Daiļā Margareta

IV nodaļa MĪLĒTĀJI

— Pīter! — Margareta izdvesa. — Piter.. .

Bet Pīters nebilda ne vārda, vienīgi viņa pietvīkusi seja pēkšņi nobāla un zobena cirstā rēta pār vaigu iezīmējās kā sarkana svītra uz balta audekla.

— Pīter! — Margareta atkārtoja, mēģinādama atbrīvot roku, ko viņš vēl arvien turēja savējā. — Ko jūs izdarījāt?!

— Šķiet, jūs to zināt, kādēļ man jums vēl jāpaskaidro? — viņš nomurmināja.

— Tātad tā nebija nejaušība? Jūs patiešām tā gribējāt un ne­kaunaties par to?

— Ja tā bija nejaušība, ceru tādas piedzīvot vēl.

— Pīter, ļaujiet man iet! Es tūlīt pateikšu tēvam.

Viņa seja atdzīvojās.

— Katrā zinā pasakiet! Viņš nedusmosies. Viņš pats man teica, lai…

— Pīter, kā jūs uzdrīkstaties vēl melot šādā brīdī… šādā brīdī, kad … Vai jūs gribat sacīt, ka mans tēvs lika jums mani noskūp­stīt un vēl pulksten sešos no rīta?

— Par skūpstīšanu viņš neteica nekā, bet, manuprāt, domāja ari to. Viņš teica, ka es drīkstot jūs bildināt.

— Tas ir pavisam kas cits, — atbildēja Margareta. — Ja jūs būtu mani bildinājis un pēc ilgām pārdomām es būtu teikusi «jā», ko gan es, protams, nedarītu, tad varbūt pirms salaulāšanās jūs drīkstētu … Pīter, jūs esat sācis pilnīgi ačgārni, un tas ir nekau­nīgi un negodīgi no jūsu puses, tādēļ es vairs nekad ar jums ne­runāšu!

— Tad man katrā ziņā jārunā ar jums, kamēr vēl ir izdevība, — apņēmīgi sacīja Pīters. — Nē, jūs neaiziesiet, iekams nebūsiet mani uzklausījusi. Margareta, es jau sen mīlu jūs — kopš tiem laikiem, kad jums bija divpadsmit gadu …

— Tie atkal ir meli, Pīter, vai arī jūs neesat pie pilna prāta. Ja jūs būtu mani mīlējis vienpadsmit gadu, tad būtu to pateicis.

— Es allaž gribēju, bet jūsu tēvs aizliedza man to darīt. Pirms piecpadsmit mēnešiem es lūdzu viņa atļauju, un šī saruna beidzās ar to, ka es devu godavārdu klusēt.

— Klusēt — jā, bet solījumu nekā neizrādīt viņš taču nevarēja prasīt.

— Es domāju, ka tas ir viens un tas pats. Tagad es saprotu, ka esmu bijis muļķis un ar savu vilcināšanos zaudējis visu.

To teikdams, Pīters izskatījās tik satriekts, ka Margareta maz­liet atmaiga.

— Lai nu kā, — viņa sacīja, — jūs vismaz bijāt godīgs, un tas, protams, mani iepriecina.

— Nupat jūs pārmetāt man melus … divas reizes. Ja esmu go­dīgs, kā tad varu runāt nepatiesību?

— Nezinu. Nelieciet man minēt mīklas. Ļaujiet man iet un mēģi­niet to visu aizmirst.

