Daiļā Margareta

XXI nodala BETIJA AIZSTĀV SAVAS TIESĪBAS

Bija pagājušas septiņas dienas. Visu šo laiku Margareta un viņas tēvs mierīgi pavadīja cietumā, juzdamies tur gandrīz kā viesi, nevis ieslodzītie. Pie viņiem brīvi drīkstēja nākt apmeklētāji, to vidū arī Huans Bernaldess, Kastela draugs un kompanjons, kurš viņiem pastāstīja visu, kas notika ārpusē. Ar Bernaldesa starpniecību Kas­tels nosūtīja Betijai pretī vēstnešus, kam bija uzdots viņai pastāstīt, kāds ir stāvoklis, un brīdināt par tiesu, kur tiks izskatīta viņas lieta.

Drīz vien vēstneši atgriezās un ziņoja, ka «marķīze Morelja» ceļo uz Sevilju ar lielu greznību, spožas svītas pavadīta, pateicas par brīdinājumu un cer godam sevi aizstāvēt.

To dzirdot, Kastels iepleta acis un Margareta nosmējās, jo, kaut arī viņa nezināja visu, kas norisinājās Granadā, bija pārliecināta, ka Betijai kaut kādā veidā izdevies Morelju piespiest pie sienas un tam nebūs viegli ar viņu spēkoties. Taču, kā Betija tikusi pie lielas svītas, to Margareta nevarēja iedomāties. Tomēr, baidīdamās, ka Betijai ceļā neuzbrūk vai kā citādi nenodara ļaunu, viņa uzrak­

stīja karalienei pazemīgu vēstulīti, kurā lūdza aizsargāt viņas mā­sīcu no visām iespējamām briesmām, kas tai varētu draudēt, iekams viņa stājusies majestāšu priekšā un nodevusi savu liecību.

Pēc stundas Margareta saņēma atbildi, kas pavēstīja, ka šī dāma atrodas karalienes aizbildnībā un jau nosūtīta apsardze, kas viņu pavadīs un aizsargās pret jebkuru uzbrukumu; lai sagādātu dāmai lielākas ērtības, viņai sagatavota mītne cietoksnī ārpus Seviljas, kuru apsargās dienu un nakti un no kurienes viņu atvedīs uz tiesu.

Pīters joprojām tika turēts atsevišķā kamera, bet ik dienas pus­dienlaikā Margaretai un Kastelam bija atļauts ar viņu satikties mūra žoga ieskautajā cietuma dārzā, kur tie varēja izrunāties pēc sirds patikas. Tur Pīters arī katru dienu vingrinājās visās vīru cīņas mākslās, it īpaši paukošanā, kur par partneriem viņam bija citi cietumnieki un zobenu vietā kalpoja nūjas.

Bez tam Pīters drīkstēja izmantot savu zirgu, ar kuru bija atjājis no Granadas. Cietuma pagalmā viņš sacentās turnīros ar koman­dantu un citiem džentlmeņiem un pierādīja, ka šai cīņas veidā ir pārāks par visiem. Pīters vingrinājās aizrautīgi un ar lielu de­dzību, jo Margareta bija viņam pastāstījusi, kādu mājienu devusi karaliene, un viņš gribēja atgūt savu bijušo izveicību, kā arī izkopt līdz pilnībai māku rīkoties ar visiem ieročiem, kādus lietoja Spā­nijā.

Tā ritēja laiks, līdz kādā pēcpusdienā cietuma komandants vi­ņiem pavēstīja, ka Pītera tiesāšana notiks nākamajā dienā un ka Kastelam ar Margaretu arī jāierodas tiesā kā lieciniekiem. Mazliet vēlāk atnāca Bernaldess un pastāstīja, ka karalis atgriezies Seviljā un kopā ar karalieni būs klāt šai tiesas procesā, par kuru pilsētā jau tiekot daudz runāts, jo Moreljas laulības izraisījušas vispārēju ziņkāri un par tām klīstot dažnedažādas baumas.

Bernaldess nešaubījās, ka Margareta un viņas tēvs tiks atbrīvoti un Avarēs doties uz savu kuģi, kas gatavs aizbraukšanai; turpretī par Pītera izredzēm viņš nekā nezināja sacīt, jo viss bija atka­rīgs no tā, kā karalis skatīsies uz Pītera nodarījumu, pie tam Morelja bija karaļa brāļadēls, kaut arī neatzīts, un baudīja viņa labvēlību.

Pēc tam Kastels ar Margaretu izgāja dārzā un sastapa tur Pī­teru. Viņš tikko bija atgriezies no turnīra, pietvīcis aiz piepūles, un izskatījās ļoti vīrišķīgs un skaists. Margareta paņēma viņu aiz rokas, paveda sānis urn izstāstīja jaunās vēstis.

