Daiļā Margareta

XV nodaļa pīters tēlo lomu

— Pagaidiet! — sacīja Pīters, vilcinādamies portāla ēnā. — Man netīk šī spēle, Ineša, un es nesaprotu, kam tā vajadzīga. Kāpēc jūs nevarat pateikt savu sakāmo šeit?

— Vai jūs esat prātu zaudējis? — Inesa gandrīz nikni atbildēja caur plīvuru. — Vai jūs domājat, ka man tas sagādā prieku — mīlināties ar saltu akmeni vīrieša izskatā, pret kuru man nav ne­kādu jūtu . . . vienīgi draudzība? — viņa aši piemetināja. — Ticiet man, senjor Pīter, ja jūs man nepaklausīsiet, tad nekad neuzzinā­siet, ko es jums gribu teikt, jo tiks nolemts, ka neesmu izpildījusi savu uzdevumu, un pēc dažām minūtēm es nozudīšu jūsu acīm uz visiem laikiem, varbūt pat zaudēšu dzīvību. Bet jums jau tas neko nenozīmē… Izšķirieties ātri, es nevaru ilgi tā šeit stāvēt.

— Es paklausīšu jums, lai dievs man piedod! — Pīters izmisis atbildēja no portāla puskrēslas. — Bet vai man patiešām …

— Jā, jums tas jādara! — Inesa sparīgi atteica. — Dažam la­bam tas nemaz neliktos tik grūts pārbaudījums.

Tad viņa kautri pacēla plīvura stūrīti un, lūkodamās no tā apak­šas, maigā, dzidrā balsī iesaucās:

— Ak, piedodiet man, dārgais draugs! Es aizmirsu, ka jūs vēl esat ļoti vārgs un nespējat tikt man līdz. Lūdzu, atbalstieties pret mani! Es gan esmu trausla, taču varu būt noderīga. — Un viņa uzskrēja augšā pa pakāpieniem, lai jau pēc mirkļa atkal parādī­tos kopā ar Pīteru, kura roka atbalstījās uz viņas pleca.

— Esiet uzmanīgs, — viņa sacīja, — šie pakāpieni ir tik sli­deni. — Pīters, kura bālā seja piepeši bija pietvīkusi, piekrītoši kaut ko nomurmināja. — Nebaidieties, — Ineša saldā balstiņā turpināja, — šis ir slepenais dārzs, kur neviens nevar noklausīties mīlētāju maigos vārdus un redzēt viņu apskāvienus, pat visgreiz­sirdīgākā sieviete ne. Tieši tādēļ senos laikos to dēvēja par sultāna sievu valstību. Tur dārza otrā malā ir baseini, kur viņas vasarā peldējās. Jūs baidāties no spiegiem? O, jā, pilī viņu ir daudz, bet raudzīties uz šo pusi pat harēma sargam vienmēr ir nozīmējis nāvi. šeit nav nekādu liecinieku, vienīgi puķes un putni.

Viņi nonāca pie galvenā celiņa un lēnām sāka iet pa to. Pītera roka vēl arvien gulēja uz Inesas pleca, viņa savu balto roku bija aplikusi pavadonim ap vidu un raudzījās viņam acīs. •

— Noliecieties zemāk pār mani, — Inesa čukstēja, — jo jums ir tāda seja kā koka svētajam. — Pīters noliecās. — Tagad klau­sieties, — viņa turpināja. — Jūsu mīļotā ir dzīva un vesela. No­skūpstiet mani, šī ziņa ir to vērts. Aizveriet acis un iedomājieties, ka es esmu viņa.

Pīters atkal paklausīja un daudz labprātāk, nekā varēja sa­gaidīt.

— Viņa ir gūstekne šai pašā pilī, — Inesa turpināja, — un mar­ķīzs, kas neprātīgi viņā iemīlējies, jebkuriem līdzekļiem — godī­giem vai nekrietniem — grib panākt, lai viņa kļūtu par tā sievu.

— Lai viņš ir nolādēts! — iesaucās Pīters un atkal apskāva Inešu.

— Vēl pirms dažām dienām viņa domāja, ka jūs esat miris, bet tagad zina, ka esat dzīvs un atveseļojaties. Kastels, viņas tēvs, kas arī bija ieslodzīts, ir izbēdzis un slēpjas pie saviem draugiem. Pat Morelja nevar viņu atrast un domā, ka viņš atstājis Granadu. Bet viņš ir tēpat, un ar zelta palīdzību viņam ir izdevies sazinā­ties ar savu meitu.

