XII nodaļa TĒVS ENRIKE

Nakts satumsa strauji, jo milzīgs negaisa mākonis, kurā zig- žagiem šaudījās zibeņi, izdzēsa pēdējo norietējušās saules at­blāzmu. Ar pērkona dārdiem un lietus straumēm vētra uzbruka grimstošajam kuģim. Jūrnieki vairs neredzēja, kurp jāstūrē, un ne­zināja, uz kurieni kuģis virzās, tikai pēc pierimušās jūras sprieda, ka ir jau iebraukuši līča ūdeņos. Drīz vien «San Antonio» uzdūrās- klintij, un Kastelu, kas bija noliecies pār noģībušo Margaretu, spē­jais trieciens atsvieda pret falšbortu un apdullināja.

Atskanēja daudzbalsīgs kliedziens: — Kuģis grimst! — Šķita, ka klāju jau apņem ūdens, bet Kastels nezināja, vai tas ir no jūras vai no spēcīgās lietus gāzes. Tad atskanēja otrs kliedziens: — No­laist laivu, citādi mēs esam pagalam! — un bija dzirdama jūrnieku rosīšanās tumsā. Kuģis griezās apkārt uz vietas un grima arvien dziļāk. Atplaiksnījās zibens, un tā gaismā Kastels ieraudzīja Be­tiju, kas savās stiprajās rokās turēja noģībušo Margaretu. Arī viņa pamanīja Kastelu un iebrēcās, lai steidzoties uz laivu. Viņš gandrīz jau gribēja to darīt, bet tad atcerējās Pīteru. Pīters varēja būt vēl -dzīvs. Ko gan viņš sacīs Margaretai, ja būs atstājis viņas līga­vaini šeit bojā ejai? Kastels aizlīda pie nekustīgi gulošā Pītera un uzsauca garāmskrejošam matrozim, lai nāk palīgā. Tas atbildes vietā izgrūda lāstu un nozuda tumsā. Kastels mēģināja viens pats pacelt Pītera smago ķermeni, bet, tā kā viņa labā roka bija gan­drīz nelietojama, spēja tikai uzsliet to sēdus un soli pa solim vilka pāri klājam uz to pusi, kur domājās atrodamies laivu.

Taču tur laivas nebija, un tagad balsis atskanēja no kuģa otras puses, tā ka nācās vilkt Pīteru atpakaļ. Kad Kastels sasniedza labo bortu, tur viss bija klusu, un, atspīdot zibenim, viņš ieraudzīja ar cilvēkiem pārpildītu laivu, kas pacēlās viļņa galotnē apmēram piecdesmit jardu no viņa; tie, kam nebija laimējies iekļūt laivā, bija pieķērušies tās pakaļgalam un margapmalei. Kastels skaļi uzsauca, taču atbildes nesaņēma — vai nu uz kuģa vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles, vai arī šajā kņadā viņu nevarēja sadzirdēt.

Tad Kastels, apzinādamies, ka ir darījis visu, ko varējis, pavilka Pīteru zem fokmasta platformas, kas cik necik pasargāja no lietus, apsēdās, paņēma viņa asiņojošo galvu klēpī, lai to neskartu virs klāja pludojošais ūdens, un sāka skaitīt lūgšanas, gaidīdams nāvi.

Ka viņam drīz pienāks gals, par to Kastels nešaubījās, jo kuģa vidusdaļa, cik varēja redzēt zibeņu gaismā, jau atradās gandrīz vienā līmenī ar jūru. Tā šeit, ostas tuvumā, gan bija daudz rāmāka nekā ārpus līča, jo, kaut arī vēl joprojām gaudoja vējš un stipri lija, viļņu šļakatas viņiem pāri vairs nesitās. Karavela, dreifēdama uz priekšu, grima arvien dziļāk un dziļāk, līdz beidzot ūdens jau skalojās pāri tās klājam un Kastels bija spiests pārsēsties uz kāp­nītēm, pa kurām Pīters pirmīt devās pretī spāniešiem. Pēc kāda laika viņš ievēroja, ka «San Antonio» vairs nekustas, un brīnījās, ko gan tas varētu nozīmēt. Negaiss bija pārgājis, un varēja saska­tīt zvaigznes. Arī vējš bija nostājies. Nakts kļuva siltāka, un tas nāca Kastelam par labu, jo citādi caurcaurēm izmirkušajā apģērbā viņš būtu pārsalis līdz nāvei. Un tomēr tā bija bezgala gara nakts,, visgarākā viņa mūžā. Velti viņš gaidīja miegu, kas būtu remdējis ciešanas un atvieglojis pēdējo stundiņu; sāpes bultas savainotajā rokā neļāva aizvērt ne aci.