— Nē. Vispirms dodiet man skaidru atbildi. Vai jūs kļūsiet mana sieva, Margaret? Ja ne, tad jums nevajadzēs iet, jo aiziešu es un vairāk jūs neapgrūtināšu. Jūs pazīstat mani un zināt par mani visu, tādēļ es netērēšu lieki vārdus un teikšu tikai vienu: kaut arī jūs varētu izvēlēties no daudziem un apprecēt smalkāku vīru, jūs neatradīsiet tādu, kas jūs mīlētu un godātu vairāk nekā es. Es zinu,'jūs esat ļoti skaista un ļoti bagāta, bet man nav ne skais­tuma, ne mantas. Bieži vien esmu lūdzis debesis, kaut jūs nebūtu tik daiļa un tik bagāta, jo tas dažreiz sagādā ciešanas sievietēm, kas ir godīgas un var dāvāt savu sirdi tikai vienam. Bet tā nu tas ir, un es nekā nespēju grozīt. Un tomēr, lai cik mazas izredzes man trāpīt dūjai, es nolēmu izšaut savu bultu un atbrīvot ceļu nā­kamajam strēlniekam. Vai man ir kaut niecīgākā cerība, Margaret? Pasakiet man un atbrīvojiet mani no šīm mokām, jo es neprotu un neesmu radis tik daudz runāt.

Nu Margareta sāka justies samulsusi, viņas untumainā pašpār­liecība izgaisa.

— Tā neklājas, — viņa nomurmināja, — un es negribu … Es runāšu ar tēvu. Viņš jums dos atbildi.

— Nevajag viņu traucēt, Margaret. Viņš to ir jau devis. Jūsu tēvs ļoti vēlas, lai mēs apprecētos, jo ir nolēmis pamest tirdznie­cību un dzīvot kopā ar mums Dedemas ielejā Eseksā, kur ir atpir­cis visas mana tēva zemes.

— Šorīt jums ir daudz dīvainu jaunumu, Pīter.

— Jā, Margaret, mūsu dzīves rats, kas ripoja tik lēni, šodien griežas visai strauji, jo dievs ir uzšāvis ar pātagu mūsu likteņa zirgiem un tie sākuši aulēkšot, tikai es nezinu, uz kurieni. Vai tiem būs traukties blakus vai šķirti? Tas jāpasaka jums.

— Pīter, — Margareta bilda, — vai jūs nedotu man mazliet laika?

— Jā, Margaret, veselas desmit minūtes un, ja jūs teiksiet «nē», tad visu jūsu dzīvi, jo es tūliņ sakravāšu savu mantu lādi un do­šos projām. Lai domā, ka esmu nobijies no apcietināšanas sakarā ar tā zaldāta nāvi.

— Nav labi, ka jūs mani tā steidzināt.

— Nē, tā būs vislabāk mums abiem. Vai jūs mīlat kādu citu?

— Atzīstos, jā, — Margareta izdvesa, slepus pašķielēdama uz. viņu.

Spēcīgais Pīters sagrīļojās kā uz ģībšanu un uztraukumā palaida vaļā Margaretas roku, kas vēl arvien turēja pirkstos vijolītes. Viņa. tās pacēla pie sejas un aplūkoja, it kā tikko būtu ieraudzījusi.

— Man nav tiesību jums jautāt, kas viņš ir, — Pīters nomur­mināja, pūlēdamies savaldīties.

— Nē, Pīter, es jums pateikšu. Tas ir mans tēvs. Kuru citu gara lai es mīlētu?

— Margaret, — viņš dusmīgi iesaucās, — jūs mani nerrojat!

— Kā tā? Kuru citu lai es mīlētu… ja nu varbūt vienīgi jūs?

— Es nespēju vairs paciest šo spēli, — Pīters sacīja. — Palieciet sveika, mistris Margaret! Lai dievs ar jums! — Un viņš metās projām.

— Pīter, — Margareta uzsauca, kad viņš bija dažu jardu attā­lumā, — vai jūs nevēlaties šīs vijolītes kā atvadu dāvanu?

Viņš apstājās un vilcinājās.

— Tad nāciet un saņemiet tās!

