Daiļā Margareta

XIX nodaļa BETIJA MAKSĀ PARĀDUS

Betija Dīna bija bezbailīga sieviete, un drūmas nojautas viņu nemocīja. Dzimusi dižciltīgā, bet nabadzīgā ģimenē, viņa divdesmit sešus gadus bija pati lauzusi sev ceļu šai cietsirdīgajā pasaulē un iemācījusies pielāgoties apstākļiem. Veselīga, spēcīga, sīksta, ar mīlestībai atvērtu sirdi un romantiskām slieksmēm, bet savā veidā godīga, viņa saglabāja možu garu dzīves baltās un nebaltās die­nās, prata noturēties virs ūdens jebkurā vētrā un nepalika parādā nevienam.

Un tomēr tās garās stundas, ko viņa pavadīja vienatnē augstajā torņa istabā, gaidīdama, kad tiks aicināta spēlēt savu viltus līga­vas lomu, bija visgrūtākās viņas mūžā. Betija apzinājās, ka šis viņas solis ir savā ziņā apkaunojošs un var beigties traģiski, un tagad, ar vēsu prātu visu apdomājusi, pati brīnījās, kādēļ par to izšķīrusies. Viņa bija iemīlējusies spānietī gandrīz no pirmā ska­tiena, taču, patiesību sakot, tā viņai bija gadījies arī agrāk ar citiem vīriešiem. Marķīzs tēloja galanta pielūdzēja lomu, kamēr Betija, galīgi savaldzināta, visā nopietnībā atdeva viņam savu sirdi, aklā apmātībā ticēdama, ka, par spīti kārtu un stāvokļa at­šķirībai, šis augstmanis viņu patiesi grib padarīt par savu sievu.

Tad pienāca rūgtā vilšanās diena, kad Betija uzzināja, ka bijusi noderīga marķīzam — kā Ineša izteicās Kastelam — tikai par māņu putnu, lai sagūstītu balto gulbi — viņas māsīcu un kundzi; tā diena, kad viņa tika apmānīta ar vēstuli, ko vēl arvien glabāja uz savām krūtīm, un satriekta pati dzirdēja marķīzu nosaucam viņu par muļķi. Tad Betija savā sirdī bija zvērējusi atriebties Moreljam, un nu bija pienācis brīdis izpildīt šo zvērestu un par nekrietnu krāpšanu atmaksāt ar krāpšanu.

Vai viņa vēl arvien mīlēja šo cilvēku? To Betija nevarēja pa­sacīt. Viņš tai joprojām patika, kā allaž bija paticis, un tādos gadījumos sievietes daudz ko piedod. Taču tonakt viņu noteikti ne­vadīja mīlestība. Vai tā bija atriebības kāre? Varbūt. Katrā ziņā viņa vēlējās Moreljam aci pret aci pateikt: «Redziet, uz kādu vil­tību ir spējīga pat iznerrota muļķe!»

Taču Betija nebūtu to darījusi vienīgi atriebības dēļ, viņa būtu marķīzam atspēlējusies kaut kā citādi. Nē, Betijas rīcības īstais motīvs bija vēlēšanās dzēst savu parādu Margaretai, Pīteram un Kastelam, kas ilgus gadus bija devis viņai pajumti. Tikai Betijas vainas dēļ viņus bija piemeklējušas visas šīs nelaimes, un taisnī­gums prasīja, lai viņa tos atkal izpestītu, pat ja būtu jāsamaksā ar savu dzīvību un sievietes cieņu. Bet varbūt viņai tā lika rīko­ties visi trīs šie dzinuļi — vēl neizgaisusī mīlestība pret Morelju, tieksme atriebt sevi un vēlēšanās izraut viņa laupījumu tam no rokām. Lai nu kā, reiz uzsākusi šo spēli, Betija gribēja to novest līdz galam, vienalga, cik briesmīgs tas būtu.

