Daiļā Margareta

XXIII nodaļa TĒVS ENRIKE UN MAIZNIEKA KRĀSNS

Bija pagājusi nedēļa. Margareta dzīvoja pilī, un Pīters bija viņu tur divreiz apciemojis. Margaretas sirds lūza aiz žēlabām, un pat tas, ka viņi tiks salaulāti nākamajā sestdienā, kad bija nolikta arī Pītera un Moreljas divkauja, nesagādāja viņai nekādu prieku vai mierinājumu, jo dienu vēlāk, svētdien, Seviljā vajadzēja notikt «Ticības aktam» jeb autodafē, kurā ļaunie ķeceri — ebreji, mauri un baznīcas zaimotāji — izpirks savus noziegumus: vieni uz sārta Kvemadero, ķeceru sadedzināšanas vietā ārpus pilsētas, citi ar sava smagā grēka publisku nožēlošanu, kam sekos mūža ieslodzijums viennlcā, bet daži tiks nožņaugti, pirms viņu miesas atdos liesmām. Bija zināms, ka Džonam Kastelam lemts būt par gal­veno personu šajā ceremonijā.

Raudādama rūgtas asaras, Margareta uz ceļiem lūdzās kara­lieni apžēloties. Taču šīs asaras neietekmēja Isabellas sirdi vai­rāk kā ūdens pilieni dimantu. Visos citos jautājumos karaliene mēdza būt diezgan pieļāvīga, bet, kad runa bija par ticības lie­tām, viņā pamodās lapsas viltība un tīģera nežēlība. Karaliene bija pat sašutusi par Margaretas uzvešanos. Vai tad viņas labā vēl neesot pietiekami daudz darīts? Vai viņa, Isabella, neesot de­vusi savu karalisko vārdu, ka apsūdzētajam, ja viņu atzīs par vainīgu, netiks atņemts īpašums, kas tam pieder Spānijā, un ka nekādas represijas, kas pēc likuma un paražām jācieš šādu no­ziedznieku bērniem, Margaretu neskars? Vai viņa netiks publiski salaulāta ar savu līgavaini, un vai nav apsolīts, ka viņa kopā ar Pīteru, ja tas divkaujā paliks dzīvs, varēs ar godu atstāt Spāniju? Netiek pat prasīts, lai Margareta noskatītos, kā viņas tēvs izpērk savu grēku. Kā krietnai kristietei Margaretai gan vajadzētu prie­cāties, ka tēvam tiek dota iespēja samierināt savu dvēseli ar dievu un kalpot par piemēru citiem viņa nolādētās ticības piederīgajiem. Vai tad arī viņa esot ķecere?

Sašutusi Isabella nevarēja vien rimties, un Margareta klusiņām aizslīdēja projām, pie sevis prātodama, vai var būt pareiza tāda ticība, kas liek bērnam apsūdzēt un nodot mokām savus vecākus. Kur tas ir teikts Pestītāja un viņa apustuļu rakstos? Un, ja nav2 kas to izdomājis?

— Glāb viņu! Glāb viņu! — Margareta izmisumā čukstēja Pīteram. — Glāb viņu, citādi, es zvēru, lai kā tevi mīlu, lai cik liku­mīgi mēs būtu salaulāti, tu nekad nebūsi mans vīrs!

— Tas ir cietsirdīgi, — atbildēja Pīters, bēdīgi šūpodams galvu, — jo es taču viņu nenodevu šiem velniem, un mēģinājums viņu glābt var beigties ar to, ka mani piemeklēs tāds pats likte­nis. Taču es darīšu visu, kas cilvēka spēkos.

— Nē, nē! — Margareta izmisusi iesaucās. — Nedari neko tādu, kas tevi var novest briesmās!

Taču Pīters jau bija aizgājis, nenogaidīdams viņas atbildi.

Bija nakts, un Pīters sēdēja kādas Seviljas maiznīcas slepenā kambarītī. Bez viņa tur vēl atradās tēvs Enrike — tagad svētās inkvizīcijas sekretārs, bet ģērbies laicīgās drānās —, Inesa, Bernaldess un vecais ebrejs Izraels no Granadas.