Pīters atgriezās, un Margareta ar trīcošiem pirkstiņiem ņēmās piestiprināt vijolītes pie viņa kamzoļa, noliekdamās arvien tuvāka līdz viņas mati pieskārās Pītera cepurei un elpa glāstīja viņa seju. Tad nezin kā vijolītes atkal izkaisījās pa zemi, Margareta nopūtās un nolaida rokas, Pīters ieslēdza viņu savās stiprajās skavās, pie­vilka klāt un skūpstīja — atkal un atkal, uz matiem, uz acīm ura lūpām, un Margareta viņam to neaizliedza.

Beidzot viņa maigi atstūma viņu, paņēma aiz rokas un, aizve­dusi pie soliņa zem gobām, lika apsēsties vienā galā, bet pati apsē­dās otrā.

— Pīter, — viņa čukstēja, — es gribu jums ko pateikt, kad būšu mazliet attapusies. Jūs esat sliktās domās par mani, vai ne tā> Nē, klusējiet! Tagad ir mana kārta runāt! Jūs domājat, ka esmu bezsirdīga un pirmīt spēlējos ar jums. Redziet, es darīju to tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka jūs patiešām mīlat mani, jo pēc tā pirmā .. . atgadījuma, kad mēs uzlasījām vijolītes, jums gan būtu pienācies to uzreiz pateikt, bet jūs vēl vilcinājāties. Tagad es esmu pilnīgi droša un jums kaut ko atklāšu. Es mīlu jūs ne mazāk kā jūs mani un arī jau tikpat sen. Vai tad citādi es nebūtu apprecēju­sies ar kādu no saviem pielūdzējiem, kuru nav trūcis? Jā, sev par kaunu un grēku, es tagad atzīšos, ka vienreiz biju uz jums ļoti saskaitusies, tāpēc ka jūs nerunājāt un it neko nelikāt manīt, un gandrīz gribēju to izdarīt. Bet galu galā tomēr nespēju un norai­dīju arī šo precinieku. Pīter, kad es vakar vakarā redzēju jūs stāja- mies pretī ar zobenu apbruņotam zaldātam tikai ar nūju rokās un domāju, ka jums būs jāmirst, es pēkšņi sajutu, cik jūs man esat dārgs, un mana sirds draudēja salūzt, kā tā salūztu, ja jūs būtu nokauts. Bet tagad tas viss ir pagātnē, mēs zinām viens otra noslē­pumu, un nekas mūs vairs nespēs šķirt, kamēr vienu no mums vai abus paņems nāve.

Pīters klausījās Margaretā, uzsūkdams sevī viņas vārdus, gluži kā tuksneša smiltis, kas gadiem ilgi tvīkušas veldzes, uzsūc lietu, un raudzījās viņas sejā, kurā vairs nebija ne miņas no draiskulības un izsmiekla. Tagad ar viņu runāja ļoti daiļa un ļoti nopietna sie­viete, kas pēkšņi sapratusi, ko nozīmē dzīve ar tās priekiem un bēdām. Kad Margareta apklusa, šis mazrunīgais vīrietis, kam pat savas lielās laimes brīdī neatradās daudz vārdu, sacīja:

— Dievs ir bijis ļoti labs pret mums. Pateiksimies dievam!

Un viņi tūlīt to darīja, nosēdušies turpat uz soliņa plecu pie pleca, jo zāle bija par mitru, lai nomestos ceļos, un savā vienkār­šajā, bērnišķīgajā ticībā lūdzās, lai visuvarenais, kas viņiļs savedis kopā un mācījis mīlēt vienam otru, svētītu šo mīlestību un ilgus dzīves gadus pasargātu viņus no visa ļauna, no naidniekiem un nelaimēm.

Pabeiguši lūgšanu, viņi vēl ilgi tur sēdēja, brīžiem runādamies, brīžiem klusēdami savā priekā, un laiks tiem steidzās pārlieku ātri. Beidzot — tas notika pēc viena no šādiem svētlaimīga klusuma mirkļiem — viņi pēkšņi satraucās un pārmainījās, kā pārmainās mierpilna ainava, kad melns negaisa mākonis negaidīti aizsedz sauli, izdzēsdams tās silto gaismu un ietīdams zemi drūmā krēslā, kas sola vētru un lietu. Viņus pārņēma ļauna nojauta. Abi juta sirdī bailes, bet paši nezināja, no kā.