Inesa apstājās un savukārt ļoti maigi apskāva Pīteru. Tad viņi pagāja zem kokiem un drīz vien nonāca pie marmora baseiniem, kur, kā stāstīja, vasarās peldējušās sultāna sievas. Sī pils senāk bija piederējusi Granadas karaļiem, kas tagad dzīvoja Alambrā. Seit Inesa apsēdās uz sola un atraisīja apģērbu pie kakla, jo va­kars bija ļoti tveicīgs.

— Ko jūs darat? — Pīters bažīgi vaicāja, satraucies nelabas nojautās.

— Atvēsinos, — viņa atbildēja. — Jūsu roka bija silta, un mēs varam pasēdēt šeit kādu brītiņu.

— Labi, turpiniet savu stāstu, — Pīters sacīja.

— Tas ir gandrīz galā, mans draugs. Vēl tikai piebildīšu: ja jūs vēlaties nosūtīt viņai kādu ziņu, varbūt es spēšu jums pa­līdzēt.

— Jūs esat eņģelis! — viņš iesaucās.

— Arī tā mēdz apzīmēt sūtni, vai ne? Turpiniet!

— Pasakiet Margaretai: ja viņa kaut ko uzzina par šo mūsu pastaigu, lai netic.

— āai jautājumā viņai var būt pašai savs viedoklis, — Inesa atturīgi atbildēja. — Zinu, kāds būtu manējais, ja es būtu viņas, vietā. Taču nezaudējiet velti laiku, mums drīz atkal jāsāk staigāt.

Pīters jautājoši pavērās viņā, nespēdams aptvert, kas slēpjas aiz šās spēles. Ineša acīmredzot saprata viņa skatienu un klusi,, nopietni sacīja:

— Jūs brīnāties, ko tas viss nozīmē un kāpēc es tā rīkojos. Es. pateikšu jums, senjor, un jūs varat man ticēt vai neticēt. Varbūt jūs domājat, ka esmu jūsos iemīlējusies. Tas nebūtu nekāds brī­nums, vai ne? Senajās pasakās allaž tā notiek — dāma kopj ievai­noto kristiešu bruņinieku, iemīl viņu un tā tālāk.

— Man tas ne prātā nav nācis. Es neesmu tik iedomīgs.

— Es to zinu, senjor. Jūs esat pārāk labs cilvēks, lai būtu iedo­mīgs. Un es tā rīkojos nevis aiz mīlas pret jums vai kādu citu, bet aiz naida … Jā, aiz naida pret Morelju, — sažņaugdama savu mazo roku dūrē, Inesa caur zobiem izdvesa.

— Es zinu, kas ir naids, — sacīja Pīters. — Bet… bet ko viņš ir nodarījis jums?

— Nejautājiet man, senjor! Pietiek ar to, ka kādreiz es viņu mīlēju. Nekrietnais tēvs Enrike pārdeva mani viņam — ak, tas bija sen! —, un Morelja mani pazudināja, padarīja par to, kas es. esmu tagad. Es dzemdēju viņa bērnu, un … tas ir miris. Ak svētā dievmāte, mans puisītis ir miris, un kopš tā laika es esmu at­stumtā un verdzene … jā, senjor, šeit Granadā ir arī vergi… at­karīga no Moreljas, maizes kumosa dēļ spiesta paklausīt viņa pavēlēm un apkalpot citas viņa mīļākās … es, kādreizējā favorīte, kas viņam apnikusi… Un šodien … Kāpēc gan lai es jums to stāstu? Jā, viņš ir novedis mani tik tālu, ka man jāskūpsta dārzā svešinieks, kas to nemaz nevēlas. — Un viņa skaļi iešņukstējās,

— Nabaga bērns! Nabaga bērns! — Pīters iesaucās, maigi glās­tīdams viņas roku ar saviem slaidajiem pirkstiem. — No šā brīža man ir vēl viens rēķins Moreljam, un es viņam likšu samaksāt arī to.