Tā viņš tur sēdēja, prātodams, vai Margareta ir dzīva vai mirusi,, tāpat kā miris šķita Pīters, un, ja tā būtu, vai viņu abu gari tagad noraugās uz nelaimīgo tēvu, gaidīdami, kad viņš tiem piebiedrosies. Viņš domāja arī par savām labklājības pilnajām dienām, kad vēl nebija ieraudzījis d'Agilara nolādēto seju, un par visu nevērtīgo bagātību, kas viņam piederēja un nu aizies neziņā. Viņš pat vēlējās, kaut Margareta būtu mirusi: labāk lai viņa ir beigta, nekā dzīvo kaunā un ciešanās. Ja dievs ir, kā gan viņš var pieļaut, ka pasaulē notiek tādās lietas? Tad Kastels atcerējās, kā Ijabu, kad tas gluži tāpat sēdēja, dziļu bēdu sagrauzts, sieva mudināja nolādēt dievu un mirt un kā patriarhs tad atbildēja: «Ko! Vai mēs no dieva rokas varam ņemt pretī tikai labo un neņemt ļauno?» Atcerējās arī, kā pēc visām nedienām šis krietnais vīrs beidza savu mūžu, un tādē­jādi guva mazu mierinājumu.

Pēc tam Kastels ieslīga tādā kā nemaņā, un viņa pēdējā doma bija, ka kuģis ir nogrimis un viņš laižas nāves tumšajā atvarā.

Paklau! Atskanēja kāda balss, un Kastels uztrūcies redzēja, ka svīst gaisma un ka viņa priekšā, atbalstījies pret kāpņu margām, stāv Pīters — līķa bāls, ar asinīm notraipītu seju, klabošiem zo­biem un stiklainām, nedabiskām acīm.

— Vai jūs esat dzīvs, Džon Kastei? — jautāja šī dobjā balss. — Vai arī mēs abi esam beigti un atrodamies ellē?

— Nē, — viņš atbildēja. — Es esmu dzīvs. Mēs vēl esam šajā pasaulē.

— Kas noticis? — Pīters vaicāja. — Es biju iegrimis melnā tumsā.

Kastels viņam īsi pastāstīja.

Pīters noklausījās, tad grīļodamies piegāja pie borta treliņiem un klusēdams palūkojās apkārt.

— Es nekā nevaru redzēt, — pēc brītiņa viņš sacīja. — Migla ir pārāk bieza. Bet man šķiet, ka mēs atrodamies tuvu krastam. Pa­līdziet man! Mēģināsim atrast kaut ko ēdamu. Es jūtos vārgs.

Kastels piecēlās, izstaipīja notirpušos locekļus un, piegājis pie Pītera, aplika savu veselo roku viņam ap vidukli. Atbalstīdams viņš to veda uz kuģa pakaļgalu, kur vajadzēja būt galvenajai ka­jītei. Viņi to atrada un iegāja iekšā. Tā bija neliela, bet labi iekār­tota telpa, ar kokā grieztu krucifiksu pie gala sienas. Gabals sālī­tas gaļas un daži cieti kviešu plāceņi, kādus jūrnieki ņem līdzi ceļā, nokrituši no galda, gulēja uz grīdas; virs galda iekārtā plauktā stāvēja vīna un ūdens baloni. Kastels sameklēja raga kausu un, piepildījis ar vīnu, pasniedza Pīteram. Pīters to kāri izdzēra un padeva atpakaļ. Arī pats Kastels iestiprinājās ar vīnu. Pēc tam viņi ar nažiem nogrieza prāvas gaļas šķēles un aši notiesāja, kaut arī Pīteram savainotās galvas un kakla dēļ bija grūti ēst. Tad viņi vēl .iedzēra vīnu un, juzdamies mazliet mundrāki, atstāja kajīti.