— Es priecājos par to! — Pīters sacīja. — Jo drīzāk šī jezga sāksies, jo drīzāk tā beigsies. Bet, mana dārgā, — viņa seja kļuva ļoti nopietna, — Moreljam ir liela vara šai zemē, un es esmu pārkāpis tās likumus, tā ka neviens nezina, kāds būs iznākums. Mani var notiesāt uz nāvi vai ilgu ieslodzījumu, vai ari, ja man dos iespēju cīnīties, es varu krist kaujā. Jebkurā gadījumā mēs tiksim izšķirti uz kādu laiku vai pavisam. Ja tā notiktu, lūdzama, nepaliec šeit ne cerībā mani izglābt, ne cita iemesla dēj, jo, kamēr tu būsi Spānijā, Morelja neliksies mierā un mēģinās dabūt tevi savā varā, turpretī Anglijā tu būsi droša no viņa.

Dzirdot šos vārdus, Margareta skaji iešņukstējās, jo doma, ka Pīteram var klāties ļauni, lika viņas sirdij sažņaugties.

— Es tev allaž paklausīšu, — viņa sacīja, — bet kā gan es varu atstāt tevi, dārgais, kamēr tu esi dzīvs? Un, ja tev, pasarg dievs, būtu jāmirst, kā lai es spēju dzīvot tālāk bez tevis? Tad labāk es drīz vien tev sekošu.

— Es to negribu, — sacīja Pīters. — Es gribu, lai tu nodzīvotu savas dienas līdz galam un sastaptos ar mani mūžībā, kad pie­nāks laiks, bet ne ātrāk. Un vēl es teikšu tev: ja kādreiz pēc gadiem tu sastaptu krietnu cilvēku un vēlētos ar viņu apprecēties, tad dari to, jo.es zinu, ka tu nekad neaizmirsīsi mani, savu pirmo mīlestību, un ka bez šīs pasaules ir vēl citas pasaules, kur nav ne precēšanās, ne laulības saišu. Lai mana mirusī roka smagi negulst pār tevi, Margaret!

— Tomēr, — Margareta cēlā sašutumā atbildēja, — tas tā būs, jo mana sirds pieder tev. Tu vari būt drošs, Pīter, — kaut arī nāve mūs šķirtu, es palikšu mūžam tev uzticīga.

— Paldies tev! — Pīters sacīja, atviegloti nopūzdamies, jo doma, ka Margareta varētu kļūt par sievu kādam citam pat pēc viņa nāves, bija tam nepanesama, kaut arī savā godīgumā un vien­kāršībā pats bija viņai to vēlējis, baidīdamies, ka citādi Margaretas turpmākā dzīve būs bez jebkāda prieka.

Tad ziedoša krūma pavēnī viņi apskāvās, kā apskaujas cilvēki, kas nezina, vai kādreiz vēl skūpstīs viens otru, un šķīrās, jo saule jau tuvojās rietam.

Nākamajā rītā Kastelu un Margaretu atkal veda uz Alkasaras pili, bet šoreiz Pīters negāja kopā ar viņiem. Lielā Taisnības zāle jau bija pilna ar padomniekiem, virsniekiem, ziņkārības šurp atvi­linātiem augstmaņiem un dāmām, kā arī citiem interesentiem un personām, kam bija kāds sakars ar izskatāmo lietu. Taču pagai­dām Margareta nekur neredzēja ne Morelju, ne Betiju, un arī ka­ralis un karaliene vēl nebija ieņēmuši savas vietas uz troņa. Pīters jau stāvēja aiz barjeras, no abām pusēm sargu ielenkts, un, kad Kastelu un Margaretu veda uz viņiem norādītajiem krēsliem tur­pat līdzās, ar smaidu un galvas mājienu viņus sveicināja. Tiklīdz viņi bija nonākuši pie savām vietām, atskanēja fanfaras un pa durvīm zāles dibensienā roku rokā iesoļoja Spānijas valdnieki Ferdinands un Isabella. Visi klātesošie piecēlās kājās, zemu pa­klanījās un palika stāvam, kamēr viņu majestātes apsēdās.

Karalis, kuru mūsu varoņi tagad redzēja pirmo reizi, bija drukns, enerģiska izskata vīrietis ar gaišu vaigu, laipnām acīm un augstu pieri, taču Margaretai viņa seja šķita mazliet viltīga — tāda cil­vēka seja, kurš nekad neaizmirst savas intereses. Tāpat kā kara­liene, viņš bija ģērbies greznā, ar zeltu izšūtā tērpā, ko rotāja Aragonas ģerboņi, rokā viņam bija zelta scepteris ar briljantu galā, un pie sāniem kā apliecinājums tam, ka viņš ir karotājs valdnieks, karājās garš zobens ar krustveida rokturi. Smaidot viņš atbildēja uz savu pavalstnieku goddevīgo sveicienu, paceldams roku pie cepures un palocīdamies. Tad karaļa skatiens apstājās pie dai­ļās Margaretas, un pagriezies viņš augstā, spalgā balsī jautāja karalienei, vai šī esot tā dāma, ko Morelja apprecējis, un, ja tā būtu, kādēļ gan marķīzs gribot no viņas atbrīvoties.