— Jūs to darīsiet? — Inesa strauji vaicāja. — Ak, ja tā, esmu gatava jūsu labā mirt, jo dzīvoju vairs tikai tādēļ, lai atriebtos Moreljam. Un mana pirmā atriebība būs atņemt viņam jūsu cēlo iemīļoto, kuru viņš nolaupījis un mīl līdz neprātam, tāpēc ka viņa ir pirmā sieviete, kas tam pretojas, bet marķīzs taču uzskata sevi par neatvairāmu.

— Vai jums ir kāds plāns? — Pīters jautāja.

— Pagaidām vēl nav. Tas būs ļoti grūti. Es lieku uz spēles savu dzīvību, jo, ja Moreljam rastos aizdomas, ka esmu viņu nodevusi, viņš mani nogalinātu kā žurku un neturētu, sevi par ļaundari. Gra­nadā tas netiek uzskatīts par grēku, senjor, un neviens par to neprasa norēķinus — it sevišķi, ja upuris ir sieviete no slepkavas mājas ļaudīm. Es jums jau sacīju: ja es būtu atteikusies no šīs spēles šovakar, Morelja tā vai citādi būtu no manis atbrīvojies un norīkojis manā vietā citu. Nē, pagaidām man vēl nav nekāda plāna, bet es esmu tā, ar kuras starpniecību senjors Kastels sazinās ar savu meitu. Es viņu atkal satikšu, satikšu arī donju Marga­retu, un mēs kaut ko izgudrosim. Nē, nepateicieties man! Senjors Kastels maksā par maniem pakalpojumiem, un es ar prieku pie­ņemu viņa naudu, jo ceru kādreiz tikt laukā no šīs elles, un tad tā man noderēs. Tomēr ne par kādu naudu es neuzņemtos šādu risku, kaut arī patiesībā man ir vienalga, vai es dzīvoju vai eju bojā. Senjor, negribu jums slēpt — donja Margareta uzzinās par šo mūsu pastaigu, taču es viņai visu paskaidrošu.

— Lūdzama, dariet to! — Pīters nopietni sacīja. — Izstāstiet viņai patiesību!

— Jā, jā, es to apsolu. Es palīdzēšu jums abiem un viņas tēvam, un, ja vairs to nedarīšu, tad ziniet, ka esmu mirusi vai iemesta kazemātā, un paļaujieties tikai paši uz sevi. Jūsu mierinājumam es vēl varu pateikt — donjai Margaretai nekas ļauns nav noticis. Morelja viņu pārāk mīl un grib padarīt par savu sievu. Vai var­būt ir devis kādu zvērestu, tāpat kā ir zvērējis nenogalināt jūs, ko būtu varējis vai nezcik reižu izdarīt, kamēr jūs gulējāt slims un atradāties pilnīgi viņa varā. Reiz, kad jūs bijāt bez samaņas, viņš ienāca un stāvēja līdzās gultai ar dunci rokā, un mēs runā­jām par to. «Kādēļ jūs viņu nenogalināt?» es jautāju, zinādama, ka tā Vislabāk varu palīdzēt izglābt jūsu dzīvību. Viņš atbildēja: «Tāpēc, ka negribu apskaut savu sievu ar viņas mīļotā asinīm aptraipītām rokām, ja neesmu viņu nogalinājis godīgā cīņā. Es jau tur Londonā devu šādu zvērestu. Es to apsolīju dievam un savam svētajam patronam, cerēdams, ka tādējādi spēšu iegūt šo jaunavu godīgā cejā, un, ja es lauzīšu savu zvērestu, dievs man atmaksās šeit un viņā saulē. Izpildi manu pavēli, Ineša: kop viņu labi! Un, ja viņš mirtu, lai tas nav manas vainas dēļ.» Nē, viņš nenokaus jūs un nedarīs pāri viņai. Draugs Pedro, viņš to neuz­drīkstas.

— Vai jūs nevarat kaut ko izdomāt? — Pīters jautāja.