Migla vēl arvien bija tik bieza, ka viņi nekā nevarēja saskatīt, tādēļ iegāja sadragātajā kajītē, kur bija mitinājušās Margareta ar Betiju, apsēdās uz viņu guļvietas un gaidīja. Pīters ievēroja, ka šī kajīte iekārtota ļoti grezni, it kā būtu domāta augstai dāmai. Pat trauki bija no sudraba, un skapī karājās krāšņi tērpi. Te bija arī dažas ar roku rakstītas grāmatas. Uz vienas no ārējām lapām Margareta bija uzrakstījusi savas piezīmes un pašsacerētu lūg­šanu, kurā lūdzās, lai debesis viņu pasargātu, lai Pīters un tēvs paliktu dzīvi un uzzinātu patiesību par notikušo, lai svētie būtu labvēlīgi, atbrīvotu viņu un ļautu viņiem visiem atkal būt kopā. So grāmatu Pīters pabāza sev zem kamzoļa, lai kādreiz vēlāk rūpīgāk papētītu.

Piepeši parādījās saule, paceldamās austrumos pāri kalniem, kas viņus ielenca. Izgājuši no kajītes, Kastels un Pīters uzkāpa uz fokmasta platformas un palūkojās apkārt. Viņi atradās cietzemes apņemtā līci, ne tālāk kā simt jardu no krasta. Piesējuši virves galā dzelzs gabalu un iesvieduši to jūrā, viņi konstatēja, ka kuģis guļ uz zemūdens klints un pie tā priekšgala dziļums ir tikai četras pēdas. To noskaidrojuši, viņi nolēma brist uz malu, taču vispirms atgriezās lielajā kajītē, sameklēja ādas maisu un piebāza to ar gaļu un vīnu. Tad viņiem vēl ienāca prātā uzmeklēt d'Agilara ka­jīti. Tā atradās starp klājiem. Tur viņi uzgāja naudas lādi, ko iz­devās atlauzt ar dzelzs stieni.

Lādē bija prāvs zelta naudas krājums, acīmredzot kuģa koman­das algošanai, un arī dažas dārglietas. Tās viņi neaiztika, bet naudu sadalīja un noglabāja pie sevis, jo tā varēja lieti noderēt, ja viņi sveiki tiktu malā. Tad viņi viens otram izmazgāja un pārsēja brū­ces, nokāpa pa trapu, kas bija nolaists gar kuģa sāniem, kad spā­nieši glābās ar laivu, iebrida jūrā un teica «San Antonio» ardievas.

Tagad vējš bija norimis un spoži spīdēja saule, sasildīdama viņu atdzisušās asinis. Brist nebija grūti, jo ūdens sniedzās tikai maz­liet pāri viduklim, jūra bija pavisam rāma, pamats gluds un smil­šains. Tuvojoties krastam, viņi ieraudzīja tur pulcējamies ļaudis un nosprieda, ka tie nāk no mazās Motrilas pilsētiņas, kas atradās augstāk pie upes, kura šeit ietecēja līcī. Viņi redzēja arī vēl ko citu — proti, «San An.tonio» laivu — un nopriecājās, saprazdami, ka tā laimīgi sasniegusi krastu, jo laiva stāvēja uz ķīļa un tās dibenā bija tikai nedaudz ūdens. Sur tur gulēja malā izskaloti cil­vēku līķi — pavisam kādi pieci vai seši — acīmredzot tie jūrnieki, kas bija peldējuši pakaļ laivai vai pieķērušies tās bortam. Sieviešu starp noslīkušajiem nebija.

