glābtu mūsu draugu no nepatikšanām? Piecdesmit zelta angelu?

— Tas ir par daudz, — Kastels sacīja, — tāds nelietis kā tas skots nav tā vērts. Patiesībā taču viņš bija uzbrucējs, un vispār neko nevajadzētu maksāt.

— Ak, senjor, patlaban jūsos runā tirgotājs un arī bīstams cil­vēks, kas domā, ka pasaulē vajadzētu valdīt taisnībai, nevis kara­ļiem — tas ir, varai. Sis nelietis nav ne graša vērts, bet de Puevlas vārds Henrija ausī ir daudz ko vērts.

— Lai tad būtu piecdesmit angelu, — Kastels sacīja. — Es pa­teicos jums, senjor, par jūsu laipnību. Vai jūs naudu tūlīt ņem­siet līdz?

— Nekādā gadījumā! Tikai tad, kad atnesīšu apžēlošanas vēsti. Es atkal atnakšu, senjor, un paziņošu jums, kāds ir stāvoklis. Pa­lieciet sveika, daiļā lēdija! Lai svētie aizliek labu vārdu par šo mi­rušo nekauņu, kura dēļ es nonācu jūsu, jūsu tēva un jūsu drošsir­dīga, izveicīgā brālēna sabiedrībā! Uz redzēšanos! — Un, vēl ar­vien murminādams laipnības, d'Agilars palocījās un sulaiņa pa­vadībā izgāja no istabas.

— Tomas, — Kastels sacīja sulainim, kad tas atgriezās,- — .tu esi prātīgs puisis. Apģērbies un seko šim spānietim, noskaties, kur viņš apmeties, un uzzini par viņu visu, ko vien vari. Aši!

Sulainis paklanījās un izgāja, un drīz vien Kastels dzirdēja no­klaudzam aiz viņa mājas sāndurvis. Tad viņš pagriezās pret Mar- garetu un Pīteru un sacīja:

— Man tas viss gaužām nepatīk. Es nekā laba neparedzu, un arī šis spānietis man nepatīk.

— Viņš liekas ļoti galants un dižciltīgs kungs, — Margareta iebilda.

— Jā, ļoti_ galants, pat pārlieku, un dižciltīgs … pārāk dižcil­tīgs, ja nekļūdos. Tik galants un dižciltīgs … — Kastels aprāvās pusvārdā. Tad sacīja Margaretai: — Meitiņ, ar savu stūrgalvību tu esi izkustinājusi lielu akmeni. Ej tagad pie miera un lūdz dievu, lai šis akmens neuzgāžas mūsu namam un nesagrauj to un mūs pašus.

Margareta nobijusies klusiņām aizslīdēja projām, juzdamās arī mazliet apvainota, jo galu galā — ko sliktu viņa bija izdarījusi? Un kādēļ tēvsi neuzticējās šim izskatīgajam spāņu kavalierim?

Kad viņa bija aizgājusi, Pīters, kas visu laiku tika runājis ļoti maz, pacēla acis un bez aplinkiem jautāja:

— No kā jūs baidāties, ser?

— No daudz kā, Pīter. Pirmkārt, šis gadījums tiks izmantots, lai izspiestu no manis lielu naudu, jo ir taču zināms, ka es esmu bagāts vīrs, un naudas izspiešana skaitās piedodams grēks. Otr­kārt, ja es atteikšos maksāt, mani sāks tirdīt par citām lietām.

— Par ko tad?

— Vai tu, Pīter, esi kādreiz dzirdējis par jaunajiem kristiešiem, ko spānieši dēvē par marāniem?

Pīters pamāja.

— Tad tu zini, ka marāns ir kristīgo ticību pieņēmis ebrejs. Es tev tagad atklāšu kādu noslēpumu, jo tu proti tos glabāt. Mans tēvs bija marāns. Kā viņu sauca, taš nav svarīgi, jo šis vārds ir sen aizmirsts. Bet šādu vai tādu iemeslu dēļ viņš no Spānijas atbēga uz Angliju un pieņēma tās zemes* vārdu, no kuras bija nācis —

Kastils jeb Kastels. Un, tā kā ebrejiem Anglijā dzīvot nav atļauts, viņš pieņēma ari kristīgo ticību. Nejautā, kādi bija viņa rīcības motīvi, tie ir apglabāti kopā ar viņu. Viņš lika nokristīt arī mani, savu vienīgo dēlu, kad es biju tikai desmit gadu vecs, taču sevišķi nevēroja, vai es piesaucu «tēvu Ābramu» vai «svēto Mariju». Kris­tīšanas apliecība vēl arvien glabājas manā tērauda lādē. Tēvs bija gudrs vīrs, viņa veikali zēla, un pirms divdesmit pieciem gadiem viņš mierīgi nomira, atstādams man jau lielu bagātību. Tai pašā gadā es apprecēju anglieti, tavas mātes otrās pakāpes māsīcu, dzī­voju ar viņu laimīgi, mīlēju viņu un devu tai visu, ko vien sirds vēlējās. Bet pēc Margaretas piedzimšanas —Jcopš tā laika tagad pagājuši divdesmit trīs gadi — viņa vairs nekad tā īsti neatspirga un pirms astoņiem gadiem nomira. Tu viņu atceries, viņa atveda tevi šurp, kad biji vēl tāds ducīgs puišelis, un vēlāk lika man ap­solīt, ka vienmēr rūpēšos par tevi, jo, izņemot tavu tēvu, seru Pī­teru, no jūsu senās, dižciltīgās dzimtas neviens cits vairs nebija dzīvs. Sers Pīters neklausīja mani un atdeva visu savu bagātību tam blēdim un uzurpatoram Ričardam, kas solīja viņam augstus amatus un iztērēja viņa naudu. Kad tavs tēvs pie Bosvortas krita, atstādams tevi bez zemes, bez penija kabatā, un sāka valdīt kara­lis, uz kura labvēlību tev nebija ko cerēt, es piedāvāju tev mājas un pajumti. Tu, būdams prātīgs jauneklis, novilki bruņukreklu, ietēr­pies vadmalas drānās un kļuvi par tirgotāja kompanjonu, kaut arī tava daļa peļņā bija niecīga. Tagad tu atkal esi nomainījis spieķi pret tērauda asmeni, — Kastels uzmeta skatienu skota zobenam, kas vēl arvien gulēja uz blakus galda, — un Margareta, kā jau es viņai teicu, ir izkustinājusi akmeni.