— Es atvedu viņu šurp, nav svarīgi, kā, — sacīja Inesa, norādī­dama uz Enriki. — Tas bija diezgan riskanti un nepatīkami. Un kāds no tā labums?

— Itin nekāda, — tēvs Enrike dzedri atbildēja. — Vienīgi tas, ka es dabūju desmit zelta gabalus.

— Tūkstoš dublonu, ja mūsu draugs tiks brīvībā sveiks un ve­sels, — vecais ebrejs Izraels iestarpināja. — Dievs augstais debe­sīs! Padomājiet tikai, tūkstoš dublonu!

Sekretāra acis alkatīgi iedzirkstījās.

— Man tie gluži labi noderētu, — viņš sacīja, — un elle jau varētu vēl kādus desmit gadiņus iztikt bez viena netīra ebreja, taču es nezinu, kā to izdarīt. Es zinu tikai to, ka jūs visi viņam piebied­rosieties. Tas ir liels noziegums — mēģināt uzpirkt svētās inkvi­zīcijas kalpotāju.

Bernaldess nobālēja, Izraels sāka kodīt nagus, bet Inesa uzsita garīdzniekam uz pleca.

— Vai jūs taisāties mūs nodot? — viņa maigā "balsī jautāja. — Paklausieties, draugs, es šo to saprotu no indēm un zvēru jums: ja jūs to mēģināsiet, tad nepaies ne nedēļa, kad būsiet pagalam, sarāvies deviņos līkumos, un neviens nekad neuzzinās, no kurienes inde nākusi. Vai ari es jūs noburšu — ne velti ilgus gadus esmu dzīvojusi starp mauriem —, tā ka jums uzblīdīs galva, miesas izdēdēs un jūs, neapjēgdams, ko runājat, zaimosiet baznīcu, ka­mēr arī jūs par ķecerību izcepinās uz sārta.

— Nobursiet mani? — Enrike nodrebēdams sacīja. — Jūs to esat jau izdarījusi, citādi manis šeit nebūtu.

— Nu tad, ja nevēlaties nokļūt viņpasaulē pirms laika, — Inesa turpināja, vēl arvien mīlīgi plikšķinādama viņam pa plecu, — do­mājiet un atrodiet izeju, uzticamais svētās inkvizīcijas kalpotāj!

— Tūkstoš dublonu! Tūkstoš zelta dublonu! — ķērca vecais Iz­raels. — Bet, ja jūs mūs piekrāpsiet, tad agrāk vai vēlāk, tūlīt vai pēc mēneša, šogad vai nākamgad — nāve, lēna un mokpilna nāve!

Nu Enrike gauži notrūkās. Niknie skatieni, kas urbās viņā, iedvesa bijāšanu. Ar šiem cilvēkiem jokoties nedrīkstēja.

— Jums no manis nav jābaidās, — viņš sacīja.

— Priecājos, ka beidzot jūs saprotat, dārgais draugs, — teica Inesas maigā, izsmējīgā balss. Viņa stāvēja mūkam aiz muguras kā ļaunais ģēnijs un atkal mīlīgi uzsita viņam uz pleca, šoreiz ar dunča kailo asmeni. — Un nu aši izklāstiet savu plānu! Ir jau vēls, un visiem svētiem vīriem laiks būt gultā.

— Man nav nekāda plāna. Lieciet mani mierā! — Enrike dus­mīgi atbildēja.

— Ļoti jauki, dārgais draugs, ļoti jauki! Tad es teikšu jums arlabunakti vai labāk gan ardievu, jo šai pasaulē mēs laikam vis vairs neredzēsimies.

— Kurp jūs dosieties? — mūks bažīgi vaicāja.

— Uz pili, lai satiktu marķīzu Morelju un vienu viņa draugu, pareizāk sakot, radinieku. Uzklausiet, ko es teikšu. Man ir cerības izpelnīties piedošanu par savu līdzdalību tajās viltus laulībās, ja spēšu pierādīt, ka kāds nekrietns garīdznieks gluži labi zināja, ko viņš salaulā. Nu, es varu to pierādīt — jūs droši vien atceraties zīmīti, ko man rakstījāt, — un, ja es to izdarīšu, kas tad notiks ar šo garīdznieku, kurš iemantojis Spānijas granda un viņa augst- dzimušā radinieka naidu?