— Nevaru, pagaidām vēl ne. Sie mūri ir augsti, sargi tos uz­rauga dienu un nakti, un aiz tiem ir plašā Granadas pilsēta, kur Moreljam pieder liela vara un kur neviens kristietis nevar paglāb­ties. Bet viņš grib apprecēt viņu. Un kopā ar donju Margaretu ir šī glītā muļķīte, viņas kalpone, kas iemīlējusies marķīzā. Viņa pati man to pastāstīja tik briesmīgā spāņu valodā, kādu es savu mūžu nebiju dzirdējusi, bet šis stāsts ir par garu, lai to te atkārtotu. Un tēvs Enrike, kas gribēja, lai jūs noslepkavo mājvietā, tik ļoti mīl naudu … Ahā, šķiet, nupat man pavīdēja gaismas stariņš. Bet mums nav laika vairāk runāties, un man vajag mierīgi padomāt. Draugs Pedro, sagatavojieties skūpstiem, mums jāturpina sava spēle, un, atklāti sakot, jūs tēlojat vāji. Nu, lūdzu, aplieciet man roku! Tur tālāk ir mums paredzēts sols. Smaidiet un izliecieties mīlas pārņemts. Man nepietiek mākas, lai tēlotu par diviem. Nā­ciet, nāciet!

Roku rokā viņi iznāca no koku dziļās ēnas un garām sultāna sievu marmora baseiniem devās uz solu lapenē, kur bija nolikti spilveni un starp tiem lauta.

— Apsēdieties pie manām kājām, — Inesa sacīja, noslīgdama uz sola. — Vai jūs protat dziedāt?

— Kā gailis, — atbildēja Pīters.

— Tad man jādzied jums. Labi, tas būs patīkamāk nekā tēlot iemīlējušos. — Un ļoti maigā balsī Inesa sāka dziedāt mauru mī­las dziesmiņas, pavadīdama uz lautas, bet Pīters, kam miesu māca nogurums un dvēseli urdīja nemiers, tēloja mīlētāju, cik nu labi spēja, līdz palēnām sabiezēja tumsa.

Beidzot, kad dārzā nekas vairs nebija saskatāms, Ineša beidza dziedāt un nopūzdamās piecēlās.

— Izrāde beigusies, un priekškars nolaists, — viņa sacīja. — Un ir arī laiks jums doties iekšā, kļūst mitrs. Senjor Pedro, jūs esat gaužām vājš aktieris, bet lūgsim dievu, lai mūsu skatītāji būtu iecietīgi un pieņemtu vēlamo par īstenību.

— Es neredzēju neviena skatītāja, — Pīters sacīja.

— Bet viņi redzēja mūs, un nešaubos, ka drīz vien jūs pats par

to pārliecināsieties. Tagad iesim atpakaļ uz jūsu istabu, jo man jūs jāatstāj, lai kaut ko darītu jūsu … un arī sevis labā. Vai jums ir kas sakāms senjorām Kastelam?

— Nododiet viņam manas mīlestības un cieņas apliecinājumu. Pastāstiet, ka, pateicoties jums, kaut arī jūtos vēl mazliet vārgs, esmu atveseļojies no ievainojuma, ko dabūju uz kuģa, un saules dū­riena sekām. Ja viņš var izgudrot kādu plānu, kā mums visiem izrauties no Moreljas varas un tikt projām no šās nolādētās pilsē­tas, es mūžīgi slavēšu viņa vārdu un jūsējo.

— Labi, es neaizmirsīšu. Esiet mierīgs. Rīt mēs atkal pastaigāsi­mies dārzā, bet nebaidieties — mīlētājus tēlot vairs nevajadzēs.

Margareta sēdēja pie atvērta loga savā skaistajā istabā Morel­jas pilī, ģērbusies krāšņā spāniešu tērpā ar augstu apkakli, ko no vienas vietas klāja pērles. Viņa bija spiesta valkāt tādas drā­nas, kādās tās sagūstītājam labpatikās viņu ietērpt. Margaretas garie mati, ko saturēja dārgakmeņiem rotāta lenta, smagiem viļ­ņiem krita pār pleciem, un rokas rimti gulēja klēpī. No sava augsta cietuma viņa skumji noraudzījās uz krēslaino un vareno Alambras milzeni pretējā kalnā un neskaitāmajām Granadas ugunīm, kas mirgoja tālu lejā. Turpat līdzās zem sudraba lampas, kas karājās pie griestiem, sēdēja Betija, arī grezni ģērbusies.

— Kas ir, māsīc? — Betija jautāja, bažīgi pavērdamās Mar- garetā. — Tev taču tagad vajadzētu justies laim-īgākai, jo tu zini, ka Pīters ir dzīvs, gandrīz jau atveseļojies un atrodas šai pašā pilī. Tavam tēvam klājas labi, viņš ir droši noslēpies un kaļ plā­nus, kā mūs izglābt. Kāpēc tu esi tik bēdīga? Tev vajadzētu būt priecīgākai nekā senāk.