Saule norietēja, Betiju apņēma tumsa, un viņa iedomājās, ka diez vai rītausmu vairs sagaidīs. Betijas drosmīgā sirds nodrebēja, un viņa sažņaudza rokā dunci, kas bija paslēpts zem greznā, Mar­garetai šūdinātā tērpa, mirkli šaubīdamās, vai nebūtu prātīgāk ietriekt to pašai savās krūtīs, negaidot, kad pieviltais līgavainis trakās dusmās viņu nogalinās. Un tomēr ne — nomirt vienmēr pie­tiks laika, ja tam tā būs jānotiek.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Betijas drosme, kas gan­drīz bija viņu pametusi, atkal atgriezās. O, viņa vēl parādīs šim spānietim, ka angļu sieviete, kurai viņš licis noticēt, ka ir viņa ilgotā mīļotā, var būt viņa pavēlniece! Katrā ziņā viņš vismaz dabūs dzirdēt patiesību, iekams tiks galā ar Betiju!

Betija atslēdza durvis, un ienāca Inesa ar lampu rokās. Tās gaismā viņa ar savām rāmajām acīm vērīgi nopētīja Betiju.

— Līgavainis ir gatavs, — viņa lēni sacīja, lai Betija varētu sa­prast, — un atsūtīja mani pēc jums. Vai jūs baidāties?

— Nepavisam, — atbildēja Betija. — Bet pastāstiet man, kā viss noritēs.

— Marķīzs mūs sagaidīs pils kapelas priekštelpā, un tur es kā mājas pirmā sieviete visas saimes vārdā pasniegšu jums abiem vīna kausus. Iegaumējiet, jūsējais būs tas, ko turēšu kreisajā rokā. Pielieciet to pie mutes un izdzeriet, neatsedzot seju, un nebilstiet neviena vārda, lai Morelja nepazītu jūsu balsi. Tad mēs ieiesim kapelā, kur gaidīs tēvs Enrike. Arī visi pils ļaudis būs tur. Bet šī zāle ir liela un lampas patumšas, tā ka neviens jūs nepazīs. Tolaik jau arī sazāļotais vīns būs sācis iedarboties uz Moreljas smadze­nēm, un, ja vien runāsiet klusi, jūs droši varēsiet pateikt: «Es, Be­tija, dodos laulībā ar tevi, Kārlos …», nevis: «Es, Margareta …» Kad ceremonija būs beigusies, marķīzs jūs aizvedīs uz jaunlaulā­tajiem sagatavotajām istabām, un, ja mans vīns darīs savu darbu godam, viņš šonakt gulēs jo saldi. Es dabūšu no garīdznieka lau­lības dokumentus, vienu eksemplāru atdošu jums, pārējos patu­rēšu. Pēc tam… — Inesa apklusa un paraustīja plecus.

— Kas notiks ar jums? — vaicāja Betija, kad bija apjēguši visu teikto.

— Es kopā ar garīdznieku jau šonakt pat došos ceļā uz Sevilju, kur viņu gaida apsolītā samaksa. Viņš gan ir nelāgs pavadonis sievietei, kas turpmāk grib būt godīga un bagāta, tomēr labāk tāds nekā nekāds. Varbūt mēs Seviljā vēl tiksimies, varbūt arī ne. Jūs zināt, kur meklēt mani un pārējos: senjora Bernaldesa namā. Nu, ir laiks! Vai jūs esat gatava kļūt par spāņu marķīzi?

— Protams! — Betija vēsi atteica, un abas devās uz durvīm.

Viņas soļoja cauri tukšām zālēm un gaiteņiem, un laikam gan

neviena austrumnieciska sazvērestība, kas jebkad notikusi šajā pilī, nebija tik pārdroša un neprātīga kā šī. Iegājušas kapelas priekštelpā, viņas nostājās ārpus gaismas loka, ko meta pie gries­tiem piekarinātās lampas. Drīz atvērās durvis, un pa tām ienāca Morelja divu savu sekretāru pavadībā. Viņš kā parasti bija ģērbies krāšņā melna samta tērpā, ap kaklu viņam bija zelta ķēdes ar dārgakmeņiem un pie krūtīm, kā augstmanim piedienas, mirdzēja zvaigznes un ordeņi. Nekad vēl — vismaz tā šķita Betijai — Mo­relja nebija izskatījies tik lepns un skaists. Viņš bija arī laimīgs, jo domājās beidzot sagaidījis brīdi, kad izdzers tik ļoti kāroto prieka kausu. Jā, marķīza seja liecināja, ka viņš ir laimīgs, un Be­tija, to ievērojusi, juta pamostamies sirdsapziņas pārmetumus. Viņš sveicinot dziļi paklanījās, un Betija atbildēja ar reveransu, noliecot savu slaido, graciozo stāvu tik zemu, ka ceļgals gandrīz skāra grīdu. Tad Morelja pienāca klāt un čukstēja viņai ausī:

— Visudaiļākā, visumīļākā! Es pateicos debesīm, kas man ļāvu­šas piedzīvot šo priekpilno stundu pēc daudzām grūtām un bīsta­mām takām. Visudārgākā, es vēlreiz lūdzu piedošanu par visām raizēm un ciešanām, ko esmu jums sagādājis. Ticiet man, tikai jūsu dēļ es tā rīkojos, jo mīlu jūs, kā reti kāda sieviete tikusi mī­lēta. Jūs esat mana vienīgā, un jums, tikai jums es piederēšu līdz savai nāves stundai! Ak, nedrebiet un nevairieties manis, zvēru, ka nevienai sievietei visā Spānijā nebūs labāka un padevīgāka vīra! Jūs vienu es lološu, dienu un nakti nenogurdams pūlēšos, lai pa­celtu jūs augstā godā un izpildītu katru jūsu vēlēšanos. Daudz laimīgu gadu mēs pavadīsim roku rokā, līdz beidzot mierīgi aizmigsim un tiksim guldīti blakus, lai brīdi dusētu un atkal pamos­tos debesīs, kuru žēlastība šovakar nāk pār mani. Atcerēdamies pa­gājušo, es šobrīd nelūdzu no jums daudz, taču, ja vēlaties sniegt man līgavas dāvanu, kas man būs dārgāka par kroņiem un karaļvalstīm, tad sakiet, ka esat man visu piedevusi, un par zīmi tam paceliet savu plīvuru un noskūpstiet mani uz lūpām.

Betija trīcēdama klausījās Moreljas runā, no kuras īsti saprata tikai pašas beigas. Sādu pārbaudījumu viņa nebija paredzējusi. Taču vajadzēja izturēt arī to, jo runāt viņa neuzdrošinājās. Saņē­musi dūšu un atcerēdamās, ka viņi atrodas ārpus gaismas loka, Betija, it kā aiz kautrības brīdi pavilcinājusies, pacēla savu pēr­lēm izrotāto plīvuru, tā ēnā paliecās uz priekšu un ļāva Moreljam noskūpstīt sevi uz lūpām.

Tas nu bija garām, plīvurs atkal nolaists, un līgavainim nekā­das aizdomas neradās.

«Es esmu laba aktrise,» Inesa pie sevis nodomāja, «bet šī sieviete tēlo labāk nekā stīvais Pīters. Diez vai es pati būtu varējusi tik lieliski nospēlēt.»

Tad, maigajām acīm kvēlojot spēji uzvirdušā greizsirdībā un naidā, jo arī viņa kādreiz bija mīlējusi šo cilvēku, Inesa pacēla rokās zelta kausus ar vīnu, pienāca klāt — tik skaista savā izšū­tajā austrumnieces tērpā —, noslīga uz ceļgala un pasniedza tos līgavainim un līgavai. Morelja paņēma kausu no Inesas labās ro­kas, Betija — no kreisās. Jau apskurbis no pirmā mīlas skūpsta, marķīzs nemaz nepamanīja ļaunuma izteiksmi, kas pavīdēja viņa atstumtās verdzenes sejā. Betija, zem plīvura pacēlusi kausu pie mutes, pieskārās tam ar lūpām un pasniedza atpakaļ Inesai, bet Morelja, iesaucies: — Es dzeru par jums, mana dārgā līgava, visu- daiļākā un dievinātākā no sievietēm! —, iztukšoja savu kausu līdz dibenam un pa roku galam pasvieda to Inesai kā dāvanu. Sarkanā vīna lāses no kausa malām uzšļakstījās uz viņas baltā tērpa kā asiņu pilieni.

Inesa pazemīgi paklanījās un noliecās, lai paceltu dārgo trauku; kad viņa atkal izslējās, tās acīs naida vietā dzirkstīja uzvaras prieks.