Kad Kastels un Pīters beidzot sasniedza malu, tur vairs stāvēja tikai nedaudzi cilvēki, jo pārējie bija sākuši brist uz kuģi, lai to izlaupītu, vai arī aizgājuši sameklēt laivas tādam pašam nolūkam. Krastā viņus sagaidīja tikai sievietes, bērni, trīs veči un garīdz­nieks — viltīga izskata vīrs ar pieglaimīgu seju un alkatīgām acīm. Tas panācās uz priekšu un pieklājīgi sveicināja viņus, sacī­dams, lai pateicas dievam par izglābšanos.

— To mēs patiešām arī darām, — atbildēja Kastels. — Bet pa­sakiet mums, tēvs, kur ir mūsu ceļabiedri?

— Daži no viņiem ir šeit, — garīdznieks atbildēja, norādīdams uz līķiem. — Pārējie kopā ar abām senjorām pirms divām stundām devās ceļā uz Granadu. Marķīzs Morelja, kas man piešķīris šo draudzi, teica, ka viņa kuģis nogrimis un vairāk neviens dzīvs ne­esot palicis. Tā kā miglā nekas nebija redzams, mēs viņam noticējām. Citādi mēs- būtu ieradušies te agrāk, —^ viņš zīmīgi piemetināja, — jo esam nabaga ļaudis, kam svētie reti sūta avarējušus kuģus.

— Kā viņi devās uz Granadu, tēvs? — Kastels jautāja. — Kā­jām?

— Nē, senjor, viņi ar varu paņēma ciemā visus zirgus un mūļus. Marķīzs gan apsolīja, ka vēlāk atsūtīs tos atpakaļ un samaksās par lopiņu izmantošanu, un mēs uz viņu paļāvāmies, jo bijām spiesti to darīt. Senjoras dikti raudāja un lūdza mūs dot viņām patvērumu un paturēt viņas šeit, bet marķīzs to neatļāva, kaut arī viņas bija tik bēdīgas un nogurušas. Lai dievs dod, ka mēs dabūtu atpakaļ savus krietnos lopiņus, — garīdznieks dievbijīgi piebilda.

— Vai jums tomēr vēl neatradīsies pāris zirgu? Mums ir maz­liet naudas, un mēs varam par tiem samaksāt, ja neprasīsiet pārāk dārgi.

— Neviena, senjor, neviena paša. Marķīzs paņēma visus līdz beidzamajam, pat grūsnas ķēves. Bet jūs jau arī patlaban nebūtu spējīgi jāt, jo esat tik daudz pārcietuši, — garīdznieks norādīja uz Pītera ievainoto galvu un Kastela pārsieto roku. — Kāpēc jūs negribat te uzkavēties un mazliet atpūsties?

— Tāpēc, ka es esmu tēvs vienai no šīm senjorām un viņa no­teikti domā mani noslīkušu. Bet šis senjors ir viņas saderinātais līgavainis, — Kastels īsi atbildēja.

— Ahā! — garīdznieks novilka, ar interesi paraudzīdamies vi­ņos. — Bet kāds tad radinieks viņai ir marķīzs? Nu, varbūt man nevajadzēja vis to jautāt, te jau nav biktskrēsls, vai ne? Es sa­protu, ka jūs esat nobažījušies, jo šim dižajam grandam ir palaid­nieka slava. Jā, krietns baznīcas dēls, bet liels palaidnieks gan … — viņš nogrozīja savu skūto galvu un pasmaidīja. — Bet nāciet uz ciemu, senjori! Tur jūs varēsiet atpūsties un apkopt savas vainas. Pēc tam mēs parunāsim.

— Būs vien jāiet, — Kastels angliski sacīja Pīteram. — Seit līča malā nav neviena zirga, un mēs šādā stāvoklī nevaram kā­jām aizstaigāt līdz Granadai.

Pīters pamāja, un viņi kopā ar garīdznieku, kura vārds bija Enrike, devās uz ciemu.

Uzkāpuši paugurā pāris simt soļu no krasta, viņi pagriezās un atskatījās: šķita, ka visi darboties spējīgie ciema iedzīvotāji pat­laban ir aizņemti ar avarējušā kuģa izlaupīšanu,

— Viņi atlīdzina sev par mūļiem un zirgiem, — plecus paraus­tīdams, sacīja tēvs Enrike.