— Iesim! — Margareta sacīja. — Ir laiks! Varbūt tēvs mūs meklē.

Vairāk nepārmijuši neviena mīļa vārda, viņi piecēlās, iznāca no gobu pavēņa un, domās nogrimuši, noliektām galvām devās cauri dārzam. Piepeši Margareta satrūkās — viņas kāja bija uzminusi cilvēka ēnai. Paceldama acis, viņa ieraudzīja savā priekšā … sen- joru d'Agilaru, kas saspringtā uzmanībā mazliet ironiski nolūkojās uz viņiem. Margareta apslāpēti iekliedzās, un Pīters instinktīvi pa­lēcās uz spānieša pusi, kā drosmīgs un iztrūcināts medību suns metas virsū tam, kas viņu nobiedējis.

— Svētā dievmāte! Vai jūs mani noturējāt par zagli? — d'Agi­lars iesmiedamies jautāja, piesardzīgi paspēris soli sānis.

— Lūdzu piedošanu! — Pīters sacīja, saņemdams sevi rokās. — Bet jūs mūs ļoti pārsteidzāt, tik piepeši parādīdamies šeit, kur mēs ne mūžam nedomājām jūs sastapt.

— Tāpat kā es nedomāju sastapt šeit jūs, jo, šķiet, tik aukstā rītā uzturēties dārzā nav visai tīkami. — D'Agilars atkal pavērās- viņos ar savām vērīgajām, zobgalīgajām acīm, it kā lasītu viņu siržu noslēpumu, un abi mīlētāji tumši piesarka no šā caururbjošā skatiena. — Atļaujiet man paskaidrot, — spānietis turpināja. — Es- ierados šeit tik agri jūsu dēļ, master Pīter, lai brīdinātu nerādīties šodien pilsētā, jo ir dots rīkojums jūs apcietināt un neesmu vēl pa­guvis nokārtot šo jautājumu miera ceļā. Nākdams šurp, es nejauši sastapu to daiļo dāmu, kas vakar bija kopā ar jums un sakās esam jūsu radiniece. Viņa patlaban atgriezās no tirgus un laipni ieveda mani mājā. Es gribēju satikt jūsu tēvu, un šī jaukā būtne, uzzinā­jusi, ka viņš, krietnais vīrs, lūdz dievu vecajā kapelā, aizvadīja mani līdz tās durvīm un teica, lai uzmeklējot viņu. Es iegāju ka­pelā, bet mastera Kastela tur nebija. Brītiņu pagaidījis, es pa at­vērtajām durvīm iznācu dārzā, domādams pastaigāties te, kamēr kāds parādīsies. Un redzat — man laimējās vairāk, nekā biju gai­dījis un esmu pelnījis.

— Labi! — Pīters strupi noteica, jo šā cilvēka manieres un garā skaidrošana modināja viņā pretīgumu. — Uzmeklēsim masteru Kastelu, lai jūs varat viņam pateikt savu sakāmo.

— Mēs jums ļoti pateicamies, ka atnācāt un brīdinājāt Pīteru, — Margareta nomurmināja. — Es tūlīt uzmeklēšu savu tēvu. — Ui> viņa aizsteidzās garām d'Agilaram uz durvīm.

Spānietis noraudzījās, kā viņa ieiet pa tām, tad pagriezās pret Pīteru un sacīja:

— Jūs, angļi, esat izturīgi ļaudis, ja nebaidāties jau tik agri iz­baudīt pavasara gaisu. Nu, bet šādā sabiedrībā arī es to darītu. Viņa patiešām ir brīnumdaiļa jaunava. Man ir zināma pieredze šai ziņā, bet tādu skaistuli es neatceros sastapis.

