Daiļā Margareta

RAIDERA HEGARDA ROMĀNI

1867. gadā Dienvidāfrikā tika atklāti plaši dimantu lauki. Sis notikums iz- raisīja neiedomājamas sekas zemē, kas negaidot bija kļuvusi par pasaules vis­vērtīgākā dārgakmeņa neredzēti lielu krājumu īpašnieci. Patriarhālajā valstī, kur mita lopkopju tauta — būri un mazattīstītas nēģeru ciltis, ielauzās avantūristu, spekulantu, vieglas dzīves meklētāju mutuļojoša straume. Cilvēki pasakainā ātrumā kļuva pasakaini bagāti, nabaga klaidoņi vienā dienā pārvērtās par bagātniekiem.

Anglijā, kas 19. gs. sākumā jau bija nostiprinājusies Āfrikas kontinenta pašos dienvidos, tagad, pēc dimantu lauku atrašanas, radās dzīva interese par zemi, kuras dzīles slēpa tādus dārgumus. Angļiem Dienvidāfrikā šķita noslē­pumaina, teiksmaina zeme, un tā aicināt aicināja dēku meklētājus.

Anglijas valdība vairs negribēja apmierināties ar nelielajiem atbalsta punktiem, kas tai piederēja Dienvidāfrikā. Vecā koloniju valdniece nevarēja pieļaut, ka tik lieli dārgumi nokļūst svešās rokās. Dimantu lauki atradās kādas nēģeru cilts teritorijā, uz kuru pretendēja arī būru Oranžas republika. Taču angļu imperiālisti zināja, kā rīkoties.

1871. gadā Anglijas valdība vienkārši deva rīkojumu Kapzemes kolonijas gubernatoram ieņemt dimantu atradņu teritoriju. Pēc pieciem gadiem Anglija samaksāja Oranžas republikai par dimantu atradnēm smieklīgu summu — 90 tūkst, mārciņu sterliņu.

Angļi uzsāka nekautrīgu Dienvidāfrikas kolonizāciju, ko pavadīja bruņoti uzbrukumi mierīgiem iedzīvotājiem, provokācijas, slepkavības, naida sēšana gan starp nēģeru ciltīm, gan nēģeriem un būriem.

Par šās koloniālās epopejas sākuma posmu aculiecinieku un līdzdalībnieku bija lemts kļūt nākamajam angļu rakstniekam R. Hegardam.

Pēc senas tradīcijas angļu aristokrātu ģimenes mēdza savus dēlus sūtīt uz kolonijām, lai viņi tur izietu valdošajām šķirām tik nepieciešamo dzīves skolu.

Hegarda karjeras sākumā zemeslodes visinteresantākā vieta bija Dienvid­āfrikā. Un Raiders Hegards deviņpadsmit gadu vecumā (1875. g.) devas uz Natalu, kur kļuva par gubernatora privātsekretāru.

Darbojoties šai amatā, Hegards daudz ceļoja pa Anglijai piederošajām Dienvidāfrikas zemēm, iepazinās ar nēģeru ciltīm un to paražām. Viņam bija labas novērošanas spējas, asa uztvere, liela zinātkāre. Vēstulēs Hegards spilgti apraksta Āfrikas dabu, iedzimtos un to vadoņus, kā arī dažādus piedzīvojumus; kādā vēstulē attēlotā epizode — «burvju medības» — vēlāk tika iekļauta romānā «Ķēniņa Zālamana raktuves».

1877. gadā Anglijas valdība sagrāba Transvāli. Jaunais Hegards, kas dar­bojās dažādos valsts amatos Dienvidāfrikā, piedzīvoja tur būru sacelšanos pret angļiem un pirmo angļu-būru karu (1880.—1881. g.), kas beidzās ar angļu pilnīgu sakāvi.

Atgriezies dzimtenē, Hegards pievērsās literatūrai. 80. gados viņš publicēja vairākas grāmatas, kurās atspoguļoja notikumus Dienvidāfrikā. Taču lasītaju piekrišanu tās neizpelnījās.