Morelja satvēra savas līgavas roku un abu sekretāru un Inesas pavadībā devās uz aizkariem klāto kapelas ieeju. Tie pašķīrās viņu priekšā, un viņi iesoļoja plašajā telpā, kur bija sapulcējušies visi pils ļaudis, ap simt cilvēku. Staltais pāris izgāja cauri godbijībā noliekušos kalpotāju spalerai un, neredzamu dziedātāju saldo balsu pavadīts, tuvojās altārim, kur gaidīja garīdznieks. Abi nometās ceļos uz zeltā izšūtiem spilveniem, un sākās laulību ceremonija. Betijai pirkstā tika uzmaukts gredzens — šķita, ka līgavainis tikai ar pūlēm atrada viņas roku —, vīrietis ņēma sievieti par sievu, sie­viete ņēma vīrieti par vīru. Moreljas balss skanēja kā aizsmakusi,

Betijas — klusi, un neviens no tiem, kas klausījās, nesadzirdēja, kādus vārdus viņi nosauca.

Arī tas nu bija garām. Garīdznieks paklanījās un svētīja jauno pāri. Turpat altāra sveču gaismā viņi parakstīja dažus papīrus. Tēvs Enrike ierakstīja tajos salaulāto vārdus un arī pats parakstī­jās, uzkaisīja svaigajam rakstam smiltis un ielika dokumentus Ine­sas izstieptajā rokā. Moreljam nemanot, viņa vienu iedeva Betijai, bet pārējos divus noglabāja sev uz krūtīm. Tad Ineša un garīdz­nieks noskūpstīja rokas marķīzam un tā sievai un lūdza atļauju atstāt viņus. Morelja nenoteikti pamāja ar galvu, un jau pēc desmit minūtēm dzirdīgas ausis būtu varējušas saklausīt divus zirgus strauji aizauļojam Seviljas virzienā.

Pāžu un lāpnešu pavadībā abi jaunlaulātie devās cauri krēslai­nām, lepnām zālēm. Līgavas seju klāja plīvurs, viņa šķita noslē­pumaina un liktenim padevīga; līgavaiņa acis neizteiksmīgi vērās tukšumā kā cilvēkam, kas staigā pa miegam. Tā viņi aizgāja līdz savai guļamistabai, un kokgriezumiem rotātās durvis aizvērās aiz viņiem.

Agri no rīta kalpones, kas gaidīja šās istabas tuvumā, ar sud­raba gonga skaņām tika aicinātas iekšā. Divas no tām iegāja un ieraudzīja savā priekšā Betiju, tagad bez plīvura, ietinušos vaļīgā rītatērpā. Viņa sacīja:

— Mans vīrs marķīzs vēl guļ. Palīdziet man apģērbties un sa­gatavojiet viņam vannu un brokastis!

Sievietes izbrīnījušās blenza viņā, jo tagad, kad krāsa no sejas bija nomazgāta, skaidri pazina, ka šī ir senjora Betija, nevis donja Margareta, kuru, kā tika dzirdēts, taisījās precēt marķīzs. Taču Betija asi tām uzkliedza savā kroplajā spāņu valodā, mudinādama pasteigties, jo viņa gribot būt jau saposusies, kad pamodlšoties vīrs. Kalpones paklausīja, un, kad Betija bija gatava, viņa kopā ar tām izgāja lielajā hallē, kur bija sapulcējušies daudzi no pils ļau­dīm, lai suminātu jaunlaulātos. Betija padeva visapkārt laburītu, piesarkusi un smaidoša pavēstīja, ka drīz vien iznākšot arī pats marķīzs, un pavēlēja tikām katram darīt savus ikdienas darbus.

Betija tik labi tēloja savu lomu, ka nevienam no kalpotājiem, lai cik pārsteigti tie bija, nenāca ne prātā apšaubīt viņas stāvokli vai tiesības, jo galu galā pats kungs jau viņiem nebija teicis, kuru no angļu lēdijām viņš precēs. Betija marķīza un savā vārdā vēl izdalīja arī naudas balvas zemākajiem kalpotājiem un pēc tam pabrokastoja kopā ar visiem, paceldama vīna kausu uz klātesošo veselību un pieņemdama viņu apsveikumus un laimes vēlējumus.

Veiksmīgi tikusi ar to galā, Betija, joprojām smaidīdama, at­griezās jaunā pāra guļamistabā, cieši aizvēra durvis aiz sevis, ap­sēdās krēslā netālu no gultas un gaidīja pašu spīvāko cīņu — cīņu, no kuras bija atkarīga viņas dzīvība.