— Es esmu svētās inkvizīcijas sekretārs, neviens neuzdrošināsies aizskart mani, — Enrike izdvesa.

— Oho! Man šķiet, ka atradīsies cilvēki, kas uzņemsies šo risku. Piemēram, karalis.

Tēvs Enrike atslīga krēslā. Tagad viņš saprata, ko Ineša domājusi, runājot par Moreljas augstdzimušo radinieku, un sa­prata arī, ka ir notverts lamatās.

— Svētdienas rītā, — viņš dobjā čukstā iesāka, — procesija vir­zīsies pa pilsētas ielām uz laukumu, kur tiks nolasīts sprediķis tiem, ko vedīs tālāk uz Kvemadero. Ap pulksten astoņiem tā no­griezīsies uz krastmalu un nelielu gabaliņu ies gar upi. Skatītāju tur būs maz, jo šai vietā tiem nav ērti pulcēties, un arī ceļš nebūs apsargāts. Nu, ja kāds ducis apņēmīgu vīru, pārģērbušies par zemniekiem, tur gaidītu ar laivu, varbūt viņiem izdotos … — En­rike aprāvās.

Nu pirmoreiz ierunājās Pīters, kas visu laiku bija tikai vērojis un klausījies.

— Tādā gadījumā, jūsu svētība, kā šie apņēmīgie vīri varēs pazīt, kurš ir tas upuris, kas viņiem jāglābj? — viņš jautāja.

— Ķeceris Džons Kastels, — atbildēja Enrike, — sēdēs ēzeļa mugurā, ieģērbts aitādas kaunasvārkā, uz kura uzkrāsoti velni un viņa paša degoša galva — ļoti izteiksmīgi zīmējumi, jo es, pie- prazdams šo māku, pats tur pieliku savu roku. Turklāt Kastelam vienīgajam būs cilpa ap kaklu, pēc kuras viņu varēs pazīt.

— Kāpēc viņš sēdēs uz ēzeļa? — Pīters nikni jautāja. — Vai tāpēc, ka jūs savu upuri esat tiktāl nomocījuši, ka viņš nespēj paiet?

— Nē, nē! — mūks iesaucās, saraudamies no Pītera zvērojošā skatiena. — Kastels vispār netika pratināts, moku rats nevienu pašu reizi Uepagriezās, zvēru jums, ser bruņiniek! Kam gan tas būtu vajadzīgs, ja viņš vaļsirdīgi atzīst sevi par nešķīsteni ebreju?

— Esiet piesardzīgāks savos izteicienos, draugs! — iejaucās Inesa, atkal familiāri uzsizdama Enrikem uz pleca. — šeit klāt ir tādi cilvēki, kas par ebrejiem nedomā tik slikti kā jūs tur savā svētajā namā, bet arī prot rīkoties ar moku ratu un var iztaisīt visai parocīgu rīku no dēļa un pāris tapām, kas atrodas blakus istabā. Izturieties pieklājīgi, augsti mācītais priesteri, citādi var gadīties, ka jūs izstiepsieties par krietnu pēdu garāks, iekams at­stāsiet šo māju.

— Turpiniet! — Pīters norūca.

— Bez tam, — tēvs Enrike drebelīgi piebilda, — pienāca pavēle, ka viņu nedrīkst spīdzināt. Inkvizitori gan gribēja to darīt, jo domāja — protams, maldīgi —, ka viņam ir līdzdalībnieki, kuru vārdi jādabū zināt, bet pavēlē bija sacīts: tā kā Kastels tik ilgus gadus dzīvojis Anglijā un Spānijā ieradies tikai nesen, viņam tādu nevarot būt. Tādēļ viņš ir sveiks un vesels kā rutks. Stāsta, ka vēl nekad neviens grēkus nenožēlojis ebrejs, lai cik bagāts un cienī­jams, neesot devies uz sārtu tik labā stāvoklī.

— Jo labāk jums, ja jūs nemelojat, — noteica Pīters. — Tur­piniet!