— Kas ir šis akmens, ser?

— Tas spānietis, ko viņa atveda šurp un atzina par tik patī­kamu viesi.

— Kas viņš ir?

— Pagaidi mazliet, es tev pastāstīšu. — Un, paņēmis lampu, Džons Kastels izgāja no istabas. Drīz vien viņš atgriezās, nesdams rokā šifrā rakstītu vēstuli un vēl otru papīra lapu, uz kuras bija tās tulkojums paša Kastela rokrakstā.

— So te, — viņš sacīja, — sūta mans draugs un partneris Huans- Bernaldess, marāns, kas dzīvo Seviljā, kur atrodas Ferdinanda un Isabellas galms. Starp citu, viņš raksta tā: «Es brīdinu visus brāļus Anglijā, lai ir piesardzīgi. Man nācis zināms, ka kāds cilvēks, kura vārdu es negribu minēt pat slepenrakstā, ļoti ietekmīgs un augst- dzimis vīrs, kas gan izliekas meklējam tikai izpriecas un tiešām dzīvo netikli, bet pieder pie Spānijas lielākajiem fanātiķiem, ir no­sūtīts vai tuvākajā laikā tiks nosūtīts no Granadas, kur viņa misija ir novērot maurus, uz Anglijas galmu, lai noslēgtu ar Anglijas ka­rali slepenu kontraktu. Saskaņā ar šo kontraktu tiks sastādīts sa­raksts ar visu bagāto marānu vārdiem, kuri šeit ir jau labi zināmf, lai tad, kad sāksies ebreju un marānu vajāšana, viņus varētu saņemt ciet un nogādāt uz Spāniju, kur tiem būs jāstājas inkvizīcijas tiesas priekšā. Sim cilvēkam uzdots panākt vienošanos arī par to, ka ne­vienam ebrejam vai marānam netiks dots patvērums Anglijā. Es rakstu šo jūsu zināšanai, lai jūs varētu brīdināt visus, uz ko tas attiecas.» .

— Vai jūs domājat, ka d'Agilars ir šis cilvēks? — jautāja Pīters, kad Kastels salocīja vēstuli un npglabāja kabatā.

— Jā gan. Es jau tiku dzirdējis, ka apkārt ložņājot lapsa un vajagot uzmanīt savas vistu kūtis. Vai tu redzēji, ka viņš krustījās kā garīdznieks, un dzirdēji to piezīmi par atrašanos krietnu kris­tiešu vidū? Patlaban ir lielais gavēnis, bet, kā par nelaimi, kaut gan mēs neviens to neēdām, uz galda bija gaļa, jo, kā tu zini, — Kastels steigšus piebilda, — es baznīcas priekšrakstus un ceremo­nijas diezcik stingri neievēroju. Viņš noteikti pamanīja gaļu un pats pieskārās tikai zivij, taču saldo vīnu gan iebaudīja krietni. Nav šaubu, ka jau ar nākamo vēstnesi uz Spāniju tiks nosūtīts ziņojums par šo gavēņa pārkāpumu.

— Un, ja arī, kas par to? Mēs dzīvojam Anglijā, un angļi nav pakļauti Spānijas likumiem un paražām. Šķiet, pats d'Agilars šo­vakar pie banketu zāles par to pārliecinājās. Sakarā ar šo nelāgo notikumu man tepat mājās var draudēt nepatikšanas, bet, kamēr mēs dzīvojam Londonā, no Spānijas nav ko baidīties.

— Es neesmu gļēvulis, Pīter, bet, manuprāt, ir ļoti nopietns pa­mats baidīties. Pāvesta roka ir gara, un viltīgā Ferdinanda roka vēl garāka, un abas tās snaikstās pēc ķeceru rīklēm un naudas makiem.

— Bet mēs taču neesam ķeceri, ser!

— Nē, ķeceri varbūt ne, bet mēs esam bagāti, un mans tēvs bija ebrejs. Pie tam šajā mājā ir vēl kaut kas, ko pat svētās baznīcas uzticams dēls var iekārot. — Un Kastels palūkojās uz durvīm, pa kurām Margareta bija aizgājusi uz savu istabu.

Pīters saprata. Viņa garās rokas nemierīgi sakustējās un pelēkās acis nozibsnīja.

— Es došos pie miera, — viņš sacīja. — Es gribu padomāt.

— Nē, manu zēn, — Kastels bilda. — Piepildi savu glāzi un paliec vēl brīdi šeit. Man tev ir kas sakāms, un negribu to atlikt uz citu reizi. Kas zina, ko mums var atnest rītdiena?