Sai laikā Anglijas interese par Dienvidāfriku nemazinājās. Angļu imperiā­listi nedomāja atteikties no šīs zemes teiksmainajam bagatībām. Viens no vi­ņiem — Sesils Roudss izvirzīja par savu mērķi nopirkt visas dimantu atradnes un izveidoja šim nolūkam akciju sabiedrību. Vēlāk, kad Transvalē atklāja pa­saules lielākās zelta atradnes, Roudss arī tās gandrīz pilnīgi sagrāba savās rokās.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atgādinasim lasītājiem, ka 1899. gadā

Anglija uzsāka jaunu karu pret būriem. Būru republiku varonīgā cīņa par savu brīvību izraisīja varenu līdzjūtības vilni visā pasaulē. Par spīti milzīgajam spēku pārsvaram, angļiem neizdevās ātri un galīgi sakaut būrus. Tikai 1902. gadā būru republikas kļuva par Anglijas kolonijām un britu imperiālistu rokās nonāca pasaules bagātakās dimantu un zelta atradnes. Taču šie notikumi vēl bija priekšā, kad jaunais rakstnieks R. Hegards sacerēja romānu «Ķēniņa Zāla­mana raktuves», kas iznāca 1886. gadā un dažu dienu laikā padarīja autoru slavenu.

Hegarda jaunā romāna panākumi pirmām kārtām izskaidrojami ar angļu lasītāju interesi par Dienvidāfriku un tās bagātībām. Romāns deva vielu viņu satrauktajai iztēlei, un daudzi naivi lasītāji pat noticēja Hegarda izdomājumam par ķēniņa raktuvēm.

Tomēr tas nebija vienīgais romāna panākumu cēlonis, jo interese par to nezuda arī tad, kad Dienvidāfrika ar tās bagātībām vairs nesatrauca ļaužu prātus.

Hegarda romāns dzīvo vēl joprojām, rosinādams gan pusaudžu, gan pie­augušo fantāziju. Tas tulkots daudzās valodās, un to izdod visās pasaules malās.

Sai darbā ne vien pilnā mērā izpaudusies Hegarda prasme savīt asu un saspringtu piedzīvojumu sižetu, bet arī meistariski veidoti varoņu tēli. Vis­spilgtākais no tiem ir Alens Kvotermeins — vecais mednieks, kura stāstījumā iepazīstamies ar romāna notikumu gaitu. Romānam savdabīgu burvību piešķir vecā mednieka raksturīgais runas veids, šī vienkāršā un daudz pieredzējušā vīra parupjais humors.

Ar lielām simpātijām un dzīvu iztēli veidoti pārējie romāna varoņi, kas kopā ar Kvotermeinu dodas bīstamajā ceļojumā, lai meklētu sera Henrija Kēr- tisa pazudušo brāli. Hegarda varoņi aizrauj lasītājus ar savu drošsirdību, at­klātību un cēlo rīcību.

«Ķēniņa Zālamana raktuves» varētu pieskaitīt pie tā saucamā koloniālā romāna žanra, kas bija plaši izplatīts Rietumeiropā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Taču ar vienu savu būtisku iezīmi tas krasi atšķiras no visiem minētā žanra darbiem, kuros vairāk vai mazāk aizplīvuroti tiek pausta baltās rases pārākuma ideja un sludināts balto kolonizatoru aicinājums civilizēt tumšās rases. Sis idejas nereti ir ietērptas puķotās austrumu eksotikas ainās, kas parasti ne mazākā mērā nelīdzinās dzīves īstenībai.

Hegarda romānā nav šo pretīgo «koloniālā» romāna iezīmju. Viņš tajā raksta par zulusiem un citām nēģeru ciltīm ar lielu siltumu, uzsvērdams viņu patiesumu, cēlsirdību un godīgumu. Alenam Kvotermeinam autors liek sacīt, ka melno vidū viņš sastapis ne mazāk īstu džentlmeņu kā starp baltajiem.

«Ķēniņa Zālamana raktuvju» izcilie panākumi pamudināja rakstnieku sacerēt vēl vairākus romānus par Dienvidāfriku, to vidū arī minētā romāna turpinā­jumu — «Alens Kvotermeins». So darbu literārā vērtība tomēr bija samērā zema, dažos variējās «Ķēniņa Zālamana raktuvju» sižets, kā ari palaikam pa­vīdēja baltās rases imperiālistiskās kundzības ideja.

Jauno padomju lasītāju var interesēt ari Hegarda vēsturiskie romāni, kuru fabulas smeltas vētrainiem notikumiem bagātos laikmetos, kad norisinājušies kari, reliģiskās cīņas, dažādu spēku sadursmes.

Sai žanrā Hegardam izdevās apvienot saistošu piedzīvojumu sižetu ar vēsturisko notikumu rūpīgu atainojumu.

Hegarda vēsturiskajiem romāniem piemīt vēl kāda raksturīga iezīme: autora simpātijas allaž ir apspiesto pusē.