— Nekā vairāk man nav ko sacīt. Varu tikai vēl piebilst, ka es procesijā soļošu līdzās viņam kopā ar diviem sargiem un, ja viņu mums nogrābs un pie rokas nebūs laivas, kurā dzīties pakaļ, mēs, protams, nekā nespēsim izdarīt. Mēs, garīdznieki, taču esam miera ļaudis un varam pat mesties bēgt, redzot rupju vardarbību.

— Es ieteiktu jums mesties projām labi ātri un tālu, — sacīja Pīters. — Bet, Inesa, kāda jums garantija, ka šis jūsu draugs mūs nenodos? Viņš ir spējīgs piekrāpt jebkuru.

— Tūkstoš dublonu… tūkstoš dublonu! — vecais Izraels mur­mināja kā miegains papagailis.

— Viņam var ienākt prātā izspiest vēl vairāk no mūsu līķiem. Nu, Inesa, jūs vislabāk izprotat šo spēli. Sakiet, kā lai mēs pie­spiežam viņu turēt vārdu?

— Ar nāvi, man šķiet, — iejaucās Bernaldess, saprazdams, kā­das briesmas viņam draud kā Kastela kompanjonam un draugam un bēgšanai sagatavotā kuģa

Nu Enrike nokrita ceļos un, stenēdams un asaras liedams, sāka lūgties žēlastības.

— Kāpēc jūs tā vaimanājat? — jautāja Inesa, vērdamās viņā ar domīgu skatienu. — Sī nāve būs daudz vieglāka nekā tā, kādā jūs, paštaisnie, liekat mirt daudziem par jums krietnākiem vīrie­šiem, jā, un sievietēm arī. Es domāju, ka senjors Bernaldess dod prātīgu padomu. Labāk būs, ja mirsiet jūs viens, nevis mēs visi un vēl citi. Jūs taču saprotat, ka mēs nevaram jums uzticēties. Vai kādam ir virve?

Enrike nometās uz grīdas Inesas priekšā un, skūpstīdams viņas tērpa malu, visu svēto vārdā lūdzās apžēloties par cilvēku, kas iekļuvis šajās briesmās aiz mīlestības pret viņu.

— Aiz mīlestības pret naudu, jūs gribējāt sacīt, riebekli! — Inesa sacīja, iesperdama mūkam ar kāju. — Es biju spiesta klausīties jūsu mīlas šļupstos, kad mēs kopā ceļojām šurp, un arī agrāk, bet šeit man tas nav jādara, un, ja jūs vēlreiz par to bildīsiet, tad dzīvs nonāksiet maiznieka krāsnī. Jūs esat daudz ko aizmirsis, bet man ir liels rēķins ar jums kārtojams. Pirms Morelja, atalgodams par cītību, iecēla jūs Motrilas garīdznieka amatā un pieņēma par savu kapelānu, jūs kalpojāt svētajā inkvizīcijā šeit Seviljā, vai ne tā? Bet man bija māsa … — Inesa nometās ceļos un iečukstēja viņam ausī kādu vārdu.

Enrike izdvesa kaucienam līdzīgu skaņu.

— Es nebiju vainīgs viņas nāvē! — viņš protestēja. — Viņu nodeva svētās inkvizīcijas rokās kāds, kas turēja uz viņu ļaunu prātu un sniedza nepatiesu liecību.

— Jā, es zinu. Jūs bijāt tas, kas turēja uz viņu ļaunu prātu, un jūs, nelietīgā čūskas dvēsele, devāt nepatiesu liecību. Un jūs bijāt arī tas, kas nupat nesen piedāvājās vēl papildus liecināt pret Kas- telu, un pastāstījāt, ka jūsu mājā Motrilā viņš pagājis garām krustā sistā tēlam, to negodinādams. Jūs pats mudinājāt savus priekšniekus sarīkot Kastela nopratināšanu, apgalvodams, ka viņš ir bagāts un viņam ir bagāti draugi, tā ka varēs izspiest daudz naudas, no kuras jūs cerējāt dabūt savu daļu. O, jā, es zinu visu. Pat tas, kas notiek svētās inkvizīcijas pagrabos, nonāk līdz Inesas ausīm. Nu, vai jūs vēl arvien domājat, ka maiznieka krāsns jums par karstu?