— Tu gribi zināt, Betij? Tad es tev pateikšu. Es esmu pievilta. Pīters Broums, cilvēks, ko es uzskatīju jau gandrīz par savu vīru, krāpj mani.

— Masters Pīters tevi krāpj? — iesaucās Betija un, muti ieple­tusi, blenza Margaretā. — Nē, tas nav iespējams. Es viņu pazīstu, viņš nav spējīgs tevi pievilt, jo pat acu neuzmet citai sievietei, ja to tu gribēji teikt.

— Tu tā domā, Betij. Paklausies un spried pati. Vai atceries pēcpusdienu, kad marķīzs mūs uzaicināja aplūkot šīs pils brīnu­mus un es arī gāju, cerēdama, ka varbūt noskatīšu kādu taciņu, pa kuru mēs vēlāk varētu aizbēgt?

— Protams, atceros, Margaret. Mēs nemaz tik bieži netiekam laukā no šā būra, lai es tādas reizes aizmirstu.

— Tad tu atcerēsies arī, ka mēs iegājām ar augstu mūra žogu apjoztā dārzā, kur atrodas lielais tornis. Kopā ar marķīzu un šo pretīgo' garīdznieka tēvu Enriki es, domādama, ka tu mums seko, uzkāpu tornī, lai no augšas palūkotos uz apkārtni.

— Kalpones mani nelaida, — Betija sacīja. — Tiklīdz jūs bijāt iegājuši iekšā, viņas aiztaisīja durvis un pavēlēja man gaidīt, kamēr jūs atgriezīsieties. Es par to tā saskaitos, ka gandrīz ieklupu vienai no viņām matos, jo baidījos tevi atstāt vienu kopā ar šiem diviem vīriešiem. Bet viņa, šī kaķene, izrāva dunci, un man nekāda ieroča nebija.

— Tev jābūt piesardzīgākai, Betij, — sacīja Margareta, — lai kāda no šām pagānietēm nenodara tev ko ļaunu.

— Nekā nebija! — atteica Betija. — Viņas baidās no manis. Pirms dažām dienām es vienu pārsteidzu klausāmies pie durvīm un nolidināju uz galvas lejā pa kāpnēm. Viņa sūdzējās marķīzam, bet šis tikai pasmējās, un tagad viņa guļ gultā ar plāksteri uz deguna. Turpini savu stāstu!

— Mēs uzkāpām tornī, — Margareta sacīja, — un no pašas augšējās telpas skatījāmies ārā pa logiem, kas iziet uz dienvidiem pret kalniem un to līdzenumu, pār kuru mūs atveda no Motrilas. Tad garīdznieks, kas bija aizgājis pie ziemeļu sienas, kurā nav logu, un ielīdis kādā nišā, iznāca no tās ar ļaunu smīnu sejā un kaut ko pačukstēja marķīzam. Marķīzs pagriezās pret mani un sacīja: «Tēvs Enrike stāsta, ka no turienes esot redzama vēl jau­kāka aina. Nāciet, senjora, paskatieties!» Es arī gāju, jo gribēju iespējami vairāk uzzināt par pils apkārtni. Viņi ieveda mani nelielā nišā, kas izbūvēta torņa biezajā mūrī. Tās sienā ir šaujamlūkām līdzīgas spraugas, iekšpusē diezgan platas, bet uz āru pavisam šauras, tā ka, šķiet, no lejas tās starp rupjajiem mūra akmeņiem nav saskatāmas. «Sī ir tā vieta,» marķīzs sacīja, «kur senos laikos Granadas karaļi, kas allaž ir bijuši greizsirdīgi, mēdza sēdēt un novērot savas sievas slepena'jā dārzā. Stāsta, ka viens no viņiem reiz ieraudzījis savu favorīti mīlināmies ar galma astrologu un noslīcinājis tos abus marmora baseinā dārza malā. Paskatieties, tur lejā staigā pārītis, kam ne prātā nenāk, ka mēs esam viņu mī­las zvērestu liecinieki.»