Viss teiktais pilnā mērā attiecināms arī uz šajā grāmatā iekļauto romānu «Daiļā Margareta», kas ir viens no viņa labākajiem šā žanra darbiem. Par romāna darbības fonu rakstnieks izvēlējies 15. gs. pēdējo ceturksni, kad Anglijā un Spānijā norisinājās sīva cīņa starp absolūto monarhiju un feodālo sadrum­stalotību. ^

Anglijā, ko bija galīgi novājinājusi divu feodāļu dzimtu — Lankasteras un Jorkas — ilgstoša un asiņaina cīņa, kura iegājusi vēsturē kā Sarkanās un Baltās Rozes karš, pie varas nāca jauna karaļu dinastija —■ Tjūdori. Jaunās dinastijas nodibinātājam Henrijam VII, kura valdīšanas sestajā gadā norisinās romāna darbība, izdevās nostiprināties uz troņa un sekmīgi cīnīties pret feodāļiem. Kaut gan romāna darbība norit galvenokārt Spānijā, Hegards veiksmīgi attēlojis arī vēsturisko situāciju tālaika Anglijā. Galvenais varonis — Pīters Broums — ir nabadzīgs tāpēc, ka viņa tēvs, būdams karaļa Ričarda III piekritējs, kritis kaujā pie Bosvortas, kurā uzvarēja Henrijs Tjūdors. Hegards ļoti īsi, bet precīzi rak­sturo Henriju VII — viņa nedrošo stāvokli tronī, cenšanos uzturēt draudzīgas attiecības ar Spāniju.

Apprecoties Kastīlijas karalienei Isabellai ar Aragonas karali Ferdinandu, Spānijā tika pabeigta sadrumstalotās valsts apvienošana. Karaļu vara nesau­dzīgi vērsās pret dumpīgajiem senjoriem, kas nemitīgi karoja savā starpā.

Sim nolūkam tika izveidoti bruņotie spēki — Svētā Ermandada —, ar kuru palīdzību karaļpāris apspieda feodāļu dumpjus un cīnījās pret laupītāju bandām, kas postīja zemi un iedvesa iedzīvotājiem šausmas.

Feodāļu un dinastiju cīņu atbalsis jūtamas romānā «Daiļā Margareta». Marķīzs Morelja, Viānas prinča — Aragonas likumīgā troņmantnieka — ārlau­lības dēls, iecerējis ar grandu palīdzību gāzt no troņa savu tēvoci Ferdinandu; uz lielceļiem plosās neliešu bandas; Svētās Ermandadas vienības gādā par kārtību valstī.

Likdams saviem varoņiem nokļūt Granadā, Hegards paver vēl vienu Spāni­jas vēstures lappusi — beigu posmu ilggadīgajā cīņā par Spānijas atbrīvošanu no mauru kundzības. Romāna darbības laikā valsts teritorijā atradās vēl pēdējā mauru valsts — Granadas emirāts. Karā pret mauriem Ferdinands un Isabella guva mainīgas sekmes. Spāņiem par labu nāca mauru galma aprindu iekšē­jās cīņas, kas stipri novājināja emirātu. Romāna «Daiļā Margareta» varoņi Gra­nadā nonāk brīdī, kad spāņu un mauru cīņās iestājusies īsa atelpa. Sultāna tronī atrodas Ferdinanda sabiedrotais Boabdils. Taču Hegards nepārprotami rāda, ka Granada dzīvo jauna kara gaidās. Un tiešām, 1491. gadā Ferdinands ielenc pilsētu, kas pēc vairāku mēnešu pretošanās padodas. Līdz ar to Pireneju pussalā sabrūk pēdējais musulmānisma balsts.

«Daiļajā Margaretā» plaši attēlota inkvizīcijas darbība. Ebreja Džona Kastela vajāšana ir viena no romāna centrālajām sižeta līnijām. Hegards pratis pārliecinoši parādīt inkvizīcijas nozīmi Spānijas politiskajā dzīvē, atklāt neģē­lību un cietsirdību, ar kādu tā vērsās pret «neticīgajiem». Ferdinands un Isabeila, kuru reliģiskais fanātisms izpaudās ebreju un ķeceru vajāšanā un iznīcināšana, iegājuši vēsturē kā «katoļu valdnieki».

«Daiļajā Margaretā» Hegards parādīja arī tādu raksturīgu inkvizīcijas iezīmi kā vajāto mantas piesavināšanos. Ikviena notiesātā īpašumus konfiscēja, un šīs bagātības ieplūda karaļa kasē un inkvizīcijas kalpotāju kabatas. Autors bargi nosoda rasu un reliģiskos aizspriedumus. Tas arī ceļ rotnana vērtību.

Nobeigumā jāuzsver, ka R. Hegarda daiļrade gan neieņem izcilu vietu angļu literatūrā, taču viņa labākie piedzīvojumu un vēsturiskie romāni vēl jo­projām saista jauno lasītāju interesi.

B. Gribanovs