Tagad Enrike aiz šausmām vairs nespēja izteikt ne vārda. Viņš tupēja uz grīdas, cieši vērdamies šajā nežēlīgajā sievietē ar maigo balsi. Viņa bija to padarījusi par muļķi un savu ieroci, atvilinājusi šonakt šurp un ienīda viņu, pamatoti ienīda līdz sirds dziļumiem. Tad ierunājās Pīters.

— Labāk nesmērēsim rokas ar šā radījuma asinīm, — viņš sa­cīja. — Nožņaugt žurku nav nekāds lielais prieks, un varbūt viņš ir izsekots. Es domāju, atstāsim viņa tiesāšanu dieva ziņā. Inesa, vai nav kādas citas izejas?

Inesa mirkli padomāja, tad pabikstīja tēvu Enriki ar kāju un sacīja:

— Piecelieties, svētās inkvizīcijas svēto sekretār, un uzrakstiet man mazu papīriņu. Tas jums nebūs grūti. Te ir spalvas un papīrs. Es diktēšu.

— «Dievinātā Inesa! Tava tik gaidītā vēstule ir laimīgi nonākusi manās rokās šajā nolādētajā svētajā namā, kur mēs atbrīvojam ķecerus no grēkiem, lai glābtu viņu dvēse­les, un no bagātības, kas noder mums pašiem …»

— Es nevaru to rakstīt, — Enrike stenēja. — Tā iF visbriesmī­gākā ķecerība.

— Nē, tikai patiesība, — atteica Ineša.

— Ķecerība un patiesība … mjā, bieži vien tas ir viens un tas pats. Mani par to sadedzinās.

— Tieši tāda ir bijusi daudzu ķeceru pārliecība. Viņi ir varonīgi gājuši nāvē par savu patiesību, kāpēc gan arī jūs to nevarētu? Paklausieties, — Inesa vēl nopietnāk turpināja, — vai nu jūs uz- ņemsieties risku nokļūt uz sārta Kvemadero, kur nemaz nenonāk­siet, ja mūs nenodosiet, vai arī tiksiet sadedzināts — ne tik svinīgi, toties labāk — tepat maiznieka krāsnī pusstundas laikā! Ahā! Es zināju, ka jūs daudz nevilcināsieties. Rakstiet tālāk savu vēstuli, augsti mācītais skrīveri! Vai uzrakstījāt, ko es diktēju? Jā. Tagad turpiniet:

— «Es ņēmu vērā visu, ko tu raksti par tiesu Alkasarā viņu majestāšu klātbūtnē. Ceru, ka šī angliete galu galā uzvarēs. Tas bija varen jauks joks, ko es izspēlēju ar augstdzimušo marķīzu Granadā. Tik veikli nostrādāta blēdība nekad nav notikusi pat šeit. Nu, man ar viņu bija lieli rēķini, un tagad esmu tos pilnam nokārtojis. Man būtu gribējies redzēt marķīza sajūsmināto seju, kad viņš otrā rītā ieraudzīja savu jaunlaulāto sievu, šo kalponi, un sa­prata, ka kundze ir aizbēgusi kopā ar citu vīrieti. Karaļa brāļadēls, kas pats tīko kādreiz kļūt par karali, apprecējis angļu kalponi! Labi, ļoti labi, dārgo Ines!

Tagad par šo ebreju Džonu Kastelu. Domāju, ka ir iespē­jams to nokārtot, protams, par krietnu atlīdzību, jo, kā zini, es neko par velti nedaru. Tātad …»

Tālāk Inesa apbrīnojami izmanīgi nodiktēja Enrikes ieteikto Kastela glābšanas plānu, kas lasītājam ir jau zināms, un nobeidza vēstuli šādi:

— «Sie inkvizitori ir cietsirdīgi zvēri, kaut gan naudu tie mīl vēl vairāk nekā asinis. Visas viņu runas par cen­šanos ticības labā ir kā vējš aiz kalniem. Ticība viņiem rūp tikpat maz, cik kalnam vējš, vai, teiksim, man. Viņi gribēja spīdzināt šo nabaga vīru, domādami, ka no viņa sāks birt naudiņa, bet es paziņoju, kur pienākas, un šis prieks tika aizliegts. Visudārgākā, man tagad jābeidz, jo laiks ķerties pie darba, bet es ceru, ka sastapšu tevi, kā norunāts, un mēs pavadīsim jautru vakaru. Pasveicini ne­sen salaulāto marķīzu no manis, ja satiec, un daudz jo mīļu sveicienu tev pašai.