Palūk — Morelja sakustējās! Uzslējies sēdus, viņš neizpratnē raudzījās apkārt un berzēja pieri. Tad viņa acis apstājās pie Be­tijas, kas stalti un cienīgi sēdēja augstajā krēslā. Betija piecēlās, pienāca klāt un, nosaukdama Morelju par savu vīru, noskūpstīja viņu. Vēl īsti nepamodies, viņš atbildēja uz šo skūpstu. Betija at­kal apsēdās krēslā un vēroja viņa seju.

Tā nemitīgi mainījās. Tajā pavīdēja pārsteigums, izbailes, iz­brīns, apjukums, līdz beidzot viņš angliski jautāja:

— Betij, kur ir mana sieva?

— šeit! — atbildēja Betija.

Morelja ar acīm ieurbās viņā.

— Nē, es vaicāju par cfonju Margaretu, jūsu māsīcu un manu kundzi, ar kuru vakarvakarā salaulājos. Kā jūs šert gadījāties? Es domāju, ka jūs vairs neesat Granadā.

Betija izlikās pārsteigta.

— Es jūs nesaprotu, — viņa sacīja. — Tā bija mana māsīca Margareta, kas vakar atstāja Granadu. Es paliku šeit, lai appre­cētos ar jums. Jūs pats likāt Inesai ar mani vienoties par laulībām.

Morelja iepleta muti līdz ausīm.

— Es liku Inesai ar jums vienoties? Svētā dievmāte! Ko jūs ar to gribat sacīt?

— Ko gribu sacīt? — Betija pārjautāja. — To, ko saku. Ceru, — viņa sašutusi piecēlās kājās, — ka jūs nebūsiet uzdrošinājies atkal ar mani izspēlēt ļaunu joku!

— Joku! — Morelja nomurmināja. — Ko šī sieviete runā! Vai tas viss ir sapnis, vai arī es esmu sajucis prātā?

— Sapnis, man šķiet. Jā, noteikti sapnis, jo cilvēks, ar kuru es vakar tiku salaulāta, nepavisam nebija jucis. Paskatieties! — Be­tija atrullēja viņa priekšā laulību dokumentu, ko bija parakstījuši garīdznieks, Morelja un viņa pati un kas apliecināja," ka Karloss, marķīzs Morelja, tādā un tādā datumā Granadā likumīgi salaulāts ar senjoru Elizabeti Dīnu no Londonas, Anglijā.

Morelja to divreiz izlasīja, tad novaidēdamies atslīga spilvenos. Betija atkal noglabāja pergamentu uz savām krūtīm.

Pēc brīža šķita, ka marķīzs patiešām jūk prātā. Viņš ārdījās, lādējās, grieza zobus, grābstījās pēc zobena, ar ko nogalināt Betiju

vai pats sevi, taču neatrada to. Betija visu laiku sēdēja klusu un tikai raudzījās viņā kā dzīvs likteņa iemiesojums.

Beidzot viņš aprimās. Nu bija pienākusi Betijas kārta.

— Paklausieties! — viņa sacīja. — Tur Londonā jūs apsolījā­ties mani precēt. Man ir paglabāts šis solījums, rakstīts ar jūsu paša roku. Paklausot jūsu aicinājumam, es atbēgu kopā ar jums uz Spā­niju. Ar jūsu sakarnieces un bijušās mīļākās starpniecību mēs sle­pus sazinājāmies un vienojāmies par šīm laulībām. Man tika pa­skaidrots, ka jūs kaut kādu savu apsvērumu dēļ nevēlaties runāt par šo jautājumu manas māsīcas Margaretas klātbūtnē un nevarat ar mani salaulāties, iekams viņa, viņas tēvs un līgavainis nav at­stājuši Granadu. Tā nu es teicu viņiem ardievas un aiz mīlestības pret jums paliku šeit viena, tāpat kā aiz mīlestības pret jums aiz­bēgu no Londonas. Un vakarvakarā mēs tikām savienoti. To zina visi jūsu kalpotāji, jo nupat es pabrokastoju kopā ar viņiem un pieņēmu apsveikumus. Un tagad jūs uzdrošināties … jūs uzdroši­nāties man sacīt, ka es, jūsu sieva, es, marķīze Morelja, neesmu jūsu sieva! Labi, ejiet un pasakiet to saviem ļaudīm, tad dzirdē­siet, kā šie jūsu vergi kliegs jums: «Kauns, kauns!» Ejiet un pasa­kiet to savam karalim un saviem bīskapiem, jā, un arī viņa svētī­bai pašam pāvestam un uzklausiet, ko viņi atbildēs. Lai cik varens, lai cik bagāts jūs esat, viņi ieslodzīs jūs trako mājā vai cietuma.