— Redzu, — Kastels atteica, — bet jūs … — viņš aprāvās.

— Neraizējieties par mani! — garīdznieks atbildēja, viltīgi pa­smīnēdams. — Baznīca nelaupa, bet galu galā baznīca tāpat dabū savu tiesu. Sī te ir dievbijīga tauta. Es baidos tikai viena: kad mar­ķīzs uzzinās, ka karavela nav nogrimusi, viņš pieprasīs mums norēķinus.

Tad viņi devās tālāk un drīz vien lejā upes krastā ieraudzīja ciema mājiņu baltās sienas un sarkanos jumtus.

Pēc piecām minūtēm, kad viņi gāja pa apaļiem akmeņiem bru­ģētu ieliņu, garīdznieks apstājās pie kādiem vārtiem un tos at­slēdza.

— Sis ir mans necilais mājoklis, kad uzturos šeit un neesmu Granadā, — viņš sacīja. — Jutīšos pagodināts jūs uzņemt tajā. Redziet, tepat blakus ir baznīca.

Viņi iegāja pagalmā, kur ap strūklaku auga daži apelsīnu koki un pie sienas atradās krucifikss cilvēka augumā. Ejot tam garām, Pīters paklanījās un pārmeta krustu, bet Kastels nesekoja viņa piemēram. Garīdznieks vērīgi paskatījās uz Kastelu.

— Senjor, — viņš sacīja, — jums gan arī pienāktos parādīt godu mūsu pestītāja tēlam, jo viņa žēlastība jūs tikko izglābusi no nāves, kuras varā, kā stāstīja marķīzs, jau bijāt jūs abi.

— Mana labā roka ir ievainota, — Kastels aši atbildēja, — tā­pēc es varu viņam pateikties tikai savā sirdi.

— Saprotu, senjor, bet, ja jūs esat svešinieks šai zemē, kā vis neliekas, jo tik labi runājat mūsu valodā, tad atjaujiet man jūs brīdināt, ka šeit nav gudri ieslēgt savas ticīgā jūtas sirdī. Pē­dējā laikā inkvizīcijas tēvi ir kļuvuši visai stingri un prasa, lai tiktu ievērotas arī ārējās formas. Kad es kalpoju svētajā inkvizī­cijā Seviljā, pats tiku redzējis, ka cilvēkus sadedzināja uz sārta par to neievērošanu. Jums ir divas rokas un galva, senjor, un arī ceļi, ko var palocīt.

— Piedodiet man, — Kastels atbildēja uz šo pamācību. — Mans prāts bija aizņemts ar citu. Es domāju par savu meitu, ko jūsu patrons marķīzs Morelja aizvedis projām.

Nekā neatbildējis, garīdznieks cauri dzīvojamai istabai ieveda viņus guļamtelpā ar augstiem, aizrestotiem logiem. Kaut arī ērta un plaša, tā Kastelam un Pīteram atgādināja cietuma kameru. Uzaicinājis viņus novilkt slapjās drēbes un atpūsties, tēvs Enrike pats devās projām, teikdams, ka atvedīšot šurp ciema dakteri, kas, likās, reizē bija ari bārddzinis, ja vien tas nebūšot aizņemts ar «kuģa atvieglošanu».

Kad kalpone bija ienesusi siltu ūdeni un dažus ērtus apģērba gabalus, kuros ietīties, kamēr viņu pašu drēbes žāvējās, Kastels ar Pīteru noģērbās, nomazgājās un, līdz pēdējam pārguruši, iekrita gultās, iepriekš noslēpuši naudu pārtikas maisā, ko Pīters pabāza zem sava spilvena. Pēc kādām pāris stundām viņus pamodināja tēva Enrikes un daktera ierašanās, kuriem līdzi ienāca kalpone, ienesdama viņu izžuvušās un iztīrītās drēbes.