Isabella atbildēja, ka, cik viņai zināms, šo senjoru Morelja tīko­jis apprecēt, bet, kā pats apgalvojot, aiz pārpratuma apprecējis citu. Sī skaistule īstenībā esot saderināta ar apsūdzēto, kas stāvot viņu priekšā. Visi, kas dzirdēja karalienes atbildi, sāka smieties.

šai brīdī tiesas zālē ienāca marķīzs Morelja savu draugu un dažu garās mantijās tērpušos advokātu pavadībā, ģērbies kā parasti melnā samtā un izgreznojies ar spožiem ordeņiem. Galvā viņam bija melna samta cepure, no kuras nokarājās liela pērle. So cepuri viņš nenoņēma pat tad, kad paklanījās karalim un karalienei, jo bija viens no nedaudzajiem Spānijas grandiem, kas drīkstēja neno­ņemt galvassegu viņu majestāšu priekšā. Tie atbildēja uz marķīza sveicienu — Ferdinands draudzīgi pamādams, Isabella vēsi palo­cīdamās —, un arī viņš apsēdās tam paredzētajā vietā. Tieši šai brīdī pūlis zāles viņā galā sakustējās un varēja dzirdēt vienu no tiesas kalpotājiem saucam:

— Ceļu! Atbrīvojiet ceļu marķīzei Moreljai!

Izdzirdis šo vārdu, marķīzs, kura acis kā piekaltas kavējās pie Margaretas, dusmīgi saviebās un piecēlās kājās, it kā gribētu pro­testēt, bet aiz muguras stāvošais advokāts viņam kaut ko pačuk­stēja, un viņš atkal apsēdās.

Ļaužu pūlis pašķīrās, un Margareta pagriezusies ieraudzīja pro­cesiju, kas pa izveidojušos eju virzījās cauri zālei. Daži tur bija tērpušies bruņās, citi — baltās mauru drānās, ko rotāja marķīza Moreljas vapenis — sarkans ērglis. Pašā centrā soļoja slaida, skaista dāma, kuras trenu nesa divas maurietes. Virs viņas pieres mirdzēja diadēma, gaišie mati bija izlaisti, no pleciem lejup krita purpura apmetnis, daļēji aizsegdams krāšņo, ar pērlēm izšūto tērpu, ko Morelja bija dāvinājis Margaretai, un ap balto, atsegto kaklu vizēja pērļu virkne — marķīza kompensācija Betijai par no­darītajām pārestībām.

Margareta raudzījās, aiz brīnumiem acis ieplētusi, bet Kastels, kas sēdēja līdzās, nomurmināja:

— Tā ir mūsu Betija! Tik tiešām — drēbes ceļ cilvēku!

Jā, tā neapšaubāmi bija Betija, kaut arī, atceroties viņu vienkār­šajā vilnas ģērbā vecajā namā Holbornā, nebija viegli pazīt na­baga radinieci šajā lepnajā, majestātiskajā dāmā, kas izskatījās tā, it kā visu mūžu būtu staigājusi pa piļu marmora grīdām un grozījusies augstmaņu un karalieņu sabiedrībā. Nesatricināmi mie­rīga viņa cēli soļoja cauri lielajai zālei, neskatīdamās ne pa labi', ne pa kreisi, ifeievērodama ļaužu sačukstēšanos visapkārt un ne­likdamās redzam pat Morelju un Margaretu, kamēr nonāca brīvajā telpā viņpus barjeras, kur stāvēja Pīters un sargi, kas, blenzdami viņā, steigšus pavirzījās sānis. Tur Betija trīsreiz noliecās reve­ransā — divreiz karalienes priekšā, vienreiz karaļa, tās vīra, priekšā, tad pagriezās un paklanījās marķīzam, kurš nodūra acis un ignorēja viņas sveicienu, pēc tam palocījās Kastelam un Pīte­ram un beidzot, piegājusi pie Margaretas, pavērsa vaigu, lai mā­sīca to noskūpstītu. Margareta ar pienācīgu pazemību to izda­rīja un iečukstēja Betijai ausī:

— Kā jūtas jūsu gaišība?

— Labāk, nekā justos tu manā vietā, —Betija čukstus atbil­dēja, mazlietiņ piemiegdama kreiso aci. Tad Margareta izdzirdēja karali paklusu sakām karalienei:

— Kāda krāšņa sieviete — gluži kā pāvs! Paraugieties uz vi­ņas stāvu, uz šīm lielajām acīm! Morelja ir pārlieku izvēlīgs.