Tavs Enrike

P. S. Sis amats laikam nebūs tik ienesīgs, kā es cerēju, tādēļ esmu priecīgs, ka varu mazliet nopelnīt ārpusē, lai no­pirktu tev dāvanu, kas liks tavām daiļajām acīm iemir­dzēties.»

— Tā! — Inesa maigi sacīja. — Manuprāt, tas ir pilnīgi pie­tiekami, lai jūs trīskārt sadedzinātu. Dodiet man izlasīt, gribu re­dzēt, vai skaidri uzrakstīts un parakstīts, kā pienākas,, jo šādos gadījumos rokrakstam ir liela nozīme. Jā, būs labi. Un tagad ielā­gojiet: ja kaut kas nebūs tā, kā norunājām, tas ir, ja cienījamais Džons Kastels netiks izglābts vai par mūsu mazo sazvērestību kāds uzodīs, šī vēstule tūlīt pat nokļūs tur, kur pienākas, un viens mums zināms inkvizīcijas sekretārs vēlēsies, kaut nebūtu nācis šai pasaulē. Saprotiet, — viņa piebilda šņācošā čukstā, — jūs mirsiet mokās, collu pa collai, kā mira mana māsa!

— Tūkstoš dublonu, ja viss izdosies labi un jūs būsiet dzīvs, lai tos pieprasītu, — ķērcoši sacīja vecais Izraels. — Es savus vārdus atpakaļ neņemu. Nāve, kauns un mokas vai tūkstoš dublonu. Tagad viņš zina mūsu noteikumus. Aizsieniet atkal viņam acis, senjor Bernaldes, un ātrāk vediet projām, lai vairāk neindē te gaisu. Bet vispirms tu, Ineša, ej un labi noglabā to vēstuli.

Tai pašā naktī divi apmetņos ietinušies stāvi, Pīters un Bernaldess, mazā laiviņā aizīras pie «Margaretas», kas bija noenku­rota upē. Piesējuši laivu, viņi uzkāpa uz kuģa un iegāja kajītē.

Druknais angļu kapteinis Smits viņus jau gaidīja. Krietnais vīrs bija gaužām priecīgs redzēt Pīteru un cieši viņu apskāva, jo kopš tā izmisīgā mēģinājuma abordēt «San Antonio» viņi nebija tikušies.

— Vai jūsu kuģis ir gatavs iziet jūrā, kaptein? — Pīters vai­cāja.

— Gatavāks par gatavu, — Smits atbildēja. — Kad es saņemšu pavēli uzvilkt buras?

— Tad, kad uz kuģa ieradīsies tā īpašnieks, — Pīters sacīja.

— Nu, tad mēs šeit stāvēsim, kamēr sapūsim. Viņš taču ir kritis inkvizīcijas ķetnās. Kas jums padomā, Pīter Broum? Ko jūs esat izdomājis? Vai ir kādas izredzes?

— Jā, kaptein, šķiet, ir gan, ja vien jums te uz kuģa atradīsies ducis vīru ar īstu angļu tvērienu.

— Atradīsies ducis un vēl pāris pa virsu. Bet kāds ir jūsu plāns?

Pīters viņam izstāstīja.

— Nav slikti, — Smits sacīja, uzsizdams ar savu smago dūri pa ceļgalu, — bet riskanti… ļoti riskanti! Tā Ineša ir viena vēr­tīga meiča. Es būtu gatavs viņu apprecēt, par spīti viņas pa­gātnei.

Pīters iesmējās, iedomādamies, kāds dīvains pāris tas būtu.

— Vispirms noklausieties līdz galam, — viņš sacīja. — Nākamo sestdien mēs ar mistris Margaretu tiksim salaulāti katedrālē, pēc tam, ap saulrieta laiku, es ar marķīzu Morelju sastapšos divkaujā lielajā vēršu cīņas arēnā. Jums kopā ar pusduci savu vīru jābūt tur klāt. Redziet, es varu uzvarēt, bet varu arī krist…

— Nē, nekad! — kapteinis iesaucās. — Es nedodu ne pāri vecu zābaku par šā smalkā spānieša izredzēm. Reiz ticis viņam klāt, jūs to samīcīsiet kā mencu.