Morelja klausījās, klanīdamies gultā šurpu turpu, tad pietrūkās un lādēdamies metās Betijai virsū, bet pēkšņi viņa acu priekšā pazibēja dunča asmens.

— Uzklausiet mani! — Betija turpināja, kad viņš bailēs no saltā tērauda atsprāga atpakaļ. — Es neesmu verdzene un neesmu vaja sieviete. Jūs mani nenogalināsiet un arī nepadzīsiet. Es esmu jūsu likumīga sieva un tagad vienlīdzīga ar jums, jā, miesā un garā pat stiprāka nekā jūs, un es visiem spēkiem aizstāvēšu savas tiesī­bas dieva un cilvēku priekšā.

— Protams, — Morelja sacīja, negribot apbrīnodams Betijas dūšu, — protams, jūs neesat vāja. Un esat atmaksājusi man par visu ar uzviju. Bet varbūt jūs nemaz neesat tāda gudriniece, kā es domāju, tikai stūrgalvīga muļķe, un šī nolādētā Inesa ir sado­mājusi nokārtot ar mani savus rēķinus. Ak, tas nav izturams! — viņš pakratīja gaisā dūri. — Es biju pārliecināts, ka tieku salau­lāts ar donju Margaretu, un tagad viņas vietā ieraugu jūs … jūs!

— Apklustiet! — Betija uzkliedza. — Jūs, nekauņa! Vispirms jūs metaties pie rīkles savai jaunajai sievai un pēc tam apvainojat viņu, teikdams, ka gribētu būt salaulāts ar citu. Apklustiet, vai arī es atslēgšu durvis, sasaukšu visus pils ļaudis un viņu priekšā atkārtošu jūsu briesmīgos vārdus! — Un, izslējusies visā augumās Betija izaicinoši nostājās līdzās marķīza gultai.

Morelja, kura pirmais niknums bija noplacis, domīgi un pat ar zināmu cieņu lūkojās viņā.

— Man liekas, — viņš sacīja, — ka jūs, mana brašā Betija, būtu ļoti noderīga sieva jebkuram vīrietim, kas grib dzīvē tikt uz augšu, ja vien viņš nemīlētu citu sievieti un nebūtu pārliecināts, ka ir ap­precējis to. No jūsu vārdiem es sapratu, ka durvis ir aizslēgtas, un, ja drīkstu minēt, — atslēgu jūs esat noglabājusi pie sevis. Un arī duncis jums ir. Bet man ir smacīgi šai istabā, un es gribu tikt laukā.

— Kur jums jāsteidzas? — vaicāja Betija.

— Teiksim, sastapt Inesu.

— Ko? — viņa iesaucās. — Jūs jau gribat atkal sākt lakstoties ar šo sievieti? Vai tik ātri jau aizmirsis, ka esat precējies?

— Rādās, ka man nebūs ļauts to aizmirst. Labi, runāsim lietišķi. Es vēlos uz kādu laiku atstāt Granadu un bez skandāla. Kādi ir jūsu noteikumi? Atcerieties, divām prasībām es nepiekritīšu: es ne­palikšu šeit kopā ar jums, un jūs mani nepavadīsiet. Un vēl at­cerieties: kaut gan jums ir duncis, no jūsu puses nebūs prātīgi pārlieku ar to jokoties.

— Tāpat kā no jūsu puses nebija prātīgi aizmānīt mani uz «San Antonio», — atbildēja Betija. — Neko darīt, mūsu medus mēnesis nav sācies visai saldi, un es neiebildīšu, ja jūs uz kādu laiku aiz­ceļosiet …, lai sameklētu Inešu. Zvēriet, ka jums nav ļaunu nolūku pret mani, ka jūs nemēģināsiet man laupīt dzīvību vai godu un ka nekādā veidā neierobežosiet manu brīvību un varu šeit Gra­nadā. Zvēriet to pie Kristus krusta!