— Mana māsīca ir diezgan glīta, — Pīters vēsi atbildēja, jo spānieša atklātā jūsmošana par Margaretu viņam nepatika.

— Jā, — d'Agilars sacīja, neievērodams viņa toni, — glīta diez­gan, lai būtu nevis tirgotāja meita, bet augsta dāma — grāfiene, kas valda pār pilsētām un zemēm, vai pat karaliene. Karaliski tērpi un rotas lieliski piestāvētu viņas augumam un sejai.

— Mana māsīca netiecas pēc augsta stāvokļa un jūtas laimīga savā klusajā dzīvē, — atbildēja Pīters un tad aši piebilda: — Rau, tur jau nāk masters Kastels!

D'Agilars, pagājis tirgotājam pretī, ļoti pieklājīgi viņu sveicināja un tūlīt ievēroja, ka Kastels, par spīti savām pūlēm izlikties mierī­gam, tomēr izskatās satraukts.

— Es esmu ļoti agrīns viesis, — spānietis sacīja, — bet es zināju, ka jūs, darbīgie ļaudis, ceļaties reizē ar cīruļiem, un gribēju sastapt mūsu draugu Pīteru, pirms viņš iziet no mājas. — Un d'Agilars pastāstīja arī Kastelam sava nāciena iemeslu.

— Pateicos jums, senjor, — atbildēja Kastels. — Jūs esat ļoti labs pret mani un manējiem. Piedodiet, ka liku jums gaidīt. Man teica, jūs esot meklējis mani kapelā, bet tad es jau biju aizgājis uz savu kantori.

— Jā, tur neviena nebija. Sai jūsu vecajai kapelai piemīt dīvaina pievilcība. Jūs gaidīdams, es piegāju pie altāra un noskaitīju savu rīta lūgšanu, jo mājās nepaguvu to izdarīt.

Kastels tik tikko manāmi satraucās un uzmeta d'Agilaram ašu skatienu, tad mainīja sarunas tematu un vaicāja, vai senjors nevē­loties, pabrokastot kopā ar viņiem. Taču spānietis atteicās, sacī­dams, ka viņam jādodoties kārtot savas un viņu darīšanas, bet tūlīt pat piebilda, ka labprāt ieradīšoties uz vakariņām rīt, svēt­dien, un pastāstīšot, kā viņam veicies. Kastelam neatlika nekas cits kā pieņemt šo priekšlikumu.

Laipni un galanti atvadījies, d'Agilars atstāja Kastela māju un •domīgs soļoja uz Holbornas pusi, jo viņam bija labpaticies at­nākt kājām bez pavadoņiem. Uz stūra viņš atkal sastapa stalto, gaišmataino Betiju, kas, ar gudru ziņu atcerējusies kādu neatlie­kamu vajadzību, bija vēlreiz izgājusi un tieši šobrīd atgriezās mājup.

— Kāda sagadīšanās! — d'Agilars iesaucās. — Atkal jūs! Šorīt svētie parāda man lielu labvēlību. Lūdzu, senjora, pavadiet mani kādu gabaliņu, es gribu jums uzdot pāris jautājumu.

Mirkli vilcinājusies, Betija bija ar mieru. Viņai reti gadījās iz­devība pastaigāties pa Holbornu kopā ar tik dižciltīga izskata ka­valieri.

— Nekautrējieties no savām darba drānām, — spānietis sacīja. — Tik daiļam augumam nav svarīgi, kāds tērps to sedz. — Sis kompliments lika Betijai nosarkt, jo viņa ļoti lepojās ar savu figūru.

— Vai jums patiktos mantiļa no īstām Spānijas mežģīnēm? Es vienu tādu atvedu no Spānijas un 'uzdāvināšu jums, jo nepazīstu šai zemē nevienas citas lēdijas, kam tā piestāvētu labāk. Bet, mis- tris Betij, jūs mani piemānījāt, teikdama, ka jūsu kungs esot ka­pelā. Es tur iegāju, taču viņa nesastapu.