— Varbūt viņam gulbji tīk labāk par pāviem, — karaliene tāpat pusbalsī atteica, pamezdama skatienu uz Margaretu, kuras apga­rotais un izsmalcinātais daiļums kontrastā ar staltās māsīcas žil­binošo ārieni šķita vēl jo pievilcīgāks. Tad Isabella ar rokas mā­jienu norādīja Betijai viņas vietu. Betija apsēdās, viņas svīta no­stājās aizmugurē, un tulks novietojās līdzās.

— Es esmu mazliet nesaprašanā, — sacīja karalis, ļaudams ska­tienam pārslīdēt no Moreljas uz Betiju, tad no Margaretas uz Pīteru, jo acīmredzot situācijas komisms nepalika viņam nepama­nīts. — Kas tad īsti mums šeit jāizspriež?

Piecēlās viens no likumzinātājiem jeb alkaldiem un pateica, ka viņu majestātēm jāizskata apsūdzība pret angli, kurš saukts tiesas priekšā par Svētās Ermandadas kareivja nogalināšanu, taču acīm­redzot ar šo lietu esot saistītas vēl citas.

— Tā šķiet gan, — atteica karalis. — Piemēram, apsūdzība par mums draudzīgas zemes pavalstnieku aizvešanu no šīs zemes teri­torijas, prasība anulēt kādas laulības, pretprasība pasludināt šīs laulības par likumīgām un dievs vien zina, kas vēl… Labi, ņemsim pēc kārtas. Sāksim ar šo garo angli.

Pirmais Pītera lietā uzstājās prokurors, izklāstīdams apsū­dzību tādā pašā veidā, kā jau iepriekš bija stāstīts karalienei. Kap­teinis Arrano nodeva liecību par kareivja nogalināšanu, bet, Pī­tera advokāta iztaujāts, acīmredzot neturēdams Jaunu prātu uz apsūdzēto, atzina, ka minētais kareivis izturējies rupji pret donju Margaretu un ka minētais Pīters, būdams šai. zemē svešinieks, va­rējis viegli noturēt viņus par laupītājiem vai pat mauriem. Turklāt viņš nevarot apgalvot, ka anglis šo kareivi nogalinājis ar nolūku.

Tad savu liecību nodeva Kastels, pēc tam Margareta, runādama vienkārši un aizkustinoši. Kad viņa pastāstīja, ka Pīters ir viņas saderinātais līgavainis, ar kuru viņa nākamajā dienā būtu salaulā­jusies, ja netiktu ļaunprātīgi aizvesta projām no Anglijas, un ka viņa saukusi Pīteru palīgā, kad kareivis viņu sagrābis un norāvis plīvuru, zālē atskanēja līdzjūtīga murdoņa un karalis ar karalieni sāka savā starpā sarunāties, vairs sevišķi neieklausīdamies Marga­retas tālākajos vārdos.

Tad viņu majestātes apspriedās ar abiem tiesnešiem, kas sēdēja līdzās, pēc tam karalis pacēla roku un paziņoja, ka viņi pieņēmuši lēmumu, proti: ievērojot apstākļus, kādos kareivis nogalināts, anglis tiek attaisnots, jo nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu to darījis ar iepriekšēju nolūku vai zinājis, ka šis vīrs ir Svētās Er­mandadas kareivis. Tādēļ yiņš tiek atbrīvots ar noteikumu, ka sa­maksās nogalinātā atraitnei zināmu naudas kompensāciju, kas, izrādās, ir jau izdarīts, un vēl nelielu summu, lai noturētu aizlū­gumus par mirušā dvēseli.

Pīters sāka pateikties par žēlīgo spriedumu, bet karalis, līdz ga­lam viņā nenoklausījies, jautāja, vai kādam no klātesošajiem būtu kas sakāms sakarā ar pārējām šodien izskatāmajām prasībām. Tū­līt piecēlās Betija un lūdza vārdu. Ar tulka starpniecību viņa pazi­ņoja, ka saņēmusi viņu majestāšu pavēli ierasties galmā un ir ga­tava atbildēt uz jebkuru jautājumu vai pret viņu vērstu apsūdzību.

— Kāds ir jūsu vārds, senjora? — karalis vaicāja.

— Elizabete, marķīze Morelja, dzimusi Elizabete Dīna, no senās un dižciltīgās Dinu dzimtas, pēc tautības angliete, — Betija skaidrā un noteiktā balsī atbildēja.

Karalis pamāja un jautāja:

— Vai kāds apstrīd šās dāmas titulu un izcelšanos?

— Es! — sacīja marķīzs Morelja, kas visu laiku nebija bildis ne vārda.

— Kāds jums pamats to darīt, marķīz?