Kad dakteris ieraudzīja Pītera sadauzīto kaklu un kreiso plecu, kas tagad bija melni, sapampuši un pilnīgi stīvi, viņš nogrozīja galvu un teica, ka vienīgi laiks un miers šīs vainas varot sadziedēt un ka Pīters esot dzimis zem laimīgas zvaigznes, ja palicis dzīvs; bez tērauda cepures un ādas kamzoļa viņš noteikti būtu bijis pagalam. Tā kā kauli tomēr nebija lauzti, dakterim atlika vienīgi ieziest savainotās vietas ar sāpes remdinošu ziedi un uzlikt tīru pārsēju. To paveicis, viņš pievērsās Kastelam, kam bulta bija iz­gājusi cauri labās rokas apakšdelma mīkstumam, izmazgāja brūci ar ūdeni un eļļu, pārsēja un sacīja, ka nedēļas laikā tā sadzīšot. Tad viņš sausi piebilda, ka šī vētra acīmredzot bijusi daudz briesmīgāka, nekā viņam licies, ja tās nestā bulta spējusi caururbt cilvēka roku. To dzirdot, garīdznieks saspicēja ausis.

Kastels uz to nekā neatbildēja, bet, izvilcis vienu Moreljas zelta gabalu, pasniedza to dakterim par viņa pakalpojumiem, pie viena lūgdams sagādāt viņiem mūļus vai zirgus, ja būtu iespējams. Tas apsolījās papūlēties un, ļoti iepriecināts par augsto honorāru, kādu Motrilā parasti nemēdza maksāt, sacīja, ka vakarā atkal pienākšot un tad pateikšot, vai izdevies kaut ko sadabūt. Viņš apsolīja arī atnest spāniešu drānas un apmetņus, jo viņu izmirkušās un asinīm notraipītās drēbes neesot piemērotas ceļošanai pa šo zemi.

Kad bārddzinis aizgāja un kopā ar viņu arī garīdznieks, kam bija jāsteidzas uz kuģī salaupīto mantu dalīšanu, lai dabūtu savu tiesu, kalpone, labā sirds, ienesa viņiem siltu viru. Iestiprināju­šies ar to, viņi atkal atlaidās gultās un apspriedās, ko darīt.

Kastels bija ļoti nomākts un zūdījās, ka viņi joprojām ir tikpat tālu no Margaretas, kā bijuši, ka tagad tā atkal viņiem zudusi un atrodas Moreljas varā, no kuras to izraut nav tikpat kā nekādu cerību. Pie tam, kā liekas, viņa tiek vesta vai ir jau aizvesta uz mauru pilsētu Granadu, kur kristīgo likumi un taisnība nav spēkā.

Noklausījies Kastela sūrošanos, Pīters, kas nekad nezaudēja dūšu, sacīja:

— Dievam Granadā ir tikpat liela vara kā Londonā vai uz jūras, kur viņš mūs izglāba. Es domāju, ser, mums jābūt ļoti pateicī­giem dievam par to, ka abi šodien esam dzīvi, jo varējām būt jau miruši, un ka arī Margareta ir dzīva un, domājams, sveika un vesela. Turklāt šis sieviešu zaglis, kā liekas, ir dīvains cilvēks, ja vien var ticēt viņa vārdiem. Kaut gan viņš ar blēdību nolaupīja Margaretu, rādās, ka viņš neuzdrīkstas tai varmācīgi tuvoties, bet ir nolēmis to iegūt tikai ar pašas piekrišanu. Un to, manuprāt, viņš tik viegli vis nepanāks. Sis spānietis baidās ari ķerties pie slep­kavības un, kad varēja mūs nogalināt, to nedarīja.

— Es ari agrāk pazinu tādus cilvēkus, — Kastels sacīja, — kas uzskata, ka vieni grēki tiks piedoti, bet citi pazudinās viņu dvē­seles. Tas ir māņticības auglis.