— Viņš tur bija, senjor, — Betija atbildēja, gribēdama attaisno­ties šā laipnā un smalkā ārzemnieka priekšā, — pirms brīža es pati redzēju viņu tur ieejam, un ārā viņš neiznāca.

— Bet kur tad viņš, senjora, varēja būt paslēpies? Vai pie šīs kapelas ir arī kapliča?

— Nē, domāju, ka nav. Bet, — viņa piebilda, — tur aiz altāra ir tāds mazs kambarītis.

— Tiešām? Kā jūs to zināt? Es nekāda kambarīša neredzēju.

— Vienreiz es izdzirdēju balsi aiz gobelēna un, pacēlusi to, ieraudzīju vaļā atstātas bīdāmās durvis un masteru Kastelu nome­tušos ceļos pie galda skaļi skaitām lūgšanas.

— Cik dīvaini! Un kas bija uz tā galda?

— Tikai tāda ērmota koka kaste kā maza mājiņa, divi svečturi un daži pergamenta ruļļi. Vai, senjor, es aizmirsu! Es apsolīju masteram Kastelam nevienam nekā par to neteikt. Viņš toreiz pa­griezās, ieraudzīja mani un metās man pretī kā sargsuns no savas būdas. Senjor, jūs taču neteiksiet viņam, ka es izpļāpājos?

— Nekādā ziņā! Jūsu labā kunga slepenais kambarītis man ne­interesē. Bet es gribu zināt kaut ko citu. Kāpēc jūsu daiļā māsīca nav apprecējusies? Vai viņai nav pielūdzēju?

— Pielūdzēju viņai, senjor, ir vai cik, bet viņa tos visus noraida. Laikam prāts nenesas uz precēšanos.

— Varbūt viņa ir iemīlējusies savā brālēnā, šajā garkājainajā masterā Broumā ar stiprajām rokām un cieto pauri?

— Ak, nē, senjor, nedomāju vis. Pīters ir pārāk drūms un kluss, lai viņā varētu iemīlēties.

— Piekrītu jums, senjora. Bet varbūt viņš ir iemīlējies Marga- retā?

Betija papurināja galvu un atbildēja:

— Pīters Broums vispār neliekas zinis par sievietēm. Vismaz nekad nerunā nedz ar viņām, nedz par viņām.

— Tas tikai liecina, ka viņš varbūt jo vairāk domā par viņām. Bet galu galā tā nav mūsu darīšana. Taču man ir patīkami dzirdēt, ka starp viņiem nekā nav, jo jūsu kundzei vajadzētu apprecēties ar augstas kārtas cilvēku un kļūt par lielu dāmu, nevis vienkārša tir­gotāja sievu.

— Jā, senjor. Bet Pīters Broums nav tirgotājs, vismaz pēc izcel­šanās ne. Viņš ir no dižciltīgas dzimtas un būtu sers Pīters Broums, ja viņa tēvs nebūtu karojis aplamā pusē un pārdevis sa­vas zemes. Pīters ir karavīrs, pie tam, kā stāsta, ļoti drošsirdīgs, par ko visi vakar vakarā varēja pārliecināties.

— Neapšaubāmi, un droši vien viņš ar savu skarbo seju un maz- runību kļūtu par lielu karavadoni, ja būtu tāda izdevība. Bet, sen­jora Betija, sakiet man: kā tas nāk, ka jūs, tik skaista sieviete, — •d'Agilars galanti paklanījās, — arī neesat apprecējusies? Esmu pār­liecināts, ka pielūdzēju jums netrūkst.

Atkal Betija, muļķīte, nosarka aiz prieka par komplimentu.