— Visai dibināts pamats, — atbildēja Morelja. — Viņa nav marķīze Morelja, jo, salaulādamies ar viņu, es biju pārliecināts, ka tā ir cita sieviete. Viņa nav no senas un dižciltīgas dzimtas, jo bija tikai kalpone šā tirgotāja Kastela mājā Londonā.

— Tas neko nepierāda, marķīz, — karalis viņu pārtrauca. — Manu dzimtu, es domāju, var saukt par senu un dižciltīgu, — lai nu kurš, bet jūs to neapšaubīsiet, — un tomēr arī es esmu tēlojis kalpa lomu kādā notikumā, kuru droši vien mūsu karaliene atce­ras … — Sis publikai labi saprotamais mājiens izraisīja zālē ska­ļus smieklus, un līdz ar visiem pasmējās arī Isabella. [8] — Lai ap­strīdētu laulību likumību un kādas personas dižciltību, — turpināja karalis, — jābūt pierādījumiem. Bet vai šī dāma tiek apsūdzēta tādā noziegumā, kas liegtu viņai aizstāvēties?

— Nē, — Betija aši atbildēja, — mana vienīgā vaina ir tā, ka esmu nabaga, un mans noziegums — ja to var uzskatīt par nozie­gumu — apprecēšanās ar šo cilvēku, marķīzu Morelju.

Zālē atkal atskanēja smiekli.

— Neliekas gan, kundze, ka jūs tagad būtu nabaga, — sacīja karalis, palūkodamies uz Betijas grezno, dārgakmeņiem rotāto tērpu. — Un mēs šeit precēšanos drīzāk sliecamies uzskatīt par ģeķību, nevis noziegumu. — Sie vieglprātīgie vārdi lika karalienei mazliet saraukt pieri. — Bet, — karalis tūlīt piebilda, — pierādiet savas tiesības, kundze, un piedodiet man, ka līdz tam es nesaucu jūs par marķīzi.

— Te ir mans pierādījums, majestāte, — sacīja Betija, izvilk­dama laulību dokumentu un pasniegdama to apskatīšanai.

Tiesneši un viņu majestātes izlasīja dokumentu, un karaliene piezīmēja, ka tā dublikāts viņai jau uzrādīts un nodots attiecīgām instancēm.

— Vai garīdznieks, kas izdarīja laulāšanu, ir šeit? — jautāja karalis.

Piecēlās Bernaldess, Kastela pilnvarotais, un paziņoja, ka ga- rldznieks gaida ārpusē, taču noklusēja, cik dārgi nācies samaksāt par tā ierašanos.

Viens no tiesnešiem lika garīdznieku iesaukt iekšā, un drīz vien zālē klanīdamies ienāca lapsas ģīmis tēvs Enrike. Marķīzs dusmīgi nozibsnīja ar acīm uz viņa pusi. Nodevis zvērestu, tēvs Enrike pa­teica, ka viņš bijis garīdznieks Motrilā un marķīza Moreljas kape­lāns, bet tagad esot svētās inkvizīcijas sekretārs Seviljā. Atbildot uz tālākiem jautājumiem, viņš liecināja, ka pēc paša līgavaiņa vē­lēšanās un ar tā pilnīgu piekrišanu tādā un tādā datumā Granadā salaulājis marķīzu ar šo dāmu, kura tagad stāv viņu priekšā un kuras vārds, kā viņam zināms, ir Betija Dīna. Tā kā līgava katrā ziņā vēlējusies saņemt uz rokas laulību oficiālu apstiprinājumu, viņš izgatavojis to dokumentu, kas tagad šeit tiesā uzrādīts un ko tūlīt pēc ceremonijas marķīzs un pārējie parakstījuši turpat Moreljas pils kapelā Granadā. Pēc tam viņš atstājis Granadu un devies uz Sevilju, lai stātos inkvizīcijas sekretāra amatā, ko svētā baznīca viņam piešķīrusi kā apbalvojumu par veiksmīgi uzrakstīto traktātu pret ķeceriem. Tas būtu viss, kas viņam šai lietā zināms.

Nu piecēlās Moreljas advokāts un noprasīja tēvam Enrikem, kas viņam devis ar laulībām saistītos rīkojumus. Garīdznieks atbildēja, ka marķīzs pats ar viņu par šo jautājumu nekad tieši neesot runā­jis, vismaz līgavas vārdu nekad neesot pieminējis; visu kārtojusi Ineša.

Nu iejaucās karaliene, vaicādama, kur ir šī senjora Ineša un kas viņa tāda. Garīdznieks atbildēja, ka senjora Ineša ir spāniete, viena no marķīza Granadas pils kalpotājām, kas visnotaļ baudījusi sava pavēlnieka uzticību. Viņa esot jauna un skaista, bet nekā vairāk par šo sievieti viņš nevarot pastāstīt. Kur Ineša atrodoties pat­laban, viņš nezinot, kaut gan abi kopā atjājuši uz Sevilju. Varbūt marķīzs to zinot.