Viņa noņēma sudraba krucifiksu, kas karājās pie sienas virs gultas, un pasniedza to marķīzam. Betija zināja, ka Morelja ir ļoti ticīgs un, ja būs zvērējis pie krusta zīmes, tad neuzdrošināsies lauzt savu zvērestu.

— Bet ja es nezvērēšu? — viņš īgni jautāja.

— Tad, — atbildēja Betija, — jūs paliksiet šeit, līdz to darīsiet, lai arī jums nezkā gribētos tikt projām. Es esmu šorīt paēdusi, jūs neesat, man ir duncis, jums nav. Un esmu pārliecināta, ka paš­reizējā situācijā neviens neuzdrošināsies mūs traucēt, bet pa to laiku Ineša un jūsu draugs garīdznieks būs tikuši tik tālu, ka jūs tos vairs nespēsiet panākt.

— Labi, es zvērēšu, — sacīja Morelja, noskūpstīja krucifiksu un nosvieda to zemē. — Jūs varat palikt šeit un valdīt manā mājā

Granadā. Es nedarīšu jums nekā jauna un nekādā veidā jūs ne­traucēšu. Bet, ja jūs atstāsiet Granadu, tad mēs krustosim zobenus.

— Jūs gribat teikt, ka esat nolēmis pamest šo pilsētu? Labi, šeit ir papīrs un tinte. Esiet tik laipns un uzrakstiet pavēli savu mauru karaļa teritorijā atrodošos muižu pārvaldniekiem jūsu prom­būtnes laikā visus ienākumus nodot man un rīkojumu kalpotājiem it visās lietās man paklausīt.

— Tūlīt redzams, ka jūs esat uzaugusi tirgotāja namā, — sa­cīja Morelja, kodīdams spalvu un vērodams šo sievieti, kas bija vai nu vanags, vai balodis, bet lieliski prata vīt sev siltu lizdu.

— Ja es garantēšu jums šīs tiesības un ienākumus, vai tad jūs liksiet mani mierā un nekādas citas prasības neuzstādīsiet?

Nu Betija, nospriedusi, ka Kastels un Margareta paši zinās, kā vajadzības gadījumā izmantot dokumentus, ko Inesa bija aizvedusi sev līdz, un saprazdama — ja pašā sākumā prasīs no marķīza pā­rāk daudz, tad var pēkšņi nomirt, kā ar dažu labu Granadā gadī­jies, — atbildēja:

— Jūs gribat lēti atpirkties no pieviltas sievietes, taču man arī ir savs lepnums un es nebāzīšos, kur mani negrib. Lai tad paliek tā. Līdz tam brīdim, kamēr jūs pats mani uzmeklēsiet vai aicināsiet pie sevis, es jūs netraucēšu, ja vien turēsiet mūsu norunu. Tagad uzrakstiet man pilnvaru, parakstiet to un paaiciniet savus sekretā­rus, lai apstiprina jūsu parakstu.

— Kāds vārds man tajā jānorāda? — viņš jautāja.

— Marķīzes Moreljas, — atbildēja Betija, un marķīzs, iedomā­jies, ka šādam dokumentam nebūs nekādas vērtības, ja izdosies pierādīt, ka viņa nav tā sieva, paklausīja.

Kaut kā viņam bija jātiek vaļā no šīs sievietes. Protams, viņš varētu likt slepus Betiju nogalināt, bet pat Granadā tā izrīkoties ar sievieti, ko pats tikko apprecējis, nebija iespējams bez nepatik­šanām. Turklāt Betijai bija draugi un viņam netrūka ienaidnieku, kas noteikti saceltu troksni, ja viņa nozustu. Nē, viņš parakstīs papīru un cīnīsies ar šo sievieti vēlāk, jo patlaban nedrīkst zaudēt laiku. Margareta bija izslīdējusi no viņa rokām, un, ja viņai izdosies aizbēgt no Spānijas, tad skaidrs, ka viņš to nekad vairs neredzēs. Kas zina, varbūt viņa jau ir aizbēgusi vai salaulājusies ar Pīteru Broumu. Sī doma Morelju padarīja vai traku. Pret viņu sarīkota sazvērestība; viņš ir piekrāpts, aplaupīts, piemuļķots. Taču — viņam vēl paliek cerība … un atriebība. Viņš vēl var cīnīties ar Pīteru un to nogalināt. Viņš var nodot Kastelu, šo eb­reju, inkvizīcijai. Viņš var atrast iespēju vienoties ar garīdznieku

Enriki un Inesu un, ja liktenis būs labvēlīgs, dabūt Margaretu atkal savā varā.