— Jums taisnība, senjor, — viņa atbildēja. — Pielūdzēju man ir daudz, bet es esmu tāda pati kā māsīca — viņi man nav pa prā­tam. Kaut arī mans tēvs pazaudēja savu bagātību, es esmu no labas ģimenes, un laikam tāpēc man netīk zemas kārtas cilvēki. Es drīzāk palikšu jaunavās nekā apprecēšu tādu.

— Jums ir pilnīga taisnība, — d'Agilars iejūtīgi sacīja. — Neap­traipiet savu ciltskoku! Esiet izvēlīga un precieties tikai ar savas kārtas cilvēku. Tik daiļai un valdzinošai sievietei kā jūs tādu līga­vaini atrast nenāksies grūti. — Un viņš ar maigu, sajūsmas pilnu skatienu ielūkojās Betijas lielajās acīs.

Tā kā viņi tagad atradās tīrumu vidū un tikai retumis sastapa kādu cilvēku, šis maigums sāka izpausties tik aktīvi, ka Betija, kas ar visu savu patikšanas kāri tomēr bija lepna un godīga, atrada par prātīgāku griezties atpakaļ uz mājām. Neklausīdamās d'Agi- lara iebildumos, viņa to atstāja un aizsteidzās, juzdamās kā septī­tajās debesīs.

«Cik brīnišķīgs un skaists ir šis ārzemju džentlmenis,» viņa pie sevis domāja, «patiešām cēls kavalieris, un droši vien viņš no tiesas ir sajūsmināts par mani…» Kāpēc gan tā nevarētu būt? Vai tad netika dzirdēts par tādiem gadījumiem? Daža laba bagāta lēdija, ko Betija pazina, nebija uz pusi tik skaista un tik augst- •dzimusi kā viņa un būtu šim senjoram mazāk piemērota sieva … ja vien, — šī doma viņu mazliet atvēsināja, — ja vien viņš jau nebija precējies.

Tādējādi, kā redzēsim, d'Agilars visai ātri guva pirmos panāku­mus, sākot īstenot savu plānu, kas viņam bija ienācis prātā tikai pirms dažām stundām. Betija bija jau pa pusei viņā iemīlējusies. Taču d'Agilars nejuta ne mazāko vēlēšanos iekarot šās skaistās, bet dumjās sievietes sirdi, viņš Betijā saskatīja tikai noderīgu ieroci, pakāpienu, kas dotu iespēju piekļūt tuvāk Margaretai.

Jo Margaretā, to varam pateikt tūlīt, viņš bija patiešām iemīlē­jies. Kad d'Agilars pirmoreiz ieraudzīja viņu pūļa vidū karaļa ban­ketu zāles priekšā — izspūrušu, sadusmotu, izbijušos —, viņas maigais un reizē majestātiskais daiļums piepeši iekvēlināja viņa dienvidnieciskās asinis. Tāds jūtu saviļņojums kā tobrīd šim dzīves baudu pārsātinātajam cilvēkam bija kaut kas pavisam jauns. Viņš alka pēc šīs sievietes, kā nebija alcis ne pēc vienas citas, vēl vai­rāk — vēlējās to padarīt par savu sievu. Kāpēc ne? Kaut arī ne gluži tīras, viņa dzīslās ritēja ļoti dižciltīgas asinis, Margareta piederēja pie zemākas kārtas, taču šo trūkumu atsvērtu viņas dai­ļums, un viņa bija pietiekami gudra un izglītota, lai ieņemtu jeb­kuru stāvokli, kādu viņš tai varētu sagādāt. Pie tam ar visu savu lielo bagātību uzdzīves kārais, izšķērdīgais d'Agilars bija nonācis prāvos parādos, un Margareta bija ļoti bagāta Anglijas tirgotāja vienīgā meita, kuras pūru varētu apskaust daža laba princese. Jā, kāpēc gan ne? Inešu un tās citas viņš aizraidīs projām — vismaz uz kādu laiku — un padarīs Margaretu par savas Granadas pils pavēlnieci. Kā tas nereti mēdz notikt ar cilvēkiem, kam ir austrum­nieku asiņu piejaukums, d'Agilars bija to izlēmis vienā mirklī, — pirms vēl vakar vakarā piecēlās no viņas tēva vakariņu galda. Viņš apprecēs Margaretu un nevienu citu.