— Dievs vien to zina! — atteica Pīters. — Ja es uzvarēšu, tad mēs abi ar sievu teiksim ardievas viņu majestātēm un dosimies uz krastmalu, kur gaidīs laiva. Jūs mūs aizvedīsiet uz «Margaretu». Ja es kritīšu, jūs paņemsiet manu līķi un līdz ar manu atraitni tādā pašā veidā nogādāsiet uz kuģa, jo es paziņošu, ka vēlos, lai mani iebalzamē vīnā, aizved uz Angliju un tur apbedī. Vienalga, kāds būs kaujas iznākums, jūs tūlīt pacelsiet enkuru un pabrauk­siet mazliet lejup pa upi, aiz līkuma, lai ļaudis domātu, ka esat aizbraukuši pavisam. Tumsā līdz ar paisumu jūs atgriezīsieties šai upes daļā un apstāsieties aiz vecajiem, pamestajiem kuģiem. Ja gadījumā kāds ko jautās, sakiet, ka daži jūsu matroži vēl nav iera­dušies uz kuģa un tam bija jāatgriežas, lai sagaidītu viņus, vai ari izdomājiet citu ieganstu. Ja es vairs nebūšu dzīvs un nevarēšu jūs vadīt, jūs no rīta kopā ar desmit divpadsmit labākajiem jūr­niekiem izcelsieties malā tajā vietā, ko rit šis džentlmenis jums parādīs. Jums jābūt labi apbruņotiem un jāsadabū spāniešu ap­metņi, lai nepiesaistītu uzmanību un ļaudis jūs noturētu par dīk­dieņiem no kāda kuģa, kuri izkāpuši krastā noskatīties procesiju. Es jums jau pastāstīju, kā varēsiet pazīt masteru Kastelu. Kad viņu ieraudzīsiet, metieties klāt, zveliet pa galvu katram, kas mē­ģinās jūs aizturēt, ieraujiet Kastelu laivā un airējiet, cik jaudas, uz kuģi. Tas, tiklīdz manīs jūs tuvojamies, pacels enkuru un uz­vilks buras, tā ka tūlīt varēs strauji uzņemt gaitu lejup pa straumi, ja vēl vējš palīdzēs. Tāds ir plāns, bet vienīgi dievs zina, kā tas izdosies! Viss atkarīgs no viņa un jūsu vīriem. Vai jūs piedalīsie­ties šai bīstamajā spēlē aiz mīlestības pret krietnu cilvēku un mums pārējiem? Ja masters Kastels tiks izglābts, jūs visi būsiet bagāti līdz mūža galam.

— Jā, — kapteinis atbildēja, — še jums mana roka! Tik tiešām, kā mani sauc Smits, mēs viņu izrausim no tās elles, ja cilvēku spēkos ir to izdarīt, un ne jau nu naudas dēļ. Ak, Pīter, gaidīdami jūs un mūsu kundzi, mēs esam tik ilgi te kvernējuši dīkā, ka būsim tīri priecīgi izlocīt kaulus. Katrā gadījumā tur daži spānieši at­stieps kājas, iekams tiks galā ar mums, un, ja mēs ciestu sakāvi, uz kuģa būs palicis mans palīgs un pietiekami daudz matrožu, kas to sveiku un veselu aizvedīs līdz Tilberijai. Taču mēs uzvarēsim. Pēc nedēļas mēs visi jau zēģelēsim mājup pāri Biskajam, un trīs­simt jūdžu atstatumā nebūs neviena spānieša. Visi — jūs, jūsu kundze un ari masters Kastels. Es to zinu! Kad es jums saku: zinu!

— Kā jūs to zināt? — Pīters ieinteresēts jautāja.

— Vakarnakt nosapņoju. Es redzēju jūs un mistris Margaretu sēžam mīļi apskāvušos kā divus balodīšus, bet pats runājos ar saimnieku. Rietēja saule, un pūta spēcīgs dienvidu dienvidrietumu vējš, vēstīdams vētru. Kad es jums saku: es redzēju tādu zīmīgu sapni, bet man sapņi rādās reti.