— Tad, ser, lūgsim dievu, lai Moreljas māņticība arī turpmāk ir stipra, un, cik vien ātri varēsim, steigsimies uz Granadu, kur, atcerieties, jums ir draugi gan starp ebrejiem, gan mauriem, ar kuriem ilgus gadus esat tirgojies. Varbūt viņi dos mums patvē­rumu. Tātad — lai cik slikti ir, varēja būt vēl ļaunāk.

— Tev taisnība, — Kastels jau priecīgāk atbildēja. — Ja vien viņa patiešām ir aizvesta uz Granadu. Mums jāmēģina to uzzināt no bārddziņa vai tēva Enrikes.

— Es neuzticos šim garīdzniekam. Viņš ir viltīgs vīrs un kalpo Moreljam, — Pīters atteica.

Tad viņi apklusa, jo vēl arvien jutās gurdi un nebija jau arī vairāk ko runāt, toties ko domāt netrūka.

Ap saules rietu atkal atnāca dakteris un pārsēja viņu brūces. Viņš atnesa arī spāniešu drānas, cepures un divus biezus, ceļoša­nai piemērotus apmetņus, par ko dabūja labu samaksu. Bez tam viņš teicās atvedis divus lieliskus mūļus ar visiem segliem, un Kastels izgāja pagalmā tos apskatīt. Tie bija diezgan nožēlojami lopiņi, vāji un nodzīti, bet, tā kā citus nebija iespējams dabūt, viņi atgriezās istabā, lai vienotos par cenu. Kaulēšanās ieilga,, jo bārd­dzinis uzprasīja divreiz vairāk, nekā mūļi bija vērts, un Kastels turējās pie sava, ka no grimstoša kuģa izglābies nabaga vīrs to nevar maksāt. Galu galā viņi tomēr salīga un tika norunāts, ka bārddzinis mūļus pa nakti paturēs pie sevis un pabaros, bet no rīta atvedīs šurp kopā ar pavadoni, kas viņiem parādīs ceļu uz Gra­nadu. Par drēbēm viņi samaksāja tūliņ, bet par mūļiem vēl ne.

Kastels un Pīters mēģināja bārddzini iztaujāt par marķīzu Mo- relju, taču, tāpat kā tēvs Enrike, tas bija slīpēts vīrs un turēja mēli aiz zobiem, aizbildinādamies, ka nabaga ļaudīm neklājoties pļāpāt par augstmaņiem un gan jau viņi Granadā visu uzzināšot. Tad bārddzinis aizgāja, atstājis viņiem kaut kādas iekšā dzeramas zā­les, un drīz pēc tam pārradās garīdznieks.

Viņš bija ļoti pacilātā garastāvoklī, jo kā savu tiesu no kuģī salaupītajām mantām bija dabūjis tās dārglietas, ko Kastels un Pīters atstāja dzelzs lādē. Vērodams, kā viņš tās cilā un apjūsmo, Kastels nāca pie pārliecības, ka šis cilvēks ir ļoti mantkārīgs, ienīst nabadzību, kādā pats uzaudzis, un par naudu būtu gatavs uz daudz ko. Un, kad tēvs Enrike sāka rūgti šķendēties par zag­ļiem, kas pasteigušies uzlauzt kuģa naudas lādi un paņēmuši gan­drīz visu zeltu, Kastels nolēma, ka viņš nedrīkst uzzināt, kas šie zagļi bijuši, jo citādi viņiem ceļā var gadīties kāda nelaime.

Beidzot spožie dārgumi tika noglabāti un garīdznieks aicināja Kastelu un Pīteru vakariņās, nogauzdamies, ka viņam, kas pats spiests dzert tikai ūdeni, neesot vīna, ar ko pacienāt ciemiņus. Tad Kastels lūdza pagādāt dažas pudeles vislabākā vīna uz viņu rēķina, un tēvs Enrike jo vēlīgi tūlīt aizsūtīja kalponi to nopirkt.