O, jā, viņš parakstīs jebkuru papīru, ja vien tas dos viņam brl. vību un uz kādu laiku paglābs no šās kalpones, kas sevi dēvē par viņa sievu, no šās stūrgalvīgās, stiprās un viltīgās anglietes, kuru viņš bija gribējis izmantot par ieroci un kura nu viņu pašu bija par tādu padarījusi.

Tātad — Betija diktēja un Morelja rakstīja, jā, tik tālu nu bija nonācis, ka viņa diktēja, viņš rakstīja un arī parakstījās. Doku­ments bija visaptverošs. Tas deva augsti godājamajai marķīzei Moreljai tiesības vīra prombūtnes laikā šeit, Granadā, it visās lie­tās rīkoties viņa vārdā. Tajā bija noteikts, ka visi ienākumi un pejņa, kas pienākas marķīzam, jānodod viņai, ka visiem kalpotā­jiem un padotajiem jāklausa viņai kā pašam marķīzam un ka viņas parakstam ir tāds pats spēks kā viņējam.

Kad dokuments bija uzrakstīts un Betija to rūpīgi izburtojusi, lai pārbaudītu, vai viss ir pareizi un nekas nav izlaists, viņa atslēdza durvis un ar gonga sitienu aicināja šurp Moreljas sekretārus, kam vajadzēja apliecināt sava kunga parakstu. Tie tūlīt ieradās un kla­nīdamies izteica savus laimes vēlējumus, ko Morelja klusībā no­zvērējās tiem vēl kādreiz bargi pieminēt.

— Man uz kādu laiku jāaizceļo, — viņš sacīja. — Aplieciniet manu parakstu uz šā dokumenta, kas dod tiesības pārvaldīt manu māju un rīkoties ar manu īpašumu, kamēr es pats būšu projām.

Sekretāri izbrīnījušies pavērās marķīzā un paklanījās.

— Vispirms izlasiet to skaļi, — sacīja Betija, — lai mans vīrs un pavēlnieks var būt drošs, ka tajā nav kļūdu.

Viens no sekretāriem sāka lasīt. Viņš vēl nebija beidzis, kad saniknotais Morelja no gultas uzkliedza:

— Lasiet ātrāk un aplieciniet parakstu, tad ejiet un lieciet sa­gatavot man zirgus un eskortu, jo es tūliņ došos ceļā!

Sekretāri lielā steigā apstiprināja parakstu un izgāja po istabas.

Betija ar dokumentu rokā sekoja viņiem. Lielajā hallē, kur bija sapulcējušies pils ļaudis, gaidīdami iznākam savu kungu, viņa lika vienam no sekretāriem to nolasīt priekšā, kā arī pārtulkot mauru valodā, lai it visi saprastu. Tad viņa noglabāja šo papīru blakus laulību dokumentam un, atsēdusies ļaužu vidū, vēlēja tiem sagata­voties augsti godājamā marķīza sumināšanai.

Ilgi nebija jāgaida. Drīz vien Morelja izdrāzās no guļamistabas kā vērsis arēnā. Betija piecēlās un ar reveransu sveicināja viņu. Paklausot Betijas mājienam, visi klātesošie pēc austrumnieku pa­ražas zemu noliecās sava pavēlnieka priekšā. Morelja uz mirkli sastinga, atkal atgādinādams vērsi, kad tas ierauga pikadorus un grasās mesties tiem virsū, tad apvaldīja niknumu un, klusu lādē­damies, aizslāja ļaudīm garām.

Desmit minūtes vēlāk — jau trešo reizi pēdējo divdesmit četru stundu laikā — no Moreljas pils aizauļoja zirgi Seviljas virzienā.

— Draugi, — kad Morelja bija aizjājis, Betija sacīja savā lau­zītajā spāņu valodā, — manu vīru marķīzu ir piemeklējušas bēdas. Sieviete, vārdā Ineša, kam viņš, šķiet, ļoti uzticējās, ir aizbēgusi un nozagusi viņa vislielāko dārgumu, un tā nu es, marķīza jaunlaulātā sieva, esmu pamesta šeit viena un nelaimīga, kamēr viņš sadzīs zaglei pēdas.