Un tūlīt pat d'Agilars,bija sapratis, cik daudz šķēršļu stāv viņa ceļā. Vispirms — viņš turēja aizdomās Pīteru, šo spēcīgo, kluso vīru, kas ar nūju spēja nogalināt milzīga auguma apbruņotu zal­dātu un ar vienu vārdu piesaukt palīgā pusi Londonas. D'Agilars bija pārliecināts, ka Pīters mīl Margaretu, un viņš bija bīstams sāncensis. Ja Margaretai Pīters ir vienaldzīgs, tad tas nebūtu sva­rīgi, bet, ja šīs jūtas ir abpusējas — ko gan viņi darīja šorīt divatā dārzā tik agri? —, tad no Pītera jātiek vaļā un viss. To varētu viegli nokārtot, ja d'Agilars izšķirtos par galējiem līdzekļiem; Londonā bija diezgan spāņu puišu, kam nekas nebūtu pretī tumsā ietriekt dunci Pīteram mugurā.

Taču, lai cik grēcīgs viņš bija, šādu rīcību viņa sirdsapziņa ne­pieļāva. Nekad savās izdarībās d'Agilars nebija nogājis līdz slep­kavībai. Būdams fanātiķis, viņš centās izpirkt savus ļaunos dar­bus, laiku pa laikam pievērsdamies grēku nožēlai un lūgšanām un nododams savu maku un talantus baznīcas kalpībā. Arī patlaban viņa dzīvē bija šāds periods. Nē, par slepkavību nedrīkstēja domāt, jo nekāda grēku atlaišana nevarētu nomazgāt šādu traipu. Taču bija citas iespējas. Vai tad šis Pīters, tiesa gan — aizstāvēdamies, nebija nogalinājis vienu no Spānijas sūtņa kalpotājiem? Izmantot tā draugus varbūt tomēr nebūs vajadzīgs. D'Agilaram bija licies, ka jaunajai lēdijai viņa sabiedrība nav nepatīkama, un galu galā — viņš taču nebija nekāds nieka vīrs. Viņš godīgi centīsies iekarot Margaretas simpātijas, un, ja tiks atraidīts, tad jau vēl būs diez­gan laika rīkoties. Pagaidām viņš ļaus zobenam karāties pār Pītera galvu, izlikdamies, ka, tikai pateicoties viņa pūlēm, tas vēl nav nokritis, un mēģinās uzzināt visu, ko vien varēs, par Kastelu un tā pagātni.

Nupat viņam bija uzsmaidījusi laime muļķītes Betijas izskatā. Pilnīgi skaidrs, ka Kastels slepenībā vēl arvien turējās pie ebreju ticības. D'Agilars par to tika dzirdējis jau Spānijā un, tiklīdz viņu ieraudzīja, tūlīt nāca pie tādas pārliecības. Betijas stāsts par ista­biņu aiz altāra, par šķirstiņu, svecēm un Mozus likumu ruļļiem šo faktu apstiprināja. Katrā ziņā ar to pietika, lai viņu nosūtītu uz Spāniju un nodotu inkvizīcijai vai vismaz lai izraidītu no Anglijas. Nu, ja Džons Kastels, šis Spānijas ebrejs, kaut kāda iemesla dēļ nevēlēsies viņam izprecināt savu meitu, vai tad zīmīgs mājiens un Spānijas karaļu un pāvesta pilnvaru pieminēšana nepiespiedīs viņu piekāpties?

Tā prātodams, d'Agilars atgriezās savā mītnē un tūlīt ierakstīja īpašā grāmatā visu, ko Betija bija pastāstījusi un ko viņš pats Džona Kastela mājā bija novērojis.