Garīdzniekam ļāva atiet malā, un nu kā lieciniece uzstājās Be­tija, ar tulka palīdzību izstāstīdama tiesai visu no sākuma par sa­vām attiecībām ar Morelju. Viņa iepazinusies ar šo cilvēku Lon­donā, kad dzīvojusi senjora Kastela namā, un viņš tūlīt sācis pie­vērst viņai uzmanību un iekarojis viņas sirdi, bet pēc tam aicinājis viņu bēgt tam līdzi uz Spāniju un solījies apprecēt. Kā pierādījumu saviem vārdiem Betija parādīja Moreljas rakstīto vēstuli. Tā tika pārtulkota un pasniegta tiesai ieskatam. Acīmredzot visiem šī vēs­tule šķita gaužām kompromitējoša, kaut arī nebija parakstīta ar marķīza īsto vārdu. Tad Betija pastāstīja, ar kādas blēdības palī­dzību viņas abas ar māsīcu Margaretu aizvilinātas uz Moreljas kuģi un kā pēc tam marķīzs atteicies Betiju precēt, apgalvodams, ka mīlot Margaretu, nevis viņu, taču tā šķitusi tikai aizbildināša­nās, lai izvairītos pildīt savu solījumu. Viņa nezinot, kāpēc mar­ķīzs aizvedis projām arī māsīcu Margaretu, domājams, vienkārši tāpēc, ka nebijis vairs iespējams aizgādāt viņu malā no kuģa.

Tad Betija aprakstīja ceļojumu uz Spāniju, uzsvērdama, ka visu laiku turējusi marķīzu pienācīgā attālumā, jo uz kuģa nebijis ga­rīdznieka, kas viņus varētu salaulāt, turklāt viņa sirgusi ar jūras slimību un ļoti kaunējusies par to, ka ievilkusi savu māsīcu un kundzi tādās nepatikšanās. Viņa izstāstīja, ka senjori Kastels un Broums ar citu kuģi dzinušies marķīzam pakaļ un vētras laikā abordējuši karavelu. Tālāk sekoja stāsts par karavelas bojā eju, viņu aizvešanu uz Granadu un dzīvi marķīza pilī. Beidzot Betija pastāstīja, kā pie viņas ieradusies Ineša ar precību priekšlikumu un kā viņa piekritusi laulībām ar tādu noteikumu, ka māsīca Mar­gareta, senjors Kastels un senjors Broums tiks atlaisti brīvībā. Viņi aizjājuši no Granadas, un laulības notikušas, kā bijis noru­nāts. Pirms tām marķīzs apskāvis viņu vairāku cilvēku, proti, Ine­sas un divu savu sekretāru, klātbūtnē. Abi pēdējie atrodoties šeit un varot apliecināt, ka viņa runājot patiesību.

Pēc laulībām un dokumentu parakstīšanas Betija devusies līdzi marķīzam uz viņa apartamentiem, kur līdz tam nekad savu kāju nebijusi spērusi, bet no rīta, viņai par lielu pārsteigumu, marķīzs paziņojis, ka tam steidzīgi jāaizceļo viņu majestāšu uzdevumā. Taču pirms došanās ceļā marķīzs uzrakstījis Betijai, lūk, šo te do­kumentu, kas pilnvaro marķīzi Morelju vīra prombūtnes laikā sa­ņemt visus ienākumus un pārvaldīt viņa īpašumus Granadā. Tas ticis nolasīts priekšā pils ļaudīm paša marķīza klātbūtnē. Betija izpildījusi viņa norādījumus, pieņēmusi naudu, izsniegusi kvītis un vispār rīkojusies marķīza Granadas pilī kā pilntiesīga saimniece, kamēr saņēmusi viņu majestāšu pavēli ierasties Seviljā.

— Tam mēs varam ticēt, — karalis sausi piezīmēja. — Un tagad, marķīz, ko jūs uz to visu atbildēsiet?

— Mana atbilde neizpaliks, — atteica Morelja, viss trīcēdams aiz niknuma. — Bet vispirms atļaujiet manam advokātam uzdot šai sievietei dažus jautājumus.

Tā nu advokāts ķērās pie iztaujāšanas, taču nevarētu teikt, ka viņš dabūja virsroku pār Betiju. Pirmais jautājums attiecās uz Betijas apgalvojumu, ka viņa ir no senas un dižciltīgas dzimtas. Atbildot uz to, Betija, elpu neatvilkdama, noskaitīja tiesai veselu virkni savu senču, no kuriem pats pirmais, sjers Dīns de Dīns, iera­dies Anglijā kopā ar Normandijas hercogu Vilhelmu Iekarotāju.

Tā pēcteči, viņa apzvērēja, minētie Dīni de Dīni, būdami Anglijas karaļu favorīti un paaudzi pēc paaudzes cīnīdamies par tiem, iemantojuši augstu stāvokli un lielu varu.