Pārģērbušies savās jaunajās spāniešu drānās un paslēpuši visu zeltu naudas jostās, kuras arī bija nopirkuši no bārddziņa, Kastels un Pīters devās vakariņās. Tajās tika pasniegts spāniešu ēdiens olja podrida — trekns gaļas sautējums —, maize, siers un augļi, kā ari Kastela nopirktais vīns. Tas bija ļoti labs un stiprs, bet viņi paši, baidīdamies, ka neiekaist ievainojumi, dzēra maz, toties jo cītīgi mudināja tēvu Enriki to iebaudīt vēl un vēl, tā ka galu galā viņš aizmirsa savu piesardzību un kļuva gluži runīgs. Redzēdams, ka garīdznieks krietni iesilis, Kastels sāka viņu izprašņāt par marķīzu Morelju un jautaja, ka gan tas nākot, ka šim spāņu augst­manim piederot pils mauru galvaspilsētā Granadā.

— Viņš jau ir pa pusei maurs, — atbildēja garīdznieks. — Viņa tēva, stāsta, bijis Vianas princis, bet māte — mauru dāma ar karaliskām asinīm. No tās viņš mantojis lielas bagātības un šo pili Granadā. Tur marķīzs arī vislabprātāk uzturas, jo, kaut gan citādi ir krietns kristietis, viņam piemīt daudzas pagāniskas sliek- smes. Tāpat kā mauri, viņš savā pilī savācis veselu seraju skaistu sieviešu, es to zinu, jo, tā kā Granadā nav garīdznieku, bieži esmu viņa kapelāns. Turklāt marķīzam Granadā ir svarīgi uzdevumi. Būdams pa pusei maurs, viņš ir Ferdinanda un Isabellas pārstāvis mauru sultāna Boabdila galmā un slepenībā darbojas viņu inte­resēs. Jums, svešiniekiem, ja vēl to nezinājāt, lai ir zināms, ka viņu majestātes jau sen atrodas kara stāvoklī ar mauriem un grib at­ņemt tiem viņu karalistes paliekas, lai ieviestu tur kristietību, kā ir jau atņēmušas Malagu un ar asinīm un uguni šķīstījušas to no neticības kaunpilnā traipa.

— Jā, — Kastels sacīja, — mēs Anglijā par to dzirdējām, jo es esmu tirgotājs, kam ir sakari ar Granadu, kurp arī patlaban dodos veikala darīšanās.

— Bet kādās darīšanās turp ceļo jaunā senjora, kas esot jūsu meita, un kā saprast jūrnieku stāstus par kauju, kas notikusi starp «San Antonio» un kādu angļu kuģi, kuru ari mēs paši vakar selgā redzējām? Un kā gan tas gadījās, ka vējš ietrieca bultu jūsu rokā, draugs tirgotāj? Un kāpēc jūs abi tikāt atstāti uz grimstošās kara- velas, kad marķīzs ar saviem ļaudīm to pameta?

— Jūs uzdodat pulka jautājumu, svētais tēv! Pīter, piepildi viņa svētības kausu! Viņš domā, ka mūždien -ir gavēnis, un nemaz ne­dzer. Uz jūsu veselību, tēvs! Lieliski, kauss rāda dibenu! Pīter, piepildi to no jauna un pasniedz man pudeli. Tagad es jums pa­stāstīšu par kuģa bojā eju. — Un Kastels ņēmās gari un plaši klāstīt par vējiem un burām, par klintīm un nolauztiem mastiem, un angļu kuģi, kas mēģinājis palīdzēt spāniešu karavelai, un tā tālāk, un tā joprojām, kamēr beidzot garīdznieks, kura kausu Pīters steidzās piepildīt, tiklīdz viņš pavērsa galvu sānis, atkrita krēslā aizmidzis.

— Nu, — Pīters pāri galdam angliski čukstēja Kastelam, — šķiet, mēs varam mierīgi iet gulēt, jo esam daudz uzzinājuši no šā svētp spiega, kas viņš, manuprāt, ir, bet paši turējuši mēli aiz zobiem.

Klusītiņām viņi aizmanījās uz savu istabu un, iedzēruši daktera

atstātās zāles, noskaitīja vakara lūgšanu katrs savam dievam, tad aizslēdza durvis un apgūlās, lai atpūstos, cik nu labi to ļāva ievai­nojumi un sūrās raizes.

Загрузка...