— Es tāpat aiz gara laika negribīgi palūkojos lejup, — Mar­gareta turpināja, — un ieraudzīju slaidu vīrieti mauru drānās stai­gājam apskāvušos ar kādu sievieti. Kad es jau grasījos novērsties, jo nevēlējos slepeni viņus novērot, sieviete pacēla seju, lai no­skūpstītu savu pavadoni, un es šajā sievietē pazinu skaisto Inešu, kas šad tad ir mūs te apciemojusi un, manuprāt, izspiego mūs. Drīz vien vīrietis, savukārt noskūpstījis viņu, it kā vainīgs juz­damies, paskatījās apkārt, un es ieraudzīju arī viņa seju. Es to pazinu.

— Kas tas bija? — jautāja Betija, kuru tenkas par mīlētājiem ļoti interesēja.

— Neviens cits kā Pīters Broums, — Margareta mierīgi atbil­dēja, bet viņas balsī jautās izmisums. — Pīters Broums, ļoti bāls pēc nesenās slimības, taču nepārprotami viņš.

— Pie visiem svētajiem! Es nebūtu domājusi, ka viņš ir uz to spējīgs! —Betija pārsteigta izdvesa.

— Viņi neļāva man atiet no spraugas, — Margareta stāstīja tālāk, — un piespieda noskatīties visu līdz galam. Kādu brīdi pā­rītis uzkavējās pie baseina, kur viņus paslēpa koku puduris, bet tad atkal iznāca no tā un apmetās uz marmora sola. Sieviete dzie­dāja dziesmiņas, un vīrietis, maigi piekļāvies, sēdēja viņai pie kā­jām. Tā tas turpinājās, līdz kļuva tumšs un mēs aizgājām, atstā­dami viņus turpat. Nu, — viņa iešņukstēdamās piemetināja, — ko tu tagad teiksi?

— Es teikšu, — atbildēja Betija, — ka tas nebija masters Pīters, jo viņam nepatīk svešas dāmas un slepeni dārzi.

— Tas bija viņš, Betij, neviens cits!

— Tad, māsīc, viņš bija sazāļots, piedzirdīts vai apburts, nevis tas Pīters, kuru mēs pazīstam.

— Iespējams, ka šī ļaunā sieviete ir viņu apbūrusi, bet tas nav viņam nekāds attaisnojums.

Betija uz brīdi iegrima domās. Viņa vairs nešaubījās, ka Mar­gareta patiešām redzējusi Pīteru, bet meičas sejas izteiksme lie­cināja, ka viņa šo apvainojumu neņem pārāk nopietni.

— Nu, ja arī tā būtu, — viņa sacīja, — vīrieši, cik es viņus pazīstu, ir un paliek vīrieši. Pīters tik ilgu laiku ir bijis ieslodzīts kopā ar šo skaisto un valdzinošo koķeti, un nebija visai godīgi izspiegot viņu pa torņa spraugu. Ja viņš būtu mans iemīļotais, es par to nekā neteiktu.

— Es nekā viņam neteikšu ne par to, ne ari par ko citu, — Margareta cieti atbildēja. — Starp mani un Pīteru Broumu visam beigas.

Atkal padomājusi, Betija sacīja:

— Man tā vien liekas, ka tas ir kāds triks. Māsīc Margaret, tev taču teica, ka Pīters esot miris, vai ne tā? Un tad mēs uzzi­nājām, ka viņš nav vis beigts, bet ir tikai slims un atrodas tepat. Sie meli atklājās. Tagad tev stāsta un acīmredzot grib parādīt, ka Pīters ir neuzticīgs. Vai tikai šī sieviete to visu nenospēlēja ar nolūku?

— Tādai spēlei vajadzīgi divi, Betij. Ja tu būtu redzējusi…

— Ja es būtu redzējusi, es būtu sapratusi, vai viņi tikai tēlo vai ir pa īstam iemīlējušies, bet tu jau esi pārāk nepiedzīvojusi, lai spētu spriest. Ko teica marķīzs un tēvs Enrike, kad tu skatījies?

— Gandrīz neko, tikai apmainījās smaidiem un beidzot, kad satumsa un mēs vairs nekā nevarējām redzēt, jautāja man, vai es nedomājot, ka būtu laiks iet projām, it kā nebūtu paši mani pie­spieduši tur palikt un būt par sava kauna aculiecinieci!