Soli pa solim Betija savā izklāstā nonāca līdz Baltās un Sar­kanās rozes karam, kura laikā viņas vectēvs, uzticīgs sava karaļa bruņinieks, zaudējis visas savas zemes un titulus, tā ka viņas tēvs, kura vienīgais bērns Betija tagad ir dižciltīgās Dīnu de Dīnu dzim­tas pēdējā atvase, nokļuvis nabadzībā un atstumtībā. Tomēr viņš apprecējis sievu, kas cēlusies no vēl ievērojamākas ģimenes nekā pats, dižciltīgas anglosakšu dzimtas tiešu pēcteci, kuras dzīslās ritējušas daudz senākas asinis nekā iekarotājiem normaņiem.

Pīters un Margareta pārsteigti klausījās Betijas daiļrunībā, bet šajā vietā pēc karalienes mājiena iejaucās apmulsusi tiesa, ar gal­venā alkalda starpniecību lūgdama liecinieci neturpināt savas ģe­nealoģijas izklāstu, jo visiem esot pilnīgi skaidrs, ka viņas dzimta tikpat dižciltīga kā citas angļu dzimtas.

Tālāk advokāts Betijai jautāja par viņas attiecībām ar Morelju Londonā, un viņa tik sīki un tēlaini aprakstīja marķīza izdarības, ka galu galā arī šo stāstu viņai neļāva pabeigt, Gluži tāpat gāja ar nākamajiem jautājumiem. Lai cik gudrs bija Moreljas advokāts, Betija, brīžiem runādama angliski, brīžiem spāniski, bērtin ap­bēra viņu ar vārdiem un trāpīgām atbildēm, tā ka nabaga vīrs, nespēdams tikt ar viņu nekādā galā, apsēdās savā vietā, pieri slau­cīdams un pie sevis lādēdamies.

Tad tika nopratināti marķīza sekretāri, pēc tam vairāki viņa kal­potāji. Kaut arī diezgan nelabprāt, tie apstiprināja visu Betijas stāstīto, arī to, ka marķīzs pirms laulībām līgavu apskāvis un tobrīd plīvurs bijis pacelts.

Tā Betija beidza savu aizstāvību, lūgdama tiesības vēlreiz iz­teikties, pēc tam kad būs noklausījusies marķīza liecību.

Karalis, karaliene un alkaldi kādu brīdi apspriedās, jo acīm­redzot viņu vidū nebija vienprātības: vieni domāja, ka šī lieta jā­izbeidz un jānodod citam tribunālam, citi uzskatīja par pareizāku turpināt. Beidzot karaliene sacīja, ka vismaz marķīzam Moreljam vēl vajadzētu dot vārdu, jo varbūt viņš varēšot pierādīt, ka viss šis dīvainais stāsts ir tīrā falsifikācija un ka viņš nemaz nav at­radies Granadā laikā, kad it kā notikušas šīs laulības.

Karalis un alkaldi piekrita. Marķīzs nodeva zvērestu un, sākot savu stāstījumu, atzina, ka šis atgadījums viņa dzīvē gan nepie­derot pie tādiem, ko varētu ar lepnumu publiski izklāstīt. Viņš pa­stāstīja, kā pirmoreiz sastapis Margaretu, Betiju un Pīteru pub­liskas ceremonijas laikā Londonā, kā no pirmā acu uzmetiena iemīlējies Margaretā un pavadījis viņu mājup uz viņas tēva, tir­gotāja Džona Kastela namu.

Vēlāk viņš atklājis, ka šis Kastels, kas bērnībā kopā ar tēvu aizbēdzis no Spānijas, ir nekristīts ebrejs, bet izliekas par kristieti. (Sis paziņojums izraisīja tiesā lielu sensāciju, un karalienes seja kļuva barga.) Tiesa, Kastels apprecējis kristīgu sievieti, viņa meita Margareta tikusi kristīta, audzināta kristīgā ticībā un esot uzti­cama tās piederīgā. Margareta arī nemaz neesot zinājusi, ka viņas tēvs ir ebrejs, — par to marķīzs bijis pārliecināts, citādi, protams, būtu atmetis nodomu viņu apprecēt. Viņu majestātes gan sapra­tīšot, ka zināmu iemeslu dēļ viņš centies izdibināt visu patiesību par Anglijā dzīvojošajiem ebrejiem. Viņš par to jau rakstījis viņu augstīfiām, tikai sakarā ar kuģa bojā eju un sarežģījumiem mājas dzīvē vēl nepaguvis personiski ziņot par savas misijas rezultātiem.

Turpinādams savu stāstu, marķīzs atzinās, ka patiešām uzsācis flirtu ar kalponi Betiju, lai piekļūtu Margaretai, kuras tēvs, kaut ko nojauzdams par viņa misiju, izturējies pret viņu ar neuzticību. Taču šās sievietes tikumība esot apšaubāma.

Nu Betija pietrūkās kājās un skaļi sacīja:

— Es paziņoju, ka marķīzs Morelja ir nelietis un melis! Manā mazajā pirkstiņā ir vairāk tikumības nekā visā viņa miesā … un viņa mātes arī! — Sis mājiens lika marķīzam tumši pietvīkt, bet Betija, pagaidām apmierināta ar šo trāpīgo dzēlienu, atkal ap­sēdās.

Morelja bildinājis Margaretu, bet tā atteikusies kļūt par viņa sievu, — kā noskaidrojies, tāpēc, ka bijusi saderināta ar savu at­tālu radinieku — senjoru Pīteru Broumu, trakgalvi un kausli, kas jau Londonā iekļuvis nepatikšanās, jo nogalinājis kādu cilvēku, un tagad Spānijā nokāvis Svētās Ermandadas kareivi. Tad nu savā izmisumā, būdams dziļi iemīlējies un apzinādamies, ka varēs Mar­garetai piedāvāt augstu stāvokli un bagātību, marķīzs nācis uz domām nolaupīt viņu, bet, lai to izdarītu, bijis spiests pret savu gribu aizvest līdz arī Betiju.

Pēc daudziem piedzīvojumiem viņi nonākuši Granadā. Tur mar­ķīzam radusies izdevība parādīt donjai Margaretai, ka šis senjors Pīters Broums, atrazdamies ieslodzījumā, uzsācis mīlas sakarus ar viņa kalpotāju Inešu, kas te tikusi pieminēta, bet tagad bez pēdām nozudusi.

Nu Pīters vairs neizturēja, pielēca kājās un, visiem dzirdot, no­sauca marķīzu par meli, piebilzdams, ka ir gatavs to pierādīt cīņā,

ja vien būtu izdevība, taču karalis pavēlēja viņam apsēsties un klusēt.

Pārliecinājusies par sava iemīļotā neuzticību, marķīzs turpināja, donja Margareta beidzot piekritusi kļūt par viņa sievu ar tādu no­teikumu, ka viņas tēvam, senjoram Broumam un viņas kalponei Betijai Dinai tiks atļauts atstāt Granadu …

— Kur viņus aizturēt, — piezīmēja karaliene, — jums nebija nekādu tiesību, marķīz. Izņemot varbūt vienīgi tēvu — Džonu Kastelu, — viņa zīmīgi piebilda.

Jā, tik tiešām viņam nebijis tiesību to darīt,— marķīzs godbijīgi atzina.

— Tātad šim solījumam precēties nebija ne likumīga, ne morāla pamata, — karaliene skarbi sacīja, un alkaldi piekrītoši pamāja, apstiprinādami viņas secināijumu.

Marķīzs tomēr uzdrošinājās pret to iebilst, sacīdams, ka donja Margareta pati tā vēlējusies. Dienā, kad noliktas laulības, gūstekņi atlaisti brīvībā un, pārģērbušies mauru drānās, aizjājuši no Grana- das, bet tagad viņš zinot, ka viltīgā Ineša, droši vien Kastela un viņa draugu ebreju uzpirkta, slepus izkārtojusi tā, ka aizbēgusi donja Margareta, nevis kalpone Betija, ar kuru viņš pēc tam ticis salaulāts, būdams pārliecināts, ka tā ir Margareta.

Līgavas apskaušana pirms ceremonijas notikusi patumšā telpā, un viņš domājot, ka Betijas seja un mati bijuši nokrāsoti, lai tā izskatītos līdzīga Margaretai. Viņš esot arī pārliecināts, ka tra­dicionālais vīna kauss, ko viņš izdzēris pirms došanās pie altāra, bijis sazāļots, jo pašu laulību ceremoniju viņš atceroties ļoti mig­laini un tālāk vispār neatceroties vairs nekā līdz brīdim, kad nā­kamajā rītā pamodies ar sāpošu galvu un ieraudzījis Betiju sēžam blakus gultai. Tad marķīzs paskaidroja, kā Betija tikusi pie piln­varas, ko te uzrādījusi, — proti, būdams tobrīd traks aiz dusmām un sarūgtinājuma un apzinādamies, ka, paliekot tur vēl ilgāk, iz­darīs noziegumu un nogalinās šo sievieti, kas viņu tik nelietīgi piekrāpusi, viņš uzrakstījis šo papīru vienīgi tāpēc, lai varētu no tas aizbēgt. Viņu majestātes būšot ievērojušas, ka pilnvara izdota uz marķīzes Moreljas vārda. Tā kā šīs laulības neesot spēkā, tādas marķīzes Moreljas vispār neesot. Tādēļ arī šis dokuments neko nenozīmējot. Tāda esot patiesība, un tas viss, kas viņam sakāms.