— Tātad viņi tevi aizkavēja tur? Un arī paši aizveda uz turieni tieši īstajā laikā, bet mani nelaida tornī iekšā, lai es nebūtu kopā ar tevi, un tā tālāk. Nu, ja tevī ir kaut mazliet taisnīguma, tad tev jāuzklausa, ko teiks pats Pīters, iekams tu viņu nosodi.

— Esmu viņu jau nosodījusi, — vēsi atteica Margareta. — Ak, kaut es labāk būtu mirusi! …

Margareta piecēlās un iegāja loga nišā. No torņa, kas atradās kalna galā, skatienam pavērās galvu reibinošs dziļums. Tāltālu lejā, divsimt pēdu zem viņas, mēness gaismā blāvi vīdēja ceļa baltā lente.

— Tas nepavisam nebūtu grūti, — viņa sacīja, saspringti iesmiedamās, — tikai jāizliecas dziļi laukā pāri šim mūrim, tad straujš kritiens un mūžīga tumsa … vai varbūt gaisma, kas to lai zina?

— Manuprāt, gaisma, — Betija atteica, atraudama Margaretu no loga, — elles uguns gaisma, pie tam pamatīga, jo tā būtu paš­nāvība, nekas cits. Un pēc kā tu tur izskatītos uz tā ceļa? Māsīc, neesi muļķe! Ja tev ir taisnība, tad ne jau nu tev jālec ārā pa logu, bet, ja tu maldies, tad ar to tu padarītu stāvokli tikai vēl ļaunāku. Nomirt vienmēr pietiks laika, ja būs vajadzīgs, un varbūt šis brīdis pienāks drīz. Bet pagaidām es tavā vietā vispirms mēģinātu pa­runāt ar masteru Pīteru, kaut vai tikai tāpēc, lai pateiktu, ko tu par viņu domā.

— Varbūt tev taisnība, — atbildēja Margareta, atslīgdama krēslā. — Bet es ļoti ciešu, tu nevari pat iedomāties, kā es ciešu!

— Kāpēc nevaru? — Betija jautāja. — Vai tad tu esi vienīgā sieviete pasaulē, kas bijusi tāda muļķe un iemīlējusies? Vai es nevaru būt tāpat iemīlējusies kā tu? Tu smaidi un pie sevis domā, ka nabaga radiniecei Betijai nevar būt tādas pašas jūtas kā viņas bagātajai māsīcai. Bet ir, patiešām ir. Es zinu, ka marķīzs ir ne­lietis, tomēr mīlu viņu tikpat stipri, kā tu viņu ienīsti vai mīli Pīteru, jo nespēju citādi. Tā ir mana laime, un viss. Bet es netaisos mesties laukā pa logu, drīzāk es izsviedīšu laukā viņu un tā no­slēgšu mūsu rēķinus. Zvēru, ka tā vai citādi es ar marķīzu norē­ķināšos, lai tas man maksātu ko maksādams, kaut vai pašu dārgāko — manu dzīvību. — Un Betija izslējās zem sudraba lampas ar tādu izteiksmi skaistajā, apņēmīgajā sejā, kas bija stipri līdzīga Margaretas sejai un'tomēr pavisam citāda, — ka Morelja, to redzēdams, droši vien būtu nožēlojis, ka izvēlējies šo sievieti par savu ieroci.

Margareta brīdi izbrīnījusies vērās māsīcā, tad, izdzirdusi soļus, pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā skaisto spānieti vai maurieti (kas viņa īsti bija, Margareta nezināja) Inesu, to pašu sie­vieti, ko no paslēptuves tornī bija redzējusi pastaigājamies dārzā kopā ar Pīteru.

— Kā jūs šeit iekļuvāt? — Margareta vēsi jautāja.

— Pa durvīm, senjora, kas bija palikušas neaizslēgtas. Tas nav visai prātīgi, ja grib parunāties zem četrām acīm tādā vietā kā šī, — Inesa atbildēja, pazemīgi paklanīdamās.

— Tās vēl arvien ir neaizslēgtas, — sacīja Margareta, norā­dīdama uz durvīm.

— Nē, senjora, jūs maldāties, to atslēga ir manā rokā. Es lūdzu jūs, nelieciet savai biedrenei mani izsviest laukā, viņa ir tik spē­cīga un viegli to izdarīs, bet man ir jums kas svarīgs sakāms, un jūs darītu gudri, ja mani uzklausītu.

Mirkli padomājusi, Margareta sacīja:

— Runājiet, tikai īsi.